Uz jautājumu, kāpēc kļuvis par mednieku, Māris Gackis no Mālpils teic, ka jau piedzimis kā mednieks. Citādi nemaz nav iespējams, ja esi nācis pasaulē mednieku un mežinieku ģimenē un ar mežu un medībām esi saistīts jau ceturtajā paaudzē.
Slotiņu siešana neapnika
“Protams, situācijas mēdz būt dažādas, un ir cilvēki, kuri vēlmi strādāt mežā un medīt nepārmanto, bet ar mani tā nav noticis. Ar meža nozari esmu saistījis gan savu izglītību, gan darbu un, protams, arī brīvo laiku pavadu medībās vai makšķerējot un saimniekojot tēva mājās,” tā Māris Gackis.
Māris atceras, ka viens no darbiem, kur bija jāpalīdz bērnībā, bija apšu slotiņu siešana. Siena laiku gan viņš vairs nevēloties piedzīvot, jo mājās turētas četras govis un divas teles un siena vajadzējis ļoti daudz… Meža dzīvnieku piebarošanai audzēti arī kartupeļi un bietes.
“Līdz pusaudža gadiem vienmēr tiku ņemts līdzi medībās. Visbiežāk gaides. Pirmās, vēl piecu sešu gadu vecumā, protams, bija sloku medības. Taču tēvs aizgāja mūžībā, un līdz pilngadībai medību jomā iestājās ilgāka pauze un nācās iztikt tikai ar makšķerēšanu,” stāsta Gacka kungs. “Nokārtoju mednieka eksāmenu – tolaik varēja iztikt bez kursiem, bija jāspēj atbildēt uz trim biļetes jautājumiem komisijas priekšā un trīsreiz jātrāpa mērķī. Ja bija divi devītnieki vai desmitnieki, trešo reizi varēja nešaut.
Medīt kopā ar profesoriem – lieliska skola
Mācījos Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, un kopā ar citiem studentiem un, protams, pasniedzējiem bija iespēja apgūt labākās medību tradīcijas. Kā aktīvam studentam un studējošo mežkopju biedrības Šalkone biedram bija iespēja piedalīties medībās kopā ar profesoru Andreju Dreimani, arī ar profesoru Alfonu Grīnfeldu, nu jau aizsaulē aizgājušo Meža fakultātes dekānu. Parasti šīs medības notika reizi gadā, novembrī vai decembrī, Jaunkalsnavā Meža pētīšanas stacijas mežos. Tās vienmēr bija īpašas, kopā ar cilvēkiem, kuri tevi māca, medības īpašā vietā, kur notiek meža izpēte.
Un medību saimniecība nav kā blakus parādība, bet rūpīgi veidota un neatņemama meža sastāvdaļa. Viss kā pēc grāmatas, ar medību tornīšiem, vārnukājām, iespraustiem mietiņiem, uz kuriem norādīti šaušanas sektori. Šādā vietā viss top skaidrs vienā mirklī arī tad, ja medībās piedalies pirmo reizi. Tāpat numuriņu vilkšana – nevis ar kārtīm vai medaljoniem, bet stāvmietiņiem. Un, izvelkot, piemēram, mietiņu ar trešo numuru, tas nebūt nenozīmē, ka nekur tālu no automašīnas projām neaiziesi.
Pirmajā mastā tas var tiešām būt mednieku līnijas sākumā, nākamajā – jau teju beigās. Kad šādā veidā kā students esi vairākas reizes medījis, tas rada citādu priekšstatu par medībām, kas vērstas ne tik daudz uz rezultātu, bet uz drošu un interesantu procesu. Tas paliek atmiņā un kļūst par etalonu, ko iedzīvināt citviet. Esmu daudz braucis viesmedībās gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Ir vietas, kur gribas atgriezties atkal un atkal, un ir vietas, kurs vairs nevēlētos nokļūt. Medības studiju laikā Jaunkalsnavā arī ir vieta, kur gribētos pabūt atkal.
Tāpat ir bijis tā, ka jūti – ierindas priekšā stāv vismaz pieci medību vadītāji – un nav skaidrs, kurš no viņiem galvenais, taču viss norit raiti, bez mazākās aizķeršanās un rodas drošība un pārliecība par notiekošo. Taču ir reizes, kad priekšā stāv tikai viens un vienalga ir tirgošanās un apjukums.”
Izvēlas Rietumsibīrijas laikas
Bērnībā visbiežāk Mārim bijusi iespēja piedalīties gaides medībās, taču tas nav kļuvis par viņa iecienītāko medību veidu. Viņš teic, ka medību sezona interesanta un baudāma ir jebkurā brīdī visa gada garumā.
“Katru dienu var doties uz mežu, pieteikt medības, taču vai šajā dienā tev kaut kas obligāti ir jānomedī? Protams, ja tas ir iemesls, lai izrautos no mājām, tas arī der,” spriež Māris Gackis. “Ja runājam par medību veidiem, tad ar suņu parādīšanos manā mednieka dzīvē interesantākās, šķiet, kļuvušas bebru medības alās, neskatoties uz to, ka medīju ar Rietumsibīrijas laikām, kas nebūt nav tipiski alu suņi.” Vaicāts, kāpēc izvēle apstājusies tieši pie šīs suņu šķirnes, Māris atklāj, ka tā iepazīta un iemīļota jau bērnībā.
“Tēvam bija trīs Rietumsibīrijas laikas un divi takši. Šīs šķirnes man ir pazīstamas. Nevar sastrādāties ar suni vai citu cilvēku, ja nesakrīt raksturi. Laikas ir patstāvīgi suņi. Mēdz teikt – brīvdomātāji, lai gan brīvdomātājs var būt arī vienaldzīgs tips, kuram viss nesvarīgi. Nē. Laikas ir patstāvīgi suņi, nevis brīvdomātāji!” tā Māris Gackis.“
Bebru medības alās sākās pēc tam, kad iepriekšējie suņi bija savas gaitas šīs saules mežos beiguši un pāris gadu sētā bija kluss, kas, atceroties, šķiet neparasti. Pavasarī žurnālā MMD izlasīju sludinājumu, ka tiek pārdots Rietumsibīrijas laikas kucēns. Kopā ar paziņu no Jelgavas braucām uz Bebreni pēc kucēna un tad vedām viņu uz Mālpili. Tika ņemts ar domu – dzinējmedībām. Pavasarī sagribējās aiziet grāvja krastā pagaidīt bebru. Suns mājās gaudo. Ņēmu kucēnu līdzi – kā kompanjonu, pieradināt pie paklausības, staigāšanas pie pavadas. Tā sēdējām abi grāvja malā, un es viņu kušināju. Sašūpojoties ūdenim, atkal kušināju. Tad parādījās bebrs, kucēns bija gatavs lēkt ūdenī. Parāvu atpakaļ. Sēž atkal. Bebru nomedīju.
Tā vienu reizi, otru, trešo, līdz suns saprata, ka arī no mierīgas sēdēšanas atlec kāds labums. Tolaik medīju kopā ar studiju biedru Kristapu Didži, kuram bija divi strādājoši foksterjeri. Suņus laidām kopā bebru medībās alās, un to iemācījās arī mana Rietumsibīrijas laika. Suņi ātri mācās viens no otra. Esmu gan redzējis arī piemēru, kur vienās mājās aug kopā laika un Bavārijas asinspēdu suns. Lai nu kā laika mainītos, bet bavārietis sāka strādāt kā laika… Pa pēdām vairs mierīgi neiet, bet mēģina ieķerties cūķim ausī. Tikai viņu pašu arī viegli aiz auss notvert.
Attēlā – Pēc veiksmīgām dzinējmedībām MMK “Ziemeri” platībās
Sunim jāuzticas!
No pirmā metiena vienu kucēnu paturēju, un nu man jau bija pāris. Tā maz pamazām turpinājās. Kad sunim bija trīs četri gadi, vairs nevajadzēja palīdzēt atrast alas. Varēju mierīgi iet īsajos zābakos pa grāvja bermu. Suns iet, paosta un dodas tālāk. Ja domā, ka esi gudrāks, sauc suni atpakaļ, viņš jau atnāk, piebiksta alai ar degunu un paskatās acīs, mēmi sakot: “Es taču jutu, ka te nekā nav! Saprati, ja?” Medības kopā ar pieredzējušu suni ir fantastisks baudījums!
Ja suns var tikt alā, viņš iet iekšā un bebram klājas plāni. Ja ala dziļāka, krastā, jāatrok. Lielajās mājās jau tā lieta elementārāka, tikai darba vairāk, jo māja var būt vairākos līmeņos. Veiksmīgākajās medībās nomedīti deviņi bebri. Kāds teiks – ko ar tādu daudzumu darīt, bet pamēģiniet uzturēt divus medību suņus. Liela daļa medījuma aiziet viņu uzturam, un tikai nedaudz pašu pārtikai. Jāsagādā arī rezerves periodam, kad lielajām medībām iestājas pauze. Lai arī bebra gaļu uzskata par diētisku, treknuma tajā ir daudz.
Jāievēro ētika
Tāpat kādā brīdī tu saproti, ka nomedīšana nomedīšanas pēc nav pareizais risinājums, īpaši ar suņiem. Ja tiek nojaukts dambis, jāsaprot, ka dzīvniekam tiek radīts traucējums. Jo bebrs vairāk jutīs traucējumu, jo vairāk viņš slēpsies, būs mazkustīgāks, aizies uz citu vietu, bet problēma nepazudīs. Ja aizdambēšanas inženieris no meliorācijas sistēmas jāaizvāc, tad jānomedī visi apmetnē mītošie bebri. Ja paliks kaut viens, dambja būvēšana atsāksies. To visu ņemot vērā un raugoties no cilvēciskuma un ētikas skatupunkta, jēdzīgāk to visu darīt rudenī.
Ūdens vēl ir silts, jaunā paaudze paaugusies, un dzīvnieki pēc vasaras ir mierīgāki, viņi visi ir apmetnē uz vietas. Izņēmums var būt kāds no vecajiem bebriem, kuri mēdz doties izlūkos. Mēģinot medīt ar suņiem alās pavasarī, sanāca nomedīt arī grūsnās mammas, un tas nav visai patīkami no visiem aspektiem. Arī suņi vairāk cieš, jo mammas, kuras gatavojas laist pasaulē jauno paaudzi, ir krietni vien agresīvākas un suņus saplēš daudz biežāk. Ja bebru medības pavasarī nepieciešamas kāda cita iemesla dēļ, labāk izvēlēties citus medību veidus – ar lamatām vai šaujamieroci. Tomēr jāsaprot, ka visam ir savs laiks.
Uzcītība pret paklausību
Šobrīd man ir jauni medību suņi, kas paņemti pagājušā gada vasarā. Viņiem vēl skološanās medību gudrībās priekšā, lai gan zināmu dzīves skolu pēc satikšanās ar āpsi arī viņi jau ieguvuši. Iepriekšējās laikas savas medību gaitas beigušas. Kad bija viņu spēka gadi, te briežu nebija, vien cūkas un aļņi. Dzīt briežus vienīgā iespēja bija, piedaloties viesmedībās, tādēļ par ierastāko medījumu suņi uzskatīja mežacūku un alni.Taču ar lielajām medībām, īpaši braucot ciemos, bija tā, ka viņi iemācījās sabalansēt uzcītību ar paklausību. Izejot no masta, viņi parasti atgriezās pēc 15–20 minūtēm vai apstājās pie mednieku līnijas. Tiem suņiem, kuriem ir uzcītība, ar paklausību ir štruntīgi. Viņi ir gatavi skriet līdz spēku izsīkumam.
Protams, arī maniem suņiem gadījies tā aizrauties. Taču lielākoties te, pie mājām, kur viņi pārzina teritoriju. Ja viņus nepaņem automašīnā, viņi pēc zināma laika atgriežas mājās. Gatavojoties braukt viesmedībās ar saviem suņiem, sapratu, ka pirmais, kas jānoskaidro, – kur ir tuvākā diennakts veterinārā klīnika. Meklēt informāciju pēc neveiksmīgas satikšanās ar kuili jau būs par vēlu. Reizēm rodas pārdomas, vai suņu meklējumos negulētās naktis, nobrauktie kilometri un iztērētie degvielas litri ir tā vērti. Tie, kuri aiziet medībās bez suņa, var pēc medībām doties uz mednieku māju, saņemt savu porciju un braukt mājup. Bet man tomēr līdzi ir suņi…
Iespējams, tas ir ieradums, iespējams, varoņi iet grūtāko ceļu, iespējams, tu sev paaugstini to latiņu un mēģini dienu sev izkrāsot pēc iespējas košākās krāsās. Un suns spēj piešķirt īpaši košas krāsas ikvienai dienai, ne tikai medību. Starp iepriekšējiem un šiem suņiem bija divu gadu pauze. Protams, bija jauki vienkārši iekāpt auto un doties medībās, taču visu laiku pietrūka to izjūtu, ko radīja suņi.”
Kas kastē? Bebrs!
Māris iepazinis medības ne tikai dažādos Latvijas novados, bet arī ārzemēs. Sešas septiņas reizes viņš bijis medībās Lietuvā. Tālākā zeme – Bulgārija, kurp devies kopā ar studiju biedru Dāvi Rīteru. “Braukājot uz konferencēm ārzemēs un stāstot par bebriem, kas bija arī mana doktora disertācijas tēma, biju iepazinies ar studentiem no Bulgārijas. Viņi bija pārsteigti, cik daudz mums ir bebru un cik dažādi tos var medīt, cik medības ar suņiem var būt produktīvas,” stāsta Māris Gackis.
“Bulgārijā, cik zinu, bebrs joprojām ir saudzējamā statusā. Uzzināju, ka fakultātes medniecības katedrā viņiem pat bebra izbāžņa nav, tikai vecs ādas fragments. Tāpat uzzinājām, ka viņiem ierasts medījums ir zeltainais šakālis. Tā nu beigu beigās Dāvis, būdams taksidermists, izgatavoja bebra izbāzni ciemkukulim, sagatavojām nepieciešamos dokumentus un devāmies ceļā. Tikai mūsu ciemkukulis bija tāds paliels. Ievietojām saplākšņa kastē un vedām uz lidostu. Bulgārijā, sagaidot savu kravu, bijām pārsmējušies. Redzējām, kā aiz stikla sienas muitnieki pa kastes caurumiem ar lukturīšiem spīdina iekšā un brīnās, viens otram kaut ko stāsta. Viss jau bija kārtībā, un bulgāru kolēģi par ciemkukuli bija priecīgi. Protams, bija arī medības Bulgārijas zemienē, kur mežu vietā ir akāciju krūmāji. Šakāļi tur dzīvo kopā ar savu medījumu – trušiem. Jā, tieši trušiem, nevis zaķiem. No akāciju krūmiem īsā mastā, no kurienes tikko bija palūgts doties projām septiņiem astoņiem čigānu pajūgiem (viņi veica nelikumīgu malkas ieguvi), stājāmies uz masta. Pēc maza brīža Dāvis tiešām nomedīja divus zeltainos šakāļus. Interesantākais – pirms brauciena bija dzirdēts, ka Bulgārijā šakālis tiek uzskatīts teju par nezāli, bet, atgriežoties Latvijā, tā paša gada pavasarī tika nomedīts zeltainais šakālis pie Jelgavas.
Zeltainais šakālis un Latvijas daba? Ja ir barības bāze, kas šādu plēsēju spēj nest, tad problēmu nav. Citas sugas ienākšana ir tikai dabisks process, tāpat kā dažu sugu aiziešana mūsu darbības vai klimata dēļ. Taču vai Latvijā vajadzētu atstāt šādu sugu, īpaši plēsēju? Laikam jau ne.
Plēsēju populācijas jākontrolē
Piemēram, trīs līdz piecus gadus iepriekš bija ļoti laba iepirkšanas cena jenotsuņu, lapsu un caunu ādām. Mednieki aktīvi medīja. Bija mednieki, kuri gadā noķēra 80–90 caunas. Par labu caunādu maksāja 32 eiro. Mums gāja no rokas medības, igauņiem – slazdu tirdzniecība, bet lietuviešiem – ādu bizness. Vairākus gadus samazinot sīko plēsēju populāciju, tagad ieraudzīt zaķi laukā vairs nav problēmas. Ir mežirbes, pat laukirbes. Izdzīvo arī pēc medībām neatrastie fazāni. Tāpat nu jau nav retums stirnu kazas ar diviem kazlēniem. Ja plēsēju spiediens ir liels, divi kazlēni neizdzīvotu. Tas tomēr liecina, ka mazo plēsēju populācija pašreiz ir samazināta.
Plēsēji ir gan dabiska meža sastāvdaļa, gan arī mednieka vai lauksaimnieka konkurenti, un atbilstoši tam jāveido medību saimniecība.Vilki, mežacūkas un citi… zvēri Bieži sociālajos tīklos redzami video, kur ar tālruni no braucošas automašīnas nofilmēts vilks.
Tas liecina, ka populācija ir liela un mātes meklē barību jaunajai paaudzei. Mežacūku nav, un barību atrast ir grūtāk, tāpēc barības meklējumos vilks spiests nākt tuvāk cilvēkiem, uz mājdzīvnieku aplokiem. Tas gan ir tikai viens no loģiskajiem situācijas skaidrojumiem. Arī lūšu medības ir interesantas. Lai arī daudzi mednieki to neapzinās, par tām jāpasaka liels paldies cilvēkiem, kuri veic populācijas apzināšanu un izpēti. Bez tā mēs šos dzīvniekus, visticamāk, ar ES regulējumu nemedītu.
Viedoklis, kāpēc nav mežacūku un vai tās jāmedī intensīvi, arī atšķiras. Vieni pārliecināti, ka Āfrikas cūku mēris ir tikai bubulis baidīšanai, citi tam pieiet mierīgi – ja nemedīsim, aizies citur vai nobeigsies. Pirms diviem gadiem jau tā darījām un cūkas nobeidzās… Varbūt tiešām jāiztīra teritorija uz gadiem pieciem, un tad tās, kuras atnāks, vairs neslimos. Cik cilvēku, tik viedokļu, un katrs mednieks, mednieku klubs vai reģions meklē savu recepti šīs problēmas risināšanā. Vienkārši nav pozitīvas pieredzes arī citu valstu mednieku un savvaļas dzīvnieku veselības izpētes speciālistu vidū. Un vai kāds ir izsekojis, kur cūkas paliek, no kurienes atnāk. No tīrās teritorijas? Kur tāda ir? Gatavas receptes, kā atbrīvoties no Āfrikas cūku mēra, pašreiz nav.
Traucē bremzētība, skaudība un pat pāķisms
Savu brīdi mednieki bija pieraduši pie pārpilnības – bija cūkas, aļņi, staltbrieži, stirnas. Spēj tik medīt. Uznāk viena barga ziema, un stirnu uz gadiem sešiem septiņiem nav. Tagad cūku ir maz. Tāpēc jāsaprot, ka nedrīkst balstīt medību saimniecību uz vienu vai divām sugām. Apsaimniekošanai jābūt daudzpusīgai. Kā to panākt? Lielākā problēma ir pašu saimniekotāju galvās – bremzētība, skaudība un pat pāķisms. Kā tu parādīsi ko labu un novedīsi ideju līdz cilvēkam, kurš nelasa, neklausās un nemaz nevēlas neko jaunu dzirdēt? Viņš pat nav nekur citur bijis un redzējis piemērus, ka var arī citādi, labāk. Viņš dzīvo pagātnes ilūzijās un ar atziņām, kuras sen novecojušas. Viņš joprojām dzīvo ar informāciju, kuru viņam iestāstījuši viņa medību skolotāji, kādi nu tajā brīdī tuvumā bijuši.
Ir kolektīvi, kuru valdes locekļi ir par sevi izveidojuši priekšstatu, kas ir pretrunā ar paša koletīva statūtiem, pārkāpjot pamatprincipu – lēmējvara ir mednieku kluba biedru pilnsapulce un valde ir tikai izpildvara. Taču ļoti daudzos gadījumos tieši valde pasludina sevi par lēmējvaru. Kas atliek ierindas medniekam? Saņemt to, kas atlec un samierināties? Ja esi jauns un dedzīgs, diemžēl šādos kolektīvos tevi agri vai vēlu sāks bremzēt ar visādiem paņēmieniem un padarīs par cērpamu lopiņu. Vai nu ej ar šādiem cilvēkiem kopā, vai atdalies. Diemžēl daudziem pietiekami cieta mugurkaula šādos gadījumos nav, tomēr viegli neklājas ne pozīcijā, ne opozīcijā…
Putenī šķetina lūšu pēdas
Man ļoti patīk šķetināt tieši lūšu pēdas. Ja vari to eksāmenu nokārtot, pašam ir vislielākais gandarījums. Biju aizbraucis uz Alūksni pie laba paziņas. Bija ļoti auksts ziemas rīts, un ar kompanjonu Guntāru nolēmām uz copi nebraukt, bet paskatīties pēdas mežā. Pa brīdim ievērojām, kur gājuši aļņi. Trešajā šļokā ievērojām lūšu pēdas – kaķene ar diviem kaķēniem. Nolenktais masts rādījās ap 200 hektāru liels. Visi sazvanīti, un atliek tikai sagaidīt medniekus. Bet sākās sniegputenis. Centos iet ātrāk, jo pēdas strauji aizsniga. Eglēs bija vieta, kur pamatīgi nopēdots un nav saprotams virziens. Izdevās to puzli atrisināt, metot arvien lielākus lokus ap eglītēm. Beidzot ievēroju, ka, neskatoties uz sniegputeni, jau eju pa ļoti svaigām lūša pēdām, tad pa pilnīgi svaigām pēdām. Beigās atskanēja šāviens… Vienu lūsi izdevās nomedīt.
Turpat Alūksnes pusē bijušas daudzas interesantas aļņu medības. Stāvēju pie nelielas liekņas. Trīs numurus tālāk esošais mednieks ar karabīni uz kaut ko tēmēja uzkalniņā aiz liekņas. Paceļ ieroci, nolaiž, paceļ, nolaiž, šāviena nav. Pēkšņi čaboņa tuvojās un uznāca man virsū desmit metru attālumā, un apstājās – pieaudzis, skaists alnis. Man 16. kalibra gludstobra bise, kas pietiekami kodīgi šauj ar Monolītu. Šāviens, un alnis metās man virsū. Otrreiz izšāvu triju metru attālumā, turklāt metru jau biju palēcis malā. Turpat arī viss beidzās, bet mandrāža tikai tad sākās… Ir sanācis arī izbaudīt klasiskās medņu gaiļa pavasara medības riestā, kad tos vēl varēja Latvijā medīt. Arī nomedīts Alūksnes mežos. Protams, bija celšanās nakts melnumā, lavīšanās pilnīgā tumsā, pielēkšana. Tas nav viegli, toties paliek atmiņā uz mūžu.”
Vairāk lasiet žurnāla Medības augusta numurā
