Kā rāda dzīves pieredze, apmaiņas medības, lai cik pozitīva būtu pati ideja, arī mēdz būt dažādas. Kā teica viens no šīs kustības pamatlicējiem, kompānijas un mājas lapas ar tādu pašu nosaukumu (exchangehunt.com) īpašnieks, čehu mednieks Františeks Štolfa, nav bijusi ideja uzturēt pakalpojumu aģentūru vai kontrolēt katru vienošanos. Galvenais bija radīt platformu, kur mednieki no visas pasaules var atrast sev tīkamus piedāvājumus un paši meklēt jaunus draugus un aicināt viņus ciemos.
Vienīgais ierobežojums – apmaiņas medības ir bez maksas. Pārējais ir uz mednieku sirdsapziņas. Un izrādās, ka godaprāts ne vienmēr ņem virsroku.Pēc Kanādas brauciena drīz vien atskanēja zvans no ungāru drauga Zalana ar jaunu piedāvājumu. Šoreiz ASV. Medību paketē iekļauts vapiti, melnastes briedis, ko amerikāņi dēvē par mule deer, balt-astes brieži, lāči, pumas, vilki. Nolēmu, ka izklausās vilinoši. Pēc mazām pārdomām mēs ar draugiem, protams, piekritām. Tātad šoreiz plāns bija tāds, ka apmaiņu veicam ar amerikāni, kurš dzīvo samērā netālu – tepat Igaunijā, pie Valgas. Norunājām, ka viņš brauks uz Latviju medīt mežacūkas un uz Ungāriju briežus, mežacūkas, muflonus, dambriežus. Pretī viņš mūs uzņems Amerikas Savienotajās Valstīs oktobrī. Viņš apņēmās mums nodrošināt dzīvošanu, bet mēs maksāsim par licencēm un savām lidmašīnas biļetēm. Izklausījās vilinoši. 6. oktobrī trijatā devāmies ceļā uz ASV, Aidaho štata ciemu Averiju Klinšu kalnos.
Par Frenku
Uzreiz pēc iepazīšanās šķita savādi, ka viņš nelieto mobilo telefonu, bet sazinās tikai e-pastā. Bija arī citas mazas dīvainības, bet, pamedījot kopā Eiropā, sapratām, ka bažām pamata īsti nav un visam vajadzētu būt kārtībā. Mūs gaidīja mežonīgs piedzīvojums ar grūtiem pārbaudījumiem un skarbiem dzīvošanas apstākļiem. Ierodoties ASV Spokanas pilsētas lidostā, nedaudz sabijāmies, jo mūs neviens nesagaidīja un, tā kā Frenks neizmanto mobilo telefonu, četrdesmit minūtes gaidījām neziņā, vai vispār līdz medīšanai tiksim. Tad viņš ieradās kopā ar tēvu un viss bija kārtībā. Devāmies taisnā ceļā uz Cabelas veikalu. Tā ir milzīga tirgotava, kur ir viss nepieciešamais atpūtai dabā. Eiropā neko tādu neatradīsi. Apjoma ziņā šo veikalu var salīdzināt ar noliktavu veikaliem Depo pašmājās. Sapirkām dažas kalniem nepieciešamās lietas, mednieku atļaujas un bijām gatavi medībām. Vakarā, ierodoties pie Frenka mājās, bijām pārguruši, bet mūs gaidīja nepatīkams pārsteigums. Saimnieks mūs izmitināja viesistabā uz grīdas. Bijām šokā par nekārtību mājās un par gulēšanas apstākļiem. Parasti pret ciemiņiem attiecas citādi. Izslaucījām un sakārtojām viesistabu un devāmies pie miera. No rīta bija paredzēts medīt tuvējā apkārtnē, bet kalnos tikai aiznākamās dienas rītā!
Briežu pēdas un pirmais medījums
Nākamā diena mūs sagaidīja ar nelielu sniega segas kārtiņu, kas padarīja šo rītu neaizmirstamu. Pirmo reizi redzēju ko tādu – kalnos daba ir apbrīnojami skaista. No rīta dažus kilometrus garā pārgājienā pa kalniem redzējām kādas desmit melnastes briežu mātītes ar mazuļiem un piecas baltastes briežu mātītes. Daba bija patiešām vienreizēja un šis rīts spilgti iespiedies atmiņā. Pēcpusdienā devāmies pabarot zirgus un sakārtot mantas nākamās dienas ceļam kalnos. Pa ceļam Frenks pastāstīja, ka netālu no galvenās nometnes viņam nācies likvidēt vienu no zirgiem. Tas bijis ļoti agresīvs, nometis viņu un gandrīz sabradājis. Mums esot jāpārbauda tā vieta, jo pie beigtā zirga noteikti pulcēsies lāči vai vilki, kuru medīšanai mums arī ir licences. Frenks radīja arvien nepatīkamāku iespaidu, un mūsu starpā pat izcēlās sīkas domstarpības attiecībā uz nekārtību un cūkošanos. Taču mēs bijām braukuši medīt, nevis kasīties par ikdienišķiem sīkumiem, tādēļ centāmies pievērt acis uz to visu. Vakarā atkal devāmies medībās un braucot pamanījām tālumā jauna melnastes brieža tēviņu. Pēc ne pārāk ilgas pielavīšanās nomedīju to. Vairāk tāpēc, ka, pēc Frenka vārdiem, gaļa mums ir vajadzīga dzīvošanai kalnos. Atgriežoties mājās, iepazināmies ar diviem medniekiem no Vašingtonas štata – Endiju un Brendiju. Pēc mūsu saimnieka vārdiem, viņi pievienosies mums kalnos nākamajā dienā. Atkal nepatīkams pārsteigums. Taču nodomājām, kalni ir pietiekami lieli un visiem būs gana vietas. Lai arī agri devāmies pie miera, ap četriem jau bijām augšā. Droši vien pie vainas bija laika atšķirība abās Zemes puslodēs. Kad pārējie tikai sāka mosties, mēs jau bijām pilnībā gatavi ceļam. Toties Frenks galīgi nebija gatavojies. Kravāšanās viņam aizņēma daudz laika, un, kaut arī plānā bija iziet ap desmitiem no rīta, izgājām tikai divos pēcpusdienā. Frenks teica, ka ceļš aizņems vien divarpus stundas un pa gaismu tiksim galā.
Ilgais ceļš kalnos
Takas mūs veda caur mežiem, pa serpentīniem, pāri upēm, pa klinšainiem apvidiem. Līdz dvēseles dziļumiem izbaudījām mežonīgās dabas skaistos skatus. Pēc divām stundām bijām divu upju satecē, pirmajā atpūtas vietā. Izrādījās, ka jāiet vēl divas stundas. Nolēmām nekavēties, jo nevienam nebija vēlēšanās iet uz nometni pilnīgā tumsā. Pa ceļam Aivis Zavišs paziņoja, ka jūtas slikti, ka viņam ir drudzis ar temperatūru. Mēs visi bijām apaukstējušies, un aptrūkās medikamentu. Izrādījās, ka Frenks par tādu iespēju nemaz nebija padomājis. Nogājām vēl divas stundas un tad vēl. Galā nonācām tikai desmitos vakarā – sešas stundas vēlāk, nekā tika solīts. Uz pārmetumiem par to, ka Frenks melo par atlikušo veicamo attālumu, viņš atbildēja: “Time is relative, everything is relative”! (“Laiks ir relatīvs, viss ir relatīvs!”) Telts, ko mums bija piešķīris Frenks, neciešami smirdēja, un mēs devāmies gulēt uz lielo kopējo telti. Rīts mūs sagaidīja ar šokējošu skatu – nometnē izskatījās kā izgāztuvē. Neviļus ik pa laikam atcerējāmies Kanādas braucienu, kur viss bija sakārtots, ērts un pārdomāts. Visu rītu mēs ar Aivi un Zalanu pavadījām, uzkopjot un kārtojot nometni. Lieki piebilst, ka mums neviens nepalīdzēja. Pēcpusdienā devāmies izlūkos. Diezgan drīz sapratām, ja paliksim galvenajā nometnē, tad neko nenomedīsim. Pārāk tālu no medību vietām. Nākamajā dienā nolēmām pārcelties tuvāk perspektīvajām platībām. Vakarā sakravājām visu, lai no rīta laikus dotos ceļā. Frenks, protams, neko nesalika, un no rīta dabūjām gaidīt papildu trīs stundas. Pusi no mūsu saliktās pārtikas daudzuma Frenks izkrāmēja ārā, paziņojot, ka mēs pārspīlējot un mums tik daudz nevajadzēšot. Kad Frenkam bija palikusi kāda pusstunda, līdz viņš būs gatavs doties ceļā, nolēmām, ka varam sākt bez viņa. Ar zirgiem viņš mūs noteikti ātri panāktu. Pēc divām stundām Frenks vēl neparādījās. Nolēmām iekurt ugunskuru. Aivis un Zalans palika, bet es devos meklēt mūsu saimnieku. Pusceļā viņu satiku. Izrādās, kavēšanās bijusi saistīta ar negadījumu – viens no zirgiem satrakojies un aizmucis.
Dzīve vigvamā
Atradām skaistu un piemērotu vietu mūsu nometnei. Sākām celt telti, zāģēt malku un iekārtot apkārtni dzīvošanai. Nedaudz vēlāk devos apskatīt apvidu un pavisam netālu atklāju fantastisku dabasskatu. Vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad izdzirdēju vapiti brieža riesta saucienu vien trīssimt metru attālumā. Angliski to sauc par buggling, bet latviski varētu nodēvēt par sīkšanu. Tomēr, lai arī vapiti sauciens pēc skanējuma atšķiras no mums pierastajām staltbriežu riesta skaņām, sauksim to par baurošanu. Metos atpakaļ uz nometni, paņēmu ieroci un elektronisko mānekli. Medības varēja sākties! Es, Aivis un Zalans sākām pieiešanu, bet ļoti ātri sapratām, ka kalnos viss ir citādi. Ja briedis bauro 300 metru attālumā gravas otrā pusē, apkārt ir jāiet savi trīs kilometri. Krēslā atgriezāmies atpakaļ, un rīts mūs sagaidīja ar snigšanu. Sapratām, ka nepieciešama kārtīga apmetne. Tāpēc mēs, latvieši, raiti uztaisījām sētu no egļu zariem, kas bija pietiekami bieza, lai pasargātu mūs no vēja. Divās dienās uzbūvējām mājīgu vigvamu ar durvīm un lielu caurumu jumtā, kur dūmiem celties gaisā. Grīda mūsu vigvamā arī tika izklāta ar egļu zariem. Sanāca ļoti mājīga un patīkama nometne. Frenks turpināja uzvesties kā cūka un mēslot ik uz soļa. Mēs pierunājām viņu doties pakaļ papildu pārtikai un, protams, gribējām tikt no viņa vaļā. Pēc pusdienām katrs demonstratīvi nomazgājām savus traukus, bet Frenks savējos netīrus vienkārši nometa zemē nometnes vidū un aizgāja… Tas mūs pamatīgi saniknoja. Sniegs sāka snigt arvien stiprāk un stiprāk. Pievakarē mēģinājām piesaukt vapiti, bet atbilde nesekoja. Neparasti ir būt tikai trijatā nekurienes vidū. Mēs ļoti izbaudījām tās dienas piesnigušajā kempingā. Tā bija savdabīga izdzīvošanas pieredze, kurai nebijām gatavojušies, bet tieši tāpēc tas bija pirmatnēji un ļoti interesanti. Trešajā dienā sāka kust un mēs ar Aivi nolēmām iet apsekot apkārtni. Otrpus gravai atradām daudz melnastes, baltastes un vapiti briežu pēdas. Atradām arī vienu iesnigušu lāča ķepas nospiedumu. Izpētot apkārtni, sapratām, ka nomedīt šeit kaut ko ir ļoti sarežģīti. Nolēmām visi trīs nākamajā dienā uz visu dienu doties medīt šajā vietā. Frenks atveda mums pārtiku, un bijām bezgala laimīgi ēst gaļu ar tortiljām, jo mūsu pārtikas krājumi jau bija praktiski izsīkuši. Atceros, ka saldajam trīs daļās sadalījām vienu mazu Snickers batoniņu, bet nebija ēdienreizes bez saldā – tā mums bija svēta lieta!
Vienīgais medījums – vapiti bullis
Frenks pēc pāris stundām mūs atstāja. Viņš devās pakot galveno nometni. Tika nolemts pēc divām dienām doties projām, jo pārtikas nepietiktu ilgākai palikšanai. Endijs un Brendijs bija aizbraukuši projām vēl pirms snigšanas. Pirmspēdējā dienā kalnos spīdēja saule. Viss kusa, un laiks bija perfekts. Nolēmām ap pusdienlaiku doties medībās un palikt ārā līdz tumsai. Neviens neko netika redzējis visas dienas garumā. Es atgriezos nometnē pirmais un sāku kurināt ugunskuru, lai sasildītos. Pēkšņi likās, ka dzirdu vapiti. Devos ārā uz atklāto vietu un, jā, patiešām! Ik pa laikam metrus 200 no manis bauroja vapiti. Nolēmām no rīta, saulei austot, to nomedīt. Vakaru pavadījām ļoti klusi, lai neiztraucētu dzīvnieku, kas bauroja samērā tuvu. No rīta ar Aivi devāmies medībās. Zalans jutās slikti un palika guļam! Vapiti atsaucās ļoti labi un intensīvi. Aivis sāka iet briedim klāt. Bija interesanti klausīties, ka Aivis ar vapiti tuvojas viens otram, līdz milzīgos brakšķos bullis pienāca klāt un Aivim radās iespēja raidīt pirmo šāvienu. Vapiti vienkārši stāvēja, it kā nekas nebūtu noticis. Atskanēja otrs šāviens, un bullis aizskrēja. Aivis sekoja. Vapiti saņēma trešo lodi un atkal pazuda krūmu biežņā. Es devos uz nometni pakaļ Zalanam, un abi steidzāmies palīgā Aivim. Bija pagājušas kādas divdesmit minūtes kopš pirmā šāviena. Atradām vapiti guļam krūmos un cilājam galvu. Pēc ceturtā un piektā šāviena vapiti apmetās un noslīdēja zemāk pa kalnu. Pēc skaņas sapratām, ka viņš izdzisa turpat netālu. Prieks un gandarījums bija neizsakāmi, jo likās, ka šajos grūtajos medību apstākļos ir gandrīz neiespējami kaut ko nomedīt. Pēc fotosesijas un medījuma pirmapstrādes devāmies augšā uz nometni, kur pagatavojām vapiti zaķīšus un dārgumus. Izdomājām, ja jau Kanādā ēdām lāča dārgumus, tad kāpēc lai to nedarītu arī ASV ar vapiti dārgumiem. Tas bija neizsakāmi garšīgi!
Atpakaļ pie civilizācijas
Īsi pirms pusdienlaika pārnāca Frenks, un nolēmām doties ārā no kalniem. Frenks ar Aivi aizgāja nodīrāt briedi, bet mēs ar Zalanu palikām sapakot nometni prombraukšanai. Ap diviem devāmies ceļā. Vaicājām Frenkam, cik ilgi jāiet. Šoreiz gājām pa citu ceļu. Viņš atbildēja, ka divas stundas. Tad jautājām, kāpēc negājām iekšā kalnos pa šo īso ceļu, bet līkumojām astoņas stundas. Frenka atbilde mūs, maigi izsakoties, pārsteidza. Viņš esot gribējis redzēt, vai varam ieiet iekšā tik dziļi. MEŽA DĪVAINIS! Ārā iešana prasīja piecas stundas. Vietā, kur iznācām, mūs vajadzēja sagaidīt Frenka tēvam, bet viņa nebija. Tāpēc mēs ātri sakūrām ugunskuru, uzslējām telti un sagatavojāmies vismaz vēl vienu nakti pavadīt kalnos. Pēc brokastīm izdomājām, ka Frenkam ar zirgiem jādodas uz pirmo nometni, jo tur palika mašīna un mēs nezinām, kas noticis ar viņa tēvu. Pārtika beidzās un palikt te nebija iespējams. Piedevām uz ceļa, kur pavadījām šo nakti, cilvēki varot neparādīties mēnešiem ilgi, sacīja Frenks.Divas stundas pēc mūsu saimnieka aizbraukšanas ieradās viņa tēvs Deivids ar svešinieku. Izrādās, Deividu apturējis sniegs un viņš visu nakti pavadījis, atrokot savu apvidus auto. Mednieks Maikls brauca meklēt jaunas medību vietas nākotnei un palīdzēja izvilkt Frenka tēva auto. Deivids mūs pacienāja ar aukstu aliņu. Tik garšīgu aliņu mūžā nebijām dzēruši! Trīs stundas vēlāk bijām civilizācijā un nolēmām noīrēt numuriņu viesnīcā, lai nebūtu jāatgriežas Frenka mājā. Pārtiku sapirkām pārpārēm, jo bijām, maigi izsakoties, nedaudz badā. Izpirkām visu vīnu vietējā bodītē un kārtīgi nosvinējām atgriešanos civilizācijā. Vakarā parādījās arī Frenks, un nākamās divas dienas mēs medījām tuvējā apkārtnē. Ātri sapratām, ka izredzes nomedīt kaut ko ir niecīgas. Nolēmām doties atpakaļ uz Spokanas pilsētu, kur pēc divām dienām būtu mūsu reiss atpakaļ uz Latviju.Šajā brīdī mēs pat iedomāties nevarējām, ka tik ātri prom netiksim un piedzīvosim, iespējams, lielāko murgu mūsu dzīvē…
Stāt! Jūs esat arestēti!
Izlidošanas rītā devāmies uz lidostu, nodevām bagāžu un slājām uz kios-ku nopirkt ko dzeramu. Jau bijām ceļā uz kontroles punktu, kad pamanīju divus policistus. Viņi strauji mums tuvojās. Biju apmulsis un pat atskatījos, meklējot, kuru gan viņi grib arestēt, kad ieraudzīju aizmugurē vēl piecus vīrus policijas formās. Viņi mūs ielenca un paziņoja: “Jūs esat arestēti!” Mūs saslēdza rokudzelžos un pārmeklēja. Biju šokā un nesapratu, kas notiek. Tad policisti nolasīja mūsu tiesības un paskaidroja, ka Aidaho štatā ir izdots orderis mūsu apcietināšanai par kaut kādiem medību pārkāpumiem. Iedeva mums katram apsūdzības rakstu, no kura, šokā lasot, uztvēru vien to, ka apsūdzības ir izvirzītas pēc Frenka liecībām un pirmā apsūdzība ir par sadarbošanos ar medību organizētāju, kuram nav tiesību nodarboties ar komerciālu medību organizēšanu. Izpirkuma nauda bija noteikta 250 000 dolāru. Par katru! Biju pārbijies, jo nesapratu par ko mūs apsūdz. Kāpēc ir tik liela izpirkuma nauda! Mūs aizveda uz Spokanas cietumu, kur izsniedza oranžās 3XL izmēra drēbēs, uzlika aproces (man bija nr. 275) un nofotografēja katru atsevišķi. Sekoja nopratināšana, pēc kuras man izdevās pierunāt policistu atļaut zvanu tuviniekiem, lai trijos vārdos pateiktu par notikušo. Tad mūs katru atsevišķi ievietoja divvietīgā kamerā kopā ar citiem ieslodzītajiem. Man kameras biedrs gadījās narkomāns, kuram bija lomkas. Pirmās divas dienas mēs aiz pārdzīvojumiem nevarējām neko ne ieēst, ne padzerties. Par to bija priecīgi mūsu kameras biedri, kuri notiesāja mūsu ēdamo! Aiz pārdzīvojumiem un neziņas, kas ar mums tagad notiks un cik ilgi mēs atradīsimies cietumā, nevarējām pat gulēt. Dzīvošanas apstākļi bija nožēlojami. Sešus līdz septiņus kvadrātmetrus lielas jeb drīzāk mazas divvietīgas kameras ar divām gultām, podu, izlietni. Pulksteņa nebija, un tas vēl pasliktināja kopējo situāciju, jo ir dīvaini nezināt, cik ir pulkstenis. To laikam spēs saprast tikai tie, kuri paši ir ko tādu piedzīvojuši. Ēdiens bija ļoti slikts. Pamatā ēdienreizē bija baltmaizes rika ar mazu sviesta gabaliņu. Pāris reizes klāt bija plāna sliktas kvalitātes desas šķēlīte vai augļu želeja, ko uzsmērēt uz maizes, kā arī aptuveni 100 gramu piena paciņa. Apstākļi un dzīvošana, tāpat kā arī ieslodzītie ar savām bandām un tetovējumiem – viss bija tieši tā, kā to rāda Discovery kanāla raidījumos par dzīvi Amerikas cietumos. Trešajā dienā mūs pārveda uz citu stāvu. Mani ar Aivi salika vienā kamerā, bet Zalanu blakus kamerā. Nu jutāmies daudz labāk. Šajā pašā dienā mani un Aivi sazvanīja vēstniecības pārstāve Gundega Riekstiņa. Vēlreiz milzīgs paldies Gundegai par visu, ko viņa mūsu labā darīja! Bija ļoti emocionāli dzirdēt latviešu balsi klausulē un informāciju no mūsu mājiniekiem, ka visi darīs visu iespējamo, lai mums palīdzētu. Ap pulksten 13 pēc vietējā laika mūs aizveda uz tiesas sēdi, kur simboliski tika lemts par mūsu izdošanu Aidaho štatam. Arestēti bijām Vašingtonas štatā, un 250 000 dolāru lielais izpirkums bija daļēji saistīts ar šo faktu. Aidaho štata ierēdņi domāja, ka mēs cenšamies bēgt no ASV, kaut biļetes mums bija iegādātas jau pāris mēnešus iepriekš. Uz jautājumu, kas mums draud, neviens nespēja atbildēt. Apsūdzības esot celtas Aidaho štatā, un tas ir viņu jurisdikcijā, tāpēc atbilde būs tikai tad, kad nokļūsim Aidaho. Bija grūti pavadīt piecas dienas neziņā, kas ar mums notiks un kas mums draud. Nākamajā dienā Zalana tēvam izdevās sazināties ar dēlu. Pateicoties vēstniecībai, arī mēs sazvanījām savus tuviniekus Latvijā.
Kamēr bijām ar Aivi vienā kamerā, visu laiku tinām bildi atpakaļ, lai saprastu, kas notika un kā rīkoties tālāk. Laika bija pārpārēm, tāpēc izdomājām tādas absurdas un nereālas lietas, par ko tagad atceroties smejamies. Piemēram, mēs gatavojāmies, ka, ierodoties Aidaho, mēs tiksim nopratināti otrreiz. Lai izmeklētājus pārliecinātu, ka neesam vainīgi, izdomājām dažādus āķus mūsu stāstos. Cerējām, ka izmeklētāji uz tiem uzķersies un uzdos tos jautājumus, kurus mēs gribētu. Realitātē izrādījās, ka tas viss bijis velti. Ja reiz amerikānis tevi ir ielicis cietumā, viņu vairs neinteresē, esi vainīgs vai ne. Dienas režīms bija šāds – 6.30 brokastis, 11.00 pusdienas, 12.00 pastaiga ar visiem ieslodzītajiem kopā. Šajā laikā varējām tikt dušā, spēlēt basketbolu, kā arī zvanīt. Pulksten 16.00 vakariņas, un viss! Tālāk brīvā laika pavadīšana kamerā līdz 6.30, kad atkal seko brokastis. Ceturtajā dienā mums atnesa skuvekļus un pateica, ka mums ir desmit minūtes laika noskūties! Trīs nedēļas nebijām to darījuši! Steigā pusi sejas sev noplēsām! Aivis sagriezās vairākas reizes, un skats bija šausmīgs. Tomēr mēs gribējām tiesas priekšā izskatīties kaut nedaudz labāk par mežoņiem! Ceturtās dienas vakarā sākām gaidīt konvoju! No cietuma biedriem noskaidrojām, ka parasti ieslodzīto transportēšana notiek naktī no ceturtdienas uz piektdienu. Nevarējām aizmigt, jo ļoti cerējām, ka mūs pārvedīs uz Aidaho! Ja tas nenotiktu tonakt, mums būtu jāpaliek vēl uz nedēļu Spokanas cietumā.
Ar konvoju uz Aidaho
Ceturtdienas naktī kāds pieklauvēja pie durvīm un teica, lai gatavojamies – pēc desmit minūtēm izbraucam. Bijām pārlaimīgi! Rokudzelžos, kājas saķēdētas un ar autobusu – viss kā filmās. Sākotnēji nonācām Cour’d’lane cietumā, kur kādas divas stundas gaidījām nākamo konvoju līdz mūsu galamērķim – cietumam Shoshone county jail Volisas pilsētiņā. Cour’d’lane arī neiztika bez piedzīvojumiem. Mūs ielika pāris kvadrātmetru mazā būrī ar sešiem septiņiem citiem ieslodzītajiem. Divi no viņiem smejoties sāka ķibināt vaļā slēdzeni. Vaicāju, kam tas vajadzīgs, bet viņiem viss likās uzjautrinoši un viņi turpināja. Meksikānis man blakus ieteica neskatīties, ko viņi dara, un lūkoties uz otru pusi. Tā arī darījām. Viņiem izdevās. Vārtiņi bija vaļā. Galvā šaudījās visādas domas, ko atbildēt, ja cietuma sargi jautās, kas to izdarījis. Cietumā nodevējus nemīl, bet nepatikšanās arī lieki negribējās nokļūt! Apsargs atnāca un tikai nosmējās par kolēģiem, kas droši vien aizmirsuši aiztaisīt vārtiņus. Pēc brītiņa mūs atkal saslēdza ķēdēs un sekoja ceļš līdz Volisai. Ieradāmies ap deviņiem desmitiem, bet kamerā tikām tikai ap septiņiem vakarā. Pie Zalana atnāca izpirkuma kompānijas pārstāvji un samaksāja izpirkuma naudu, un tā Zalans tika ārā. Nospriedām, ka tā ir labāk, jo Zalans ārā varēs vairāk mums palīdzēt. Tā mēs ar Aivi palikām divatā. Uzzinājām, ka Frenks arī atrodas šajā cietumā. Cietums ir maziņš, un šeit esot labākā barošana štatā. Sargi – draudzīgi, pretimnākoši un saprotoši. Salīdzināt nevar ar Spokanas murgu, bet cietums paliek cietums! Kameras šoreiz lielas, plašas. Sākotnēji bijām astoņi ieslodzītie. Visi ļoti draudzīgi, bet, protams, katrs ar savām dīvainībām. Sapratām, ka laika gaitā cietumā visi kļūst par dīvaiņiem. Nākamajā dienā izprasījāmies uz cietuma bibliotēku. Tas gan skaļi teikts, jo bibliotēka ir vienkārši satikšanās telpa, kur tiek atnestas visas tevi interesējošās grāmatas. Par Aidaho medību likumdošanu bija daži sējumi, un mēs varējām sākt izglītošanās procesu. Visu dienu studējām literatūru, un apsargi mums laipni palīdzēja ar juridiskiem terminiem, ko sākotnēji nesapratām. Ļoti smags brīdis bija, kad izlasījām, ka par mūsu apsūdzībām pienākas līdz 50 000 dolāru liels naudas sods un/vai līdz pieciem gadiem cietumā!Ieslodzītie mums arī daudz palīdzēja saprast šīs tiesu sistēmas nianses. Īpaši noderīgi bija Stena Redforda padomi. Viņu atveda trešajā dienā, kopš mēs bijām Volisā. No pārējiem ieslodzītajiem viņš atšķīrās ar savu intelektu. Ātri atradām kopīgu valodu, un viņš ar savu pieredzi tieslietās mums ļoti daudz palīdzēja. Izrādījās, ka ikdienā Stens ir pietiekami turīgs un labi situēts, taču ļoti karstasinīgs cilvēks. Par kaušanos viņš pāris gadus nosēdējis cietumā. Aidaho štatā pat par nelieliem pārkāpumiem draud cietumsods. Iemesls tam ļoti vienkāršs – šeit cietumi ir milzīga biznesa mašīna. Laika gaitā sapratām, ka Amerikas Savienotajās Valstīs nevienu neinteresē, esi vainīgs vai ne. Gribi tikt laukā? Maksā. Ja nevari, tad sēdi. Viss ir par naudu. Piemērs. Telefona aparāti cietumā. Viena sarunas minūte maksā pusotra dolāra, bet savienojums divarpus dolāru!!! Mūsdienās ar interneta palīdzību izmaksas varētu minimizēt, bet neviens nav ieinteresēts to darīt, jo naudiņa nāk griezdamās! Mēs norunājām kādus 300 dolārus!
Tiesa
Pirmdienā mums bija pirmā tiesas sēde Volisas tiesā. Šoreiz par drošības līdzekļa apmēra (250 000 dolāru) pārskatīšanu. Zalans solīja, ka viņa advokāts Kriss Felps būs sagādājis aizstāvi arī mums, tiesas zālē klāt bija arī Zalans un Kriss. Sēde sākās, un mūsu uztraukums kāpa, jo jurists neparādījās. Tad nu mums ar Aivi vajadzēja runāt pašiem, un prokuratūras pārstāvis pieprasīja atstāt spēkā esošo drošības līdzekli. Viņš uzstāja, ka esam ārzemnieki un viņiem nav informācijas par mūsu pagātni un nav pārliecības, ka mēs nebēgsim! Mēs ar Aivi bijām šokēti un izmisumā, jo iekšēji cerējām, ka tiksim ārā. Drošības naudu tiesnese samazināja līdz 200 000 katram! Situāciju padarīja vēl traģiskāku tas, ka Kriss lūdza tiesai atļaut Zalanam doties uz Ungāriju pie savas sievas, kura ir gaidībās, un tiesa atļāva! Mēs ar Aivi tajā brīdī jutāmies, ka esam vienkārši uzmesti! Sajūta bija tāda, ka Zalans sev ir izkārtojis atgriešanos mājās, bet mēs paliekam vieni ieslodzīti ārzemēs. Zinot Zalanu, es tam neticēju. Zināju, ka ir jāsaglabā vēss prāts un jādomā, kā tikt ārā! Vēlāk, runājot ar Zalanu pa telefonu, viņš mierināja, ka viss būs kārtībā, bet ticības tam nebija. Nākamā tiesas sēde bija nolikta desmit dienas vēlāk. Caur ģimenēm informējām mūsu darbavietas, un paldies par sapratni, atbalstu un palīdzību mūsu darbavietu vadībām. Dienas ilga garumā, bet tad beidzot atbrauca Krisa solītais advokāts Duglass Felps. Duglass ar Krisu panāca vienošanos ar prokuratūru par tiesas pārcelšanu. Izskanēja piedāvājums noņemt mums apsūdzības, ja mēs atdzītu vainu, samaksātu sodu kopā ar izmeklēšanas izmaksām. Pēc divām nedēļām ieslodzījumā mēs bijām gatavi parakstīt jebko, lai tikai tiktu ārā! Un, lai arī juristi mums teica, ka varam pagaidīt un nākamais prokuratūras piedāvājums noteikti būs daudz labāks, jo līdzšinējā soda nauda bija uzpūsta, mēs, redzot iespēju tikt ārā no šī murga, nolēmām negaidīt nekādus labākus piedāvājumus.
Apsūdzības raksts – slepeno aģentu darbs
Duglass mums iedeva izlasīt apsūdzības rakstu. To bija uzrakstījuši Endijs un Brendijs. Jā, divi mednieki no Vašingtonas. Izrādās, tie bija federālie slepenie aģenti, kuri vāca pierādījumus pret Frenku. Apsūdzības rakstā bija daudz melu un izpušķojumu, un uz šo melu pamata bez jebkādiem pierādījumiem mūs vienkārši iesēdināja cietumā uz 15 dienām! Viss kā filmā. Pēc ieslodzījumā pavadītajām piecpadsmit dienām notika teatrāla tiesa, kur viss jau bija sarunāts, un mūs palaida. Kopš mūsu aresta varasiestāžu pārstāvji nebija pat pārbaudījuši mūsu telefonus un somas, meklējot pierādījumus. Sanāk, ka nosēdējām cietumā 15 dienas un, ja būtu gaidījuši savu taisnību, tad sēdētu vēl trīs četrus mēnešus, līdz tiesas process beigtos. Interesanta sajūta – pa to laiku, kamēr mēs ciešam cietumā, neviens pat nav iepazinies ar pierādījumiem.
Uz mājām
Nākamās divas dienas pavadījām Spokanā, gaidot, kad mums atdos mūsu mantas. Tad nopirkām jaunas biļetes uz mājām un 10. novembrī ielidojām Rīgā! Tas viss likās kā ļauns murgs un joprojām grūti noticēt, ka tas noticis ar mums! Domāju, ka Frenks mūs šajā situācijā ievilka ne ļaunprātības, bet gan vienkārši dēļ savas paviršās attieksmes pret dzīvi. Vēlāk uzzinājām, ka Frenks, nebūdams oficiāls medību organizētājs ASV, bija izveidojis mājaslapu, kurā aktīvi reklamēja medības Aidaho. Tas ir kā iziet uz ielas ar plakātu Nodarbojos ar malumedībām! Loģiski, ka varas iestādes ātri atrada viņu internetā un, viegli pārbaudot, vai viņam ir atļauja organizēt medības, izskaitļoja viņu. Ko lai saka? Kad braucat kaut kur medībās ārpus mūsu mīļās Latvijas, iepazīstieties ar vietējo likumdošanu un pārbaudiet, pie kā jūs braucat. Arī oficiālas kompānijas, piedāvājot medības, var to darīt neoficiāli, jums domājot, ka viss ir kārtībā. Šaujiet garām un ne spalviņas!
Par dzīvnieku godināšanu un medību tradīcijām. “Šauj garām!” #94 epizode
Lasi un abonē žurnālu Medības!
