Arvids Baumanis. Ļoti erudīts un ar labu humora izjūtu un runas dāvanām apveltīts mednieks, kurš ikdienā ir SIA Ieroči jurists. Tostarp viņš gādā arī par to, lai no ārzemēm uz veikala plauktiem atceļotu ieroči, bez kuriem mūsu medību gaitas nav iedomājamas.
Kāpēc tu esi mednieks?
Nu, kā! Lai būtu iespēja iegūt gaļu, desas un konservus! Vai tad ir vēl kāds cits iemesls, kāpēc cilvēki kļūst par medniekiem?! Tas tā, humoram, taču, ja nopietni, tad mana interese par medībām sākās jau sākumskolā. Mana klasesbiedra Matīsa Lāča tētis gan tolaik, gan vēl joprojām ir ļoti aktīvs mednieks. Ņēma Matīsu līdzi uz medībām. Protams, Matīss par to stāstīja, un man tas šķita ļoti aizraujoši. Vēlāk, jau mācoties vecākās kāsēs, klausījos sava tēta Jāņa stāstus par viņa darba kolēģi Ivaru Zvirbuli, kurš arī bija un joprojām ir kaislīgs mednieks. Un es visu laiku biju tikai rokas stiepiena attālumā no medniekiem un medībām un tomēr pats medībās nebiju ticis.
Reiz pavisam nejauši bija iespēja iet par dzinēju kādās elitārās medībās. Nu, ne gluži tur, kur medītu tā brīža Valsts prezidents un armijas ģenerāļi, bet tuvu tam – slavenu cilvēku netrūka. Kādi, lai vēsture klusē. Un sapratu, ka agrākā interese par medībām mani nebija atstājusi. Satiku bērnības laiku paziņu, un viņš atklāja, ka nesen kļuvis par mednieku un nokārtojis visus nepieciešamos pārbaudījumus. Tas man bija kā sava veida slēdzis: “Eu, Janka ir mednieks, bet es taču arī jau sen to vēlos!” Un tad nu līdzīgi kā ar jurisprudences studijām – es nolēmu, ka šis ir tas brīdis, kad doma par medībām ir vai nu jāizmet no galvas uz visiem laikiem, vai jākļūst par mednieku! Kā vienā, tā otrā gadījumā izlēmu darīt! Tajā pašā dienā pieteicos kursos Latvijas mednieku apmācības centrā. Jau tuvākajā laikā organizēja jaunu grupu Limbažos, un pasniedzēja Ērika Ozola vadībā apguvu visu to, kas jāapgūst jaunajam medniekam!
Bija ļoti interesanti! Tomēr nevar salīdzināt tiesību filozofijas kursu un to, ko es apguvu mednieku kursos. Tagad gan saprotu, ka kursi ir pietiekami, lai sagatavotos eksāmenam, bet mācīties var turpināt katrās medībās.
Medniecību, cik saprotu, tu studēji rūpīgāk nekā juridiskos jautājumus?
Protams, arī jurisprudencē bija lietas, kas bija tuvākas sirdij, un bija lietas, kas mazāk tuvas sirdij. Attiecīgi uz to, kas bija mednieku kursos, es biju ieslēdzis pirmrindnieka režīmu visās jomās, bet jurisprudences studijās atsevišķi priekšmeti bija liels pārbaudījums, un tā tas ir joprojām.
Mednieka eksāmenus nokārtoju bez jebkādas aizķeršanās gan teorijā, gan šaušanā.
Tev noteikti bija lieliski skolotāji.
Viennozīmīgi! Vēlos pieminēt Uldi Umuli. Viņš bija vairāku priekšmetu skolotājs Limbažu 1. vidusskolā. Mācīja vēsturi, filozofiju un biznesa ekonomiku. Viņš spēja ieinteresēt par visu, ko pasniedza. Vienlaikus viņš bija arī stingrs. Diemžēl bija…
Viņš bija neordinārs skolotājs, kurš aicināja uz lietām raudzīties plašāk. Tas, kāpēc es šodien esmu tāds, kāds esmu, zināmā mērā ir arī viņa nopelns. Arī Ēriks Ozols, kurš vadīja mednieku kursus un, būdams pieredzējis mednieks, dalījās ar savām zināšanām un dzīves uztveri un praktisko pieredzei. Medību jomā nepietiek ar to, ja tu zini Medību likumu un noteikumus. Ir jāizprot mežā notiekošais.
Kāpēc izvēlējies jurisprudences studijas?
Pēc vidusskolas es studēju sabiedriskās attiecības. Taču jau tolaik domāju par jurisprudences studijām. Taču par to bija radīts ne pārāk rosinošs priekšstats. Un nu pats esmu pārliecinājies, ka šīs studijas ir pietiekami smagas un reizēm pat traumatiskas.
Tik nopietni, arī fiziski?
Vairāk garīgi. Lai gan arī fiziski, ja kārtējam semināram jāgatavojas līdz trijiem četriem naktī…
Tā ir normāla studentu dzīves sastāvdaļa!
Nu jā, kādam tas var izrādīties traumatiski… Jurisprudences studijas un medības manā dzīvē ienāca gandrīz paralēli, tas prasīja prioritāšu šķirošanu un atgādināšanu. Šobrīd saprotu, ka abos gadījumos esmu izdarījis pareizās izvēles – gan jurisprudences studijās, gan medībās. Un nevaru sūdzēties par veiksmi kā vienā, tā otrā jomā.
Kā tu nokļuvi SIA Ieroči komandā?
SIA Ieroči es nokļuvu, pateicoties vienai no manām būtībām – izveidot labu kontaktu ar teju katru cilvēku. Pirmā manā nežēlastībā, ja tā var teikt, krita Evita Šķipsna. Nesen biju kļuvis par mednieku un biju aizgājis Limbažu veikalā nopirkt pīļu patronas. Viņa aizstāja kādu tā veikala darbinieku. Iztērpināju viņu vēl par dažādiem jautājumiem, tajā skaitā pīļu svilpēm. Atceros to sarunu un jautājumus. Šāds klients noteikti bija pelnījis, lai viņam iekrauj! Jauši nejauši savedu kopā SIA Ieroči ar savu medību biedru Jāni Bitenieku, kurš nu jau daudzus gadus darbojas Limbažu veikalā un ir labi pazīstams tuvākas un tālākas apkārtnes medniekiem.
Bet toreiz kontakts izveidojās. Palīdzēju ar padomiem juridiskajos jautājumos un sarunu vešanā ar starptautiskiem partneriem. Tā nu pamazītēm sapratāmies un es nokļuvu komandā, kurā kopā esam gandrīz četrdesmit. Savukārt es kopā ar Evitu un Dāvi Zaubi esam tā mazā komanda, kas stūrē to lielo. Mēs katrs atsevišķi, protams, pārvaldām kādu savu jomu, un, kad to visu saliek kopā, rodas interesanta un aizraujoša ikdiena.
Tas ir kā medībās, jo arī medības ir komandas darbs. Pat tad, ja tās ir individuālās medības.
Protams! Faktiski, lai būtu iespējams aiziet apsēsties tornī, pavērot dzīvniekus un, iespējams, kādu no tiem nomedīt, pirms tam ir nepieciešams kārtīgs mājasdarbs, kas nav izdarāms vienam. Pirms tam ir izveidots medību klubs, slēgti līgumi, ir iekārtotas medību platības, celti torņi, piebaroti dzīvnieki.
Latvijā ir kolektīvi, kuros ir apvienojušies tikai daži mednieki. Taču arī visas izmaksas un darbs gulstas tikai uz viņiem. Un izteikti mazajiem klubiem, kuriem ir 3000 hektāru, nereti 2000 pieder vienam no dažiem kluba biedriem. Taču monētai ir smukā puse ar ciparu un ne tik smukā ar ģerboni. Protams, alnis vislabāk dalās pa muguru uz divi, bet, kad jāsargā jaunaudzes vai kārdinoši sējumi, to divu vai dažu iespējas ir ierobežotas…
Ko medības šobrīd nozīmē tev – tas ir dzīvesveids, aizraušanās, darbs vai atpūta?
Es stipri melotu, ja teiktu, ka medības man ir dzīvesveids. Šobrīd dzīvojot Rīgā un, esot medību platību tuvumā galvenokārt nedēļas nogalēs, tas nevar būt dzīvesveids. Medības man ļoti patīk kopš pirmās dienas, kad es ieviesu savā dzīvē ieradumu iet medībās. Protams šai interesei ir bijuši ne tikai kāpumi, bet arī kritumi, kas saistīti ar citu interešu ienākšanu manā dzīvē. Šobrīd es teiktu, ka tad, kad ir iespēja, es noteikti dodos medībās. Primāri – sava kluba Pociems platībās. Tāpat man ļoti patīk dzinējmedību laikā doties viesos uz citiem medību klubiem. Man patīk satikt dažādus cilvēkus, vērot iekšējo organizāciju. Vērot tradīcijas un paradumus. Man patīk vērot personības. Katrā kolektīvā ir baudītāji, ir močītāji, ir arī pa vidu peldētāji. To vērot un analizēt ir ļoti interesanti. Tāpēc es reti kad atsaku iespējai doties viesmedībās.
Atceros savu mednieka gaitu sākumu, kad medībās devos praktiski septiņas dienas nedēļā. Brīžiem vienā dienā gan vakarā, gan no rīta. Dažas krēslas stundas tajā īsajā vasaras naktī taču var pavadīt arī medību tornītī vai uz automašīnas sēdekļa! Rīts ir dienas laiks, kas līdzīgs pavasarim gada griezumā. Pavasarī viss mostas, un arī no rīta tā notiek. Mostas diena, un tas ir labs laiks.
Kurš no medību veidiem tev šķiet tuvāks: dzinējmedības, gaides medības, putnu medības, varbūt slazdošana?
Es esmu ņēmis dalību slazdošanā, taču nejūtu šo nodarbi kā savu dažādu apsvērumu dēļ. Vienlaikus es saprotu, ka ir situācijas, kad slazdošana ir visproduktīvākais medību veids.
Man ir grūti kādam no medību veidiem dot priekšroku. Putnu medības man patīk konceptuāli, jo tās var būt dinamiskas un aizraujošas. Bet esmu ļoti pasīvs putnu mednieks, kā liela daļa mednieku Latvijā. Dzinējmedībās man patīk burziņš un iespēja satikt kluba biedrus vai jaunus cilvēkus viesmedībās. Savukārt gaides medībās var baudīt meditāciju un mieru. Tu sēdi un vēro, kā viss pēc ziemas ir kļuvis zaļš. Putni čivina, un zosis lido pāri, krēslā sāk lidot šņepes. Izlien bebrs, un tu dzirdi, kā viņš grauž koku. Bet vardes teju pie pašām kājām dara TO. Ziemā, stāvot uz masta, tu neko tādu neredzi, taču vari vērot apsnigušos kokus, kas atgādina ainu no pasakas.
Man patīk visi medību veidi, un es negribētu kādu izcelt.
Kas bija tavs pirmais medījums?
Ar pirmo medījumu man bija ļoti interesanta pieredze. Tā bija tipiska situācija – liels kukurūzas lauks un mežacūkas.
Kā pavisam jauns mednieks vēl nebiju paguvis uzbūvēt nevienu tornīti. Atradu kādu vecu, jau izčākstējušu, kurā ar šodienas prātu es pat nekāptu augšā. Taču toreiz līdzi bija veca lupata, ar ko rokas slaucīt, ja nu būs kāds medījums. Ar šo lupatu sasēju kustīgāko vietu un kāpu augšā. Tornītis mazliet šūpojās, taču es biju medībās!
Vienu vakaru nekas, taču pēdas liecināja, ka kustība ir. Otrajā vakarā no mežeļa – par mežu to bija patiešām grūti nosaukt – iznāca kaut kas un devās kukurūzas virzienā. Bija jau iegādāta pirmā karabīne. Diemžēl redzēt redzēju, bet izšķirt nevarēju, kas tas ir. Kursos mācīja – šaut tikai pa skaidri redzamu un atpazītu mērķi. Tā nu es gaidīju.
Tu tagad tā nedari?
Arī tagad sprūda mēlīti spiežu tikai tad, kad medījums ir atpazīts un situācija ir droša. Kā zināms, Medību noteikumi ir asinīm rakstīti, tāpēc drošība vienmēr pirmajā vietā.
Tā nu melnais pleķis iegāja kukurūzas laukā. Nākamajā dienā man jau ir neliels lukturītis. Aizpildu pārskatu un gaidu. Kā pēc pulksteņa situācija atkārtojas. Taču lukturīša iespējas ir par vājām. Līdz nācējam gaismas kūlis nesniedzas…
Atkal bija jādodas mājās. Pēc vairākām dienām, tas bija 2015. gada 13. septembris, svētdiena, svinējām Tēva dienu. Laiks ne visai, vējš grozījās, taču iekšā bija nemiers un devos medībās. Atkal tas pats tornis. Sākās nu ne gluži viesuļvētra, bet sajūta nebija patīkama. Atbraukts ir – jāsēž. Skrollēju telefona ekrānu. Pēkšņi kāds it kā piesita pie pleca un teica: “Arvid! Paskaties tur!” Pacēlu acis un atkal pamanīju tumšo punktu. Šoreiz jau biju bruņojies ar kārtīgu lukturi! Adrenalīns tāds, ka bija jāveic vairākas ieelpas, lai nomierinātos. Atcerējos visu, ko Vilnis Jaunzems Mārkulīčos savulaik teica par šaušanu, kā arī vēl dažas nianses no citiem medniekiem par medībām ar lukturi.
Optikā skaidri saskatīju mežakuili. Puzle salikās, un visu izdarīju kā pēc grāmatas. Šāviens, saklausīju atsitienu. Taču kuilis nekrita. Atcerējos citu mednieku teikto, ka tūlīt jāpārlādē un jābūt gatavam šaut vēlreiz. Atkal šāviens, atsitiens un… kuilis iet. Šāvu trešo reizi, un tas beidzot nokrita.
Zvanīju to laiku medību kolēģim Leo Kalvānam, kurš vaicāja, vai liels kuilis. Teicu, ka nevaru pateikt, bet šķiet, ka ne. Kad abi piegājām pie medījuma, viņš saķēra galvu un noteica, ka tas ir lielākais mežacūkveidīgais, kādu viņš savās mednieka gaitās redzējis…
Noskaidrojās, ka apkaimes mednieki tik lielu kuili nebija redzējuši savus desmit gadus… Arī es savās mednieka gaitās tik lielu vairs neesmu redzējis. Pēc vēdināšanas medījums svēra 163 vai 169 kilogramus. No šņukura līdz dibengalam 1,63 metri… Ilkņu garums 20,5 cm, un kā pirmā trofeja, tā atbilstoši noformēta un novietota goda vietā.
Arī tagad izjūtas ir tik spilgtas, it kā medības būtu notikušas vakar.
Kā cilvēki attiecas pret ieroču izvēli?
Vērā ņemama daļa mednieku uzskata, ka ierocis ir darbarīks, līdzīgi kā cirvis vai ķelle – kur vajag, var izmantot savilcēju vai izolācijas lenti u. c. neierastas metodes, lai tikai pašam ērti. Mednieks, kurš seko līdzi savam ierocim ar šādu šedevru īsti nesaprastu, kā to korekti ieplecot un nospiest sprūda mēlīti. Man ļoti patīk viens Viļņa Jaunzema stāsts, kad medniekam, kurš atbraucis uz šautuvi piešaut kādu Latvijā labi zināmu, bet novecojušu medību karabīni, Vilnis vaicāja – vai tu, braucot uz šautuvi, redzēji ziliņu ar koka kabīni? Kopumā es noteikti nevēlos paust viedokli, ka veci ieroči ir slikti, taču arī šajā jomā ir notikusi vērienīga attīstība un lielākajā daļā gadījumu tā vērtējama pozitīvi.
No otras puses, būtiskākais, lai pašam medniekam ierocis krīt plecā un no šī ieroča krīt medījums.
Var jau būt arī tā, ka šāds mednieks ar to ieroci atnāk uz trim dzinējmedībām un tā arī ne reizi neizšauj…
Jā, un šīs trīs dzinējmedības ir rudens sākumā, kamēr aļņu nomedīšanas limits vēl nav izpildīts. Ne vienā vien kompānijā esam smējušies, ka tāda sajūta – it kā viss, ko var medīt pēc aļņu limita nomedīšanas, nebūtu ēdams. Šādu un citu iemeslu dēļ, pēc manām domām, ir ļoti lietderīgi kolektīva mērogā aizbraukt uz šautuvi un pārliecināties par ieroču stāvokli, lai dzinējmedībās dotos ar pārliecību.
Starp citu, kurš no medījumiem tev pašam vislabāk garšo?
Es teiktu, ka mežacūka un alnis savā starpā konkurē. Ja runā par kotletēm, tad, šos abus saliekot kopā, sanāk bomba! Arī briedi un mežacūku saliekot kopā, iznākums ir lielisks. Protams, Latvijas mednieku maize jau ir tā mežacūka. Mežacūkas sivēna ribiņas cepeškrāsnī, manuprāt, ir ļoti grūti pārspēt. Kā nākamā ir sivēna pakaļciska, kas lēni gatavota turpat cepeškrāsnī. Šīm lietām nav aizstājēja!
Tāpat medījuma baudīšana asociējas ar ģimenes kopā būšanu. Ģimenisku maltīti. Mums ļoti patīk arī brieža, aļņa vai stirnas steiks. Esmu no tiem medniekiem, kas piekrīt gaļas nogatavināšanai. Tāpat garšo zupas un buljoni no medījuma kauliem.
Atgriežoties pie mednieku ieročiem. Vai var teikt, ka mednieku kompetences līmenis medību jautājumos ir saistāms arī ar viņu izmantoto ieroču līmeni?
Es teiktu, ka ir būtiski, lai mednieka izaugsme būtu samērīga un visaptveroša. Ja mednieks, kuram netīk strādāt pie savām šaušanas prasmēm un viņam nav mednieka kultūras un ētikas izpratnes, nopērk dārgu aprīkojumu – plinti ar optiku un nu jau arī klusinātāju, nakts vai termālo tēmēkli, tas pēc savas būtības vēl neko nenozīmē. Ideālajā variantā šīm lietām vajadzētu augt proporcionāli un vienmērīgi. Ja tiek nopirkts labs medību ierocis, ar to ir lietderīgi regulāri doties arī uz šautuvi, lai uzlabotu šaušanas prasmes. Tāpat var trenēties ar pneimatisko ieroci, kas ir krietni saudzīgāk kabatai un ko iespējams darīt savā garāžā vai pagalmā,, ievērojot attiecīgas prasības, taču ir viens bet – vēlme un gatavība darīt!
Kā zināms, neatkarīgi no ieroča – pneimatika, mazkalibrs, lielais vītņstobrs vai gludais – principi ir vienādi, līdz ar to galvenais ir trenēties, būt kustībā.
Sprūda mēlītes nospiediena brīdī pašam šāviena mirklim jābūt salīdzinoši nejaušam. Tad šāviens netiek norauts…
Tā ir tikai viena no niansēm. Jebkurā gadījumā treniņš ir un paliek treniņš. Pat ja tu mājās pa sauso pacilā ieroci, tu jau esi ieguvējs, salīdzinot ar tiem, kuri par sauso pacilāšanu smejas.
Latvijā popularitāti ir iemantojusi tālšaušana – par spīti ļoti ierobežotajām iespējam reāli šaut tālāk par 300 metriem. Arī manī šī nodarbe ir radījusi interesi. Esmu sagādājis sev kvalitatīvu patronu lādēšanas aprīkojumu, ieroci, optisko tēmēkli, citus aksesuārus, taču vēl daudz darāma, lai varētu teikt, ka nodarbojos ar tālšaušanu. Šajā sporta veidā var redzēt augstvērtīga aprīkojuma nozīmīgumu, bet neatkarīgi no aprīkojuma cenas svarīgākā tik un tā paliek tā blīve starp optiku un sprūda mēlīti!
Kā mednieki izvēlas ieroci? Tas ir tā brīža modes kliedziens, kolēģu ieteikumi? Var atrast ieroci gandrīz jebkura biezuma maciņam, un tie visi būs ļoti precīzi medību vajadzībām.
Stāsti ir ļoti dažādi, un situācijas ļoti individuālas. Visbiežāk ir medību kolēģu ieteikums un rekomendācija. Lielākoties tajā brīdī, kad cilvēks nonāk veikalā ar iegādes atļauju rokās vai vismaz jau konkrētu sarunu par ieroča pasūtīšanu, viņam jau ir virkne ieteikumu un kolēģu pieredzes stāstu.
Ja kāds paziņa veiksmīgi medījis, piemēram, ar CZ vai Tikka ieroci, arī cilvēks vēlas iegādāties šīs pašas markas ieroci. Čehu rūpnīca pēdējā laikā ir spērusi daudzus soļus uz priekšu, lai uzlabotu savus ieročus. To atzīst arī jauno ieroču modeļu īpašnieki. Piemēram, tieši CZ550 sērijas ieroči ir vieni no retajiem, kas izmantoti visos pasaules kontinentos, jo to piedāvātais kalibru klāsts spēj noklāt visus medību veidus.
Vēl viens variants – cilvēks izvēli izdarījis, lasot aprakstus un aplūkojot attēlus un citu pieejamo informāciju internetā. Tomēr internets nesniedz pilnīgu priekšstatu par ieroci. Taču veikalā, neskatoties uz iepriekš lasīto un redzēto, jāpārliecinās, ka ierocis patiešām krīt plecā. Tā katram ir unikāla un ļoti individuāla situācija, ko nevar izprast, lasot un aplūkojot attēlus. Tas ir konkrētā cilvēka ieroča sajūtu līmenis. Ierocis var būt ļoti skaists un ergonomisks, taču nekrist plecā. Man pašam šāda sajūta ir bijusi, apmeklējot IWA izstādes Vācijā, kad kāds ieroču ražotājs prezentē savu jaunāko ieroča modeli. Skaiti dienas līdz brīdim, kad varēsi apskatīt dzīvē, bet nav!
Tas ir tas pats, kas ar munīciju. Viena lieta ir lodes veids, svars un ātrums, pavisam cita – kādu caurumu tā atstāj medījumā, nevis ballistiskās želejas klucī, un kā tā saprotas ar konkrēto ieroci.
Vēl ir viena kategorija mednieku, kuri atnāk uz veikalu un lūdz konsultanta palīdzību ieroča izvēlē. Tad šis ierocis ir jāpiemeklē. Ar tiešo tirdzniecību man sanāk nodarboties maz, taču šādā brīdī es dalos ar savām zināšanām, kā teorētiskām, tā praktiskām, lai cilvēkam palīdzētu pašam pieņemt lēmumu. Mūsu mērķis nav tikai pārdot ieroci konkrētajā brīdī. Mēs vēlamies, lai viņam ir pozitīvas izjūtas vēlāk, medību procesā un papildu aprīkojuma iegādē. Lai cilvēkam būtu vēlēšanās pie mums atgriezties atkal un atkal.
Tas ir pats svarīgākais, jo medībām taču ir jāsniedz cilvēkam gandarījums, jāpiepilda sapņi.
Protams! Medības – tas ir sava veida sapņu piepildījums.
Ko tu vēl dari bez medībām un darba?
Siltajā sezonā, kas pie mums ir samērā īsa, braucu ar motociklu. Auto ar moci aizstāju, kad vien tas ir iespējams. Arī braucot darba darīšanās uz kādu no deviņiem SIA Ieroči veikaliem Latvijā.
Mocis dod tādu brīvības sajūtu, kādu nevar piedzīvot automašīnā. Braucot var izbaudīt vēju un sauli, nereti arī lietu. Kopā ar savu nu jau sievu Lauru dodamies arī ceļojumos. Pagājušajā vasarā ar motociklu apceļojām Normandiju un Francijas vidieni, iepriekš esam bijuši arī Polijā, Slovākijā. Bez šiem ceļojumiem savu dzīvi vairs nevaru iedomāties. Īpaši tāpēc, ka to varam darīt kopā!
Vai viņa neiebilst pret medībām?
Man ir izdevies mainīt gan viņas, gan viņas ģimenes skatījumu uz medībām, kas bija tāds kā daudziem cilvēkiem, kuri ar medībām nav bijuši sevišķi saistīti. Diemžēl mūsu samērā nesenie priekšteči – mednieki – par mednieka tēlu sabiedrībā nebija sevišķi domājuši. Es esmu parādījis, ka šāviens ir tikai neliels mirklis, ka līdz tam ir medību saimniecības iekārtošana, dzīvnieku piebarošana, ir tradīcijas un cieņpilna attieksme pret medījumu. Cieņpilna attieksme pret dabu kā tādu.
Kas jauns SIA “Ieroči” veikalā jūnijā? Šauj garām diskutē
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
