Vilku uzbrukumi aitām liek daļai Latvijas aitkopju meklēt citu nodarbi, daļai – iespējas un finanses, kā ar vilkiem cīnīties. Izskan dusmīgi vārdi arī zaļo virzienā, jo tie par daudz mīlot vilkus un neļaujiet pret tiem cīnīties. Un vainota arī, protams, vara, kas nemaksājot kompensācijas par saplosītajām aitām. Latvijas Aitu audzētāju asociācija brīdina – ja nekas netiks darīts, turpināšoties samazināties aitu skaits Latvijā. Aitas palikšot kā ekskluzīvs dzīvnieks zoodārzos. Samazināšoties zālāju, īpaši dabisko pļavu un bioloģiski vērtīgo zālāju platības. Mainīšoties Latvijai raksturīgā ainava. Un Dziesmu un deju svētku dalībnieki palikšot bez Latvijas aitu vilnas brunčiem, sagšām, zeķēm…
Bijušais Saeimas deputāts, mednieks Jānis Trupovnieks: “Vilki Balvu novadā bijuši vienmēr, bet tik traki, kā šogad, nav bijis. Aitas ir visvieglākais mērķis.” Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka secina: “Izskatās jau pēc vilku terora…”, un sola iedziļināties aitkopju problēmās.
Ko darīt? Kāpēc Latvijā nepalielina vilku medīšanas apjomus, vai tas palīdzētu? Vai lieli žogi ir glābiņš? Kāpēc Lietuvā un Igaunijā maksā kompensācijas par saplosītajām aitām, bet Latvijā ne? Atbildes uz šiem jautājumiem “Latvijas Avīze” brauca meklēt uz Balvu novadu un cerēja sagaidīt no amatpersonām.
Kā mirst aitas un cerības
Emīls Jauntēvs, atgriezies no ārzemēm, savā dzimtajā pusē Balvu pagastā izveidojis aitkopības saimniecību, sapircis zemi, cik nu rocība ļāvusi. Sācis 2017. gadā. Kā jau iesācējam, klājies dažādi. Lētas, nezināmas izcelsmes aitu mātes neesot rūpējušās par jērēniem, kas aizgājuši bojā. Sapratis, ka jāaudzē Latvijas tumšgalves šķirnes aitas. Otrajā gadā klaiņojoši suņi nokodoši četras aitas, bet to saimnieks norakstījis uz dabisko atbirumu. Tad nezinājis, kā un kas var aitas nocirpt, bet tad pats sācis cirpt un tagad cērp aitas arī citiem aitkopjiem, un tas ir viņa bizness.
Tomēr gribējis, lai arī pašam aitkopība ir ne tikai priekam, bet arī peļņai – šogad tas izdevies pirmo gadu. Aitu skaits jau sasniedzis 330. Ar smagu darbu ieguldīts daudz, arī nauda. Šogad bija plānots 220 aitas pārdot, paturot tikai labākās aitu mātes, ieņemot aptuveni 20 000 eiro. Tad varētu domāt par tālāku attīstību.
Bet pienākušas liktenīgās maija un jūlija dienas…
“16. maijā piezvanīja kaimiņš Rimants, ka viņam nokostas aitas. Gāju skatīties savējās. Jā, viena beigta. Meža dienesta speciālists konstatēja, ka vilka darbs. Labi, pārdzīvošu. Nākamajā dienā jau divas aitas un jērs nokosts. Tas jau bija nepatīkamāk. 24. maijā jau bija katastrofa: divas aitu mātes un astoņi jēri nokosti, četras aitu mātes sakostas, turklāt tajā laikā aitām bija dzemdības. 15 jērēni piedzima, bet aitu mātes acīmredzami no stresa par tiem nerūpējās. Nākamajā dienā jau neviena jēra vairs nebija – visticamāk, mežā sanitāri lapsas un vārnas nokopa. Sadzinu aitas tuvāk novietnei, troksnim skandēju pa nakti Latvijas Radio 2, kad biju uz vietas, spridzināju speciālās petardes,” stāsta Emīls.
Lūdzis Valsts meža dienestam, lai izdod vilku medīšanas licenci vietējiem medniekiem, bet tas esot atbildējis, ka ir vilku saudzēšanas laiks un medīt aizliegts. Kādu laiku bijis miers, līdz pienācis 23. jūlijs, kad vilkiem par upuriem kļuva 34 aitas un jēri. Tad arī E. Jauntēvs nolēmis likt punktu aitu audzēšanai un cirpt tikai aitas citiem. Aitas nebija apdrošinātas, jo tas esot dārgi, turklāt jērus līdz pusgada vecumam neapdrošinot vispār. Emīls pārmet valstij, ka netiek paredzētas kompensācijas par plēsēju saplosītam aitām. Viņaprāt, tas būtu risinājums.
“Esmu gatavs kādas četras aitas gadā pats aiznest uz mežu, lai vilkiem labi, bet pie manis tie nākt nedrīkst! Kad liku žogu par 15 000 eiro, domāju – lai aitas neietu prom, bet, izrādās, – tas pret vilkiem. Paldies Lauku atbalsta dienestam, ar kuru vienojos, ka tas neatprasīs līdzfinansējumu žogam, jo aitu skaits ir samazinājies. Vilks ir valsts īpašums – lai valsts atbild un kompensē zaudējumus! Meža dienests vainu veļ uz zaļajiem un Eiropas Savienības direkcijām, Aitu audzētāju asociācija neko nespēj panākt. Mani māca likt lielākus žogus un turēt niknus suņus. Tas prasa milzu naudu, kas vispirms jānopelna. Neviena direktīva arī nenosaka, kādam jābūt žogam. Labi, būs man liels žogs, bet vilks spēj rakties arī pa apakšu. Labi, viss iespējamais man būs par lieliem kredītiem, bet, ja vilks tiks cauri un kompensāciju nebūs, tad ir bankrots. Jābūt valsts garantijām,” uzskata E. Jauntēvs.
Viens suns nepalīdz
Rimants Baranavsks, kas saimnieko dažus kilometrus tālāk no Emīla, aitas audzē ceturto gadu un laikam arī pēdējo… Zemes nav daudz, tāpēc vairāk par 40 aitu mātēm neturējis. Likusies laba opcija: izēd krūmus un meža pļavas, nav īpaši jāvaktē, bet… Pēdējos divus gadus nokostas vai saplēstas 30 aitas, pērn 20.
“Vilki iestaigājuši taciņu pie Emīla un manis. Naudas superinženierbūvēm man nav. Iesaka turēt aitas kūtī. Nu, nē, aitai nav jādzīvo mēslos, bet pļavā. Tas man laukos liekas jauki. Varbūt tagad kaut kādi trakie buļļi būs jātur…” man teic R. Baranavsks un piebilst, ka Lietuvā, kur dzīvo viņa radi, aitkopji par plēsēju sakostās aitām kompensācijas saņemot.
Starp citu, Rimantam ir īsts ganu suns – spāņu mastifs, kas var uzveikt vilku, bet ar vienu suni nepietiekot. Vajagot vismaz četrus, turklāt apmācītus sargāt aitas. Suņi pret vilku baru varot cīnīties tikai barā. Bet šādu suņu iegāde un uzturēšana esot dārga. Tā nu Rimanta mastifs staigājot pa sētu un sargājot kaķi un bērnu, piemēram, bīdot prom no dīķa un ar neuzticību veroties uz visiem ciemiņiem, pat kaimiņu.
Balvu novadā astoņi midzeņi
Mednieks Jānis Šakins ir Latvijā slavens vilku piegaudotājs un jūt līdzi aitkopjiem.
“Pētnieki stāsta pasakas par vilku skaitu – tas ir daudz lielāks, nekā tiek minēts. Posts mežā un aitkopjiem. Vilkam vajag piecus kilogramus gaļas dienā – nu tad rēķiniet. Jā, viens vilks ir meža sanitārs, bet divi jau izdzenā visu mežu, bars – visu apkož. Labi, meža dzīvnieki vēl var pamukt, bet aitas nevar. Balvu novadā ir astoņi vilku midzeņi, katrā vidēji pa desmit vilkiem, rēķinu, viens bars uz kādiem 25 kvadrātkilometriem. Vakar biju mežā un savām ausīm dzirdēju, kā sagaudojās divi vilku bari, aptuveni piecu desmit kilometru attālumā viens no otra. Tas ir stipri par daudz. Domāju, Latvijā pietiktu ar 200–300 vilkiem. Drīz arī ar lāčiem būs problēmas. Stompaku mežā pie barotavas nedēļas laikā pienāca seši lāči,” novērojis J. Šakins.
Jānis Šakins
Visi nepadodas
Ilze Cipruse no Tilžas pagasta vilkiem padoties negrasās. Viņas ģimene aitas audzē sesto gadu. Ir 100 aitu mātes, 27 jaunaitas un 90 jēri. Pirmo vilku uzbrukumu piedzīvojuši šogad 12. jūnijā.
“Tas notika septiņus kilometrus no Tilžas, kurā dzīvojam, bet arī tur netālu mīt cilvēki. Aitas bija izdzenātas, neraugoties uz elektrisko ganu. Domājām, suņi. Sākam skaitīt, astoņu aitu nav. Bet tur netālu meži, purvs. Nākamajā dienā jau divas bija nokostas, piecas savainotas, bijām spiesti nokaut, desmit aizdzītas. Pēc kodumiem kaklā skaidrs, ka vilki. Aizdzinām visas aitas pļavā pie mājas. Kad cirpām, vēl daudzām aitām bija redzami kodumi. Mežzinis teic, ka jaunie vilcēni trenējušies. 13. jūlijā, divas dienas pirms vilku medību sezonas sākuma, sešos no rīta pa logu redzu, ka viena aita guļ. Eju skatīties: sešas nokostas un divas savainojumu dēļ bija jānokauj. Pie mājām, Tilžas centrā, pie baznīcas vilki… Tagad pa nakti aitas dzenam kūtī, kur pagaidām vilki vēl nenāk. Agrāk aitas tikai pa ziemu turējām kūtī. Vīrs ar termokameru skatījās, ka vilki vēl divas naktis nāca pēc aitām uz pļavu,” stāsta Ilze. Apdrošinātas aitas nebija. Saimniece domā par nakts aplokiem ar nojumēm, stipriem žogiem, nakts kamerām un varbūt pat suņu iegādi. Lūkosies pēc atbalsta valsts dažādu projektu ietvaros. Ilzes vīrs domā, ka vajadzētu atļaut uz vilkiem šaut, ja tie uzbrūk aitām. Vilki Balvu pusē kļūstot arvien drošāki. Netālu kūdras ieguves vietā pat atļaujoties zvilnēt piecdesmit metrus no strādniekiem un skaļiem traktoriem. Bail, ka vilki nesāk līst kūtī. Vecāki cilvēki stāstot, ka agrāk tādi gadījumi bijuši.
“Tik traki, kā šogad, nav bijis”
Balvu novadā izveidota Medību koordinācijas komisija bijušā Saeimas deputāta un novada domes priekšsēdētāja, arī mednieka, tagad deputāta Jāņa Trupovnieka vadībā. Pie viņa vērsušies aitkopji.
“Vilki Balvu novadā bijuši vienmēr, bet tik traki, kā šogad, nav bijis. Vilkiem katru dienu jāēd un jāapmāca vilcēni. Aitas ir visvieglākais mērķis, un tagad reāli tiek apdraudēts cilvēku īpašums. Pašvaldībām un aitkopjiem jābūt aktīvākiem, jāmeklē risinājumi. Esmu nodevis informāciju Saeimas deputātam Ingmāram Līdakam, lai arī Rīgā domā,” saka J. Trupovnieks.
Viņaprāt, jāmaina likumi, vilks būtu medījams ārpus saudzēšanas laika, ja tas nāk pie ganāmpulka un uzbrūk. Vienu nošaus, pārējie vairs nenākšot tajā vietā. Mežā ir ko ēst, bet aitas tam ļoti patīkot, uz tām arī viegli trenēt mazuļus. Vienlaikus saimniekiem jāveic maksimāli preventīvi pasākumi: jāliek elektriskie žogi, jāpērk suņi un jābaida ar spridzekļiem. Ja nekas nelīdz, tad būtu jāaicina palīgos mednieks. J. Trupovnieks ir mednieks ar 44 gadu pieredzi un labprāt ietu palīgos aitkopjiem. Līdz šim vēl nevienu vilku neesot nomedījis. Labprāt gribētu. Vilki pēdējos gados rudenī bariem nākot no Krievijas un Baltkrievijas, jo šeit zemnieku sakopto lauku dēļ mežos lielāks to dzīvnieku blīvums, kuri barojas no laukkopju audzētām kultūrām un kuri savukārt garšo vilkiem. Tad nu ciešot arī aitas.
Paliks bez vilnas brunčiem un zeķēm
Pie nozares negatīvajiem faktoriem un riskiem Latvijas Aitu audzētāju asociācijas sagatavotajā prezentācijā, kas drīz būs publiska un kuru nozares speciālisti izstrādājuši aitkopja un mednieka Ivara Frīdemaņa vadībā, pirmajā vietā ir plēsēji, kuru uzbrukumi esot neparedzami un bieži vien nenovēršami.
Dati par uzbrukumu esot nepilnīgi, jo saimnieki nespējot veikt visas obligātās prasības pēc plēsuma (dzīvnieku labturība, kritušo izslēgšana no saraksta septiņu dienu laikā, aitu ārstēšana, izdzenāto dzīvnieku meklēšana, sētu labošana, līķu utilizācija), tāpēc ziņošana valsts iestādēm bieži netiekot veikta laika un resursu trūkumu dēļ, kā arī daudzi aitkopji baidoties no soda un nesapratnes.
Lauku konsultāciju un izglītības centram neesot konsultanta pasākumu ieviešanai saimniecībā, kas izvērtētu katras saimniecības specifiku un plēsēju veidu. Preventīvie pasākumi esot dārgi, tie jāieviešot, balstoties uz zināšanām un pētījumiem.
Plēsēju postījumi esot jākompensē, jo aitkopis nevarot ne likvidēt cēloni, ne pilnībā novērst plēsumus, pat ieguldot lielus līdzekļus žogu celtniecībā. Vilku drošu žogu nav – tāds ir aitkopju secinājums kopā ar “Silavas” speciālistiem. Par plēsumiem aitkopjiem būtu jāsaņem kompensācijas no valsts, jo par dabas daudzveidības uzturēšanu ir jāmaksājot visai sabiedrībai, nevis tikai aitkopjiem. Tāpat aitkopjiem plēsuma gadījumā būtu jāsaņem lielāks atbalsts žogu vai sargsuņu iegādei, arī tiem aitkopjiem, kuru saimniecības atrodas tuvumā plēsuma vietai (50–100 km). Tuvākajiem medību kolektīviem būtu pienākums piedalīties vilku medību organizēšanā plēsuma vietā. Ap plēsuma vietu, ja nepieciešams, būtu gan jāpalielina nomedījamo vilku limits, gan jāļauj medīt ārpus sezonas.
Ja nekas netikšot darīts, turpināšoties samazināties aitu skaits Latvijā. No nozares aiziešot nevis neproduktīvākie ganāmpulki, bet gan lielie ganāmpulki ar visu gadiem krāto pieredzi, zināšanām, speciālajām būvēm un infrastruktūru. Pieaugšot aitu gaļas pašizmaksa. Aitas arvien mazāk ganīšoties, vairāk tikšot intensīvi audzētas un nobarotas kūtīs. Izzudīšot Latvijas tumšgalves aitas šķirne, kas tika radīta un ir piemērota ganībām. Aitas palikšot kā ekskluzīvs dzīvnieks zoodārzos. Samazināšoties zālāju, īpaši dabisko pļavu un bioloģiski vērtīgo zālāju platības, to daudzveidība, pieaugšot kūlu ugunsgrēku postījumi, jo aitas noēd zāli tur, kur ar tehniku nav iespējams nopļaut. Mainīšoties Latvijai raksturīgā ainava: arvien vairāk nojumju, īpaši apsargātu nobarojamo laukumu. Pieaugšot invazīvo augu izplatība, ar tiem arvien vairāk cīnīšoties ķīmiskām metodēm. Aitas audzējot iekštelpās, pieaugšot antibiotiku lietošana. Samazināšoties bioloģisko lauksaimniecību skaits. Dziesmu un deju svētki paliks bez Latvijas aitu vilnas brunčiem, sagšām, zeķēm.
Igaunijā kompensācija par vilku uzbrukumiem ierakstīta Vides aizsardzības likumā, norāda Ivars Frīdemanis. Zaudējumu cenu nosakot Vides pārvalde, pamatojoties uz statistiku, sezonas pārdošanas cenām un citiem faktoriem. Kompensācijas tiekot izmaksātas par visiem nogalinātiem dzīvniekiem. Atbalsta summas limits gadā esot 3200 eiro vienai saimniecībai. Igaunijā plēsēji ik gadu nogalinot ap vienu procentu no kopējā aitu skaita, kas ir 400–600 aitas gadā. Igaunijā ir 25–30 vilku ģimenes, kas tiekot stingri uzraudzītas. Nepārtraukti notiekot aktīva informācijas vākšana un pareizi organizētas medības, lai neizjauktu līdzsvaru dabā. Darbs esot efektīvs, jo atbildība par vides aizsardzību, medībām, kompensāciju un atbalstu sistēmu ir uzticēta vienai ministrijai.
Nedrīkst vai negrib kompensēt plēsumus?
Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis norāda, ka jau daudzus gadus viņa pārstāvētā organizācija cenšoties panākt, ka aitkopjiem pienāktos kompensācijas par plēsēju nodarīto, taču visu laiku notiekot futbols starp Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) un Zemkopības ministriju par to, no kura maciņa maksāt: vides vai lauksaimniecības.
VARAM man skaidro, ka Sugu un biotopu aizsardzības likuma normas paredz iespēju saņemt kompensāciju tikai par nemedījamas vai migrējošas sugas nodarītiem postījumiem, piemēram, lūša nodarījumiem lopkopībā un lāča – lopkopības un biškopības gadījumos. Bet vilks ir medījamā suga. Attiecībā uz vilku spēkā ir Medību likuma un uz tā pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu normas.
Turklāt VARAM speciālisti pieturas pie uzskata, ka kompensācijas nenovērš postījumus un zaudējumus. Efektīvākais postījumu un līdz ar to arī zaudējumu novēršanas mehānismā būtu preventīvie pasākumi, lai atturētu plēsējus. Mājdzīvnieku aizsardzības pasākumu neizmantošana un piekļuve dabā neraksturīgai barībai izmainot plēsēju uzvedību un palielinot iespējamo uzbrukumu mājdzīvniekiem risku nākotnē. Tāpat līdz galam neizmantota iespēja esot ganāmpulku apdrošināšana.
Arī Zemkopības ministrija man norāda, ka par postījumiem, ko nodarījuši dzīvnieki, kas nav aizsargājami jeb nemedījami, atbalsts saskaņā ar regulu netiekot paredzēts. Kā tādi atbalsti iespējami Igaunijā un Lietuva, citās Eiropas Savienības valstīs, nepaskaidro. Varbūt tāpēc, ka tie tur ir nemedījami citu iemeslu dēļ? Bet vismaz Igaunijā un Lietuvā vilkus medī.
Un Zemkopības ministrija tāpat uzsver: lai objektīvi būtu pamats pārskatīt ikgadējos nomedīšanas apjomus un lemt par vēlamo vilku populācijas lielumu, nepieciešams nodrošināt adekvātus preventīvos pasākumus ganāmpulku aizsardzībai, kā arī ziņot par katru plēsēju uzbrukumu.
Likumdevējs iepazīstas ar situāciju
“Būšu godīgs: informāciju par aitkopju problēmām esmu saņēmis, bet neesmu līdz galam vēl paspējis iedziļināties problēmā. Man liekas, jāveic izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, kas ļautu izņēmumu kārtā un pēc reāla pamatojuma, stingrā konkrētās pašvaldības kontrolē vilkus – uzbrucējus lopiem – atļaut nošaut arī saudzēšanas laikā. Jo izskatās jau pēc vilku terora. Būtu nepieciešamas arī kompensācijas, ja aitkopis patiešām centies iespēju robežās savas aitas sargāt, nevis audzēt, lai tiktu pie kompensācijām,” pauž Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka.
UZZIŅAI
– Pieļaujamo vilku nomedīšanas apjomu nosaka Valsts meža dienests, ņemot vērā Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” izstrādāto pelēkā vilka sugas aizsardzības plānu (spēkā no 2017. līdz 2027. gadam) un ikgadējo pētījumu “Pelēkā vilka populācijas stāvokļa izmaiņas medību ietekmē”.
– 300 vilki pašlaik ir maksimālais pieļaujamais nomedīšanas apjoms. Vilku populācijas statuss Latvijā vērtējams kā labvēlīgs un stabils.
– Reālais vilku uzbrukumu skaits pēc Valsts meža dienesta (VMD) speciālistu domām varētu būt lielāks, jo par daļu uzbrukumu netiekot ziņots, tādēļ pieaugušais vilku uzbrukumu ziņojumu skaits uzreiz nenozīmē, ka pašu uzbrukumu kļūst vairāk – iespējams, ka pieaug tikai ziņojumu skaits.
– VMD apstiprina, ka Latvija pašlaik ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā netiek maksātas kompensācijas par vilku nodarītajiem postījumiem un preventīvo pasākumu veikšanu.
Apstiprinātie vilku uzbrukumi, par kuriem VMD saņēmis informāciju:
2021. gads
51 uzbrukums, 182 upuri,
tajā skaitā nogalināti 146 (129 aitas, 7 liellopi, 5 suņi, 5 staltbrieži briežu dārza teritorijā), ievainoti 23 (22 aitas, 1 kaza), pazuduši 13 (aitas).
2022. gads
79 uzbrukumi, 497 upuri,
tajā skaitā nogalināti 275 (256 aitas, 10 kazas, 5 liellopi, 4 suņi), ievainoti 107 (102 aitas, 4 kazas, 1 liellops), pazuduši 115 (113 aitas, 1 kaza, 1 suns).
2023. gads (līdz 1. augustam)
30 uzbrukumi, 292 upuri,
tajā skaitā nogalināti 158 (140 aitas, 15 kazas, 2 liellopi, 1 suns), ievainoti 63 (59 aitas, 4 kazas), pazudis 71 (44 aitas, 26 kazas, 1 liellops).
VIEDOKLIS
Vilkam Eiropā kļūst tikai labāk
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš teic, ka kredītdevējiem rūpīgi vajadzētu izvērtēt atbalsta sniegšanu aitkopjiem vietās, kur tuvumā dzīvo vilki. Jo uzbrukumi aitām agri vai vēlu būs. Tāpat jābūt tehniskām prasībām attiecībā uz žoga augstumu, elektrību, tās spriegumu, kas Latvijā neesot, bet Lietuvā un Igaunijā esot. Un nevarot būt, ka vienīgais līdzeklis cīņā pret vilku ir medīšana un ka Lauku atbalsta dienests atbalsta tādu žogu būvi, kas neatbilst nekādiem standartiem.
“Jāsaprot, ka aita ir vilka kārums. Viņš ir gudrs un var pamanīties parakties pa apakšu, vēl kaut ko izdomāt, bet, ja riktīgi dabūs ar strāvu, diez vai vairs līdīs. Bet, ja nu tomēr vilkam izdodas pārvarēt standartus, tad, jā, aitkopjiem pienāktos kompensācijas. Vilki uzbrūk neatkarīgi no tā, vai viņus konkrētā vietā medī vai nemedī. Vienkārši atnāks. Šobrīd Latvijā ir divreiz vairāk vilku nekā pirms divdesmit gadiem, 600–700. Ļoti vairoties spējīgs un pielāgoties spējīgs. Gadā var nošaut 300, bet populācija atjaunojas. Pat ja šautu vairāk, aitkopjiem tas diez ko nelīdzētu, pat ja atstātu simt vilkus visā Latvijā. Tie staigās. Vilki, pateicoties aizsardzībai, atgriezušies Dānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Vācijā. Ja neizšaus 100%, savairosies tāpat. No vilka viedokļa, stāvoklis Eiropā kļūst tikai labāks,” secina J. Ozoliņš.
Avots: Latvijas Avīze
Balvu pusē vilki saplosījuši 34 jērus. Aculiecinieka video
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
