No arhīva. Intervija publicēta žurnāla Medības 2013. gada augusta numurā!
Jūnijā Andris Jaunbērziņš nosvinēja 70. dzimšanas dienu – bija saaicināti 120 viesi, viņu vidū arī klasesbiedri, audzēkņi, medību draugi. “Vairāk jau nerīkošu,” nosaka jubilārs, tāpēc šoreiz sanācis kuplāks saiets. Talsenieka Jaunbērziņa vārdu Latvijā zina ļaudis, kam darīšana ar ieročiem. Uzņēmīgais vīrs kā pieredzējis šaušanas treneris un cilvēks ar galiem viens no pirmajiem Latvijā deviņdesmito gadu sākumā atvēris ieroču veikalu, kuru skaits mūsdienās jau pieaudzis līdz astoņiem. Sācis ar nelielu bodīti garāžā pie mājas, kas 1998. gadā pārtapa par lepnu celtni ar plašām veikala un darbnīcas telpām, divām šautuvēm un pašu apartamentiem. Bizness Jaunbērziņam gāja no rokas – joma ienesīga, taču ne mazāk svarīgs bija paša tirgotāja vīrs un vārds. Nu jau kādu laiku par SIA Ieroči gādā viņa meita Ilze ar ģimeni, taču arī pats Jaunbērziņš allaž ir gatavs sniegt padomu klientiem, joprojām apmāca topošos medniekus šaušanas prasmē un rūpējas par mednieku māju Rojas novadā. Varbūt pienācis laiks pakavēties atmiņās – tik bagātu mūžu dažās žurnāla lappusēs neuzrakstīt, bet pa kādai spilgtākai epizodei gan.
Dāvana jubilejā – rokudzelži
Kā uzņēmējs sāku piedalīties valsts konkursos par ieroču piegādi armijai un policijai, kas dažiem rīdziniekiem laikam bija nepieņemami – kaut kāds talsenieks lien, kur nevajag.
Tas notika 1998. gada 17. jūnijā, manā 55. dzimšanas dienā. Kā katru trešdienu braucu uz Rīgu, lai pievestu produkciju klientiem un pieņemtu pasūtījumus. Veikalā palika manas sievas meita Laima. Ieradās divi jauni čaļi un sāka dīkt pēc patronām, bet atļaujas viņiem nebija. Toreiz veikals un darbnīca vēl atradās garāžā. Viņa patronas nepārdeva, bet šie pēc kāda laika atkal klāt. Tik ilgi dīkuši, kamēr paciņu iedevusi, bet puiši izrādījās Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes darbinieki. Kā patronas dabūja, tā Laimu saslēdza rokudzelžos un aizveda uz Rīgu.
Man piezvanīja no Iekšlietu ministrijas – vai jūs neatnāktu. Kā ierados, arī mani knakts rokudzelžos, bet nesaka, kas par lietu. Bet man jubileja – viss restorānā pasūtīts, viesi saaicināti. Viņi mani gaida stundu, divas, trīs… Mēs ar Laimu visu izstāstījām, un mūs palaida vaļā. Tā es vēl paspēju uz savas jubilejas baļļuku.
Taču ar to viss nebeidzās. Pēc nedēļas vai divām atbrauca brigāde un septiņas stundas veikalā notika kratīšana, taču viss bija kārtībā. Izkratīja arī manu dzīvokli virs darbnīcas – nekā nav. Viņi laikam bija sprieduši – gan jau kaut ko atradīsim, kā saka, ir stabs – piesiesimies. Bija jābrauc projām tukšā. Taču vēl nav miera. Atsūtīja Valsts ieņēmumu dienestu, lai tas veic pilnu auditu. Ieradās, paskatījās un noteica – te mums darbs diviem mēnešiem, un aizbrauca. Ieroču tirdzniecība ir specifiska joma, un viņi neko no tā nesajēdz. Nomarinēja manu veikalu divus mēnešus, tad aicināja uz Iekšlietu ministriju. Valsts sekretārs Andris Staris atvainojās un atdeva licenci – varat turpināt strādāt.
Pēc šī gadījuma man radās spīts – ak, ja jūs šitā rīkojaties, es jums parādīšu. Uztaisīju veikalus Liepājā un Ventspilī, bet Talsos gada laikā uzbūvēju jaunu ēku. Kredītu neņēmu – naudu sapelnīju ar uzņēmējdarbību, ieroču biznesu sāku viens no pirmajiem, tāpēc apgrozījums bija liels. Nepelnīti mani nedrīkst raustīt aiz ūsām!
Makarovs Latvijas armijai
Atbrauca pie Latvijas valdības vīriem – Ministru kabinetu vadīja Ivars Godmanis – Iževskas ieroču rūpnīcas galvenais inženieris, lai runātu par ieroču piegādi. Viņi bija gatavi piegādāt ieročus, taču tikai caur Talsu Šaušanas sporta klubu, kurā es strādāju. Galvenais inženieris mani pazina un uzticējās. Tolaik man ieroču veikala vēl nebija.
Iževskas rūpnīcai bija vajadzīgas VEF telefona centrāles Kvanta – tām varēja pieslēgties un noklausīties sarunas, kas ieroču ražošanā bija ļoti svarīgi. Mēs ar diviem kamaziem telefona centrāles dzinām uz Iževsku, pretim dabūjām Makarova pistoles.
Braucām astoņas reizes – četri vīri bez apsardzes, tikai revolveris pie sāniem. Vaznis, kas tolaik bija iekšlietu ministrs, nepiekrita dot līdzi sargus. Atvedām uz Latviju kādus sešus septiņus tūkstošus pistoļu.
Iževskā mūs vienreiz gribēja nomedīt, bet paveicās, jo tieši tajā brīdī bijām iebraukuši kādā sētā un oblava mūs neatrada. Tad bija jātiek pāri Volgai – zināju, ka pie Kazaņas ir tilts, bet lejā pārceltuve. Uz tilta mūs savāktu, bet pārceltuvē tikām pāri sveikā.
Augusta puča dienās pēc ieročiem biju Maskavā. Visi saka, davai dobro (latviski – dod piekrišanu), dodam viņam projām visus ieročus, citādi tāpat atņems. Braukājām starp tankiem ar autobusu, kas pilns pielādēts ar ieročiem. Kā mēs līdām atpakaļ uz Latviju, vispār nav aprakstāms. Braucām cauri Baltkrievijai, kur nebija kontrolpunktu. Skatāmies – krievu armija stāv priekšā. Piebraucām klāt – tur mūsu zemessargi.
Visu piegādājām – ieročus, patronas, mērķus, skatāmās caurules, lai karavīri varētu mācīties.
Par ieroču piegādi kaut kā bija uzzinājusi Krievijas televīzija un mani gribēja intervēt, taču toreiz tas nebija vajadzīgs, tāpēc mani no viņiem pat slēpa.
Kā Jaunbērziņš par mednieku kļuva
Man bija 34 gadi, kad Talsos vīri mani sāka aicināt uz medniekiem. Strādāju sporta skolā par šaušanas treneri. Zināju, ka būs jāsien slotiņas, divi gadi jāiet dzinējos, taču man vasarā nepārtraukti jābrauc uz sacensībām un nometnēm. Man teica – tikai nāc, tev nekas nebūs jādara. 1978. gadā kļuvu par MRS jeb mežrūpsaimniecības kolektīva mednieku.
Pirmās medības notika Degumā. Mani nolika uz atpēdām un pateica – stāvi šeit, šaut var visu, kad atbrauksim, tevi noņemsim. Tā bija pirmā dzinējmedību diena. Stāvu, dzirdu – kaut kur tālāk šāvienus, skatos – nāk viens klusiņām uz manu pusi. Izšauju, it kā paskrien uz vienu pusi un pazūd. Bet es stāvu, jo man dota tāda komanda. Atnāk medību vadītājs un prasa – tu šāvi? Ko šāvi? Saku – viens tāds ar baltām kājām atnāca. Cik liels bija? Nu tāds… Viņš uzzīmē smiltīs, lai parādu, kurā vietā šāvu. Gājām skatīties. Pieci metri uz priekšu guļ aļņu bullēns. Redz, tāpēc jau kādu laiku jāiet dzinējos, lai saprastu, kā zvērs izskatās, uzvedas. Es tolaik pat nepazinu, kas kurš ir.
Interesantas bija arī pirmās pīļu medības Madonā. Man bija līdzi 100 patronu, precīzi atceros – septītais numurs, četras pakas pa divdesmit pieci.
Pirms medībām prasu, cik centimetrus pīlei pie knābja varu ņemt – divus vai trīs? Vīri ņirdz, saka – vairāk jāņem. Paņemu pieci, septiņi centimetri. Nekrīt man tās pīles Lubānā. Jūtu, mednieki nāk arvien tuvāk un cenšas man palīdzēt – uz kuru pīli es šauju, viņi arī. Saka – tu to nošāvi, lai man tiek tas prieciņš, bet es zinu, ka netrāpīju. Toreiz nedabūju nevienu pīli.
Mēs pēc tam izanalizējām šo gadījumu. Redz, es nepratu šaut garām. Nu, kā tu kaut kur tēmēsi garām pīlei! Es šauju uz pīli, bet tā jau sen gabalā.
Es biju entuziasma pilns mednieks. Bieži vien no medībām ar zeķēm atgriezos, jo apavi bija palikuši mežā. Kājās obligāti vajadzēja vilkt vilnas zeķes, lai caur pirkstu starpām nežļerkst… Pirms medībām visu biju izpētījis, izskatījis, celiņus noslaucījis. MRS kolektīvā pirmajos trīs gados nomedīju divpadsmit briežus medaļniekus.
Medniekstāsti – divi rubeņi ar vienu šāvienu
Sadūšojos aizbraukt medībās uz Krieviju. Uz lāčiem jau biju krievu laikā, tagad – uz medni un rubeni, kas tur ir stipri lēti medījami.
Līdz rubeņu slēpnim varējām nokļūt tikai ar traktoru, jo aprīlī ceļi neizbraucami, taču braucamo nedrīkstēja noslāpēt, citādi vairs nevarēja iedarbināt. Atstājām to labi tālu, lai nedzird. Tikām līdz slēptuvei, man iedeva vienu patronu 16. kalibra bisei. Punktierēju, kā man darīt, jo gaiļu riestā daudz! Viens pienāk pie šalaša un ielūr iekšā, daži sāk kauties. Nu ko, salaidu divus kopā un ar vienu šāvienu paņēmu abus. Par pirmo jāmaksā 25 dolāri, par otro – divreiz mazāk, izdevīgi. Bija vēl stingri tumšs, es saku – jātinas, lai riestu neiztraucētu.
Tālāk mūs pavadoņi ar vaziku veda uz medņu vietu. Teica, ka paši tur neesot bijuši četrus gadus. Ceļš izskalots, vaziku noslīcinājām, tālāk jāiet kājām. Cik tālu jāiet? Kilometr s gakom (latviski – nedaudz vairāk par kilometru). Patiesībā izrādījās – pieci. Saku – man ir lēnais bobika tilts, es iešu lēnām. Kad tikām līdz medņu vietai, vadītājs saka: “O, b…d, virubiļi” (latviski – o, m…s, izcirtuši). Kur bija riesta vieta, vairs nav neviena koka!
Tā jau var gadīties, ja četri gadi tur nav būts. Pavadoņi iet tālāk paklausīties, varbūt medņi ir kaut kur tuvumā. Daži mūsējie piesēž uz celma un sāk mest, viņiem medības beigušās. Dzirdam – knik, knik, knik… Izrādās, purva maliņā medņu ka biezs, jādodas turp. Vienīgais sliktums, ka mazais krieviņš iet sērsnai pa virsu, bet es ar saviem garajiem zābakiem krītu iekšā. Viņam pieci soļi, es vēl zābaku neesmu izvilcis no dubļiem.
Skatos, viens mednis sēž egles galā, bet nedzied, otrs patālāk – dzied. Klusām sākam līst klāt. Man atkal iedod vienu 16. kalibra patronu. Uz viena medņa dziesmu ejam pie tā, kas vēl nedzied. Kad viņi slīpē, ne redz, ne dzird – tad var pieiet tuvāk. Es uzceļu un turu, turu, turu, dziesmu gaidīdams. Beidzot – knik, knik, knik un sāk slīpēt, es šauju, mednis, plaukš, nokrīt. Otrs nedaudz vēlāk pēc divdesmit soļiem arī bija nost – tas jau bija delo tehņiki (latviski – tehnikas lieta).
Braucu pēc medņiem un rubeņiem – no katra dabūju pa divi, pietiek.
Bez darba – kā cietumā
Meita saka – tu vari atpūsties, ceļot, par visu samaksāšu. Taču man darbu vajag. Ja nav darba, tas man ir cietums. Tagad, kad par veikalu un zemnieku saimniecību rūpējas meita, es bieži braucu uz medību māju Melnsilā, un jāsaka – šis darbs ir daudz smagāks nekā veikalā. Turpinu taisīt medību māju, jābūvē šķūnis tehnikai un malkai, jāpieved barība dzīvniekiem. Šonedēļ būs jau piektā reize, kad es braucu uz Rojas novadu. Lauku pie mums nav, tāpēc par mazajiem sivēntiņiem jāparūpējas, lai ir stipri, citādi ziemu var nepārdzīvot. Pa druskai barosim visu vasaru. Tur ir darbs visu laiku. Nopirkts pašiem savs traktors, kultivators, arkls.
Esam nodibinājuši kolektīvu Dūmele, kam pamazām atdodu visas medību platības, kas ir uz mana vārda. Iecirknis ir piecus tūkstošus hektāru liels. Mēs 99% medījam svētdienās, jo daudziem ir arī otrs kolektīvs, kur medī sestdienās. Esam maza un ļoti mobila vienība – astoņi cilvēki. Bieži vien bez teikšanas katrs jau zina, kur mastā ir viņa vieta. Par dzinējiem brauc talsenieki un daži vietējie puikas – pēc medībām iet pirtī un nākamajai nedēļai dabū enerģiju.
Sievas un bērni uz medībām arī bieži brauc līdzi, svinam kopā visas jubilejas. Tikko, piemēram, atnāca īsziņa ar ziņojumu, ka rītdien svinēsim Dzintaram dzimšanas dienu. Sākumā kādu pusotru stundu pastrādāsim – palīdzināsim granti, nopļausim zāli, vēl šo to padarīsim – un tad sāksies svinības.
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
Skolotājs
Septiņus gadus Andris Jaunbērziņš topošajiem medniekiem māca šaušanas prasmi. Notikuši 19 kursi, apmācīti 520 kursanti. Tikko mācības pabeiguši 33 topošie mednieki. “Mums ir tikai četri pieci treniņi, tas ir par maz, taču es viņus iemācu, jo visu savu apzinīgo mūžu esmu nostrādājis par šaušanas treneri,” saka Jaunbērziņš.
Biznesmenis
“Krievu laikā, kad Talsos strādāju par šaušanas treneri, kopā ar PSRS izlasi biju visu pasauli izbraucis – redzēju arī ieroču veikalus, sapratu, ka biznesam ļoti palīdz serviss un šautuves, iepazinu arī Vācijas rūpniekus, firmas. Tolaik radās personiskās pazīšanas ar ļoti labiem ieroču meistariem, kas palīdzēja izzināt visas nianses. Labi pazinu ļoti slavenu pasaules klases ieroču meistaru Haidurovu un ražotāju Razarjonovu, kuri PSRS izlasei izgatavoja pistoles HR 30, HR 31, pēc kurām vēl tagad ir pieprasījums. Abi darbojās arī Rīgā, vadīja mums seminārus par ieročiem, remontiem, uzbūvi, tīrīšanu u. c. Stāstīja, kā uzlabot rūpnīcas ražojumus, ko vēlāk varēju izmantot ieroču veikalā.”
Mednieks
Talsu ieroču veikalā pie durvīm sagaida žirafe – Jaunbērziņa trofeja no medībām Namībijā. “Es arī gribēju vienreiz aizbraukt un apskatīties, citādi visi stāsta brīnumus.” Pieredzējušais mednieks pirmo šāvienu nopūdelējis, jo izsprādzis šnelleris un lode dzīvnieku tikai viegli skārusi. Ierīce, kuru viņš bija lietojis pirmo reizi visā mednieka pieredzē, vairs netika izmantota. Visi pārējie šāvieni bija precīzi, un Jaunbērziņš savāca gandrīz visu mazo piecnieku. Pēdējā medību dienā bija pienākusi kārta žirafei – šo dzīvnieku tur esot ļoti daudz un arī medību atļauja maksā ne pārāk dārgi – 700 eiro. Žirafei jātrāpa noteiktā vietā, kur āda plānāka. “Var teikt – es visu redzēju un vairāk man Āfrikā nav ko darīt. Dzīvnieku tur daudz, bet šaut jāmāk.”
Pēc pusgada pienācis konteiners ar visām vienpadsmit Andra iegūtajām trofejām, kuras var aplūkot SIA Ieroči veikalā.
Saimnieks
Ap 2004. gadu desmit vīri, kuru vidū bija arī Andris Jaunbērziņš, atdalījās no kolektīva Dundaga un nodibināja paši savu formējumu. Medību platība bija, bet jumta virs galvas – ne. Pēc medībām pulcējušies mežā pie ugunskura, garāžās u. c. Andris nopircis zemi ar veciem pamatiem un sākusies mājas būvniecība, kurā ieguldīti aptuveni 50 tūkstoši latu. 2005. gada vējgāze ļāvusi tikt pie lētiem kokmateriāliem. Brīvdienās ēka kļūst par mednieku māju. Tai ir plaša viesistaba ar virtuvi, pirti, biroju un guļamtelpām otrajā stāvā, kā arī telpu medījuma sadalei un saldētavu uzglabāšanai.
Novērotājs
“Man par šitām tehnikām viss vairāk vai mazāk ir skaidrs,” par piecām novērošanas kamerām, kas izvietotas pie katras barotavas visapkārt mednieku mājai, stāsta Andris Jaunbērziņš. Kamerām varot pieslēgties no jebkuras vietas – piesēdi tik pie monitora un skaiti rukšus, stirnas, briežus.
“Mēs viņus gandrīz katru ģīmī pazīstam. Re, kur divi sivēni, kas šogad palika bez mātes. Lielais bars viņus pieņēma, taču tikai uz gulēšanu, pie ēšanas – ne. Šie nāk pie barotavas pēdējie vai arī atskrien paši pirmie.
Briežu skaits pie barotavas krietni pieaug, ja ir apse, ko grauzt. Nezinu, kā viņi sazinās, bet uz apsi sanāk pat pāri trīsdesmit dzīvnieku. Vienas nakts laikā koks ir nomizots, pavasarī varam zāģēt malkā. Tā viņus pieturam, lai neposta jaunaudzes.
Citreiz var redzēt, ka nāk klaiņojošie suņi – ar tiem ir traki.”
