Kolēģi Lietuvas žurnālā Medības saņēmuši no kāda lasītāja interesantas fotogrāfijas, kurās ir redzams netipisks veidojums bebra aknās.
Šī nav pirmā reize, kad mednieki atsūta šādas it kā bebra aknu audzēja fotogrāfijas un jautā, kas tas ir, kā rīkoties un vai šāda dzīvnieka gaļa ir lietojama pārtikā.
Iepriekš Latvijas mednieki bija sūtījuši bildes ar veidojumu bebra aknās, kas aizņēma gandrīz tikpat lielu tilpumu kā bebra zarnas. Medniekus, kas nomedīja bebru, bija pārsteidzis tā milzīgais vēders, un pirmā doma bija, ka ir nomedīta grūsna mātīte ar netipiski lielu augļu skaitu dzemdē. Tomēr, atverot vēdera dobumu, viņi ieraudzīja precīzi tādu pašu pūšļainu masu.
Latvijā fiksētais gadījums tika izpētīts laboratorijā. Tobrīd pirmā versija bija, ka tas ir ļaundabīgs audzējs. Daļa audu tika nodota histoloģiskai pārbaudei. Vēzis netika atrasts, taču turpmākās analīzes apliecināja, ka tās ir ehinokoku cistas – finnas, kuras veido un kurās attīstās lenteņu kāpuri.
Daugavpils Universitātes vadošā pētniece Dr. biol. Muza Kirjušina, izpētot Lietuvā nomedītā bebra fotogrāfijas, apstiprināja, ka tās arī ir ehinokoku finnas.
“Es ieteiktu medniekiem būt ļoti uzmanīgiem. Ja uz viena no iekšējiem orgāniem ir konstatēts kaut kas tāds, visi iekšējie orgāni ir jāiznīcina, bet gaļu var pagatavot, tikai ilgstoši karsējot. Skartie orgāni, piemēram, šādas aknas, ir jāsadedzina. Vai jāapplaucē lielā verdoša ūdens daudzumā. Ja ir iespēja, var arī novārīt, bet pēc tam aprakt. Tikai tā ehinokoku kāpuri un olas ies bojā,” ieteica zinātniece.
Vaicāta, vai ar ehinokokiem invadēto dzīvnieku aknas, plaušas un citus orgānus var vienkārši aprakt un ar to pietiks, lai apturētu izplatību, pētniece atbildēja noraidoši: “Diemžēl aprakšana nelīdzēs. Ehinokoki olu un kāpuru formā ir ļoti izturīgi un atklātā vidē var nodzīvot pietiekami ilgi, lai sagaidītu nākamo saimnieku. Apraktos medību pārpalikumus noteikti atraks savvaļas dzīvnieki, kas tos apēdīs un turpinās lenteņu vairošanās ciklu.”
Ehinokokoze
Tā ir invāzijas slimība, ko izraisa ehinokoku (Echinococcus) ģints lenteņi E. granulosus un E. multi-locularis; viena no helmintozēm. Ehinokokoze noris hroniski un ir grūti ārstējama. Dzimumgatavību sasniegušie ehinokoki parazitē suņu, kaķu un savvaļas plēsēju zarnās. No invadēto dzīvnieku organisma ar izkārnījumiem ārējā vidē nonāk ehinokoku posmi ar olām, kas pielīp pie dzīvnieku apmatojuma vai izkaisās apkārtējā vidē. Lenteņa starpsaimnieki – dzīvnieki vai cilvēks – invadējas, norijot olas vai posmus. Starpsaimnieku gremošanas traktā no olām atbrīvojas kāpuri, kas ieurbjas asinsvados un ar asinīm aizceļo uz aknām, plaušām, smadzenēm un citiem orgāniem. Te kāpuri sāk attīstīties, veido dažāda lieluma un formas cistas (finnas). Visbiežāk cistas ir aknās un plaušās, bet var būt arī citos orgānos, piemēram, smadzenēs. Aknu ehinokokozei raksturīgas smeldzošas sāpes labajā paribē un pakrūtē, kā arī labajā plecā un mugurā. Vēlāk var būt žults kolikas un dzelte. Ja cista plīst un tās saturs nonāk vēdera dobumā, var attīstīties alerģiskais šoks, kā arī peritonīts (vēderplēves iekaisums). Ja cistiskais veidojums ir plaušās, iespējams klepus un asiņu spļaušana, saindēšanās un palielināta jutība. Ehinokokozes gadījumā cistas līdzīgi audzējam iespiežas apkārtējos audos un tos saārda. Diagnozi apstiprina ar ultrasonogrāfiju vai datortomogrāfiju. Ārstē ķirurģiski.
Profilakse
Jāievēro personiskā higiēna. Regulāri jāattārpo suņi un kaķi, jāiznīcina invadētie nomedīto dzīvnieku iekšējie orgāni (aknas, plaušas), lai tie nenonāktu suņu, kaķu vai savvaļas plēsēju barībā.
Kā ehinokoki nonāk bebra organismā?
Bebrs gandrīz simtprocentīgi ir veģetārietis. Kā parazīts, kura saimnieki un starpsaimnieki ir plēsēji un visēdāji, nonāk augu diētas cienītāja organismā? Atbilde ir vienkārša. Slimā plēsēja izkārnījumi un ar tiem kopā parazītu kāpuri un oliņas nonāk ūdenī, uz augu lapām un tālāk veģetārieša vēderā. Tieši tādā pašā veidā bebrs var invadēties ar trihinellām, kas uz ūdens augiem nonāk no slima dzīvnieka organisma pēc tā nāves un ķermeņa sadalīšanās kaut kur grāvi vai ezera krastā.