Šoruden klajā nākusi Aivara Maldupa grāmata No Pārdaugavas līdz Aļaskai. Aivars Maldups ir ne tikai pieredzējis jurists, kurš Latvijas neatkarības atjaunošanas gados bijis viens no tiem, kuri atjaunojuši pirmās Latvijas Civillikumu un veidojuši mūsu valsts tieslietu sistēmu, bet arī kaislīgs ceļotājs, mednieks un makšķernieks, kurš pabijis tuvākās un tālākās pasaules malās. Grāmata ir viņa spilgtāko piedzīvojumu apkopojums, jo, kā pats autors saka, katrā copmanī vai medniekā, katrā, kurš gatavs atklājumiem un piedzīvojumiem, kaut kur dziļi iekšā sēž maģiskais vārdiņš avantūra, tas rosina, dzen un neļauj rimt. Aivars Maldups žurnālam Medības stāsta par sevi, medībām, copi un ceļojumiem. Interesantākie medību mirkļi ir tieši no grāmatas, kuru vērts izlasīt ikvienam.
Kuras ir svarīgākās lietas jūsu dzīvē?
Uzticība, paļaušanās uz patiesu draugu kā uz sevi. Es ļoti augstu vērtēju biedrisko pleca sajūtu. Turklāt, dodoties tālākos ceļojumos, makšķerējot un it īpaši medījot, vislabāk to darīt kopā ar cilvēkiem, kuriem patiesi var uzticēties. Dzīvē sastopam daudz cilvēku, kuri nāk un iet, kopā pavadām zināmu laiku. Taču kārtīgi viņus iepazīt var, vien nonākot, ja tā var teikt, ekstrēmās situācijās, kad atklājas cilvēka patiesais raksturs. Un, jā, par īstiem draugiem kļūst tikai daži. Man svarīga ir arī diskusiju kultūra, spēja ieklausīties otra viedoklī, argumentēti apgalvojumi – ir būtiski, kā mēs komunicējam viens ar otru – vai mākam ieklausīties, runājam tukšus vārdus vai tomēr balstāmies uz zināšanām. Man patīk kārtība visās lietās un jomās. Lai gan horoskopiem īsti neticu, tomēr esmu Jaunava. Šajā zīmē dzimušajiem ir izteikta kārtības mīlestība. Reiz lasīju, ka šīs zīmes pārstāvji ir kā rotas staršina jeb vecākais. Jā, man patīk kārtība un būt situācijas noteicējam. Tas lielā mērā ir izpaudies arī manā darba mūžā, visās situācijās, kurās nācies pieņemt lēmumus. Protams, uz horoskopiem raugos ar smaidu.
Kāpēc izvēlējāties jurista profesiju?
Man patīk risināt sarežģītus jautājumus – strīdus, saliekot visu pa plauktiņiem. Visu darba mūžu esmu strādājis jurista profesijā: pārsvarā civiltiesībās un valsts tiesībās – gandrīz četrdesmit gadus. Mērot ar šodienas mērauklu, ir ļoti grūti novērtēt tās situācijas un emocijas, kuras cilvēkus pārņēma pirms gadiem sešdesmit septiņdesmit – manā bērnībā un pusaudža gados Rīgā, Pārdaugavā. Tā bija pēckara dzīve. Šobrīd mēs bieži vien nerespektējam vai ne visai labi domājam par varas pārstāvjiem, piemēram, atsevišķiem policistiem. Taču toreiz sētas puiku dzīvē milicis bija liels noteicējs. Uz milici raudzījos kā uz zinošu cilvēku, kārtības ieviesēju, un man bija bijība pret šo profesiju. Mana mamma ilgus gadus nostrādāja Pārdaugavā tiesā par mašīnrakstītāju. Protams, atnākusi mājās, viņa stāstīja par savām dienas gaitām, un tā mani ieinteresēja tiesneša darbs. Tūlīt pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas bija doma iet strādāt uz tiesu par tiesnesi. Aizgāju uz Augstāko tiesu. Tur bija kadru daļas vadītājs, Plēpis uzvārdā, un pieteicos. Man bija skaidrs, ka vēlos izskatīt civillietas. Mani neinteresēja krimināltiesības, jo šo tiesību medaļas otru pusi es lielā mērā izbaudīju jau studiju laikā, kad mūs sūtīja praksē dežurēt milicijā. Tas nebija patīkams darbs – braukt uz slepkavības vietām, uz morgu, aiztikt cilvēka līķi… Es sapratu, ka nekad nestrādāšu miliča jeb – tagadējā terminoloģijā – policista izmeklētāja darbu.
Man piedāvāja iespēju strādāt par tiesnesi Latgalē, kādā nelielā mietiņā. Biju nesen apprecējies, man bija sieva un bērns. Pamest ģimeni? Tas man nebija pieņemami. Tad nāca piedāvājums pieņemt vietu Valsts arbitrāžas tiesā. Šajā iestādē tolaik izšķīra saimnieciskos strīdus. Tagad to sauc par Komerctiesu. Tas pilnībā atbilda priekšstatiem par to, ko vēlos darīt.
Latvijas neatkarības atgūšanas trauksmainajā laikā un pēc neatkarības atgūšanas vadīju Ministru padomes Juridisko daļu, aizrautīgi strādājot, lai atjaunotu pirmās Latvijas Republikas Civillikumu un ar to iedibinātos tiesības principus, aktīvi iesaistījos Latvijas valsts pārvaldes tiesu sistēmas spēka struktūru un kontroles institūciju dibināšanas un to darbību reglamentējošo dokumentu izstrādē. Tāpat biju iepazinies ar starptautiskajām tiesībām, kas lielai daļai tā laika juristu bija tumšais zirdziņš. Savukārt man bija ne tikai teorētiskā, bet arī praktiskā pieredze.
Jau vēlāk Tieslietu ministrijā, kurā deviņus gadus ieņēmu valsts sekretāra amatu, strādāju pie tiesu sistēmas reformas, atjaunotās Latvijas valsts likumdošanas mugurkaula izveides un daudziem citiem demokrātiskai valstij svarīgiem jautājumiem.
Esat ļoti daudz ceļojis gan Latvijā, gan ārpus tās. Kāpēc tas jums ir svarīgi?
Tā zināmā mēra ir atslodze no profesionālā darba. Bez šādām pārmaiņām var viegli izdegt.
Protams, sāku ar ceļojumiem tepat pa Latviju. Bieži vien kājām vai braucot ar motociklu. Kā mēdz teikt – putnēns aug un arī viņa spārniņi. Gribas lidot arvien tālāk. Klausoties tā laika aktīvos ceļotājus, rodas sapņi ceļot pašam, redzēt pašam. Tad atliek tikai doties pasaulē… Vienu gadu tuvākos ceļojumos kopā ar ģimeni, citu – tālākos braucienos kopā ar draugiem, braucot ar lidmašīnu, vilcienu un, protams, kājām tur, kur ir tikai pirmatnējā daba. Nebija nekādu globālās pozicionēšanas iekārtu, tikai karte un kompass. Nesen medībās dzinēji – jauni puiši – apmaldījās nelielā meža puduriņā. Maldījās tur vairākas stundas. Vaicāju, kā tā, jo telefonos ir kompass, kāpēc to nav lietojuši, izrādījās, viņi nezina, kas tas tāds vispār ir un kā to lieto… Es savā laikā Taimiras pussalā nogāju 90 kilometrus, vadoties pēc kompasa un ar roku pārzīmētas kartes. Kļūda no nospraustā mērķa bija tikai 100 metru. Sagatavoties jebkuram pārgājienam ir tikpat svarīgi kā iet.
Ceļošana ļauj iepazīt cilvēkus, jo to nesaisti tikai ar nokļūšanu no viena punkta līdz otram, makšķerēšanu vai medībām. Tā ir iespēja uzzināt ko jaunu, gūt kaut ko sev. Man patīk izjust reālu piedzīvojumu, jaunatklāsmes garšu un to izbaudīt, pārbaudīt sevi reālos notikumos, nevis šļūkājot ar pirkstu pa mobilā tālruņa ekrānu. Bet var jau arī šādi sevi relaksēt un aizpildīt laiku, ja ne uz ko citu nenesas prāts un nav iespēju…
Kādas izjūtas pārņem, ceļojot Sibīrijā, Karēlijā, kalnos, Ziemeļamerikā un tepat Latvijā?
Daba Aļaskā un Sibīrijā būtiski neatšķiras, īpaši, ja runājam par augu valsti, ūdeņiem, reljefu. Lielākā atšķirība ir cilvēkos, viņu mentālajā pasaulē. Piemēram, lidmašīnu piloti. Viņu darbs ir līdzīgs, atšķiras attieksme. Lidojumā Aļaskā niķojās lidmašīnas motors. Galamērķī angārā vaicāju, kas bija noticis dzinējam, man atbildēja, ka sabojājusies degvielas iesmidzes sistēma, bet tas esot tāds sīkums. Savukārt Sibīrijā ir patiesi ekstrēmi veči, kuri daudz ko redzējuši un piedzīvojuši. Viņiem nav problēmu noripināt lidmašīnu pa šauru oļu strēmeli upes krastā, kur iesprausti vien daži karodziņi, kurus miglas dēļ tik un tā nevar redzēt. Viņi var aizlidot uz pārsimt kilometru attālo veikalu pēc degvīna pudeles… Esmu piedzīvojis, kā tas notiek.
Pēc šādiem ceļojumiem kādu laiku Latvijā negribas nekur doties, pat medībās un makšķerēt. Un tā veselu mēnesi. Viss šķiet tik ierasti un mazliet… pliekani. Taču pēc kāda laika viss atkal ir kārtībā, jo tas mazais velliņš iekšā jau urda. Esmu pārliecināts, ka katrā copmanī vai medniekā, katrā, kurš gatavs atklājumiem un piedzīvojumiem, kaut kur dziļi iekšā sēž maģiskais vārdiņš avantūra, tas rosina, dzen un neļauj rimt. Un, kā teicis Grenlandē dzīvojošais latvietis Ivars Sīlis, pasaule ir pilna ar avantūrām, iespējām, aicinājumiem un sapņiem, un, lai gūtu prieku un dzīvotu harmonijā ar sevi, cilvēkam vien jāprot pareizi izvēlēties, kādam sapnim sekot.
Esat ne tikai mednieks, bet arī kaislīgs makšķernieks. Kāpēc izvēlējāties tieši makšķerēšanu?
Pirmo lomu izvilku Pārdaugavā Mārupītē sešu gadu vecumā, ar makšķeri noķerot kazragu un palielu asari. Makšķerēšana iet roku rokā ar zemūdens pasaules radību un augu valsts izpēti un izzināšanu. Vēl bērnībā patika mazos strautiņos vai grāvīšos raudzīties, kā tajos notiek zemūdens dzīve, kā mazas zivtiņas tur peld un savstarpēji komunicē. Patika arī vērot dzīvo radību akvārijos. Varēju ilgi pavadīt laiku zooloģiskā dārza zivju mājā, kur daudzajos akvārijos mita visai raiba kompānija. Tagad aizraujos ar spiningošanu ar vizuli vai kādu citu mānekli. Man loms nav tik svarīgs. Vairāk par visu vērtēju atrašanos pie dzīviem un tīriem ūdeņiem, neskartā dabā, sajust ūdeņu smaržu, ieklausīties mežu un koku šalkoņā. Īpaši svarīgs ir arī dabas reljefs, pa kuru plūst ūdeņi vai iegūlis gludais ezera spogulis. Tāpēc arī ne sevišķi aizraujos ar mencu vai zandartu ķeršanu no peldlīdzekļa vai žibulēšanu no ledus. Kaut gan nevaru noliegt, ka, paejot kādam laikam, reizēm arī es piekopju šādus makšķerēšanas veidus. Vairāk patīk klejot gar ūdeņiem un aktīvi copēt.
Medības. Tās ir dzīvesveids vai vaļasprieks?
Man medības ir vaļasprieks, baudīt dabu tās daudzveidībā, relaksēties un atslēgties no ikdienas darbiem un rūpēm. Tā ir iespēja būt tik tuvu dabai, cik vien tas vispār ir iespējams. Uz mežu jāiet ar cieņu un klusumā, tikai tad mežs atveras. Pretējā gadījumā ir kā Viļa Plūdoņa dzejolītī par rūķīšiem un Meža veci, kad, iztraucēts no trokšņa negantā, pār lauku laukiem zaķis aizļikā. Tieši šo mirkli tēloju teātra izrādē pirmajā vai otrajā klasē skolā. Biju tas zaķēns.
Mirklī, kad nāk medījums, vienmēr izjūtu uztraukumu. Ja tā nav, un to ir teicies ne viens vien mednieks, arī Alfreds Čepānis, ar kuru kādu brīdi bijām arī vienā klubā, vairs nav vērts doties medībās. Man šādā brīdī vienmēr sāk klapēt sirds, sākas uztraukums. Domāju par to, vai tik rokas par stipru nedrebēs, vai spēšu atpazīt, vai zvērs, kurš nāk, ir medījams vai saudzējams. Ar laiku, protams, rodas pieredze un novērtēt medījumu ir vieglāk. Mednieks ar ieroci pieņem lēmumu – šaut vai ne. Viņš atbild par to, kur lidos lode. Un nevienam nav tiesību pārmest, ka neizšāvi.
Jā, protams, var pavilkt uz zoba, bet ne pārmest!
Andumu mežniecībā bija tāds Ilmārs Jaupujēns. Viņš man savulaik izteica svarīgu domugraudu:
“Ja šauj, tu esi atbildīgs par šāvienu. Līdz ar to arī par rezultātu, kas ar šo šāvienu būs nodarīts. Tā ir atbildība. Tava atbildība.”
Par to vienmēr aizdomājos.
Kurš jūs pamudināja pievērsties medībām?
Tas ir Roberts Naglis – mans pirmais medību skolotājs, medību zinību guru un, kā es viņu uzrunāju, Lielais Gajs Jūlijs Roberts. Te mazliet jāatgriežas Ministru padomes Juridiskajā daļā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tika likvidēta LPSR Mednieku biedrība, tika radīti medību noteikumi, citi ar medībām saistīti normatīvie dokumenti. Roberts Naglis strādāja ar šiem dokumentiem un nāca uz Ministru padomi, mēs sēdējām stundām ilgi un par šiem dokumentiem diskutējām, jo mans uzdevums bija dokumentus no vienas tiesību sistēmas pārvērst pavisam citai sistēmai, kas praksē nebija ne redzēta, ne izmēģināta.
Tolaik es no medībām nezināju nekā. Viņš stāstīja teoriju par medībām, vadoties no savas pieredzes. Vēlāk viņš mani aicināja līdzi uz medībām, lai es iepazītu medības, ne tikai sēžot kabinetā pie galda. Pēc pāris reizēm nolēmu, ka medības ir domātas arī man.
Roberts man iemācīja, ka medības nav tikai šaušana un gaļas ņemšana, bet būšana kopā ar dabu, kur dzīvnieks mīt. Šī daba ir jāizprot. Jāizprot dzīvnieka vajadzības. Nevar tikai aizbraukt un paņemt dzīvību.
Kas bija jūsu pirmais medījums?
Precīzi vairs neatceros, bet šķiet, ka pirmo nomedīju stirnu āzi. No 1992. gada vasaras, kad sāku medīt, daudz ūdeņu aiztecējis un gūts daudz medījuma. Katrs medījums ir mednieka sirdij tuvs.
Kad tikko sāk medīt, vairums mednieku cenšas gūt medījumu par katru cenu. Vēlāk izvēlas medīt tikai trofejas, vēl vēlāk uz medībām raugās vairāk filozofiski un domā par to, ko atstāt nākamajām mednieku paaudzēm.
Kur šajā procesā redzat sevi?
Viennozīmīgi sevi varu pieskaitīt pie pēdējiem. Arī uzsākot mednieka gaitas, uz medījumu raudzījos zaļi un drīzāk filozofiski, nevis kā uz gaļas blāķi vai ragiem, kurus pieklēbēt pie sienas. Vienu gadu, rezumējot rezultātus, medību sporta klubā Amula tiku atzīts par zaļāko mednieku.
Un kā pie sienas liekamās trofejas? Vai Diāna bijusi vēlīga?
Ir vieni staltbriežu buļļa ragi, kas novērtēti Kandavas novada vietējas nozīmes medību trofeju izstādē ar CIC 198,3 punktiem. Trofeju izstādi pirms vairākiem gadiem organizēja Modris Grantiņš, kurš nu jau medī citos medību laukos.
Vai jums ir kāds īpašs rituāls, kad dodaties medībās?
Man nav, kaut gan zinu, ka daži mednieki nešķiras pat no novalkātiem džemperiem, nedzen bārdu.
Vai mežā esat piedzīvojis ko neparastu?
Reiz nācās piedzīvot ievainota mežakuiļa uzbrukumu. Bija decembris, un zemi klāja neliels sniedziņš. Masts jau bija gandrīz beidzies, un, pēc sarunām rācijā uzzinājis par vairākiem sekmīgiem šāvieniem, gatavojos pamatīgai medījuma vilkšanai. Pēkšņi atkal ieskanējās rācija, un medību vadītājs lūdza medniekus, kuri stāv uz stigas, kas gravā šķērso strautu, būt sevišķi uzmanīgiem, jo suņi seko sašautam mežakuilim. Tālu mežā bija dzirdamas suņu rejas, kas tuvojās. Pēc brīža eglītēs man priekšā samanīju kustību, un jau nākamajā mirklī no egļu audzītes līganā gaitā izskrēja ruksis. Viņam cieši nopakaļ sekoja divas laikas. Pēkšņi kuilēns pašķielēja uz manu pusi, pagriezās un sāka skriet man virsū. Manas tozenes stobros renkuļi. Šādā attālumā šaut nedrīkstēju, jo kāds no renkuļiem varētu trāpīt suņiem. Arī piemērota kociņa, kurā uzrāpties vai aiz kura paslēpties, tuvumā nebija.
Par laimi, kuilīša ātrums nebija liels, un sagatavojos palēkt sānis. Kad kuilis bija vairs tikai kāda metra attālumā no manis, neatraujot bisi no gurna, izšāvu tam tieši šņukurā. Viņš apstājās kā iemiets, pacēlās pakaļkājās un purināja galvu. Sajutu, kā sejā iesitas viņa elpa. Kuilēns, gatavojoties jaunam uzbrukumam, apskrēja loku. Suņi mazliet atpalika, un, kad viņš pagrieza sānus, izšāvu otro reizi. Bise nu bija tukša, taču kuilis nokrita un spārdījās. Tvēru pēc dunča, taču to vairs nevajadzēja. Rokas gan pamatīgi trīcēja.
Nācies piedalīties arī malumednieka ķeršanā. Bija sestdienas novakare augustā. Trepe uzslieta lielos alkšņos lauka malā – vietā, kur tikai nesen bijām ieguvuši medību tiesības un nokārtojuši formalitātes. Meža dzīvnieki šajā krūmu un mežu ieskautajā nomaļajā vietā iegriežas bieži, par to liecina svaigās pēdas. Tā nu sēdēju un baudīju rāmo vakaru. Beidzot krēslā uz krūmu fona pamanīju kustību. Skatoties ar binokli, konstatēju, ka tas ir nevis kāds meža zvērs, bet cilvēks raibā aizsargtērpā ar bisi uz kreisās rokas elkoņa, gatavs zibenīgi šaut. Viņš lēnām zagās tuvāk. Izvilku no kabatas tālruni un zvanīju medību koordinatoram. Viņš ziņoja, ka neviens cits nav pieteicies medīt šajā platību daļā, tātad nācējs ir malumednieks. Saņēmu ieteikumu malumednieku pavērot un mēģināt aizturēt. Svešais bija kādus metrus simts no manis, kad, cik vien skaļi varēju, uzsaucu, lai apstājas un liek zemē ieroci. Reakcijas nebija. Saucu vēlreiz, taču nekā. Soli gan pielika. Izšāvu gaisā un nokliedzu komandu apstāties. Tad gan svešinieks ar atbildi nekavējās un pār manu galvu alkšņos nobira skrošu krusa. Man netrāpīja, tomēr sajūta bija riebīga.
Steigšus nokāpu no torņa. Vīrs pēc šāviena atskatījās, sāka skriet un pazuda mežā. Izsaucām policiju. Apkārtnes ielenkšanā tika iesaistīti nopietni spēki. Svētdienas pievakarē tika apturēta kāda vieglā automašīna, kas brauca ārā no liktenīgā meža masīva. Mašīnā trīs vīri, kuri saka, ka bijuši makšķerēt, taču makšķeru nav un upe ļoti tālu. Pēc laika krimināllietu izbeidza. Pārrunājot notikušo, sapratām, ka malumednieki te saimniekojuši jau ilgāku laiku.
Ģimene. Vai jūsu bērni arī ir juristi vai izvēlējušies citu ceļu?
Esmu vectētiņš, un man ir gan dēls, gan meita. Mazbērni mani mīlināmā vārdā sauc par papiņu. Abi bērni aizgājuši pa manām pēdām un ir juristi – meita zvērināta notāre, dēls – zvērināts advokāts. Tajā pašā laikā, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ne vienu, ne otru neesmu mudinājis izvēlēties jurista profesiju. Tā ir bijusi viņu pašu izvēle. Sieva beigusi Mākslas akadēmiju un ilgus gadus strādājusi dizaina nozarē, bijusi Jūrmalas pilsētas galvenā māksliniece.
Kāpēc nolēmāt uzrakstīt grāmatu?
Grāmatu mudināja uzrakstīt ar šo gadu iznākšanu pārtraukušā žurnāla MMD (Medības, Makšķerēšana, Daba) galvenais redaktors Didzis Pakalns. Šim žurnālam vairākus gadus jau biju rakstījis par saviem ceļojumiem un piedzīvojumiem. Acīmredzot viņš uzskatīja par vēlamu grāmatas izdošanu, un es šim ierosinājumam piekritu. Didzis ir arī viens no diviem grāmatas teksta korektoriem. Grāmata man nav nekāds biznesa projekts, drīzāk tā ir dāvana bijušajiem cīņu biedriem, draugiem, ģimenei manā 75 gadu jubilejā. Ceru, ka grāmata rosinās vēl kādu gan ceļot, gan rakstīt un lasīt.
Ko novēlētu citiem medniekiem?
Esiet godīgi un patiesi pret dabu, un daba jums to atmaksās!
Lasi un abonē žurnālu Medība šeit!
