Bija augusta novakare. Dienā bija mazliet lijis, taču uz pievakari mākoņi izklīda. Zāle bija pilna dzidrām rasas lāsēm, bet meža ielokos pamazām sabiezēja miglas vāli. Gaiss bija smaržu un savāda miera pilns. Es devos meklēt viņu – savu sapņu stirnāzi. Biju vairākas reizes viņu redzējis, taču situācijās, kad man pašam nepatiktu, ja mani kāds iztraucē…
Lēnām liku soļus zālē un pēc katra sastingu un ieklausījos apkaimes skaņās. Klusums. Pēkšņi ielejā pamanīju kādu stāvu – jauna stirnu kaziņa bija iznākusi no krūmāja un, ik pa brīdim atskatoties, starp zāles stiebriem meklēja sulīgākas lapiņas. Gracioza un tajā pašā laikā tik trausla. Atskanēja kluss brakšķis, un viņa ar dažiem lēcieniem pazuda krūmājā.
Lēnām kāpu palielā paugurā, kurā ik pēc gabala bija siena ruļļi – saimnieks tos vēl nebija aizvedis uz šķūni. Mazliet salijuši, tie vēdīja ar neparastu aromātu, kurā bija kaut kas no aizejošās vasaras un arī rudens atnākšanas – mazliet prieka un tajā pašā laikā skumju. Jā, man nepatīk rudens un ziema, lai gan tas ir labākais laiks medībām.
Pamazām kāpu arvien augstāk, un migla palika kaut kur ielejā. Un tad es viņu atkal ieraudzīju – savu sapņu stirnāzi. Viņš uzmanīgi vērās tajā pašā virzienā, kur es. Kaut kas bija saistījis viņa uzmanību, un viņš, šķiet, bija aizmirsis visu citu uz pasaules.
Solis aiz soļa, no viena siena ruļļa līdz otram. Es gribēju viņam piekļūt tik tuvu, cik vien iespējams. Sirds sāka sisties kā negudra, šķiet, to dzirdēja visi, izņemt vareno āzi. Taču pļavā bija vēl kāds jeb, precīzāk sakot, kāda…
Turpat netālu bija stirna, kura arī raudzījās kaut kur uz mežmalu. Abus dzīvniekus un mežu šķīra pļavas strēmele un viens siena rullis.
Notēmēju, taču ieroci nolaidu – izdarīt šāvienu dzīvniekam no aizmugures… nav mednieka cienīgi. Tajā brīdī uz siena ruļļa uzlēca lapsa. Veikli balansējot ar asti, tā vienā mirklī izjauca mirkļa burvību.
Āzis pamatīgā basā ierējās un ar diviem milzu lēcieniem pazuda mežā. Viņa pavadone metās uz pretējo pusi. Šķita, viņas ceļš būs garāks un mežmalā viņa apstāsies, lai atskatītos, taču manas cerības bija veltas… Nodomāju, man vismaz būs iespēja nomedīt lapsu, taču, kad siena rullis atkal bija tēmēklī, uz tā neviena nebija, vien atmiņās varēju iztēloties balto pakakli, kuplo asti un divas spožās acis, kuras, pamanot mūs trīs, šķelmīgi smīnēja.
Es atkal liku soļus rasas pielietajā zālē. Lai arī paliku bez medījuma, sirds patiesībā gavilēja – biju pieredzējis ko neparastu un, pats galvenais, man būs iespēja atkal doties un meklēt viņu – savu sapņu stirnāzi.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
