Pats viņš nosmej, ka mežā kādas 300 dienas no gada jāpavada. Piebremzēt vajag tikai vasarā, tomēr ražas vākšanas dēļ iekavēto ziemā kompensējot pirmais sniegs ar pēdu atrašanu un medību veiksmēm.
Šķilbēnu klubā neesat vienīgais mednieks no Šakinu dzimtas.
Neesmu gan – vēl divi brāļi arī ir mednieki, jo tēvs mūs visus trīs ņēma līdzi gan uz mežu, gan zaķu medībām par dzinējiem, gan patiešām pamatīgi iemācīja visu, kas saistīts ar medību lietām. Tēvs nu jau ir viņsaulē, bet padomus atceros, un kāds no tiem man noder vēl joprojām ikdienas situācijās.
Teicāt – esat veiksmīgs mednieks.
Varbūt tā nolemts. Man jau kolēģi, par brāļiem nemaz nerunājot, nobrīnās, kā tā veiksme tik bieži uzsmaida. Un tā patiešām ir veiksme, jo, kad esmu visu ierindu nostādījis, pašam bieži vien jāpaliek tukšajā vietā. Taču tieši tur iznāk dzīvnieks. Vēl man laikam ir īpašā acs uz kažokzvēriem un gaides medībās. Tad, lai iegūtu trofeju, sanāk pat tāda savdabīga sacensība – kurš kuru pārspēsim gudrībā.Jūsu medību objekti ir tiešā Krievijas Federācijas robežas tuvumā. Vai ir kādas atšķirības, noteikumi, apjomīgāka dzīvnieku migrācija?Pirmais un galvenais priekšnoteikums ir likumu ievērošana, un pārējais viss tad notiek pakārtoti. Šķilbēnu kolektīvam apmedījamās platības ir aptuveni desmit kilometri gar robežu. Žoga mums tur nav, jo esam Latvijā vienīgais pagasts, kur robeža iet tieši pa Kuhvas upi. Tā ir Veļikajas upes baseina pieteka un jau vēsturiski bijusi Latvijas–Krievijas robežupe. Taču dzīvniekiem robežšķērsošanu netraucē, un no Krievijas pie mums vasarā atpeld, bet ziemā pa ledu pārsoļo krietna daļa faunas. Šajā pierobežā ir vairāki mūsu masti, un, pošoties medībās, savlaicīgi, atbilstoši likumam sazināmies un informējam robežsargus. Tā kā mūsu medību kolektīvā lielākā daļa ir pagasta iedzīvotāji, problēmu nav bijis. Ja medībās vēlas piedalīties viesmednieki, vajag caurlaidi.Manas dzimtas mājas savulaik bija tieši pie robežas. Atceros vēl tos laikus, kad medībās gājām vairāki kolektīvi – latviešu un krievu kopā – un visi bijām vienkārši mednieki, nevis attiecīgas valsts iedzīvotāji. Tagad ir skarbāk.
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
Nepatīkamākie brīži, ja pāri robežai aizskrien suns vai aiziet ievainots dzīvnieks. Man pašam ir izsniegta īpaša pastāvīga atļauja teritorijā no Liepnas līdz Zilupei, lai varu nekavējoties steigties palīgā uz vilku medībām tajos kaimiņu pagastu medību kolektīvos, kas arī atrodas Krievijas robežas tuvumā. Robeža kā tāda jau neko medībām ne uz gaidi, ne ar dzinējiem neaizliedz. Kā jau teicu – jāievēro likumi. Ja tos pārkāpj, visi zinām, ka var sekot sods, un kam gan gribas, piemēram, medību aizliegumu. Mēs to neviens nevēlamies un tādēļ esam dubultā likumpaklausīgi mednieki – papildus Medību likumam ievērojam arī likumu par Valsts robežsardzi.Protams, esam gatavi situācijām, kad ieplānotās medības jāatliek, jo ir gadījumi, kad uz robežas ir pastiprinātais režīms.
Vai jūs, mednieki, arī kaut kā varat palīdzēt robežsargiem?
Varam, un ne tikai mednieki. Mēs taču te, vietējie, cits citu pazīstam, zinām, kur katram īpašumi, kur kāds var doties. Tad, līdzko svešinieks parādās, uzreiz skaidrs – robežpārkāpējs – un attiecīgi jārīkojas. Man pašam gadījās tā – braucu apskatīt savus labības laukus. Pa gabalu jau redzu, divi brien, sieviete un vīrietis. Tikko mani pamanīja, noguļas zemē, laikam domāja, ka neredzēju. Piebraucu tuvāk – šie nomet somas un mūk, ko kājas nes. Paziņoju robežsargiem, viņi ātri noreaģēja, un izrādījās, ka biju palīdzējis aizturēt Krievijas pilsoni, kura nelegāli palīdzējusi Latvijā iekļūt Itālijas pilsonim.
Pierobežā allaž aktuālāka nekā Latvijas vidienē bijusi vilku medību tēma. Vai pie jums patiešām neuzturas vilku ģimenes pastāvīgi un visi plēsēji tikai ieceļo?
Tā patiešām ir, atnāk – aiziet. Pa nakti izsiro, noplēš, ko noķer, un no rīta jau pāri robežai mierīgajā Krievijā, jo tur ir kilometriem plaša josla, kurā medības nenotiek. Tādēļ es nesaprotu, ka vēl joprojām netiek uzklausīti pierobežas mednieku argumenti un mums neatļauj nomedīt lielāku skaitu vilku. Pats sevi uzskatu par veiksminieku – esmu nomedījis piecus vilkus, tostarp vienu ar zelta medaļu novērtētu.
Jums jau te ir pat Vilkovas ciems, kas ne reizi vien presē pavīdējis vilku nodarītā posta dēļ.
Nokož aitas, suņus, saplosa stirnas, aļņu teļus.Jūs arī savu sunīti burtiski no vilka zobiem izrāvāt.Jāprecizē – no apmācāma vilcēna zobiem. Ja tajā procesā būtu piepalīdzējusi vilcene, manam jagdiņam pienāktu beigas. Tas bija tāds miglains, agrs novembra rīts.
Suņi sāka riet, izgāju paskatīties, un turpat pagalmā aiz kūts nospīdēja četras acis. Sapratu uzreiz. Ieskrēju istabā, paķēru karabīni, lukturi un skrēju suņu riešanas virzienā
. Tad saklausīju, ka pie grāvja diezgan patālu no mājas vairs rej tikai viens, bet otrs žēlabaini pīkst – tātad zobos. Uzspīdināju lukturi – priekšā tumšs, miglains murskulis. Kur tēmēt!? Izšāvu veiksmīgi. Suns sadakterēts izdzīvoja, bet ievainotais vilks aizgāja. Pēc pēdām sapratu, ka bijusi vilcene ar kucēnu. Par jums saka – esot veiksminieks uz pūkaino medībām.Smejos, nu, dota man tā īpašā acs uz kažokzvēriem. Varu atzīt, ka esmu patiešām veiksmīgs mednieks, tomēr bez pacietīga darba nekas nenotiek. Arī gudrībā ar zvēru jāsacenšas: vai nu viņam veiksme, vai man trofeja. Protams, bebru, caunu, lūšu medībās milzīgi palīgi ir suņi. Viņiem tad arī tiek bebra gaļa, kas savukārt mums pašiem ģimenē ne pārāk garšo. Sunīšiem jau vajag, viņi iet arī mūsu kolektīvajās medībās. Es reizēm, kad sasnidzis svaigs sniegs, pa mežu pāris nedēļas no vietas varu nodzīvot.
Kā veicas ar citiem medījamiem dzīvniekiem?
Pamazām sāk ieviesties staltbrieži. 2017. gadā pirmos divus nomedījām. Galvenā populācija ir aļņi. Pēc Āfrikas cūku mēra sērgas jau varam priecāties, ka rodas mežacūkas. Visa pietiek, lai tikai dzīvo un vairojas.
Jūs palepojāties, ka Jaroslavļā jūsu suņi ļoti labi startējuši.
Pārbaudē ar mežacūku un āpsi veicās izcili, ar lāci ne. Nesaprata, kas jādara. Toties tur, Krievijā, iepazinās, kas tas ķepainis tāds ir un kāds izskatās: atbraucām mājās, aizgājām Šķilbēnu mežos uz medībām ar dzinējiem, un mani suņi iztrenca lāci.
Viļakas novadā lāci? No kurienes tas uzradās, arī no Krievijas?
Nav jau izpētīts, no kurienes Latvijā ienāk lāči, bet viņi ir. Nebiedēju, bet reāli prognozēju, ka agri vai vēlu lāču medības būs jārīko.
Igauņi jau tagad to dara, un Alūksnes pusē lāči noteikti nāk iekšā no šīs kaimiņvalsts. Īsti neizprotu arī kompetento speciālistu apgalvojumus, ka pie mums lāči pastāvīgi neuzturas. Tajā pašā laikā fantazē, ka rudenī varbūt aizliegt medības ar dzinējiem, jo mednieku un dzinēju esamība mežā un trokšņošana lāčiem traucējot iemigt mierīgā ziemas guļā. Vispār man interesētu lāci medīt, bet ne projām Magadanā vai Kanādā. Pagaidīšu, līdz Latvijā atļaus. Kādreiz taču arī staltbrieži bija liels deficīts, taču es savējo tepat Latgales pusē sagaidīju. Pie tam ragi varētu būt medaļas cienīgi, vedīšu novērtēt.
Cik ilgi esat Šķilbēnu kolektīva vadītājs?
Kopš 2003. gada. Mums bija tā – ja kolektīva vadītājs kādu iemeslu dēļ uz medībām netika, mēs visi sēdējām mājās. Tad izlēma, ka man jābūt aizvietotājam, bet, kad vadītājs devās viņsaulē, man uzticēja šo galveno pienākumu. Ir atbildība, bet man jau patīk. Tāpat izcili pazīstu mežu un vismaz 300 dienas tajā pavadu gan darbos, gan medībās. Un bez suņa uz mežu nedodos.
Teicāt, ka abi brāļi ir mednieki. Vēl kādu no ģimenes aizrauj medības?
Manas meitas, Rekavas vidusskolas skolnieces Loreta un Gunita nāk dzinējos. Gunita jau vairākus gadus piedalās arī Latvijas čempionātos ložu šaušanā, bet šogad starptautiskajās sacensībās Polonija – 2018 šaušanā ar pneimatisko ieroci sasniedza personisko rekordu.Jums esot tosts medniekiem.Jā. Lai vairāk īsto mednieku, nevis pusmednieku! Un lai medniekam ir suns, jo bez suņa viņš mežā nav īsts mednieks.
Ar taksidermista interesi
Stāsts par Jāni Šakinu nebūtu pilnīgs, ja neturpinātos ar stāstu par Nelliju Āboliņu. Jau vedot uz aizsargājamo dabas teritoriju Balkānu kalni, kur atrodas Šķilbēnu mednieku māja un vēstures glabātava, Jānis solīja rādīt apbrīnojamo veikumu, kā Nellija, iziedama par sievu pie mežsarga un mednieka Aivara Āboliņa, iemācījusies cienīt un godāt dzīvnieku un putnu viņsaules dzīvi. Tā arī bija. Meža ielokā iekļāvusies Gabačānu māju saimniecība, par ciemiņu tuvošanos vēstīja skaļas suņa rejas, bet pati saimniece nāca pretī bišu stropu smaržas apņemta. Arī Viļakas pusē bitītes jau jūnijā bija paguvušas visu no ziediem pārvērst medū, un tādēļ Nelliju iztraucējām no pilno rāmīšu šķirošanas. Pirms tam gan viņa bijusi arī netālajā mednieku mājā – Bebrīšos, jo par to, turpat kaimiņos dzīvodama, uzņēmusies rūpes mednieku prombūtnes laikā. Jāpiebilst, ka mednieku māja ir Āboliņu dzimtas īpašums, jo vēl Aivara laikā šī skaistā guļbūve atvēlēta mednieku vajadzībām un atpūtai.
Jums istabas kā Dabas muzeja filiāle – tik daudz izbāžņu. Tas ir vaļasprieka rezultāts?
Tas ir apprecēšanās un intereses par dzīvo dabu rezultāts. Mans vīrs Aivars – mežsargs, lai viņam vieglas smiltis, – man iemācīja izprast meža, dzīvnieku dzīvi, ieraudzīt, cik te ir ārkārtīgi skaista daba, kāda dzīvās radības bagātība. Te, kur šobrīd dzīvoju, ir vīra dzimtas mājas. Tā kā aktīvas mednieces gaitas mani nevilināja, jo sapratu, ka dzīvu nošaut nespēšu, aizrāvos ar izbāžņu veidošanu. Ai! Sākums jau gan bija visāds. Ar savu interesi, kas lācītim vēderā, tāds meitēns būdams, uzšķērdu vardi. Vecmamma par tādu lietu nosodīja un lika lietus laikā govis ganīt… Tad izdomāju izbāzt beigtu zvirbuli, bet tik ilgi gatavojos, līdz tas sāka smirdēt. Nu jau gan vairākus gadu desmitus viss iet no rokas. Par manu aizraušanos daudzi zina un, tiklīdz atrod kādu beigtu dzīvnieciņu vai putnu, tūlīt atved man.
Kaut kur apguvāt taksidermista prasmes?
Lasīju, klausījos, mācījos pati no savas pieredzes. Tagad zinu, ka putnam vai dzīvniekam novilktā āda kārtīgi jāizžāvē, tad to piepildu ar zāģu skaidām, papīru, porolonu – kas nu kuru reizi labāks, ik pa laikam izbāžņus appūšu ar insektus atbaidošu šķidrumu, un tā pamazām kolekcija ir izveidojusies. Tagad jau pat skolēni brauc ekskursijās, jo viņi tik daudzus nav dzīvus dabā redzējuši.
Jūsu kolekcijā ir arī aizsargājamās dabas vērtības. Kā pie tām tiekat?
Vairumā gadījumu man atnes cilvēki, kuri putnus vai dzīvniekus atraduši sabrauktus uz ceļa, suņu vai kaķu notvertus un apskādētus. Ja man piegādā kādu apgredzenotu putnu, tad gan neuzņemos atbildību taisīt izbāzni, bet sazinos ar kompetentām dabas aizsardzības amatpersonām. Ir vairākas mana vīra savulaik nomedīto dzīvnieku trofejas. Esat dzimusi izsūtījumā Sibīrijā, Intā. Arī Latvijā dzīvē gājis visādi. Kas dod spēku būt tik dzīvespriecīgai, labestīgai?Ar Dieva svētību dzīvoju.
Par medību vadītāju pienākumiem un tiesībām. “Šauj garām!” #93 epizode
