Aizvadītā gada rudenī un šī gada sākumā tapuši dabas aizsardzības plāni divām lielām aizsargājamajām dabas teritorijām – Ķemeru Nacionālajam parkam un dabas liegumam Lubāna mitrājs. Abu aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības plānos paredzēti būtiski ierobežojumi medniekiem. Daļa no tiem saprotami un loģiski, pamatoti Eiropas Savienības normatīvajos aktos, citi absolūti neloģiski un nesaprotami. Turklāt rodas sajūta, ka plānu rakstītāji centušies paust savu personīgo nepatiku pret medniecību kā tādu un, ja jau ir iespēja ko aizliegt, tad centušies to arī darīt, nerēķinoties ne ar ko. Un ne tikai medniecības jomā.
Lasot plānus, neviļus nāk prātā sirreāla aina, kas noteikti iepriecinātu pseido zaļos – visa valsts ir viena vienīga aizsargājamā teritorija, visi cilvēki no laukiem iedzīti vienā pilsētā un, lai tikai paskatītos uz zaļu zālīti, kurā plecu pie pleca spēlējas vilki un lāči, jāpērk biļetes…
Es, tāpat kā citi mednieki, esmu par dabas aizsardzību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Un tomēr tā nedrīkst kļūt par pašmērķi, aizmirstot, ka lielākā Latvijas bagātība ir šeit dzīvojošie cilvēki. Arī tie, kuri māk dzīvot laukos, dzīvot taupīgi, ilgtspējīgi izmantojot dabas resursus.
Ķemeru Nacionālajā parkā vēlas pilnībā aizliegt medības. Vai grozījumi noteikumos top likumīgi?
Iepazīstoties ar dokumentiem, kas liecina par Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna izstrādi 2023. līdz 2035. gadam, rodas iespaids, ka, pieaicinot pašpasludinātus ekspertus un, iespējams, pašiem nonākot interešu konfliktā, Ķemeru Nacionālajā parkā vēlas aizliegt medības. Pilnībā. Vēlas ignorēt veselas nozares intereses. Tā ir nozare, kas Latvijas valsts budžetā ienes reālu naudu, no kuras, cita starpā, tiek finansēta arī Dabas aizsardzības pārvalde un tās pakļautībā esošās institūcijas.
Plānotās izmaiņas liek domāt, ka projekta virzītāji vēlas sekmēt situāciju, lai radītu potenciālu infekcijas slimību perēkli, kas apdraud lopkopjus jau vistuvākajā nākotnē un sabiedrības drošību mazliet tālākā.
Vai tiešām, cenšoties sargāt dabas vērtības, ir pieļaujams nerēķināties ar cilvēkiem, kuri izvēlējušies palikt šajā zemē un saimniekot, nevis doties svešumā laimi meklēt? Lasot dokumentus un uzzinot par sabiedriskās apspriešanas gaitu, neviļus nāk prātā doma, ka tas viss, iespējams, tiek darīts, lai apmierinātu egoismu, parādītu varu un dabas aizsardzību no patiešām svarīgas jomas pārvērstu par veiksmīgu privātbiznesu un naudas apgūšanas mehānismu.
Sabiedriskai apspriešanai publicēts Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāns no 2023. līdz 2035. gadam un tajā iekļautie grozījumi Ministru kabineta 2016. gada 6. septembra noteikumos Nr. 601 Ķemeru Nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Tajos paredzētas būtiskas izmaiņas, kas skars parka teritorijā dzīvojošos cilvēkus saimnieciski ekonomiskajā jomā.
Aizvadītā gada rudenī notika Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna izstrādes sabiedriskā apspriešana. Līdz 2022. gada 21. septembrim bija iesniedzami iebildumi un priekšlikumi projekta izstrādātājam, taču, iepazīstoties ar iesniegtajiem dokumentiem un plānotajiem grozījumiem aizsardzības plānā, jāsecina, ka projekta virzītājus jau sākotnēji maz interesēja kā sabiedrības viedoklis, tā patiešām kompetentu ekspertu pieaicināšana, lai uz to atzinumiem balstītu noteikumu grozījums. Viss noticis kā sliktā teātrī – kāpēc uzaicināt profesionāļus, ja paši var pasūtīt mūziku, paši arī muzicēt, tiesa, kā māk un prot, un – kas pats svarīgākais – paši sadalīt arī honorāru. Un galu galā kurš iebildīs – tam taču var uzsūtīt piecas kaķu tantes, kuras internetā sacels tādu jezgu, pēc kuras kaut vai grēku plūdi…
Vislabāk problēmā iedziļinājušies Džūkstes mednieku biedrības mednieki. Viņu atklātais burtiski šokē.
Savā vēstulē atbildīgajām ministrijām un dienestiem, kā arī projekta virzītājiem viņi norāda: “Liela daļa Ķemeru Nacionālā parka teritorijas atrodas Tukuma novadā, tādējādi Tukuma novada iedzīvotāji ir tieši ieinteresēti pasaules praksē balstīta un zinātniski pamatota Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna izstrādē, kurā būtu ņemti vērā Ķemeru Nacionālā parka mērķi un visu iesaistīto pušu intereses, nenodarot kaitējumu lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un tautsaimniecībai kopumā.”
Bet kas notiek realitātē?
Grozījumu virzītājiem tika iesniegts Tukuma novada pašvaldības viedoklis, kurā melns uz balta norādīts, ka līdz šim Ķemeru Nacionālā parka individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos ir noteiktas lielas medību lieguma teritorijas. Pašvaldība uzskata, ka šobrīd spēkā esošajā kārtībā nav nepieciešams veikt izmaiņas, liedzot medības Ķemeru Nacionālā parka teritorijā vispār.
Pašvaldība ir pārliecināta, ka patlaban jāatstāj spēkā esošā medību kārtība Ķemeru Nacionālā parka teritorijā, kāda tā ir noteikta ar esošajiem normatīvajiem aktiem, kas nodrošinātu, ka savvaļas dzīvnieki nenodarītu postījumus apkārtējai videi, piegulošo teritoriju zemniekiem un tautsaimniecībai kopumā.
Mednieki atklāj, ka Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna sabiedriskās apspriešanas laikā projekta izstrādātāji apliecināja, ka plāna izstrādē Tukuma novada domes viedoklis nemaz nav izvērtēts un analizēts – šāda viedokļa esamību vai neesamību projekta izstrādātāji nevarēja nemaz apliecināt, kas norāda vai nu uz nekompetenci, vai arī uz apzinātu rīcību, kas jebkurā gadījumā nav pieļaujama.
Vai tiešām pašvaldības viedokli drīkst atstāt pilnībā bez ievērības? Turklāt minētais piemērs neesot bijis vienīgais, kad projekta izstrādātāji nav saņēmuši no sava atšķirīgu rakstveida viedokli.
Iespējamo ietekmi nevērtē
Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plānā nav iekļauts ne akadēmiskais, ne ekonomiskais, ne praktiskais pamatojums medību aizliegšanai Ķemeru Nacionālā parka teritorijā, un arī sabiedriskās apspriešanas laikā projekta izstrādātāji nevarēja šādu pamatojumu sniegt, proti, kādu ietekmi šāds liegums atstās arī uz tautsaimniecību.
Kādu tieši ietekmi? Piemēram, kā pieaugs valstij, pašvaldībām, lauksaimniekiem un mežsaimniekiem Ķemeru Nacionālā parka teritorijā un tam piegulošajās zemēs savvaļas dzīvnieku (pārnadži un bebri) nodarītie postījumi. Un tie visbiežāk ir prāvi materiālie zaudējumi. Kāds būs iespējamais ceļu satiksmes nelaimes gadījumu skaita palielinājums, kuros iesaistīti savvaļas dzīvnieki. Un šis jau ir tiešs apdraudējums sabiedrības drošībai.
Ņemot vērā pieaugošo plēsēju populāciju, pamatotas ir Ķemeru Nacionālajā parkā un parka tuvumā izvietoto mājsaimniecību iedzīvotāju bailes no klejojošu vilku bariem, kas nokož mājdzīvniekus. Tas atkal skar kā sabiedrības drošību, tā ekonomiku. Nevar nerēķināties arī ar bailēm no klejojošiem mežacūku un briežu bariem – uzsver mednieki.
Jau šobrīd Ķemeru Nacionālā parka aizsargājamajās teritorijās nekontrolēti pieaug savvaļas dzīvnieku populācijas, kas paaugstina slimību izplatības risku parkā un tam piegulošajās teritorijās. Tās jau tagad ir Āfrikas cūku mēra inficētas teritorijas un atrodas Āfrikas cūku mēra II riska zonā, taču plānā nav vērtēts, kādu ietekmi tas atstās uz epidemioloģisko drošību un vai Ķemeru Nacionālajā parkā un tam piegulošajās teritorijās neradīsies epizootija (dzīvnieku masveida saslimšana ar infekcijas slimību), radot potenciālus materiālus zaudējumus cūkkopībā. Arī uz to norāda Džūkstes mednieku biedrības mednieki.
Gatavojot materiālu publicēšanai, atcerējos laiku, kad Āfrikas cūku mēra pirmais vilnis skāra šo apvidu. Plašsaziņas līdzekļos parka administrācija apgalvoja, ka ĀCM parka teritoriju nav skārusi, bet ikviens, kas 2016. gada vasarā brauca pa autoceļu Rīga–Ventspils un apstājās parka teritorijā, varēja pārliecināties, kā mežā smird bojā gājušu dzīvnieku līķi. Vai tā bija tikai sakritība?
Džūkstenieki uzsver, ka nav analizēts un paredzēts iespējamo kompensāciju (zaudējumu) apmērs un mehānismi to segšanai, kā arī iespējamā ietekme uz valsts vai pašvaldību budžetu, citi neizvērtēti riski mežsaimniecībai un lauksaimniecībai.
Eksperts bez sertifikāta
Mednieki atklāj vēl kādu interesantu faktu – Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna sabiedriskās apspriešanas laikā projekta izstrādātāji apliecināja, ka pieaicinātais eksperts medību jomā ir Andis Liepa, kura priekšlikumi ir ņemti vērā un kurš izstrādājis jaunas medību tiesības regulējošas normu redakcijas Ministru kabineta 2016. gada 6. septembra noteikumos Nr. 601 Ķemeru Nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Savā vēstulē atbildīgajām institūcijām mednieki atklāj, ka t. s. eksperts nav apliecinājis savas akadēmiskās un praktiskās zināšanas medību tiesības regulējošos jautājumos, kā arī sabiedrībā netiek uzskatīts par profesionāli un autoritāti šajā jomā. Savukārt pats Andis Liepa norādīja, ka Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna izstrādē un grozījumu veikšanā nav nepieciešami zinātniski un ekonomiski pētījumi, piedaloties nevalstiskām organizācijām, kas pārstāv, piemēram, lauksaimniecības, mežsaimniecības, medību un citu nozaru pārstāvjus, uz kuriem izstrādātie grozījumi attiecas…
Mednieki uzsver, ka pieaicinātā Anda Liepas medību jomas kompetenci apliecina, piemēram, viņa piedāvātā redakcija parka individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu punktā 6.16., proti, “izmantot un atrasties Nacionālā parka teritorijā ar svinu saturošu munīciju”. No minētās redakcijas izriet, ka neviena persona ieroču apriti regulējošo normatīvo aktu noteiktā kārtībā nav tiesīga, pa autoceļu pat caurbraucot parka teritorijai, transportlīdzeklī pārvadāt svinu saturošu munīciju. Proti, no Jūrmalas uz Tukumu pārvest svinu saturošu munīciju ir aizliegts. Savukārt personām, kuras dzīvo parka teritorijā un ieroču apriti regulējošo normatīvo aktu kārtībā glabā mājās ieroci un munīciju, būs aizliegts savā dzīvesvietā glabāt svinu saturošu munīciju, kaut arī parka teritorijā to nelietojot.
Vai interešu konflikts?
Mednieki tāpat atklāj, ka Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna sabiedriskās apspriešanas laikā Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki informēja, ka Andis Liepa ir tikai viens no Dabas aizsardzības pārvaldes zemes nomniekiem – nodibinājuma Ķemeru Nacionālā parka fonds valdes loceklis, kurš pirmais pieteicies plāna izstrādē un labojumu veikšanā.
Vēstulē lasāms, ka Ķemeru Nacionālā parka fonda valdē ir Andis Liepa, kā arī Agnese Balandiņa un Ērika Kļaviņa, kas, pēc publiskām ziņām, ir Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki. Šis nodibinājums ir dalībnieks (īpašnieks) sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Svīre KNP, reģistrācijas numurs 40103777119, kuras valdē atrodas Andis Liepa, savukārt patiesie labuma guvēji pastarpināti ir Andis Liepa, Agnese Balandiņa un Ērika Kļaviņa.
“Dabas aizsardzības pārvaldei noslēgti vismaz septiņi līgumi ar septiņiem dažādiem mednieku formējumiem par medību tiesību nomu vairāk nekā 25 000 ha platībā. Neviens no mednieku formējumiem nebija saņēmis aicinājumu piedalīties Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna izstrādē vai izvirzīt vismaz vienu medību nomnieku pārstāvi šī plāna izstrādē. Šādos apstākļos labas pārvaldības principam neatbilst viena nomnieka pieaicināšana eksperta kārtā, kurš pats izstrādā un pats lemj par sev kā nomniekam konkrētajam nodibinājumam labvēlīgiem un saistošiem grozījumiem parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumos. Savukārt attiecībā uz citiem nomniekiem (medību formējumiem) pieaicinātais Andis Liepa lemj nelabvēlīgi, turklāt bez jebkāda ekonomiska, zinātniska vai praktiska pamatojuma.
Rezultātā sanāk, ka plāna izstrādes laikā notiek konkrēta nodibinājuma un vienas sabiedrības ar ierobežotu atbildību lobēšana, bet tas savukārt rada objektīvi saprātīgas šaubas citos nomniekos un sabiedrībā kopumā par pastāvošu interešu konfliktu.” Tā raksta mednieki.
Pretējs viedoklis
Andim Liepam vaicājām, kāpēc šādi grozījumi medību jomā bija nepieciešami un vai ir veikti pētījumi par to, kā izmaiņas medību kārtībā nākotnē ietekmēs dzīvnieku populācijas, parka apkaimē dzīvojošos, lauksaimniekus un mežsaimniekus. Vai ir veikti pētījumi, kas apstiprina to, ka neradīsies apdraudējums satiksmes drošībai, citiem sabiedrības drošības aspektiem, tajā skaitā iespējām ierobežot epizootijas.
Atbildes vēstulē Andis Liepa raksta: “Skaidrojums ir vienkāršs. Ķemeru Nacionālajam parkam, pateicoties teritorijas specifikai (mežu-purvu-zālāju masīvs), kas nemijas ar lauksaimniecības platībām, atjaunojamām kailcirtēm un viensētām, ir iespēja iztikt bez medību saimnieciskās darbības. Šai īpaši aizsargājamai dabas teritorijai, ievērojot sabiedrības intereses, nav jābūt medību saimniecībai, jo teritorijai un faunas izmantošanai ir atšķirīgi mērķi. Nav runa par medību pārtraukšanu, bet gan medībām galējas nepieciešamības gadījumos un vietās, ja nav citi risinājumi. Šāda parka apsaimniekošanas prakse nav nekas jauns, tāda tā veiksmīgi strādāja pirmajos 12 parka darbības gadus. Arī Jūsu uzskaitīto apdraudējumu intensitāte neatšķīrās no šodienas situācijas. Nav pamata domāt, ka bez medībām parkā dzīvnieku skaits būtiski pieaugs (barības pieejamības dēļ) un, ja tiks pārnesta šī brīža medību slodze ārpus parka, apdraudējums (postījumi) apkaimē nepieaugs.
Vai vecos medniekus vēlas izspiest no meža? “Šauj garām!” #178 epizode
Kas attiecas uz zinātnisko jomu, tad pētījumiem parkā pie ierobežotām medībām būtu patiesi lielas iespējas, jo līdzīga teritorija bez medībām Latvijā nav atrodama. Te ir iespēja pētījumiem, kas saistīti ar dzīvnieku populācijas dinamiku pašregulācijas apstākļos, bet medību ietekmes pētījumiem ir plašas iespējas citās medību saimniecībās. Pie tam parka teritorija varētu kalpot pētījumu salīdzināšanai.
Dzīvnieku sadursmes iespēju ar autotransportu medības neatrisina (ja neizšauj visus dzīvniekus parkā un tuvējā apkārtnē). Šī problēma ir jārisina citādā veidā – ierobežojot braukšanas ātrumu un ceļmalu apauguma novākšana redzamības uzlabošanai, ja nav iespēja ierīkot nožogojumus ar dzīvnieku pārejām. Ir zināmas arī citas metodes.
Medības tāpat nenodrošina ĀCM izskaušanu (atkal ar piezīmi: ja neizšauj visas mežacūkas). Slimības ierosinātāji dabā saglabājas ilgstoši, bet medības nav selektīvas atšķirībā no lielo plēsēju lomas dabā. Medības var arī veicināt slimības izplatību, ja mežacūkas tiek izdzītas no to apdzīvotās teritorijas.”
Tikai vienmēr rodas jautājums – kāpēc medību pretinieki pašus medniekus vai mežsaimniekus neuzskata par sabiedrības daļu? Līdzšinējā prakse ir pierādījusi, ka ir iespējams ļoti vienkārši savienot dažādu sabiedrības daļu intereses – gan mednieku, gan arī parka apmeklētāju. Šobrīd plāns ir aizliegt vienai sabiedrības daļai piedalīties dabas vērtību izmantošanā.
Vai top vērienīga vilku ferma?
Janvāra pašās beigās, februāra pirmajās dienās notika dabas lieguma Lubāna mitrājs dabas aizsardzības plāna 2023. līdz 2035. gadam publiskā apspriešana. Dabas liegums atrodas Rēzeknes, Balvu, Madonas, Varakļānu un Gulbenes novadā un kopumā aptver 51 352 ha lielu teritoriju. Tādējādi viss, kas skar šo dabas liegumu, tieši un netieši ietekmē ne tikai mitrāju, tā ekosistēmas, putnus, zīdītājus, rāpuļus un zivis, bet arī cilvēkus. Cilvēkus, kuriem šī teritorija ir vienīgā dzīvesvieta, vieta, kur veidot ģimeni, saimniekot. Protams, dabas aizsardzība ir ļoti svarīga, taču kārtējo reizi, iepazīstoties ar publiskajai apspriešanai paredzēto dokumentu, rodas sajūta, ka svarīgs ir viss cits, tikai ne cilvēks, kurš dzīvo šajā zemē. Rodas sajūta, ka tiek upurēta ne tikai vietējo iedzīvotāju iespēja nodarboties ar apvidum tradicionālām lauksaimniecības nozarēm, bet arī sabiedrības drošība. Un ne tikai mitrāja teritorijā, bet daudz plašākā mērogā.
Alnis. Interešu sadrusme startp medniekiem un mežsaimniekiem. Vai vajadzīgs aizsardzības plāns?
Izbrīna arī tas, ka tik vērienīga dokumenta – vairāk nekā 340 lappušu – publiskajai apspriešanai atvēlētas vien trīs dienas. Turklāt vienā no tām paredzētas pat trīs tikšanās. Jājautā – vai tiešām nepieciešama šāda steiga? Vai tiešām tik īsā laikā var uzklausīt iebildumus, ierosinājumus, vai arī jau sākotnēji paredzēts – lai arī kādi būs iebildumi, tos var vienkārši ignorēt, līdzīgi kā tas noticis citu dabas aizsardzības plānu publiskās apspriešanas laikā…
Satraukts par notiekošo ir Latgales Mednieku un makšķernieku biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Broks.
“Lielākā problēma ir tā, ka, sagatavojot dabas aizsardzības plānu, nav ņemtas vērā vietējo iedzīvotāju – zemnieku, mežkopju, zvejnieku un arī mednieku – intereses. Aizliegumu un ierobežojumu klāsts jau šobrīd ir visai liels un saskaņā ar jauno plānu kļūs vēl lielāks.
Viena no sāpīgākajām problēmām, kas vistiešākajā veidā skars lauksaimniekus un kur mednieki varēs tikai bezpalīdzīgi noplātīt rokas, ir paredzētais vilku medību aizliegums regulējamā režīma zonā. Jau šobrīd aitkopji pārmet medniekiem, ka tie neko nedara, lai samazinātu vilku populāciju. Taču mednieki vilku populāciju var samazināt par tik, par cik ir Latvijas teritorijā kopumā atļauts to samazināt, respektīvi, par 280 dzīvniekiem. Iespējams, ka limits ir par mazu, savukārt vilku ir daudz vairāk, nekā lēš zinātnieki. Un šiem vilkiem vajag ēst. Turklāt regulāri. Un tie, nespējot sameklēt medījumu mežā, nāk uz lopu novietnēm.
Piemēram, Varakļānu pagastā bija divi aitkopēji ar diezgan lielām saimniecībām, viņi jau ir likvidējuši aitkopības nozari tieši vilku postījumu dēļ. Dekšāres pagastā, tas jau ir Rēzeknes novads, ir palicis viens aitkopis, kuram ik gadu desmit procentus no ganāmpulka noplēš vilki. Kompensācijas viņš nesaņem un lielā riska dēļ arī apdrošināt ganāmpulku nevar. Arī šis saimnieks jau plāno ganāmpulku likvidēt. Turpat Nagļu pagastā kādam saimniekam ganāmpulks – ap 200 galvu – bija precīzi mitrāja teritorijā. Arī tas jau ir likvidēts tieši vilku radīto zaudējumu dēļ. Varakļānu, Dekšāres un Nagļu pagastā no četrām lielām saimniecībām ir palikusi viena maziņa… Šiem īpašniekiem noteikti būtu ko teikt publiskās apspriešanas laikā.
Ja mums blakus (ar pāris kilometru atstarpi) ir Teiču rezervāts ar 19 000 hektāru, tad kopumā izveidosies vilku ferma teju 70 000 hektāru platībā… Tā ir milzīga teritorija! Šāda ferma atstās iespaidu ne tikai uz medījamo dzīvnieku populācijām, bet arī uz lopkopību ļoti lielā Latvijas teritorijas daļā. Un ne tikai lopkopību, bet sabiedrības drošību kopumā! Ja nebūs meža dzīvnieku un aitu, nākamie vilka ēdienkartes sarakstā ir liellopi. Arī mājdzīvnieki un galu galā cilvēki, kas vēl laukos būs palikuši. Jau pašlaik ir situācijas, kad vilki gaišā dienas laikā saimnieces acu priekšā nokož un aiznes pagalmā saitē piesietu suni!
No šādām vilku fermām vietējiem nekāda labuma nav, tikai zaudējumi! Latvijā vilku populācija ir stabila un augoša arī bez šādām fermām. Turklāt atbilstoši Biotopu direktīvai Latvijas pelēkais vilks iekļauts V pielikumā, kas nozīmē, ka indivīdus drīkst iegūt, bet valstij jānodrošina labvēlīgs populācijas stāvoklis.