Medniekam Mārim Dimantam piederošā Bavārijas asinspēdu dzinējsuņu šķirnes kucīte Misija ir sešus gadus veca profesionāla pēddzine. Viņu bieži aicina palīgā ievainota dzīvnieka meklēšanā, un par padarīto suns un saimnieks nereti saņem arī samaksu, biežāk jau graudā. Šī bavāriete nav vienīgā izcilā sava darba zinātāja Latvijā, bet noteikti ierindojama starp pazīstamākajiem ievainotā medījuma meklētājiem. Profesionāle.
Misijas kontā ir vairāk nekā divi simti veiksmīgi atrasto dzīvnieku, daudzas ļoti sarežģītas asinspēdas, no kurām visgrūtākās bijušas sešus kilometrus garas un vainagojušās ar precīzu pēdējo šāvienu uz ievainotu kuili. Vai viņa piedzimusi unikāla? Vai mācīta? Kā vispār suns top par pieprasītu profesionāli, un cik daudz darba ir jāiegulda, lai sasniegtu tādu līmeni?Pierakstīts pēc Māra Dimanta stāstījuma.
Kucēns. Viss sākās ar apziņu, ka mednieku klubam ir nepieciešams asinspēdu suns. Pārāk daudz dzīvnieku bija aizgājuši pēc šāviena un palikuši neatrasti. Apmēram divus gadus tika meklēts Bavārijas asinspēdu dzinējsuns. Šķirne un tās reputācija jau bija zināma, tikai dzīvē nebija gadījies suni nedz apskatīt, nedz klātienē vērot tā darbu. Māris sazinājies ar visiem kinoloģiskajiem klubiem, mēģinājis atrast kucēnu, kuru pirms sešiem gadiem nemaz tik daudz nebija. Tad ienāca informācija, ka no Cēsīm uz Kalveni tikšot vesta kuce pārošanai. Māris sadabūjis kontaktinformāciju, sazvanījies ar saimnieku un izteicis vēlmi pēc kucēna. Saimnieks atjokojis, ka nekas vēl pat nav noticis, bet Māris uzstājis, lai viņu iekļauj pretendentu sarakstā. Pēcāk, kad grūsnība apstiprinājusies, Misijas mātes Čellas saimnieks Uldis Odiņš apsolījis Mārim pirmo roku kucēna izvēlē. Pārošana bijusi veiksmīga, mazie bavārieši piedzimuši, un tad pienākusi tā diena, kad audzētājs zvanījis Mārim un teicis, ka vairs netiekot ar kucēniem galā un ir jābrauc pakaļ. Mednieks devies pēc sava iecerētā medību palīga ar ģimeni. Viņš atceras tās dienas notikumus ar sentimentālu nopūtu. Visi kucēni esot skraidījuši, spēlējušies. To vajagot redzēt!
Kad vesela mazu bavāriešu banda daudzās, tas ir kaut kas vienreizēji aizkustinošs. Māris bijis pārliecināts, ka vēlas ņemt kuci, un izvēlējies vienu, kura pati bija pienākusi viņam klāt. Kucēns tūdaļ atdalījies no pārējiem un aizgājis apgulties suņu gultā, gaidot, kad tad kopā ar savu jauno ģimeni varēs braukt mājās. Vēl padzēruši kafiju, visu izrunājuši, sarakstījuši papīrus, tad atvadījušies un posušies mājupceļam. Māris nokāpis no otrā stāva un klusi pasaucis suni viņas tagadējā vārdā: “Misija!” Viens vienīgs kucēns izlīdis no kopējās ligzdiņas, un tā bijusi tieši viņa izraudzītā sunīte, nevis kāda cita no lielā metiena. Jaunajai saimniecei esot birušas aizkustinājuma asaras, tās ilgās un priecīgās dienas notikumus komentē Māris. Kā filmās! Tā Misija nonākusi Dimantu ģimenē.
Apmācība. Sava suņa apmācību Māris sāka kā jau daudzi viņa situācijā. Pagalmā vai ābeļdārzā taisīja mazās asinspēdas, izmantojot nomedīta dzīvnieka plaušas vai ko citu. Tā vecie mednieki ir stāstījuši. Ja suns atrod un rej, esot lieliski. Ja ne, arī nekas. Galvenais, ka atrod. Tagad Māris atzīst, ka tas ne tuvu neesot pareizi darīts un neatbilst visā pasaulē pieņemtajai asinspēdu dzinējsuņa apmācības praksei.
Pēkšņi Mārim pienāca ziņas par pirmo asinspēdu treniņu nometni. Misijai bija tieši gads. Māris pieteicās dalībai trīsdienu treniņu nometnē, un, kā viņš saka, pasniedzējs zviedrs esot atvēris viņam jaunu pasauli. Tas bija pirms pieciem gadiem. Kā atklāsme nākusi atziņa, ka suns var strādāt sekmīgi ļoti ilgi, ka viņš ir spējīgs iet divus, trīs un pat vairāk kilometrus, nenovirzoties no sākotnējās pēdas, un atrast ievainoto dzīvnieku. Arī tas, ka medījums jāmeklē, ejot ar suni pavadā. Tā viņš tiek pasargāts no briesmām, no pazušanas, skaidro Māris, piebilstot, ka drošība tomēr esot pirmajā vietā.
Arī visa apmācības sistēma šķitusi kaut kas apbrīnojams. Piemēram, izradās, ka pietiek tikai ar dzīvnieka kāju, kas tiek vilkta, lai iezīmētu maršrutu, un 250 gramiem asiņu, kas tiek izpilinātas uz 600 metriem.
Pa šādām pēdām suns veiksmīgi var sekot ievainotam dzīvniekam arī pēc 24–48 stundām. Pat pēc lietus. To Misija pirmajā nometnē arī izdarīja. Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Parasti jau vīri saka, ka lietus visu noskalojis un pēdas izmīcītas, meklēt nav vērts. Jāpiebilst, ka šajā treniņu nometnē eksperts mācīja pašus saimniekus, skaidroja un rādīja, kā jātaisa asinspēdas. Vienkāršākās bija 100 metrus garas, grūtākās ap 500–600, ar pagriezieniem, grāvju un nokritušu koku šķērsošanu, cilpām un atpēdām bez asinīm, tikai ar vilktās dzīvnieka kājas smaržu.
Pēc dalības nometnē Māris lika asins-pēdas savam sunim divas reizes nedēļā. Mainot vietas, pēdu garumu, izmantojot dažādu dzīvnieku kājas. Pēc ekspertu ieteikuma viņš licis asinspēdas ne tikai dažādos apvidos, pāri grāvjiem, ceļiem, bet pat pie barotavām, kur apgrozās ļoti daudz dzīvnieku, un suns vienmēr ir spējis atrast tieši tās vienīgās pēdas, kas jāmeklē.
Māris skaidro, ka līdz brīdim, kad sunim aprit gads, nevajagot pārspīlēt, jo tas būtībā vēl ir tikai kucēns. Pēdām nav jābūt sarežģītām. 100–200 metru ar vienu pagriezienu. Pēc pēdu izlikšanas ir jānogaida četras stundas un tad jāiet meklēt. Pēcāk darba uzdevumam jākļūst aizvien sarežģītākam – pēdām garākām un grūtākām, bet laikam, ko nogaida, ilgākam. Galvenais ieguvums ir iespēja saprast, ko suns dara, ko rāda saimniekam. Ja tu pats zini, kur tevis izliktās pēdas ved, tev ir vieglāk saprast savu palīgu, saka Māris. Piemēram, ir pāris interesantu nianšu. Ja kādā brīdī sunim nojūk, viņš sāk mest lokus.
Šajā momentā daudzi saimnieki mēģina suni kaut kur vedināt, paši satraucas. Saimniekam tādā brīdī jāpaliek uz vietas un jāgaida, neraustot un nevelkot pavadu. Suns atradīs pēdas un turpinās darbu. Tāpat ir jāņem vērā vēja virziens. Suns nav magnēts, skaidrojot suņu darba specifiku, saka Māris. Ja vējš pūš no sāniem, suns var iet pa pēdām atstatu. Ir bijušas tādas situācijas. Mednieks saka, dzīvnieks pēc šāviena gājis pa grāvja kranti, bet suns virzās divus trīs metrus no tās. Saimniekam tas ir jāzina un jāņem vērā. Gatavojot Misiju, intensīvi treniņi esot bijuši vajadzīgi pirmos divus gadus. Tagad, kad viņai ir jau seši, asinspēdas jau sen vairs netiek liktas. Pietiek ar reālo darbu sava kluba medībās un pēc uzaicinājuma.Bavārijas un citu asinspēdu šķirņu suņu saimniekiem Māris Dimants neiesaka mēģināt padarīt savu kompanjonu par universālu medību suni, kas lien bebru alās, pienes pīles un iet dzinējmedībās mastā. Katram darbam ir paredzēti citas šķirnes suņi.
Paklausība.
Ar savu kolēģi Māris ir brīvās attiecībās. No paklausības viņam esot nepieciešamas tikai divas komandas: blakus un šurp. Sunim nav jābūt kā robotam, kurš visu laiku gaida, ko saimnieks teiks. Nekāda īpaša dresūra arī nav bijusi vajadzīga. Viss nepieciešamais apgūts pastaigās, rotaļājoties ar suni. Bavārietis ir mierīgs, mīlīgs, ģimenei labi piemērots suns, kurš gatavs klausīt un sadarboties ar cilvēku, skaidro mednieks.
Aprīkojums.
Misija strādā iemauktos. Tie nesažņaudz suņa kaklu kā kaklasiksna un netraucē elpošanu. Pamatā suns pa pēdām iet pie pavadas. Tomēr tagad, kad sadarbība abiem jau ir asinīs, vietās, kur nav bīstamu ceļu, upju un purvu, Māris suni laiž brīvi. Ejot bez pavadas, Misija ievainotu dzīvnieku aprej, bet par beigtu ziņo, pienākot pie saimnieka. Viņa nostājas metra attālumā un ar skatienu saka, ka tur kaut kas ir.
Ja asinspēdas pazūd, ja dzīvnieka tur galā nav, viņa pieskrien un lec virsū ar priekšķepām, it kā rotaļā, sakot, ka nekas nopietns te nav darāms. Pamatā tomēr asinspēdas tiek ietas ar suni pie pavadas. Pēc tā, cik ļoti suns velk, var saprast, vai tas vispār meklē un cik tuvu ir dzīvnieks. Vaicāts, kā viņš zina, ka tur priekšā ir kas dzīvs, Māris skaidro, ka, tuvojoties ievainotam dzīvniekam, suns saspringst. Misija paceļ galvu, saslien asti un ar visu savu ķermeni demonstrē gatavību neparedzamajam. Tajā brīdī suns ir jālaiž vaļā, lai tas var kustēties brīvi un necieš no dzīvnieka uzbrukuma. Ja situācija var būt ļoti bīstama vai mednieks ir nepieredzējis, suni no pavadas nelaiž vaļā. Tā viņš netraucēs piešaut medījumu.
Dalīšanās pieredzē.
Kopš Misija sākusi strādāt daudz un intensīvi, Māris vairs asinspēdas treniņus savam sunim nerīko. Toties viņš palīdz citiem medniekiem apmācīt viņu suņus. Proti, suņus jau viņš nemāca, bet skaidro, rāda interesentiem, kā jāliek asinspēdas, palīdz saprast viņu palīgu ķermeņa valodu un sastrādāties. Tā kā Misijai ir bijuši arī kucēni, Māris rīkojis apmācības pasākumus arī viņu īpašniekiem, atklājot zviedru eksperta Jannes Pagena treniņnometnēs gūtās atziņas, rādot praksē, kā jāliek asinspēdas un kā jāstrādā ar suni. Visi kucēni nonākuši mednieku ģimenēs. Tāds bijis uzstādījums, meklējot tiem saimniekus.
“Patīkami ir uzturēt kontaktus, saņemt ziņas par tava suņa pēcnācēju sekmēm. Tu redzi sava darba rezultātus, un tas ļoti iepriecina,” atzīst Misijas saimnieks.
Profesionālis
. Lai pēc iespējas labāk sagatavotu suni, gūtu pastāvīgu un daudzveidīgu darba pieredzi, Māris brauc palīgos jebkurā izdevīgā brīdī gan sava kluba medniekiem, gan draugiem un attālāku medību platību lietotājiem. Karjeras sākumā entuziasms ir izslēdzis jebkādas domas par patērēto laiku. Galvenais ir, lai tavs suns strādā! Kad tas sameklē vienu, otru, trešo dzīvnieku, noejot ļoti sarežģītas asinspēdas, kad tu saproti, ka tavs kompanjons dara tieši to, ko tu no viņa gaidi, rodas pārliecība par jūsu tandēmu un rodas vēlēšanās darīt vēl vairāk, stāsta Māris. Profesionālās karjeras sākumā, protams, nekas netika prasīts un arī tagad ne. Vienkārši kaut kādā brīdī cilvēki, kuriem bija nepieciešama palīdzība, sāka saprast, ka braukt simt kilometrus un visu nakti meklēt ievainotu dzīvnieku nav viegli un sevišķi izdevīgi. Kā samaksu par darbu mednieki piešķir Misijai porciju, bet dažreiz arī saimniekam sedz degvielas izmaksas.
Noteikumu, kas būtu jāņem vērā medniekiem, kas aicina talkā profesionāli, nav daudz. Būtībā tikai viens. Ja ir ievainots dzīvnieks un ir nolemts to meklēt, tad ar kluba suņiem būtu jāiet pa pēdām tikai līdz 300 metriem. Ja ievainojums ir nopietns, dzīvnieks apmēram tādā attālumā no trāpījuma vietas arī nokritīs. Ja 300 metros viņa nav, savi suņi jāatsauc, lai neizceltu ievainoto briedi, alni vai mežacūku, un jāgaida profesionāls pēddzinis.
Garākās asinspēdas, ko nācies iet, bijušas sešus kilometrus. Piezvanījis mednieks un teicis, ka esot šauts kuilis. Asinis ir, kauli ir. Jābūt. Misijai tika uzlikti iemaukti. Darba apģērbs ir jāliek tieši pirms asinspēdu sākšanas, lai suns zinātu, ka tagad jāstrādā. Pārējā laikā staigā kaklasiksnā. Sākuši iet. Viens kilometrs, otrs. Jau trešais tuvojas, un asinis kā ir, tā ir, bet kuiļa nav, atceroties tās piesātinātās dienas notikumus, stāsta Māris. Tikuši līdz šosejai, sapratuši, ka tā to kuili nenoķers. Pēc apspriedes mednieki nolēmuši ieturēt pauzi un tikties vēlāk. Misijas saimnieks devis norādījumu medniekam sarūpēt palīgus, kas nostāsies uz galvenajām pārejām ap mastu, kur iekšā varētu būt ievainotais dzīvnieks. Sākuši no vietas, kur darbs ticis pārtraukts. Pēc brīža atskanējis šāviens. Zvans. Kuilis lēcis pāri grāvim. Nav skaidrs, vai ir trāpīts, bet pēc skata var pateikt, ka viena kāja ir pamatīgi traumēta. Tie jau ir četri kilometri, kas noieti. Mednieki atkal pārgrupējušies. Misija tika pārvesta ar mašīnu uz vietu, kur ticis šauts, un turpināja darbu. Pēc brīža kuilis tika izspiests no masta pie tāda lielāka grāvja, kur viņu veiksmīgi nomedīja. Tā kā tas bija kopdarbs un nebija viegli noteikt, kam trofeja pieder, medījums tika sadalīts un Misija arī tika pie balvas.
Ir bijušas arī bīstamas situācijas. Ir nācies mukt no mežacūkām, stāsta Māris. Arī suns reiz gandrīz dabūjis pa galvu no ievainota aļņa, kas bija palicis purva dīķa vidū. Kopumā savas karjeras laikā Māris ar Misiju ir izbraukuši uz izsaukumu vairāk nekā 400 reižu. Aptuveni pusē gadījumu šāviens ir bijis pavisam nesekmīgs vai arī ievainojums bijis ļoti nenozīmīgs un dzīvnieks nav atrasts.
Medniekiem ir kur augt. Latvijā ir arī citi asinspēdu dzinējsuņi un citu šķirņu pārstāvji, kas ekselenti iet pa asinspēdām un veiksmīgi atrod ievainotos dzīvniekus, taču procentuāli tādu nav daudz. Ir jāpaiet laikam, saka Māris, lai cilvēki saprastu, cik svarīgs ir asinspēdu suņa darbs un viņa sagatavošana šim uzdevumam. Ļoti liela nozīme ir arī mednieku attieksmei. Māris Dimants ir pārliecināts, ka ikvienas asinspēdas sākas ar šāvienu. Medniekam ir jāzina, kur viņa lode lido. Viņam ir regulāri jātrenējas šautuvē, lai spētu precīzi šaut. Kamēr tas nekļūs par pastāvīgu praksi un apzinātu nepieciešamību, asinspēdu sunim un viņa saimniekam darbs būs vienmēr. Gaļinieka sindroms, kas liek slēpt informāciju par neveiksmīgo šāvienu, baidoties no tā, ka licence tiks norakstīta, bieži vien nolemj ievainoto dzīvnieku mokošai nāvei.
Kad cilvēki sāks skaidrāk saprast savu atbildību dabas priekšā, tad arī asinspēdu suņi kļūs populārāki un to apmācībai tiks piešķirta lielāka nozīme. Tikmēr Māra un Misijas piemērs jau ir iedvesmojis daudzus cilvēkus nopietnāk darboties ar saviem suņiem, trenēt tos mērķtiecīgi. Viņš stāsta, ka saņem diezgan daudz zvanu ar lūgumu pēc padoma, kas ir ļoti iepriecinošs fakts, jo rāda pozitīvo tendenci mednieku sabiedrības apziņā.
Praktiski padomi. Pirmais asinspēdas meklēšanas treniņš
