Katrā medību klubā ir izveidojušās un ārkārtīgi dziļi iesakņojušās dažādas tradīcijas un ticējumi, kuru pārkāpējam draud ja ne pārmetumu gūzma, tad izsmiekls noteikti. Tā zinu mednieku kolektīvu, kur pirmajā mastā nekādā gadījumā nedrīkst šaut lapsu, citādi diena noteikti būs neizdevusies. Ir kolektīvi, kas no rītiem izlozē savas stāvvietas, un tas ir mirklis, kad tiek izlemta mednieka veiksme. Bet ir arī mednieku kompānijas, kur numurus izlozē, bet tik un tā medību vadītājs medniekus izliek pēc sava prāta – kritēriji atkarīgi no draugu padarīšanas un ieguldījuma apjoma.
Medniekiem no malas, iekļūstot šādā stabilā brāļu kompānijā, dienas sākumā ir samērā grūti saprast, kas un kā, bet ar kolēģu izpalīdzēšanu drīz jau ir skaidrs, kā rīkoties. Atšķirības starp kolektīvu tradīcijām attiecas uz visdažādākajiem jautājumiem, sākot ar nosacījumiem, kādi dzīvnieki medījami, un beidzot ar medījuma dalīšanu, gaļas izlozi un aknu cepšanu. Ne vienmēr šīs tradīcijas un pieņēmumi ir loģiski un pamatoti, vienkārši ir lietas, kas darbojas un strādā jau gadiem, un jaunas lietas ne vienmēr tiek pieņemtas un iedzīvojas. Šajā rakstā nerunājam par to, kā ir labi vai slikti, bet gan apkopojam novērojumus par to, kā medī Latvijas mednieki un cik atšķirīgas ir to tradīcijas.
Viss, kas lielāks par zīlīti!
Reiz kāds mednieks stāstīja par izgājušiem laikiem. Nostājas klubs instruktāžai, medību vadītājs apņēmīgi nosauc visus medījamos dzīvniekus: “Šodien šausim tikai aļņu bulli, sivēnus un lapsas.” Pēc pirmā masta, kad nekas nebija kritis no lodes, medību vadītājs, palaidis grožus vaļīgāk un ļāvis jau medīt visu veidu aļņus un arī mežacūkas. Kad pirms pēdējā masta medību vadītājs jau bijis krietni nikns, atskanējusi komanda – medīt visu, kas lielāks par zīlīti. Par to, kā beigusies šī medību diena, vēsture klusē.
Taču attiecībā uz medījamiem dzīvniekiem ir kolektīvi, kur valda stingra disciplīna līdz pat iespaidīgiem naudas sodiem, piemēram, vēl pirms diviem gadiem nācās viesoties klubā, kur par briežu bulli, kura ragiem nav vismaz desmit žuburu, bija jāmaksā teju vai trīs simti latu, plus vēl sods par katru trūkstošo žuburu. Beigās sods varēja sasniegt teju vai četrsimt latu. Tajā pašā kolektīvā bija noteikts aizliegums šaut sivēnmātes. Kad kāds mazāk pieredzējis mednieks nomedīja pērno sivēnu, kas izrādījās mātīte, viņa pārdzīvojumi bija lieli – tagad jāmaksā sods. Tā nu visi šajā kolektīvā baidījās vispār nospiest sprūda mēlīti, jo katrs šāviens varēja izmaksāt, labākajā gadījumā, kādus pārdesmit latus, sliktākajā – dažus simtus.
Ir kolektīvi, kas šai lietai pieiet liberālāk. Stingri sodi uzlikti tad, ja nošauj aļņu govi buļļa vietā, perspektīvu bullēnu nobrieduša brieža vietā, bet vienlaikus saprotoši izturas, ja mežā bijusi viena mežacūka, bet tā izrādījusies mātīte. Nu ir taču situācijas, kad var kļūdīties!
Ir pat bijuši kuriozi, kad mednieks nešauj briežu teļu, jo nav pārliecināts, vai tā nav stirna. Kad kolēģi viņu izsmej par nezināšanu, nākamajā reizē tas pats mednieks – drošs paliek drošs – nošauj stirnu kā briežu teļu. Nav taču patīkami, ka kolēģi pasmejas.
Noderīga informācija!
– Nešaut barā pirmo vadošo mežacūku, tad vismaz skaidrs, ka bara vadone palaista garām.
– Labāk uzmanību koncentrēt uz sivēniem un pērniķiem, tad kļūdīties ir grūtāk, lai gan jāsaprot, ka bieži novēroti gadījumi, kad pat pavisam jauniņam mežacūciņām ir sivēni.
– Taisnība vienmēr ir tam, kas nešauj, neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz drošības jautājumiem vai medījumu.
– Nešaut arī tad, ja nav pārliecības, beigās vislabāk atsaucoties uz medību vadītāja teikto. Viņš taču neatzīsies, ka dienas sākumā samelojies!
Lieli gabali vai šašliks?
Ir liels kauns atzīties, ka esi gaļenieks, bet gaļas ieguve ir tas, ar ko vislabāk argumentēt medību nepieciešamību zaļo acīs, jo kā gan izskatīsies, ja sacīsi, ka medī tikai baudas un prieka pēc, kas, protams, ir neatņemama šī procesa sastāvdaļa. Tomēr medījuma gaļa ir viena no visbūtiskākajām dzinējmedību pievienotajām vērtībām. Un gaļas dalīšana ir būtībā viens no svarīgākajiem dzinējmedību dienas noslēguma pasākumiem. Katrā kolektīvā ir savi štata skaldītāji, kuriem vienkārši labāk nekā citiem padodas darbs ar asajiem rīkiem. Daļa mednieku ar azartu metas dalīšanas procesā, sak, ja ne es, kurš cits to izdarīs, ir liela daļa to, kas ļoti veiksmīgi mēģina izvairīties, pastāvot un papļāpājot ar nazi rokā, bet pirkstus tā arī nenosmērējot. Laba tradīcija, kuru var aizgūt, ir tāda, ka jau instruktāžas laikā, lozējot numurus, izlozē tos kadrus, kas vakarā tīrīs medniekmāju, piedalīsies pie gaļas dalīšanas vai kā citādi iesaistīties procesā. Jo ir darbiņi, kas jāveic, bet ko īsti negribas darīt.
Ir kolektīvi, kas medījumu dala lielos, skaistos gabalos, ar kuriem tālāk saimniece var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Savukārt citur gaļu dala smalkos gabalos, toties godīgi, piemēram, muguras un kakla daļu cītīgi saskalda, piemēram, līdzīgos 28 gabaliņos. Nabaga karbonāde! Atliek vien novaidēties… pie reizes, lai nevienam netiek vairāk kā citiem, saskalda arī zaķīšus, aizbildinoties ar to, ka mūsu kolektīvā tādas tradīcijas. Ir kolektīvi, kas visu medījumu sadala gabalos, bet ir vietas, kur gaļu atkaulo un atsevišķi sadala kā mīkstumus, tā kaulus.
Kauli vien, kauli vien
Gaļas izloze arī ir sava veida rituāls, kas noslēdz veiksmīgo medību dienu un kur tiek ievērots komandas gars – ja porcijās gadās kāds sliktāks gabals, tad visa vaina noveļama uz neveiksmi, nevis kolektīvu. Kad vīri ar spaiņiem, maisiem un vanniņām dodas pēc pelnītās gaļas porcijas, bieži vien skan ar ironiju izteikti vaidi – kauli vien, kauli vien, taču kolektīvo medību priekšrocība ir tāda, gaļu saņem ne tikai veiksmīgais šāvējs, bet visi medību dalībnieki. Uzteicama prakse ir tajos klubos, kur gaļas porciju piešķir arī medību suņu īpašniekiem, jo labums no suņa darba ir visiem, taču suns jābaro pašam saimniekam. Reiz, atbildot uz jautājumu par porciju sunim, nācās saņemt šādu atbildi: “Nu, ja suns labi dzīs, tad saņems!” Pēc kādiem kritērijiem šo labumu nosaka, tā arī netika paskaidrots.
Numuru vilkšana. Sagriež kalendāru pa cipariem no 1 līdz 31, katru numuru divos eksemplāros. Vienu lapiņu uzliek uz porcijas, otru sarullē un iemet cepurē. Mednieki piedalās loterijā un no cepures izvelk attiecīgo porcijas numuriņu. Šāvēju privilēģija ir vilkt pirmajiem. Piemērots paņēmiens, ja mednieku skaits nepārsniedz 31, kā arī tajos klubos, kam ir ērtas medniekmājas.
Kam tas? Porcijas sakārto uz galda vai apsegtas zemes. Medību vadītājs nostājas līdzās ar nūju, bet veiksmīgākais šāvējs nostājas ar muguru pret medību vadītāju. Medību vadītājs sauc: “Kam tas?” un ar nūju norāda uz porciju. Šāvējs neskatoties nosauc kādu no mednieku un dzinēju vārdiem. Ideāli piemērots izlozes veids situācijās, ja gaļa sadalīta zem klajām debesīm un pa rokai nav nedz papīra, nedz arī numuriņu.
Pēc saraksta. Gaļas izlozi var veikt arī pēc medību dalībnieku saraksta medību pārskatā. Var salikt papīra numuriņus uz porcijas un tad sauc dalībnieku kārtas numuru vai arī rīkojas līdzīgi kā iepriekš, norādot uz porciju un jautājot, kam tā paredzēta, vārdus nolasot pēc medību saraksta pārskatā.
Medību torņi
Sarunā ar vienu no medību inspektoriem izskanēja viedoklis, ka ideālā gadījumā šaušana dzinējmedībās būtu atļaujama tikai un vienīgi no stāvtornīšiem. Tas drošības apsvērumu dēļ, jo, pirmkārt, apkārtne pārredzama labāk, it īpaši gadījumos, kad stigas vai meža ceļu apmales nav izpļautas, bet, otrkārt, stāvtornītis ir neaizvietojams no drošības viedokļa. Šāviens vienmēr tiek raidīts lejup, un pat tad, ja kāds pļunduris šauj gandrīz vai uz mednieku līniju, kolēģi ir apdraudēti krietni mazāk. Tomēr torņu būvēšana ir laikietilpīgs process, kas prasa noteiktus līdzekļus. Naglas taču arī jānopērk! Un ne visur iespējams izvietot stāvtornīšus. Līdz šim dzirdēts par trim gadījumiem, kad mednieks nokritis no torņa un savainojies. Divreiz tas gadījies gaides medībās, bet vienreiz dzinējmedībās. Tādēļ ar torņiem arī jābūt uzmanīgiem, jo tie ar laiku nolietojas, un labāk pirms katrām dzinējmedībām tos pārbaudīt, lai nesanāk kādas nepatikšanas. Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš stāsta, ka VMD saņem informāciju par letāliem gadījumiem, kad mednieks neveiksmīgi nokritis no torņa. Kopš 2000. gada bijuši divi tādi gadījumi, viens saistīts ar mednieka lieko svaru. Tādēļ būtu svarīgi ielāgot, ka torņi jābūvē rūpīgi un tiem jābūt izturīgiem, lai medību dienu nesabojātu sev un citiem.
Dzinēji nosaka tempu
Lai gan bieži novērots, ka pret dzinējiem izturas augstprātīgi, īsti tos neuzskata par pilntiesīgiem medību dalībniekiem, jo viņiem taču nav ieroču, tomēr katrs atzīs, ka slikts dzinējs mastu var tā sabojāt, ka nevienam vairs nebūs cerību iegūt kāroto medījumu. No saskaņotas un profesionālas dzinēju rīcības visnotaļ ir atkarīgs dienas iznākums. Atkārtošana – zināšanu māte, tādēļ savas un citu drošības dēļ atkārtosim dažas svarīgas un pat pašsaprotamas lietas, par kurām bieži aizmirstas. Patiesībā par dzinēju būt ir goda lieta, vienlaikus tiek nodrošināta diena, kas pavadīta svaigā gaisā un kustībā, un šādā veidā medību procesā var iesaistīt ģimenes locekļus, draugus, paziņas, lai parādītu, kas medības tādas ir. Ejot dzinējos var iegūt pieredzi un zināšanas, kas būs nepieciešamas jaunajiem medniekiem, kas vēl tikai apgūst medniecības pamatus.
Drošība. Jo spilgtāk dzinējs izceļas uz apkārtējā fona, jo labāk jutīsies viņš pats un vieglāk būs medniekam. Vecas, izbalējušas dzinēju vestes vajadzētu nomainīt pret spilgtām un labi saredzamām. Dzinējiem noteikti būtu jāatceras, ka, iznākot no masta, nevajadzētu klīst pa stigu vai ceļu, bet pēc iespējas ātrāk nostāties līdzās tuvākajam medniekam.
Zināšanas. No svara ir tas, vai dzinēji pārzina mežu un mastus, pretējā gadījumā var sanākt tā, ka dzinēji mežā ieiet, bet jau pēc desmit minūtēm visi čupā atkal no meža iznāk tur, kur sākuši dzīt. Tikmēr veči pārsaluši gaida savās stāvvietās un nesaprot, kas notiek. Tādēļ parasti ieceļ dzinēju vadītāju, kurš arī izkomandē savus padotos.
Tehnoloģijas. Lai labāk koordinētu dzinējus, ideāli ir, ja medību un dzinēju vadītāji savā starpā varētu sazināties ar rācijām. Tad medību vadītājs ir informēts par to, kas notiek mastā, kādi dzīvnieki manīti un kurp tie virzās. Ir kolektīvi, kas izmanto suņu izsekošanas GPS siksnas, lai sekotu tam, kā virzās dzinēju līnija, siksnu, piemēram, ieliekot dzinējam mugursomā. Ar šīm tehnoloģijām iespējams nodrošināt saskaņotu un koordinētu dzinēju un mednieku darbu. Protams, ja dzinējs nepārzina medību platības, kompass būs neaizstājams. Jābrīdina gan, ka viedtālruņi un tajos iemontētie kompasi aukstā laikā pievils!
Vēja virziens. Ir novērtos, ka dzīvnieks visbiežāk iet pret vēju, lai labāk saprastu, kāds naidnieks stāv priekšā, tikai ārkārtīgi retos gadījumos dzīvnieks nāks pa vējam. Ja medībās izmanto laiku šķirnes suņus, kas strādā ar augšējo ožu, tad parocīgāk mastu ir dzīt pret vēju, lai suņi labāk un ātrāk sajustu medījumu. Gudrākās laikas, ja dzen pa vējam, ieskrien mežā un met milzīgu loku, ieiedamas vējā, lai varētu saost medījumu. Paradumam ir liels spēks, tādēļ bieži mednieku kolektīvi konkrētus mastus dzen vienādi gadu no gada neatkarīgi no tā, kā pūš vējš.
Kolektīvi vai individuāli?
Katram medību veidam ir savas priekšrocības un savs šarms. Kolektīvās medības nodrošina to kopības sajūtu, kādu nav iespējams izjust, medījot individuāli. Taču jāsaprot, ka, medījot kopā, jārēķinās gan ar pienākumiem, gan atbildību, gan arī konfliktiem, jo visu vēlmes un gribēšanu piepildīt nav iespējams.
Nevar noliegt, ka dzinējmedības mežam un medību iecirknim ir liela slodze, kad ar lielu troksni un blīkšķiem dzīvnieki tiek patriekti no to mājām. Tādēļ daudzi kolektīvi dod priekšroku medībām ar traucēšanu, kad viss notiek daudz lēnāk, klusāk un mierīgāk. Ja to ļauj platības, laba prakse, ko piekopj daudzi kolektīvi, ir izveidot medību iecirknī tādu kā rezervāta vai lieguma zonu, kuru dzinējmedībās nekad netraucē. Tas jo īpaši svarīgi, ja medību platības ir samērā nelielas, jo nav retums gadījumu, kad dzīvniekus izdzen no vienām platībām, bet nākamajā dienā kaimiņi tos atdzen atpakaļ. Tādēļ, piekopjot jebkuru medību veidu, prātā jāpatur mērenība un ilgtspējība, vienlaikus saglabājot un uzturot dažādas kolektīva tradīcijas.
Tas, kurš nodrošina medību norisi
Dzinējmedībās vislielākā atbildības nasta guļas tieši uz medību vadītāja pleciem. Jādomā par drošību, mastiem, dzinējiem, suņiem, rīcības koordinēšanu, papīru pildīšanu un citiem sīkiem un svarīgiem darbiņiem. Rīta instruktāža ir svarīgs brīdis dzinējmedību dienā, jo medību vadītājs ne tikai atgādina par drošības prasībām, bet arī iepazīstina ar dienas plāniem. Ja medību vadītājs ir autoritāte, tad ir skaidrs, ka diena būs izdevusies. Ne reizi vien novērots, ka pretējā gadījumā pasākums pārvēršas haosā, kur visi dara to, kas ienāk prātā – stājas, kur grib, iet no masta nost, kad grib.
Bet pats galvenais ir vēlme palīdzēt un sadarboties ar medību vadītāju, jo galu galā dzinējmedības ir kolektīvs pasākums, kur visa atbildība irs nevis viena, bet visu mednieku un dzinēju lieta. Ja visi puzles gabaliņi loģiski saliekas kopā, tad arī dzinējmedību prieks un azarts ir neaprakstāms.
Stāsti iz dzīves
Siltas pusdienas aukstā pusdienlaikā
Ilze Galkina
Kalsnavas medību kolektīva Savīte medniekiem sievas pusdienu maizīti līdzi nesmērē – vīri mežā paēd kārtīgu mielastu. Garšīgas zupas, pīrādziņu un dažādu citu labumu piegāde mežā jau ir atzīta tradīcija un sākas līdz ar dzinējmedībām. Pirms tam vietējās kafejnīcas pavārēm pasūta vajadzīgo porciju skaitu un noteiktajā laikā atliek vien aizbraukt pēc termosa un traukiem.
MK Savīte vadītājs Jānis Zīliņš atzīst, ka tad nevienam nav jāsatraucas par vēdera dumpi: “Dažreiz vīri maizīti aizmirsa mājās, dažreiz nepaņēma, bet nepaēdis mednieks nav nekāds mednieks. Tādēļ nolēmām, ka sametīsim naudiņu un pasūtīsim kārtīgas pusdienas visiem. Noteiktā laikā kādā klusākā meža ielokā tad arī sapulcējamies, un tas ir gan atpūtas brīdis, gan relaksācija, gan vienkārši patīkama satikšanās mastu dzīšanas starplaikā.”
Galvenā pavāra un porciju izdalīšanas gods uzticēts medniekam Jānim Vilkaušam. Viņš protot pasākumu padarīt atraktīvu un pievilcīgu, bet, kad kolēģi paēduši, Jānis arī pats piedalās medībās un brīvajā laikā aktīvi veic biotehniskos pasākumus.
Biotehniskie pasākumi – vārnu kājas
Oskars Treilihs
Vasara iet uz beigām, tuvojas rudens un dzinējmedību sezona. Mūsu kolektīvā, kā ierasts, četras reizes gadā kādā no sestdienām notiek kolektīva talka. Kungi sabrauc, tērpušies neierastajās darba drēbēs, atstājot mednieka štātes vai nu mājās, vai turpat automašīnā. Katrs ieroča vietā ir paņēmis kādu instrumentu – vai tas būtu motorzāģis, krūmgriezis, mačete, grābeklis vai vienkārši slota. Visi ir gatavi darbam un dabā būšanai! Šajā sestdienā darbos ir paredzēts sakārtot apkārni pie mednieku mājas un, galvenais, iztīrīt stigas un izveidot vārnu kājas.
Kā ierasts, vieni metas pie darbiem, citus šefs saliek pa pulciņiem un norīko uz meža darbiem. Savācamies grupās, saliekam mantas auto un gaidām komandu doties un darboties. Pa to laiku, protams, raisās dažādas sarunas un stāsti: te viens no medniekiem sāk stāstīt, kā savam dēlam no rīta piedāvājis braukt uz talku:
Šis saka dēlam: “Klau, braucam kopā uz talku?”
Dēls: “Un ko mēs tur darīsim?”
Tēvs: “Nu, kā parasti, tīrīsim stigas, vakarā pasēdēsim, bisi paņemšu… Un vēl taisīsim vārnu kājas.”
Dēls: “Āaa, nu labi.”
Dēls kādu laiku domīgi stāv, tad izdveš: “Nū, es labāk mājās palikšu… Klau, bet ko jūs ar tām vārnu kājām darīsiet? Jums cita nekā nav ko darīt kā vārnas šaut?”
Te nu pulciņu pāršalca smieklu lēkme… Smejoties šefs saka, ka daļa taisnības visā šajā stāstā arī ir. Kā viņš atceras, vēl padomijas laikos, kad pats bijis jauns mednieks, lai iegūtu licences medījamiem dzīvniekiem, esot bijis jāmedī vārnas un to kājas jānodod! Kad vārnas tika uzskatītas par kaitniekiem, tās bija jāmedī piespiedu kārtā un kājas varēja apmainīt pret licencēm.
Tas, protams, senos laikos, bet mūsdienās, šķiet, vārnas ir pārtapušas no lauciniecēm kaitniecēm par vienkāršām pilsētniecēm. Un, kā norāda ornitologi un putninieki, vārnas un žagatas ir mūsu dabiskās ekosistēmas un barības ķēdes sastāvdaļa. Un jēdziens kaitīgie putni lai paliek vēsturei. Tā arī darīsim.
Tā nu mēs uz šīs jautrās nots un labā noskaņojumā devāmies meža darbos, kur mūs jau gaidīja aizaugušās stigas, takas un grāvji. Darbojoties līdz vakaram, vienā mastā ierīkojām 14 vārnu kājas. Tagad medībās būs daudz vieglāk un ērtāk gan nokļūt līdz numuram, gan medīt, gan izvilkt no meža medījumu.
Dzinējmedību sezonas atklāšana. Uzmanību! Reāli medību skati!
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
