Teju ikviens sevi cienošs mednieks ir lasījis vai vismaz pārlapojis Arvīda Kalniņa sarakstīto un 1943. gadā pirmoreiz izdoto grāmatu Medniecība.
Teju ikviens sevi cienošs mednieks ir lasījis vai vismaz pārlapojis Arvīda Kalniņa sarakstīto un 1943. gadā pirmoreiz izdoto grāmatu Medniecība.
Teju ikviens sevi cienošs mednieks ir lasījis vai vismaz pārlapojis Arvīda Kalniņa sarakstīto un 1943. gadā pirmoreiz izdoto grāmatu Medniecība. Tā piedzīvojusi četrus izdevumus, bet pirmais pat kļuvis par bibliogrāfisku retumu – tie, kuru īpašumā ir šis izdevums, to glabā un sargā tāpat kā savu medību ieroci.
Grāmatu mēdz dēvēt par mednieku Bībeli, jo tā joprojām ir izcila zināšanu bāze par meža iemītniekiem, medībām un visu, kas ar tām saistīts. Bet kāds bijis grāmatas autors Arvīds Kalniņš?
Savā mūžā viņš izdarījis apbrīnojami daudz, turklāt vairākās dzīves jomās, tomēr pirmām kārtām bija zinātnieks. Ar izcilību pabeidzis Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultāti un ieguvis inženiera tehnologa kvalifikāciju, Arvīds Kalniņš pievērsās mežkopībai un mežsaimniecībai. Viņš bija ne vien pirmais latvietis ar mežzinību doktora grādu, bet arī koksnes ķīmijas pamatlicējs valstī – Latvijas Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta izveidotājs un ilggadējs vadītājs. Bez tam Arvīds Kalniņš savu garīgo potenciālu ieguldīja jauno mežsaimnieku audzināšanā – bija mācībspēks vairākās Latvijas augstskolās. Tāpat zinātnieks netaupīja laiku un enerģiju izgudrojumiem – ir 124 izgudrojumu autors un līdzautors, saņēmis 71 patentu. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados dienas gaismu ieraudzīja viņa pirmais izgudrojums Sveķu pārstrādes aparāts, bet nākamajā desmitgadē tam sekoja virkne citu – Papīra un papes iegūšanas paņēmiens no hidrolizētas koksnes, Paņēmiens pārtikas produktu uzglabāšanai inertajās gāzēs, Augstvērtīgas presētas koksnes iegūšanas paņēmiens u. c. Arī vēlākie A. Kalniņa izgudrojumi pārsvarā veltīti izstrādājumiem no koksnes – plātnēm un plastiķiem, koksnes aizsardzībai, koksnes ekstraktvielām un atsveķošanai, koksnes un tās atkritumu izmantošanai. Zinātnieks piedalījies arī vairāku medicīnas preparātu (prettuberkulozes preparāta PASS, pretvēža preparāta un antibakteriālā preparāta furacilīna) ražošanas izveidē.
Zinātnei veltītajos 60 mūža gados Arvīds Kalniņš sarakstījis ap 300 zinātnisku un 500 populārzinātnisku publikāciju, ir daudzu monogrāfiju autors. Šo izdevumu izpētes objekts – mežu tehnoloģijas, finierrūpniecība, medības un medību saimniecības valstī, kā arī citas aktuālas tēmas. Kādā publikācijā uzsvērts, ka akadēmiķis zinātni nekad nav izvirzījis par pašmērķi, bet pratis tajā ieiet ar vērtējumu – ko tā var dot dzīves vajadzībām. Uzskatīja, ka zinātne ir svēta darbība. Tāpat bija pārliecināts, ka zinātniekam vienmēr un visur ir jāstāsta par zinātnes atklājumiem, lai tie iespējami ātrāk tiktu ieviesti dzīvē. Turklāt viņš rakstīja tēlainā valodā, ar skaistiem salīdzinājumiem. Tā grāmatā Zaļais patvērums, kas veltīta zinātniekam, raksta viņa kādreizējā kolēģe, ķīmijas doktore Milda Pormale.
Arvīds Kalniņš bija ne tikai ražīgs zinātnieks, bet arī vērienīgs sabiedriskais darbinieks. 1922. gadā viņš kļuva par 1. Saeimas deputātu, nesen nodibinātajā Latvijas Republikā uzņēmās pildīt zemkopības ministra (1922-1923) un izglītības ministra (1925) pienākumus. Starp citu, esot izglītības ministra postenī, bija jāgādā gan par skolām, gan jārisina teātra ļaužu samilzušās problēmas. M. Pormale viņam veltītajā grāmatā uzsver, ka enerģiskais vīrs pēc labākās apziņas pildījis augstos amatus, ar plašu skatu raudzījies uz savas valsts uzdevumiem. Pielicis roku, kur spējis.
Laikmetu dzirnās malts
Līdztekus akadēmiskajam darbam augstskolā laikā no 1926. gada līdz pat pirmajai padomju okupācijai 1940. gadā Arvīds Kalniņš bija Jaunāko Ziņu redakcijas kolēģijas loceklis. Sākumā atbildēja par lauksaimniecības nozari, bet vēlāk par visu tautsaimniecību un zinātni. Arī padomju gados nodevās žurnālistikai – bija žurnāla Koksnes ķīmija galvenais redaktors (1974-1981).
Par zinātnisko un sabiedrisko darbību Arvīds Kalniņš apbalvojumus un pagodinājumus saņēmis gan pirmās neatkarīgās Latvijas laikā, gan padomju laikā. Viņš ir Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris (1929), par koksnes tehnisko īpašību pētījumiem saņēmis K. Barona prēmiju (1935), piešķirti arī citvalstu apbalvojumi – Polijas Zelta Lauvas ordenis un Somijas Baltās Rozes ordenis. Savukārt tūlīt pēc Otrā pasaules kara (1945) Arvīdam Kalniņam piešķīra Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu. Drīz vien par ieguldījumu furacilīna izstrādē viņš saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju, ir vēl virkne padomju laika augstu apbalvojumu: Sarkanās Zvaigznes ordenis, divi Ļeņina ordeņi u .c.
Viņam bija lemts strādāt kopā ar daudzām prominencēm – Latvijas valsts pirmo prezidentu Jāni Čaksti, preses karali Antonu Benjamiņu pirmajā brīvvalsts laikā un ar bēdīgi slaveno zinātnieku un politisko darbinieku Augustu Kirhenšteinu padomju gados… 1940. gadā, Latvijā sākoties boļševiku ērai, rosīgais zinātnieks tiek iecelts par Lauksaimniecības akadēmijas zinātņu prorektoru. Okupācijas varām mainoties, Kalniņš, kurš turklāt neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas dažos pēdējos mēnešos ir bijis ievēlēts par Latvijas un PSRS Tautu kultūras tuvināšanās biedrības priekšsēdētāju, tiek arestēts. Astoņi mēneši paiet apcietinājumā. Pēc atbrīvošanas zinātniekam ir liegts strādāt par pasniedzēju augstskolā. Tad viņš dienišķo maizi pelnī tēva saimniecībā, vienlaikus strādājot pie vairākām grāmatām, no kurām viena bija par mednieku Bībeli dēvētā Medības.
“Jādomā, ka tieši darbība 1940./41. gadā un vāciešu apcietinājumā pavadītais laiks bija tā indulgence, kas izšķīra Kalniņa likteni gados, kad katra kaut cik redzama sabiedriskā un zinātnes darbinieka biogrāfija tikai vai ar lupu pētīta, kad atkal pie daudzām durvīm dauzīja bruņoti vīri un aizrestoti lopu vagoni ripoja uz Sibīriju,” grāmatā Zaļais patvērums uzsver autore. “Liela nozīme bija Kalniņa piesardzībai, it kā nosvītrojot savu politisko pagātni. Par to viņš klusēja. Tāpat kā klusēja par visu brīvās Latvijas laiku. Viņš bija gudrs politiķis un reālpolitiķis. Viņa zinātniskā un organizatoriskā darbība piederēja pašreizējam brīdim, aktuālām tautsaimniecības vajadzībām. (..) Tā nav Kalniņa vaina, ka viņam nācās dzīvot divos pilnīgi pretējos laikmetos un pilnīgi atšķirīgās pasaulēs. Un pildīt savu zinātnieka misiju.”
Tādās pašās domās par zinātnieku un sabiedrisko darbinieku ir akadēmiķis Jānis Stradiņš. “Arvīds Kalniņš neapšaubāmi bija personība ar sarežģītu un bagātu mūžu, savdabīgu raksturu, kurā izpaudās gan daudzu laikmetu iezīmes, gan paša profesora individualitāte.” Viņš uzsver, ka A. Kalniņš bijis vispusīgu interešu cilvēks, kas sava ilgā mūža laikā dažādu režīmu ietvaros pratis tomēr allaž veikt pozitīvu, radošu darbu zinātnei un Latvijas sabiedrībai.
Mērķtiecīgs kopš bērna kājas
Mazajam Arvīdam bija viegla galva, piemitusi zinātkāre, gribasspēks un uzņēmība – lielisks īpašību salikums, lai daudz varētu paveikt. Iespējams, ka zēna dzīves ceļa izvēli ietekmējis arī vecāku dotais vārds. Kā skaidro vārdu nozīmes tulks Klāvs Siliņš, Arvīds – tas ir ērglis+mežs+koks+vētra.
Bet, protams, daudz lielāka loma jaunā cilvēka tapšanā par personību bija tēvam. Jānis Kalniņš bija uzņēmīgs vīrs un jaunu ceļu gājējs. Strādāja par mežsargu, bija kaislīgs mednieks un medījamo dzīvnieku un putnu izturēšanās īpatnību vērotājs, par saviem medību novērojumiem uzrakstījis pat trīs traktātus. Kaut skolojies tikai trīs ziemas, varēja lepoties ar plašām zināšanām, kuras bija ieguvis pašmācības ceļā.
Viņš mudināja dēlus (Arvīdam bija brālis) meklēt jaunus un grūtus ceļus dzīvē, jo “par viegli panāktu arī gandarījums esot spalvas svarā”. Tāpēc Jānis Kalniņš gādāja, lai dēli mācītos augstās skolās un tādējādi piepildītu arī viņa paša jaunu dienu sapņus. Bet visupirms mežsargs savām atvasēm palīdzēja iepazīt dzimtās zemes skaistumu un meža burvību.
Arvīda Kalniņa agrās bērnības dienas paiet ar krāšņu dabu apveltītajā un teiksmu piestrāvotajā Kokneses pusē Silavu mājās, bet skolas gadi aizritēja otrpus Daugavai Seces pagastā, kur Kalniņa tēvs vēlāk rentēja Brunavas muižiņu.
Mežsargs pievērsa dēla uzmanību ne tikai meža skaistumam, bet arī mudināja apzināties, ka tas dod cilvēkam jumtu virs galvas, sasilda un pabaro. “Mežs izauklē koku, no kura meistars darina ērģeļu stabules, un mežs dod līksti šūpulim. Meža krāsu bagātība priecē acis, putnu dziesma – ausis, ērgļa lidojums arī cilvēkam liek celties spārnos, un tas viss kopā dara daiļāku dvēseli” – Arvīda tēva teikto grāmatā Zaļais patvērums citē Milda Pormale. Un mežs zēnam kļūst par draugu, vēlāk –nolemtību un patvērumu, par darbalauku visa mūža garumā.
Pēc mācībām Kokneses pagasta skolā un Rīgas pilsētas reālskolā jauneklis iestājas Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļā. Mācoties 1. kursā, Kalniņš atkārtoti saslimst ar plaušu kaiti. Ārsti iesaka mainīt specialitāti, bet jaunais censonis padomu nepieņem un pat strādā par asistentu pie vairākiem profesoriem, tā iegūstot ne tikai pirmās zinātniskā darba iemaņas, bet arī pirmo pedagoģisko darba pieredzi.
Kad Pirmā pasaules kara laikā institūts evakuējas uz Maskavu un līdzi tam – studenti, Arvīds Kalniņš, būdams vismērķtiecīgākais un sekmīgākais savā kursā, līdztekus studijām strādā maizes darbu un arī jau veic zinātniskus pētījumus. Institūtu viņš pabeidz gadu ātrāk nekā citi un iegūst pirmās pakāpes inženiera tehnologa kvalifikāciju un diplomu “ar izcilību”.
Tā kā turpinās karš, Kalniņš tiek ieskaitīts Aleksandra karaskolā Minskā. Saņēmis praporščika uzplečus un kara inženiera tiesības, viņš vada ierakumu būvdarbus Dienvidrietumu frontē. Karadienestu Kalniņš beidz 1918. gadā Volīnijas guberņā Ukrainā un pievēršas savam aicinājumam – strādā guberņas tautsaimniecības padomes Mežu nodaļā, vada koksnes sausās pārtvaices rūpnīcas būvi Žitomirā un nododas arī pirmajiem eksperimentiem priežu atsveķošanā. Kalniņam bija iespēja palikt Ukrainā un veidot tur savu zinātnieka karjeru. Bet Kalniņš gribēja palikt latvietis…
Autoritāte mežsaimniecībā
Žitomirā sākās ne tikai Arvīda Kalniņa zinātniskā darbība mežizpētē, šeit viņš arī spēra pirmos soļus pedagoģiskajā jomā, lasot lekcijas ķīmijā topošajiem fizikas un matemātikas skolotājiem Lauksaimniecības tehnikumā un Augstākajā pedagoģiskajā institūtā.
Un šeit viņš sastapa savu mūža mīlestību – armēnieti Tamāru Ter-Kazarovu, mācīta mežkopja meitu. 1919. gadā viņi salaulājās.
Ilgas pēc dzimtenes un liela vēlēšanās darboties jaunās Latvijas valsts labā liek meklēt pirmo iespēju doties mājup. Kopā ar Kalniņu un Tamāru boļševiku valsti atstāj arī viņas piederīgie. Ģimene ierodas Latvijā reizē ar pirmo bēgļu grupu. Tas notiek 1920. gadā.
Kalniņš iestājas darbā rūpniecības departamentā, bet jau pavisam drīz pāriet uz Lauksaimniecības ministrijas Mežu departamentu un paralēli strādā par docentu Latvijas Augstskolas Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļā, kuras izveidē un mācību plānu izstrādē, pārbaudīšanā un pilnveidē viņš ir piedalījies līdz ar meža ierīcības pamatlicēju Baltijā profesoru Eiženu Ostvaldu. Vēlāk Arvīds Kalniņš kļūst par meža tehnoloģijas katedras vadītāju – sākumā LU, bet vēlāk, nodibinoties Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai (kuras organizēšanā līdzdarbojās arī pats Kalniņš), Mežsaimniecības fakultātes paspārnē. Taču zinātniskā pētniecības netiek aizmirsta ne uz brīdi. Piecos gados detalizēti izpēta vairāk nekā 10 000 koksnes paraugu un žurnālā „Ekonomists”publicē astoņus zinātniskus rakstus.
1930. gadā zinātnieks aizstāv doktora disertāciju par tematu Latvijas priedes tehniskās īpašības atkarībā no augšanas apstākļiem. Arvīds Kalniņš visu mūžu glabājis savu Latvijas Universitātes zinātņu doktora žetonu ar kārtas numuru 15…
Ar sev piemītošo enerģiju Kalniņš cenšas izzināt visu, kas pasaulē notiek mežsaimniecības un kokrūpniecības jomā. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņš zinātniskā nolūkā apmeklē Eiropas valstis – Franciju, Vāciju, Čehoslovakiju, Zviedriju, Poliju, Somiju un Ungāriju. Ne tikai apgūst citu valstu pieredzi, bet arī pats kļūst par starptautiski atzītu autoritāti sveķu tecināšanā pēc viņa paša modificētas metodes.
Koks – tas ir augs, kas stāv sevišķi tuvu cilvēkam, raksta zinātnieks. “Viņš centās atminēt visas meža mīklas, visus meža tipus izpētīt, bet it īpaši tuvs sirdij bija sils, kur pa koku stumbriem lēni lāso dzintaraini priežu sveķi” – tik poētiski A. Kalniņu raksturo viņam veltītās grāmatas autore M. Pormale.
Zinātnieks ar mākslinieka dvēseli
Līdzgaitnieki atceras, ka Arvīds Kalniņš bijis ne tikai racionāls zinātnieks, bet arī cilvēks ar jūtīgu mākslinieka dvēseli. Brīvos brīžus pavadījis dabā – aizrāvies ar fotografēšanu un makšķerēšanu, strādājis dārzā, gājis medībās. Taču, kā stāsta viņa medību biedri, profesors šāvis reti, lielākoties vērojis dzīvniekus caur savas trīsstobrenes optisko tēmekli.
Daba Arvīdam Kalniņam bija kā svētnīca – viņa reliģija un mīlestība. Staigājot pa mežiem, profesors izbaudījis dzimtās zemes skaistumu, veldzējis dvēseli saskarsmē ar visu daudzveidīgo radību, kas ir īstenie dabas saimnieki. Būdams kaislīgs fotogrāfs, fiksējis skaistus dabas stūrīšus un sastapto meža radību, bet, būdams zinātnieks, krājis novērojumus. Pats izstaigādams zvēru takas, kļuvis par atzītu medību teorētiķi, putnu balsu un zvēru pēdu labu pazinēju.
Cik mīļa, tuva un dārga viņam bija zaļā pasaule, rāda gan viņa neskaitāmie fotoattēli, gan, protams, viņa sarakstītā grāmata Medniecība – pirmā par šo nozari latviešu valodā, zina teikt A. Kalniņa biogrāfe. M. Pormale uzskaita, ka zinātnieka dzīves laikā grāmata iznākusi četros nedaudz atšķirīgos izdevumos – 1925. , 1943., 1951 un 1958. gadā. Tā izdota arī vācu valodā. Nesen – 2010. gadā – iznāca arī piektais izdevums.
M. Pormale norāda, ka profesors labi pārzinājis slavenā dabas pētnieka Alfrēda Edmunda Brēma rakstus. Grāmatā Medības Kalniņš citē Brēma atziņas par mednieka dzīvi un medībām. Piemēram, ka „medības māca mednieku un cenšas no viņa izveidot krietnu cilvēku, .. māca badoties, ciest slāpes un mokas, būt izturīgam un pieticīgam, .. padara viņu brīvu, .. stipru un vīrišķīgu”.
Arvīds Kalniņš šos novērojumus krājis kopš agras jaunības. Taču grāmatas Medības uzrakstīšanai, sevišķi otrā izdevuma sagatavošanai, izmantojis milzīgu literatūras klāstu vairākās valodās, arī ļoti senus izdevumus un žurnālu publikācijas.
Mednieku Bībeles autors sniedz fundamentālus, praksē pārbaudītus ieteikumus, jaunākās atziņas medniecībā un medījamo dzīvnieku un putnu aizsardzībā. Viņš apraksta medību veidus un medību piederumus, medību ieročus un to piederumus, palīdzības sniegšanu nelaimes gadījumā. Viņš izstrādājis un ievietojis grāmatā mednieku kalendāru, apraksta medību saimniecību veidošanu, meža dzīvnieku pieradināšanu un vēl daudz ko citu.
Savā grāmatā A. Kalniņš sniedz daudz interesantu ziņu. Piemēram, ka kādreiz mūsu zemītē ir dzīvojis Sibīrijas skaistulis sabulis, uz ko norādot gan uzvārdi, gan māju nosaukumi, gan dainas. Pieļauj, ka sabuļi Latgalē dzīvojuši vēl līdz 18. gadsimta sākumam.
1943. gada izdotajā Medības izdevumā varam uzzināt, ka tieši Kurzemes hercogs Gothards Ketlers 1570. gadā latviešiem oficiāli aizliedza, „piedraudot ar miesas sodu, medīt aļņus, mežacūkas un stirnas. Bez kungu ziņas aizliegts ķert ar saviem slazdiem, tīkliem, lamatām un cilpām arī zaķus. Brīv medīt lūšus, vilkus un lāčus, tikai ādas jāatdod tam, uz kuru zemes medīts”. Bet 1622. gadā landtāgs nolēmis, ka bise zemniekiem vispār jāatņemot.
Kalniņš gan atzīst, ka šie likumi zemniekus ir tikai pārvērtuši par malu medniekiem.
Grāmatā var uzzināt ļoti daudzveidīgu informāciju, piemēram, cik vācu feniņu vai latviešu santīmu maksāts zīļu un kastaņu lasītājiem meža cūku piebarošanai ziemā, no kā vislabāk cept meža dzīvniekiem maizi. Atrodami padomi, kā dzīvnieku dzirdināšanai vasarā izrokamas lēzenas bedres, kur tuvu gruntsūdens. Kādu augu klātesamība uz to norāda. Kalniņš iesaka, kādas kultūras sējamas un stādāmas dzīvnieku dabiskās barības bāzes paplašināšanai. Grāmatā atrodami Vakareiropā lietotie mednieku saucieni, pat Šalkones izstrādātie medību signāli nošu pierakstā, arī, piemēram, stirnu riesta laika aicinošā pīkstiena un briesmu brīža baiļu kliedziena notis. Un šie nebūt nav vienīgie interesantie fakti, grāmatā ir daudz saistošu ziņu. Profesors šo grāmatu uzskatīja par savu nozīmīgāko veikumu un mūža darbu.
Necieta plašas un skaļas medības
Arvīds Kalniņš bija ne tikai medniecības teorētiķis, bet arī mednieks. Medībās tēvs viņu sācis ņemt līdzi jau pavisam mazu zēnu, un pirmo zaķi viņš nošāvis deviņu gadu vecumā, braucot pēc Ziemassvētku eglītes.
1920. gadā izdotā apliecībā norādīts, ka Arvīds Kalniņš drīkst medīt putnus un sīkus zvērus Kokneses, Stukmaņu un Seces mežniecībās, kā arī par velti nošaut gadā divus stirnu bukus. Bet divus gadus vēlāk, 1922. gadā, pēc Latvijas Augstskolas Lauksaimniecības fakultātes lūguma, Arvīdam Kalniņam tiek izdota Sevišķa medību apliecība, kas dod tiesības medīt visos valsts mežos un uz valsts zemes zinātniskā nolūkā un priekš zooloģisko kolekciju vākšanas Augstskolas vajadzībām. Un nu jau Kalniņš saņem jaungada apsveikumus ar vēlējumu nomedīt briedi ar 12 žuburiem.
Kalniņam patika stāstīt par novērojumiem medībās, taču viņš necieta, ka tās izvēršas par plašu un skaļu pasākumu, kura noslēgumā ir lepns mielasts. Kalniņa medību biedrs, arī meža zinātnieks Vitauts Gaross atceras, ka profesors medībās aicinājis darba kolēģus, un nevis pēc ieņemamiem amatiem, bet pēc medniekam nepieciešamajām īpašībām. Viņš vienmēr pratis rast labu kontaktu ar vietējiem iedzīvotājiem, sākot ar mežsarga mazo dēlēnu un beidzot ar rajona vadības vīriem.
Profesoram vienmēr medībās līdzi bijis fotoaparāts, ar kuru viņš nemanāmi fiksēja interesantākos medību momentus, dažādās situācijās uzņēma medību dalībniekus.
Ja piemeklēja neveiksme un medniekiem vajadzēja apspriesties, tad, kā raksta Gaross, profesors nepacēla balsi, nesāka izteikt kādam pārmetumus, bet mierīgi uzklausīja citu izteiktās domas un tikai tad neuzkrītoši izteica savus priekšlikumus. Tie arvien bija tik lietpratīgi, ka tika nekavējoties pieņemti un realizēti. Profesors medībās vadījies ne vien pēc juridiskajiem noteikumiem, bet ar savu piemēru mācījis citus medību dalībniekus medīt pēc nerakstītajiem likumiem. Viņš nekad nešāva uz aļņa govi, kas nāca kopā ar teliņu, saudzēja sivēnmāti un arī to mīlas noreibušo rubeni, kura riesta deju bija tikko kā noskatījies. Vispār Kalniņš šāvis ļoti reti, bet, ja to darījis, tad ļoti trāpīgi. Asi vērsies pret nemākulīgu šaudīšanos. Bet par malu medniekiem profesors teicis, ka tie ir ļaunāki par plēsīgiem zvēriem un ka pret malu medniecību jāvēršas gan ar izskaidrošanas darbu, gan ar bargiem sodiem.
Mednieki uz medībām vienmēr ņem līdzi kādu stiprāku dzērienu, ko iebaudīt tradicionālajās vakariņās. Arī profesoram vienmēr bijusi līdzi šāda pudelīte, taču viņš pats no tās satura nogaršošanas vienmēr kategoriski atteicies – kā jau rūdīts atturībnieks, bet mednieku tradīciju stingrs ievērotājs.
Nav taupījis naudu, ja vajadzējis palīdzēt meža zvēriem. Piemēram, kad no kāda mežziņa uzzinājis, ka grūti klājas mežacūkām, viņš iesaucis institūta laboratorijas vadītāju pie sevis un teicis, ka vajadzētu padomāt, ko te var līdzēt. Uzzinot, ka Centrāltirgū iespējams nopirkt atlasītus ēšanai nederīgus kartupeļus. Kalniņš izvilcis maku un teicis: “Še, ņem naudu, nopērc dažas kravas šo kartupeļu un aizved uz mežu zvēriem.”
Visu mūžu Arvīdu Kalniņu vadījusi pārliecība, ka mežs, ja vien to prasmīgi ekspluatē, arī mūsdienās var kļūt par pasakainu galdiņ, klājies, kas cilvēku apgādā ar visu nepieciešamo.
Māra Lapsa
Kad gar medību tornīti brauc kaila dāma uz divriteņa… “Šauj garām!” #227 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
