Veikali Huberts aicina 17. un 18.jūnijā ciemos, lai svinētu svētkus kopā, piedāvājot šādas atlaides:
✅️ Ieroči, munīcija un munīcijas sastāvdaļas –10%
✅️ Optika, medību piederumi, makšķerēšanas aprīkojums un aksesuāri –15%
✅️ Apģērbs un apavi – 25%
Vai tu zini, kas ir Huberts? Mednieki bez minstināšanās atbildēs – svētais Huberts ir mednieku aizstāvis un, protams, arī veikali medniekiem un makšķerniekiem Jēkabpilī, Saldū un Rīgā.
Šogad īsi pirms vasaras saulgriežiem uzņēmums svin jubileju. Kā jau svētkos pienākas ir atlaides. Bet kā tas sākās? Par to žurnālam Medības stāsta uzņēmuma īpašnieks Gatis Bināts:
“Ideja par veikalu medniekiem bija jau sen. Taču par to, ka pats esmu mednieks, jāpateicas manam tēvam, kurš arī ir mednieks. Kad man bija septiņi gadi, jau piedalījos medībās kā dzinējs. Skolā bija jāiet arī sestdienās, un tēvs rakstīja attaisnojuma zīmi skolotājiem, ka dēls nevarēs apmeklēt skolu ģimenes apstākļu dēļ. Tas tā gan bija tikai rudenī un ziemas sākumā, kamēr varēja medīt ar dzinējiem. Skolā, protams, visi zināja, ka ģimenē viss ir kārtībā un arī par manu veselību nevajag raizēties. Mans vectēvs bija mežsargs, un vasarās gāju viņam palīgā meža darbos. Tāpēc vēlāk mācības Ogres Meža tehnikumā bija pašsaprotama lieta. Arī medības aizrāva arvien vairāk. Neatceros, kurš tieši man iedeva paskatīties firmas Frankonia medību preču katalogu. Brīnījos, cik daudz preču un iespēju, un gandrīz neko no tā visa Latvijā nevarēja nopirkt. Ieroču ziņā neko labāku par IŽ vai TOZ markām neviens nebija redzējis. Sapnis par to, ka arī es varētu medniekiem piedāvāt labas un noderīgas lietas, radās jau studiju gados. Nebija ne līdzekļu, ne iespēj,u un par studijām taču arī bija jāmaksā. Strādāju gan par mežsargu, gan mežziņa vietnieku. Dibinājās uzņēmums Latvijas valsts meži, un kļuvu par iecirkņa vadītāju. Taču tas bija arī laiks, kad varēja sākt veidot savu biznesu. Sapratu – ir iespēja īstenot sapni.
1999. gada vasarā iegādājos ēku Jēkabpilī, Rīgas ielā, ar domu, ka kādreiz vairs nestrādāšu valsts darbā, bet veidošu savu uzņēmumu, lai gan darbs mežā joprojām bija mana sirdslieta. Taču ir cilvēki, kuri var strādāt, ja viņiem pasaka, kas tieši darāms, un ir cilvēki, kuri vēlas izlemt paši. Es izvēlējos otro ceļu. Esmu pedants, un man patīk visu darīt ļoti akurāti. Strādājot valsts darbā, sapratu – tu vari strādāt, cik labi gribi, neviens tevi par to nepaslavēs, drīzāk meklēs iespēju audzināt un sadot pa mizu. Tā veikals vēra durvis pirmajiem apmeklētājiem. Tajā laikā gan biju valsts amatpersona, tāpēc par uzņēmuma direktori kļuva mana sieva. Viņa bija absolvējusi biznesa augstskolu Turība un labi orientējās biznesa jautājumos un ekonomikā. Arī es drīz vien no darba uzņēmumā Latvijas valsts meži aizgāju, lai pilnībā pievērstos sava sapņa īstenošanai.”