Zvārdes poligona apkaimes mežā medī mednieku kluba Mētrāji mednieki. Viņu vidū arī brāļi Dainis un Egils Kreicbergi. Viņi arī mežsaimnieki un lauksaimnieki, vēl viens viņu brālis Māris ir ne tikai lielisks dabas fotogrāfs, bet arī bitenieks. Ceturtais brālis Uldis tāpat ir mednieks. Dainim ar Egilu ir izdevies atrast risinājumu, kā medīt 21. gadsimtā, kad pieaugošās dzīvnieku populācijas jāspēj kontrolēt, neraugoties uz to, ka liela daļa mednieku pārcēlušies dzīvot pilsētās un līdz medību vietai bieži vien ir stundu ilgs brauciens.
Mēneša personība! Kā medīt 21. gadsimtā?
Jūsu ģimene nodarbojas ar ļoti daudzām jomām. Kā tās visas ir saistītas?
D. Kreicbergs: Mēs esam vairāki brāļi, kas katrs rosās savā virzienā. Ir zemnieku saimniecība. Taču vienmēr ģimenē pārrunājam, kas un kā. Un medību saimniecība jau visas šīs jomas caurvij. Pirmajā brīdī šķiet – kāda saistība ar dravniecību var būt medībām? Taču tad, kad caunas posta stropus, bez medniecības un mednieka neiztikt un saistība tiek atrasta ļoti ātri.
E. Kreicbergs: Nu, lāču mums pagaidām te nav…
D. Kreicbergs: Bet caunas patiešām bija problēma, kamēr populācija netika ierobežota. Trešdaļa no mūsu medību iecirkņa ir dabas liegums. Un tur ir piemērota vide ne tikai caunām. Tas ir gan labi, gan ne tik labi. Taču labumu ir vairāk.
E. Kreicbergs: Mūsu apsaimniekotie meži un lauki ir gan pašu medību kolektīva platībās, gan arī kaimiņu klubu. Un pie kaimiņiem mēs neko ietekmēt nevaram. Var labi redzēt – ja saimnieks, kas apsaimnieko savus īpašumus, ir arī mednieks, attieksme ir cita, un arī otrādi. Jā, mēs varam dot padomus, taču ja mednieki nav lauksaimnieki, bieži vien šie padomi paliek neizmantoti.
Kāpēc jūs esat mednieki?
Kopš bērnu dienām dzīvojot mežā, citādi nemaz nevar būt! Maz ir tādu, kuri dzīvo laukos un neizmanto iespēju būt medniekam. Arī mūsu tēvs ir mednieks, tāds viņš bijis visu savu mūžu. Nu jau viņš ir krietni gados un aktīvās medību gaitas mazliet nolicis malā.
D. Kreicbergs: Taču medību ieroči viņam vēl ir. Viņš tos noteikti glabā saviem mazbērniem! Bet mazbērni šajā jomā slinko un nekārto mednieka eksāmenus!
E. Kreicbergs: Tagad ir virtuālās iespējas medīt internetā, kur viņi pavada ļoti daudz laika…
D. Kreicbergs: Esmu jaunāks, un ne tikai tēvs, bet arī mans vecākais brālis jau bija mednieks. Egils jau bija pabeidzis Ogres Meža tehnikumu. Viss, kas bija saistīts ar medībām un medību ieročiem, man šķita ļoti interesants. Pēc tam jau dzinējmedības. Protams, man bija arī pauzes, kad vairāk interesēja tehniskas lietas, motocikli, pilsētas dzīve. Taču pie medībām atgriezos, kad klausījos briežu bauri. Tas bija tik vilinoši, un es padevos šim vilinājumam! Un, protams, apziņa, ka mums ir īpašumi un tie jāapsaimnieko! Medības ir viens no procesiem, ko nevar atraut no visiem pārējiem – modernas mežsaimniecības un lauksaimniecības. Medības ienes kvalitāti. Ja medības nenotiek, tu vari tikai noraudzīties, kā viss aiziet pašplūsmā. Kļuvis par mednieku, iestājos arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē. Taču piedzīvoju vilšanos – tieši medībām veltītais studiju apjoms bija samērā neliels.
Kāpēc rodas lielākās nesaskaņas starp lauksaimnieku, mežsaimnieku un mednieku? Vai pilsētā dzīvojošajiem medniekiem pietrūkst izpratnes par norisēm laukos?
Te būtu pašiem jāsaprot, vai cilvēks, kas ir tālu projām no medību iecirkņa, var tā līdz galam iesaistīties tajās aktivitātes, kādas ir nepieciešamas. Tik mežainā apvidū, kāds ir Latvijā, un ar tik lielām savvaļas dzīvnieku populācijām to apsaimniekošanu nevar atstāt tikai uz nedēļas nogalēm. Pat ar mazliet labāku aprīkojumu salīdzinājumā ar to, kas bija vēl pirms dažiem gadiem, mērķus sasniegt vairs nevar.
Tāpēc arī mūsdienās, apsaimniekojot populācijas, klasiskās medības vairs ir tikai neliela daļa no medību procesa kā tāda. Pilsētnieks var iesaistīties tikai šajā klasiskajā medību modelī, jo spēj izbraukāt. Lai medītu patiešām efektīvi, ir jābūt informācijai par to, kas un kur medību iecirknī notiek. Tas prasa aktīvu rīcību un, pats galvenais, ļoti bieži jābūt mežā… Piemēram, Pārtikas un veterinārā dienesta uzstādījums, ka jāsamazina mežacūku populācija. To nevar sasniegt, ja medī tikai nedēļas nogalēs.
E. Kreicbergs: Lai mednieks varētu produktīvi medīt, viņam jābūt katru dienu medību platībās. Protams, jaunās tehnoloģijas medību procesu būtiski atvieglo, taču tik un tā ir nepieciešama reāla klātbūtne. Pilsētas mednieks atbrauc, vēlas ātri nomedīt vienu dzīvnieku un posties atceļā.
D. Kreicbergs: Tas ir iespējams, ja ir liels dzīvnieku daudzums. Turklāt ar šādu dzīvnieku apjomu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā jau ir ļoti lieli postījumi. Ir jāsaprot arī tas, ka katrs iecirknis ir unikāls un tas neatrodas izolētā telpā, bet savienojas ar blakus iecirkņiem, kuros atkal ir citas īpatnības.
Mūsu medību platībās trešā daļa ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Mēs to lieliski varam izmantot. Varam radīt medību slodzi uz lauka, un dzīvnieki dodas tur, kur viņus nemedī. Un postījumi samazinās. Taču, ja mednieks darba dienās neatbrauc, ne par kādu medību slodzi nav iespējams runāt. Dzīvnieki savu uzvedību nemainīs, ja viņus traucē tikai reizi nedēļā.
Un mežsaimniekiem un lauksaimniekiem tā uzreiz ir problēma…
E. Kreicbergs: Mūsu pusē lielie zemes īpašnieki šo problēmu risina, platības iežogojot. Jā, tie ir lieli izdevumi, taču ieguvumi to atsver. Taču tajā pašā laikā cieš to saimnieku platības, kuri žogus nevar atļauties. Viņu laukos dzīvnieku postījumu apmērs dubultojas. Visvairāk tiek postīti kvieši un rapsis. Lai šīs kultūras izaudzētu, ieguldījumi ir ļoti lieli. Ja uz lauka iznāk briežu bari, kur katrā ir pa diviem simtiem dzīvnieku, lielākais posts ir nevis no tā, ka dzīvnieki kaut ko noplūc, bet no tā, ka samīda. Zeme pārvēršas par klonu. Un šādā situācijā žogs ir risinājums. Tie, kas žogu atļauties nevar, nokļūst bezcerīgā situācijā, ja ražas nav vienu gadu, otru un trešo… Un zeme var tikt pārdota. Visbiežāk ārzemniekam, kas to žogu var atļauties… Tas nozīmē, ka žogs nav labākais risinājums, ir jāsamazina dzīvnieku populāciju blīvums. Iespējams, ir nepieciešami valstiski lēmumi, kas to veicinās, lai varētu dzīvot gan briedis, gan lauksaimnieks, gan mežsaimnieks.
Mednieki necenšas medīt vai viņiem tiek piešķirts pārāk maz nomedīšanas atļauju?
Lielākā daļa mednieku dzīvo pilsētās. Medības degvielas izdevumu dēļ ir kļuvušas dārgas. Dārgākā ir arī munīcija un paši ieroči, cits inventārs. Un ne visi laucinieki to var atļauties, atšķirībā no uzņēmēja Rīgā. Taču uzņēmējs no lielpilsētas var atbraukt reizi nedēļā vai divās laika trūkuma dēļ. Trīsdesmit minūtēs viņam ir medījums, gandarījums ir gūts, un viņš savu ir panācis. Bet ar to nevar noregulēt dzīvnieku skaitu.
D. Kreicbergs: Esmu domājis par to, kāpēc dzīvnieku skaits ir kļuvis lielāks par optimālo. Tas tieši saistīts ar to, cik laika mednieks pavada mežā. Tāpat nav tehnoloģijas, kas ļautu veikt daudzmaz precīzu dzīvnieku uzskaiti. Kaut kādu uzskaiti var veikt uz laukiem, taču mūsu apkaimē mežainums ir 90 procenti… Tas ir ļoti daudz, un līdz ar to uzskaites iespējas ir ļoti nelielas. Tāpat ar meža pārzināšanu. Esmu runājis ar savulaik aktīviem medniekiem un jūtu, ka viņi vairs mežu nepārzina, jo tajā ir reti. Rodas maldīga sajūta, ka arī dzīvnieku vairs nav un sekmīgas medības ir tad, kad uz 3000 hektāriem ir 200 mežacūkas…
Kad jānotur dzīvnieku blīvums, ko spējam kontrolēt, medniekam vienkārši ir jābūt mežā. Pavasarī pirms mazuļu dzimšanas mūsu medību platībās būtu jābūt 30 mežacūkām – desmit uz 1000 hektāriem. Šādu skaitu iespējams kontrolēt, un tam būtu optimāla dzimuma un vecuma struktūra.
Taču, lai šādu blīvumu noturētu, medniekiem ir aktīvi jārīkojas. Sēžot un gaidot nekas nesanāks. Tad ir vajadzīgs vismaz simt cūku, lai varētu kaut ko sagaidīt, sēdot tikai tornītī vien.
E. Kreicbergs: Mums vislielākās problēmas rada tieši cūkas, jo mūsu uzņēmums audzē kultūras, kas rukšiem īpaši patīk, – ķimenes, griķus.
D. Kreicbergs: Literatūrā, piemēram, vācu zinātnieka Vāgenknehta darbos, minēts, ka minimālais staltbriežu skaits populācijā, lai varētu nodarboties ar selekciju, ir aptuveni 60 dzīvnieki… Un platība nav tik svarīga. Mūsu iecirknī minimālais briežu skaits būtu šie 60, bet mēs varētu arī atļauties 80 – ar nosacījumu, ka notiek medības postījumu vietās, ka notiek dzīvnieku izkliedēšana platībās, izmantojot medību slodzi, notiek pareiza piebarošana, atvirzot dzīvniekus no postījumu vietām pareizā laikā un izmantojot sugai piemērotu barību. Turklāt mums ir šīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, uz kurām tad dzīvniekus var novirzīt. To visu var panākt ar regulāru medību slodzi. Mums kaimiņos ir mednieki, kam nav lauku. Ar piebarošanu viņi daļu dzīvnieku no laukiem aizvelk pie sevis, un atkal vēlamais rezultāts ir sasniegts – lauki ir atslogoti. Mums ar viņiem ir arī sadarbības līgums. Un populācijas kvalitāte ir iespējama arī ar mazāku dzīvnieku skaitu.
Manuprāt, pareizu pievilināšanu ar barību vispār nevajadzētu ierobežot (noteikumos precīzi jādefinē, kas ir piebarošana, atvirzīšana, pievilināšana). Domāju, lietotne Mednis mums palīdzēs pierādīt, ka šis nelielais barības daudzums, kas ir pievilināšanas vietās, lieliski palīdz medības padarīt efektīvākas. Tā nav krava biešu, ko izgāž tāpēc, lai varētu sekmīgāk medīt dzinējmedībās.
Mums kaimiņos ir bioloģiskās saimniecības, kurās audzē lopus. Visas pļavas ir vienās pienenēs. Un uz mūsu laukiem staltbriežu praktiski nav, jo pienenes šobrīd viņus interesē vairāk nekā labības zelmenis.
Tātad, lai mazinātu postījumus, ir jāsamazina gan populācijas apjoms, gan arī laiks, ko dzīvnieki pavada postījumu vietās. Ir vajadzīgi mednieki, kas intensīvi medī, un ganības, uz kurām dzīvniekus aizvirzīt. Tik vienkārši!
Lai dzīvniekus novērotu un zinātu, kurš no populācijas ir izņemams, kurš atstājams, ir jābūt iespējai dzīvniekus novērot. Tāpēc ir jābūt sāls laizītavām, citām pievilināšanas vietām, kur izvietot kameras, ir jābūt mežā arī pašam. Un, dzīvojot pilsētā, to izdarīt ir teju neiespējami. Saimniekojot vai dzīvojot uz vietas, ir citādi. Tu redzi, kāds ir vidējais dzīvnieks, un vari plānot medības.
Mūsu gadījumā ir daži jaunie mednieki, kas dzīvo uz vietas vai brauc aktīvāk un nodrošina populāciju ierobežošanu. Un tad ir atsevišķi mednieki, kuri atbrauc medīt nedēļas nogalēs. Esam neliels klubs un dzinējmedības rīkojam, piesaistot viesmedniekus. Taču arī liels kolektīvs nespētu sasniegt mērķus, jo no liela mednieku skaita tāpat lielākā daļa būs to, kas medī nedēļas nogalēs un vēlas lielāku dzīvnieku skaitu, ko nomedīt. Aktīvajiem medniekiem ir jāmedī tā, lai būtu saglabāta iespēja gūt medījumu arī tiem, kuri atbrauc nedēļas nogalēs pievilināšanas vietās. Un pietiek, ja klubā ir trīs četri ļoti aktīvi, es pat teiktu, profesionāli mednieki.
Tas, šķiet, ir optimāls 21. gadsimta mednieku kluba modelis, kas ļauj sadzīvot lauksaimniekam, mežsaimniekam un medniekam.
Tā ir. Taču vecajiem medniekiem ir grūti šādu medību veidu pieņemt… Viņiem šķiet, ka medī pārāk daudz. Un mednieku vidū var sākt rasties spriedze – vieni spēj nomedīt vairāk, citiem šādu iespēju ir mazāk.
Situāciju neitralizē tas, kas notiek ar iegūto medību produkciju. Mūsu risinājums – intensīvi medījamajām sugām ir noteikts, ka teļus var medīt neierobežoti jebkurš no biedriem, arī piesaistot viesmedniekus, ja tas tiešām ir nepieciešams. Taču, runājot par govīm, katra otrā nomedītā govs ir jānodod biedrībai, kas to realizē un naudu iegulda atpakaļ biedrības medību saimniecībā. Līdz ar to mazinās arī spriedze starp kolektīva biedriem. Un tad var atrisināt jautājumus, kas saistīti ar gaļas apstrādi un uzglabāšanu līdz realizācijai, ja medījumu apjoms ir lielāks.
Vai ir samērīgi, ka laikā, kad uz lauka dzīvniekam ir pieejama barība, mednieku soda par spainīti graudu mežā uz zemes pievilināšanas vietā?
Nav nekā slikta, ja veģetācijas laikā pievilināšanas vietā ir neliels barības apjoms, nevis autokrava biešu. Protams, ir jāievēro pastāvošie noteikumi un barību uz zemes, ja tā der cūkām, likt nedrīkst. Ir ļoti vienkāršs risinājums, kas ļauj barību izvietot dozēti un vienlaikus noskaidrot, ka par barību interesējušās cūkas – graudus var iebērt speciālā cilindrā, jo tikai cūkām ir ieradums rakāties un kaut ko apgāzt, lai piekļūtu barībai. Tā mēdz darīt arī jenotsuņi, tāpēc konstrukcijai jābūt pietiekami smagai. Ja blakus novieto meža kameru, var precīzi zināt, kad cūkas nāk, un tās nomedīt.
E. Kreicbergs: Tas ir sava veida instruments kontrolējošo iestāžu rokās, lai mūs, medniekus, piespiestu ievērot kārtību. Ir noteikumi, kas ieviesti ĀCM dēļ. Tāpat uz zemes izbērtos graudus cūkas samaisa ar dubļiem, kas arī nav labi. Protams – ja atnāks viena cūka, tā šādu daudzumu arī apēdīs. Bet ir visiem vienādi noteikumi, kas vienkārši jāievēro. Ja mērķis ir dzīvniekus atvirzīt no lauka, tie intensīvi jāmedī tieši uz lauka, nevis vietās, kur izlikta barība. Dzīvnieki ar laiku saprot, ka bīstamā vieta ir tieši lauks.
Kuri dzīvnieki postījumu mazināšanai jāmedī vairāk?
Protams, tie ir jaunie dzīvnieki. Tie mazie teļi, ko mēs varam sākt medīt jau vasarā, ēd praktiski visu dienu. Pāris stundu paguļ un atkal ēd. Savukārt govis viņus lauka malā pieskata. Līdzīgi ir ar sivēnmāti. Ja ir barības bāze, cūka sivēnus vedīs katru nakti, kamēr nenotiks kas tāds, kas sivēnmātei liks pārdomāt. Jaunajam dzīvniekam, lai izaugtu, ir jāapēd daudzreiz vairāk barības nekā pieaugušajam, lai uzturētu formu.
Vai šie medību principi darbojas arī attiecībā uz mežsaimniecību?
D. Kreicbergs: Principā jā. Manuprāt, attiecībā uz postījumiem mežsaimniecībā pārāk zemu tiek novērtētas stirnas, pārāk fokusējoties uz briežiem un aļņiem. Protams, atkal jāņem vērā katra konkrētā iecirkņa īpatnības.
Ir audzes, kas atjaunojas dabiski, un ir stādītās jaunaudzes. Dabiski atjaunojošajās audzēs nepieciešamība kontrolēt dzīvnieku populācijas ir mazāka, jo sākotnējais kociņu skaits ir nesalīdzināmi lielāks un ir lielāka barības bāze dzīvniekiem. Varbūtība, ka izaugs kvalitatīva bērzu audze, ir pietiekami liela. Ja mežs tiek stādīts, ir citādi.
E. Kreicbergs: Izcirtumā tiek iestādīti 3000 stādiņu, kas katrs maksā naudu. Ja liela daļa no tiem tiek nokosti, tie ir lieli zaudējumi un zaudēts gads. Un bieži vien šos jaunos kociņus apkož tieši stirnas.
D. Kreicbergs: Medību kontekstā ir jāskatās uz dzīvnieku sugām. Ir sugas, ar kurām var sarunāt, un sugas, ar kurām nevar. Un stirna ir tieši tā suga, ar kuru sarunāt nevar. Viņa ir izteikts nometnieks, stirnām nav vadošā dzīvnieka, kas vadītu baru, un līdz ar to tā dzīvo uz vietas nelielā platībā. Stirnas ir jānomedī vai arī jāveic aizsardzības pasākumi ar žogiem… Savukārt staltbriedi vai mežacūku var palūgt doties uz citu vietu. Ar šim dzīvniekiem var sarunāt.
Un te atkal ir jāskatās, kāds ir medību saimniecības mērķis. Ja stirnas ir zemas kvalitātes, tās intensīvi jāmedī, kamēr jaunaudzīte izaug tik liela, ka stirnas tai vairs nespēj kaitēt. Ja populācija ir augstas kvalitātes, tad ir problēma, jo ir jāsaudzē gan jaunaudzītes, gan stirnas…
Ir sajūta, ka mednieki ir vairāk fokusējušies uz briežiem un pārējos dzīvniekus neuztver kā medību saimniecības sastāvdaļu…
E. Kreicbergs: Ar stirnām tieši tā arī ir. Kamēr stirnas bija licencētas, tās medīja un par populāciju vairāk rūpējās. Tagad tā vairs nav…
D. Kreicbergs: Viss ir atkarīgs no konkrētā iecirkņa. Ja tajā ir kāda vara, kas pasaka – stirnas ir jāmedī – tās tiek medītas, ievērojot vecuma un dzimuma struktūru. Ja šādas varas nav, par prioritāti tiek izvēlēta kāda konkrēta suga.
Tāpat, iespējams, pat klubu statūtos jāievieš punkti, kas nosaka, ka tiek atbalstīta mežsaimniecība un lauksaimniecība. Tad, pamatojoties uz šo, valde var rīkoties un apsaimniekot sugas intensīvāk.
Vai stirna un alnis ir pamesti? Ņemot vērā staltbriežu kvantitāti un postījumu apjomu, mēs vispār nevaram runāt par citu sugu apsaimniekošanu. Ja palielinātos aļņu un stirnu populācija, kopējais postījumu apjoms būtu prātam neaptverams. Vides ietilpība ir tāda, kāda ir…
Kā jūsu platībās ir ar lielajiem plēsējiem?
E. Kreicbergs: Vilkus un lūšus mēs redzam diezgan regulāri. Mūsu brālis Māris Kreicbergs ir uzņēmis ļoti skaistas dabas fotogrāfijas, tostarp ar plēsējiem tieši šeit. Šeit ir vide, kur dzīvnieki ir ļoti tuvu cilvēkam.
D. Kreicbergs: Es strādāju mežā un ceļos ļoti agri. Braucot uz darbu, šad tad redzu jaunos jenotsuņus un lapsēnus, taču pērn biežāk satiku mazos vilcēnus, kuri spēlējās uz ceļa… Tas liecina, ka plēsēju kļūst vairāk, taču mēs arī neesam izvirzījuši sev mērķi intensīvi medīt plēsējus. Un plēsējs nodrošina to, ka mežā tiek pēc iespējas ātrāk izbeigtas to ievainoto dzīvnieku ciešanas, kurus mednieks nav spējis medībās atrast.
E. Kreicbergs: Vilki ne tikai dzenā pārnadžus, bet savu iespēju robežās arī samazina to skaitu.
D. Kreicbergs: Bet tur ir viena kritiska robeža. Jā, var teikt, ka vilks ir ok. Taču tas ir ar normālu populācijas blīvumu. Ja ir pārmērīgs briežu blīvums, vilks tik un tā baru iekustina un dzen. Brieži tērē enerģiju, ko pēc tam cenšas atgūt, pastiprināti barojoties. Ziemā ilgstoši fiziski nodarbināts briedis, kurš piedzīvo stresu, tērē desmitiem reižu vairāk barības nekā briedis, kas nav vajāts. Īpaši briežus dzenā jaunie vilki, kuriem vēl nav tik daudz medību iemaņu un spēka.
Lai medītu intensīvi, ir nepieciešamas labas šaušanas prasmes. Kāpēc liela daļa mednieku necenšas tās izkopt?
E. Kreicbergs: Baidās, ka šautuvē nespēs parādīt pietiekami labu meistarību. Kurš tad vēlēsies citiem atklāt, ka nevar trāpīt tai skrejošajai cūkai tur, kur vajadzīgs. Tās tāpat ir izmaksas. Tā ir arī diena pagalam.
D. Kreicbergs: Prātoju, vai tā daļa mednieku, kas neapmeklē šautuvi, ir aktīvi arī medībās? Es domāju, Mednis parādīs, ka mums jau ir tā profesionālā mednieku armija, kas strādā ar briežiem un mežacūkām. Domāju, ka tie, kuri ir nodarbojušies ar šaušanas sportu, ir arī aktīvāki medībās. Tie, kuri ir mazāk aktīvi, tā arī pasaka – rīkojiet dzinējmedības, es atbraukšu uz masta pastāvēt. Viss.
Ja biedrs taujā pēc statūtiem, tas nav jāizslēdz no kluba! “Šauj garām!” #240 epizode
Abonē žurnālu Medības!
