Vai šaušana ir vien medniekiem pieejams sporta veids? Noteikti nē! Dobeles novada sporta centra šautuve ir vieta, kurā izauguši šāvēji, kuru vārdus nu jau dzirdam gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.
Nav jāuzvar, lai tiktu pie balvām
Arī šosezon Dobelē norisinājās jau par tradīciju kļuvušās sacensības Latvijas ziemas kauss medību šaušanā ar pneimatiskajiem ieročiem: pasākums, kurā var ne vien trenēties un sacensties, bet arī tikt pie vērtīgām balvām.
Viens no sacensību atbalstītājiem ir Pulsar Latvija, kas loterijas kārtībā vienam no dalībniekiem dāvina termālo monokli Pulsar Axion XM30F.
Šis pasaulē labi pazīstamais uzņēmums savas mājas ir atradis Latvijā un Daugavpilī ražo termālās un nakts redzamības ierīces. Šoreiz balva aizceļoja pie Pāvela Šaguna, kam šī ir pirmā sacensību sezona. “Mačos vispirms ir jācīnās pašam ar sevi, tikai tad ar mērķiem,” ar smaidu sejā atzina Pāvels.
Disciplīnu daudzveidība
Sacensību programma sniedz iespēju dalībniekiem cīnīties dažādās disciplīnās. Vispirms tā ir siluetu šaušana, kur distancēs no 18 līdz pat 41 metram ir novietoti mazi metāla mērķīši, kas atgādina dažādu dzīvnieku siluetus. Katram mērķim ir atvēlēts tikai viens šāviens, un rezultāts tiek aprēķināts, saskaitot atbilstoši noteikumiem nogāztos mērķīšus. Pēc tam seko skrejošās mežacūkas šaušana. Tajā dalībnieks šauj pa desmit metru attālu, kustīgu papīra mērķi, uz kura ir attēlota mežacūka. Turpinājumā – disciplīna Eiropas zvēri, kurā šāvējam jāparāda savas spējas šaut no dažādām pozīcijām – stāvus ar un bez atbalsta ierocim, kā arī guļus. Uz papīra mērķiem ir attēlota lapsa, ģemze, stirna un mežacūka. Lai imitētu medību apstākļus, šāvējs no savas pozīcijas redz vien pašu dzīvnieka attēlu, nevis precīzas punktu iedaļas. Līdz ar to pareizā šāviena vieta ir jāatrod līdzīgi kā medībās – pazīstot dzīvnieka anatomiju. Noslēdzošā disciplīna ir Snaiperis. Tajā šaušana notiek no guļus pozīcijas, kur ieroča pastobri drīkst balstīt uz speciāla atbalsta. Dalībnieks veic 25 ieskaites šāvienus pa 25 papīra mērķiem, kas izkārtoti uz A3 formāta lapas, un rezultātā skaita iegūtos punktus.
Kādēļ trenēties ar pneimatisko ieroci?
Gan Eiropas zvēri, gan skrejošā mežacūka ir arī kombinētās medību šaušanas disciplīnas, kas mērķu izmēra un distances ziņā pielāgotas šaušanai iekštelpās ar pneimatiskajiem ieročiem. Šādam formātam ir trīs galvenie ieguvumi. Pirmkārt, trenēties šaušanā un apgūt drošu rīkošanos ar ieroci var arī bērni un jaunieši. Drošos apstākļos pieaugušā pavadībā šādiem treniņiem nav vecuma ierobežojuma. Otrkārt, pneimatiskajam ierocim šāviena brīdī nav izteikta atsitiena, līdz ar to šāvējs var konstatēt paša pieļautās kļūdas, ko citādi nomaskē atsitiens. Treškārt, šaušana ar pneimatisko ieroci ir nesalīdzināmi lētāka nekā treniņi ar lielāka kalibra ieroci.
Dobeles šautuves vēsture un paaudžu maiņa
Dobeles šautuve jaunajiem šāvējiem ir kā atspēriena punkts nākotnei, vēlāk – kā mājas, kur atgriezties, pilnveidoties un nodot savas zināšanas tālāk. Pistoļšaušanas trenere, Dobeles Valsts ģimnāzijas direktore Inese Didže stāsta, ka treniņu un sacensību procesā klātesoši ir arī šāvēju bērni, kas paaugas un ar laiku paši stājas blakus vecākiem uz uguns līnijas. “Arī mūsu pašu treneris Vilnis Celmiņš ir mans audzēknis. Viņš gāja sestajā klasē, kad atnācu te strādāt,” atceras Inese. Šautuves vēsture ir gana sena. Kā stāsta Inese, šīs ēkas vietā savulaik ir bijusi pilsētas izgāztuve, taču pēc tam, pateicoties Brīvprātīgās armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrībai (DOSAAF), šaušanas sports piedzīvoja atdzimšanu un tapa šautuve. Pēc Maskavā notikušajām 1980. gada vasaras olimpiskajām spēlēm sākās arī Dobeles šautuves piebūve. Tajā tika izvietots aprīkojums ātršaušanas un citām pistoļu disciplīnām. Savukārt pneimatiskā šaušana savu uznācienu piedzīvoja vēl krietni vēlāk.
Ne visi mednieki ir šāvēji, un ne visi šāvēji ir mednieki
Pastāv mīts, ka par sporta šāvējiem kļūst tikai mednieki, jo viņiem ir pieejami ieroči, līdz ar to arī iespējas trenēties. Inese gan to noliedz. “Ne visi ir mednieki. Droši vien ir diezgan grūti savienot medības ar sportu, jo katra nodarbe prasa daudz laika. Tiesa, ir arī mednieki. Nu, tad tie ir ļoti labi mednieki,” atzīst trenere un atceras savu pieredzi: “Vienā vakarā esam medībās. Man prasa, cik man patronu līdzi. Saku – divas! Viena pirmajam šāviena un otra – piešaušanai, ja vajadzēs. Atnāk kuilītis, es izšauju, un tas ieskrien mežā. Pēc laika es ar otru patronu kāpju zemē un eju skatīties. Vēlāk suņi cūku atrada nokritušu ar gana labu trāpījumu. Biju trāpījusi, kur tēmēju, bet biju nedaudz kļūdījusies ar tēmēšanas vietas izvēli. Gan sportā, gan medībās ir savas nianses, kas jāievēro!”
Raksts tapis sadarbībā ar Pulsar Latvija