Mēs tiekamies Valsts meža dienesta Austrumlatgales virsmežniecībā Rēzeknē. Aiz loga ir neliels sals un mazliet puteņo. Virsmežzinis Euģēnijs Upenieks ir viens no tiem vīriem, kas savu dzīvi veltījuši mežsaimniecībai un medniecībai. Tajā skaitā tam, lai medniekiem ik reizi atgādinātu par drošību, arī pieņemtu lēmumus gadījumos, kad drošība medībās medniekam nav bijusi prioritāte. Arī pašam virsmežzinim mednieka stāžs ir vairāk nekā 40 gadu. Vienojamies, ka iztiksim bez oficiālās uzrunas jūs.
Kuras ir svarīgākās lietas tavā dzīvē?
Man tā ir ģimene, darbs un rūpes par nākotni. Kas būs pēc gada, pieciem, kas būs maniem bērniem un mazbērniem. Medības. Man kā Valsts meža dienesta darbiniekam samērā daudz laika sanāk pavadīt mežā. No gada 365 dienām 100 noteikti pavadu mežā. Strādājot, veicot kontroli, dzīvnieku uzskaiti, arī medījot. Man patīk savs darbs un medības.
Kāpēc izvēlējies mežinieka profesiju?
Šī, ja tā var teikt, ir mana otrā profesija. Esmu cēlies no Preiļu puses, Vecvārkavas. Pabeidzis vidusskolu, dienēju armijā. Pēc dienesta biju izlēmis apgūt pārtikas tehnologa profesiju. Bija zināmas iemaņas ēdienu gatavošana. Kad vēlējos iestāties Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, nulles kursa cilvēkiem pēc armijas pārtikas tehnologos nebija – šajā kursā papildus apmācīja priekšmetos, kuros bija iestājeksāmeni. Taču nulles kurss bija mežiniekiem. Piemēram, man nebija zināšanu ķīmijā, taču pateicoties pasniedzējai Druvietei, ķīmija kļuva par manu teju mīļāko priekšmetu. Lieki teikt, ka mežs mani interesēja jau kopš bērnības, jo mājas bija pašā meža malā un tur pavadīju savu bērnību.
Kurš pamudināja pievērsties medībām?
Tas notika pats no sevis. Kad nokārtoju mednieka eksāmenu, sāku braukāt uz Lubānu pie Aivara Zaubes uz medībām. Bijām studiju biedri. Kopš tā laika esmu aizrāvies ar zosu medībām. Nav sezonas, kurā būtu palicis bez nomedītas zoss. Īpaši mīļas man ir zosu medības Ņivju ezerā. Tas ir ezeriņš, kuram viens krasts ir smilšains. Atceros, reiz samedīju piecus putnus, taču vakarā visus nespēju atrast un meklēšana bija jāturpina nākamajā rītā. Taču atradu visus.
Esmu braucis arī šo zosu medībās uz Igauniju. Tur medījām pēc amerikāņu tehnikas, kad mednieki guļ uz lauka slēpņos, izlikts daudz māņputnu un ir labs piesaucējs. Ļoti sekmīgs medību veids.
Un kā ar citiem medību veidiem?
Man patīk medības, kurās dzīvnieku piesauc. Piemēram stirnāzi ar svilpīti. Vienmēr esmu centies izprast, kā dzīvnieks spēj tik precīzi atnākt uz vietu, no kuras viņu sauc. Viņš taču skaņu sadzird mežā pat kilometra attālumā un, metot lokus pa izcirtumiem un jaunaudzēm, atnāk precīzi noteiktā vietā. Piemēram, vilks. Viņš atnāk paskatīties uz vietu, kur esi piegaudojis, pēc stundas! Kaut mēs tā spētu orientēties mežā.
Labos apstākļos man patīk medīt briežus baurī un tāpat aļņus. Alnis, piemēram, ir ļoti uzmanīgs šajā laikā. Un, jo vecāks, jo uzmanīgāks. Taču medībās vienmēr var piedzīvot ko neparastu.
Reiz sēdēju lielā akmens kaudzē. Pūta neliels vējiņš. Priekšā bija auzu lauks, no kura daļa bija nopļauta. Skatos, ienāk divas lielas mežacūkas, izskatās – kuiļi. Taču kāds kuiļus iztraucēja un viņi aizskrēja. Vēl pēc mirkļa laukā ienāca četrgadīgs briežu bullēns un sāka baroties. Viens kuilēns sāka briedēnu pa auzām trenkāt. Briedis sajuta manu smaržu un apstājās uz nopļautās lauka daļas. Tajā brīdī kuilēns arī izskrēja uz nopļautā lauka, lai vēl tālāk padzītu briedi. Tā arī viņš tur palika auzu rugājos. Tā skopuļiem gadās, kad neļauj citiem paēst…
Medījat ūdensputnus Lubāna ezerā. Vai bija grūti pierast pie bezsvina munīcijas, kā to vērtē mednieki?
Protams, bijām pieraduši medīt ar svina skrotīm. Pieredzes nebija. Medījot ar bezsvina munīciju, rezultāti sākotnēji bija vājāki, jo jāšauj tuvākā distancē, jāšauj precīzāk. Taču ir jāmaina ieradumi. No ekoloģiskā viedokļa pāreja uz bezsvina munīciju ir pareiza. Tā daba mums ir viena, tā zeme mums ir tikai viena. Videi tas nāks par labu un, ja nenomedīs pīli lielākā attālumā, tā nav liela nelaime. Ir jātrenējas šaušanā un pacietībā un… nepieciešams izaudzināt labus putnusuņus, kas palīdz atrast medījumu, ja šāviens nav bijis tik precīzs.
Bija draugs, kuram bija putnusuns. Nomedīju četras pīles, kuras iekrita tik biezos meldros, ka tās atrast nebija nekādu cerību. Taču drauga suns atrada un iznesa visas! Tas bija fantastiski!
Un kā ar trofejām, ko likt pie sienas? Vai Diāna bijusi vēlīga?
Tas bija tajā gadā, kad man apritēja 50 gadu. Es pārtraucu smēķēt un… dzinējmedībās ieguvu skaistu staltbrieža trofeju, sudraba medaļas vērtus aļņa ragus, medījot uz gaidi, un bronzas medaļas vērtu aļņa trofeju dzinējmedībās…
Ar sudraba alni bija pamatīgs piedzīvojums divu dienu garumā. Bija ļoti karsts septembris. Pie nesen būvēta meža ceļa biju manījis alni. Paņēmu aļņu bundžiņu (Liepājas kafijas kārba, kas aprīkota ar auklu un piepildīta mitrām sūnām. – Aut.) un devos viņu meklēt. Apsēdos izcirtumā. Pavilku bundžiņu, un pēc minūtes cirsmas galā kāds piecēlās un nāca tuvāk. Uz stigas uznāca… govs. Viņa mani pamanīja un apstājās. Tajā mirkli iznāca arī bullis ar 14 žuburu ragiem. To, ka žuburu ir tik daudz, sapratu tikai vēlāk. Izšāvu trīs reizes un dzīvnieks nokrita. Pārlādēju un gāju klāt. Metros četrdesmit pamanīju aļņa galvu. Viņš uz mani skatījās no papardēm. Jāpiešauj. Izrēķināju, kur viņam kakls, desmitnieks, un izšāvu. Tajā mirklī alnis pielēca kājās un ieskrēja jaunaudzītē. Biju aprēķinos kļūdījies. Lūdzu palīgā draugu ar medību suņiem. Alni ātri atrada. Taču ikreiz, kad tuvojos, viņš devās tālāk. Egles biezas, redzēt nevar. Atsaucām suņus un nolēmām meklēt no rīta. Pārdzīvojumu dēļ negulēju visu nakti. Rīta agrumā atkal bijām mežā. Nostājos vietā, kur iepriekšējā vakarā apstājāmies. Palaidām suņus. Alnis pielēca kājās tikai desmit metrus no manis. Pietika tikai viena šāviena. Izrādās, pirmo šāvienu biju raidījis cauri tukšumiem virs plaušām. Skarta bija tikai viena riba. Vajadzēja šaut sprīdi zemāk. Man ļoti paveicās, ka alni atradām.
Ģimene. Vai jūsu bērni arī izvēlējušies kļūt par medniekiem?
Ģimene ir pieradusi, ka esmu mednieks. Arī abi mani dēli Renārs un Mārtiņš ir mednieki. Azartiskāks gan ir vecākais dēls Renārs. Varu lepoties arī ar trim mazmeitām.
Medījumu gatavojam kopā ar sievu. Es iemarinēju gaļu, un tad gatavojam. Mums patīk labākos gabaliņu ielikt cepammaisā, pievienot kāpostus, kartupeļus, visu likt cepeškrāsnī un pēc kāda laika karaliskas vakariņas ir gatavas.
Vai viegli būt virsmežzinim?
Noteikti nav. Vienam esmu glābējs, kādam citam – ļaunais gars. Par virsmežzini strādāju no 2008. gada. Pirms tam par mežzini un mežsargu. Kopā 30 gadu. Šajā laikā esmu pieņēmis ap 3000 lēmumu par dažādiem sodiem. Arī ar šo telpu, kur ir mans kabinets, saistās interesantas atmiņas. Te bija lieli ragi un ozolkoka galds. Kā students ienācu pa šīm durvīm, lai Ēvalds Pozņakovs, toreizējais MRS direktors, mani pieņemtu darbā. Tagad pats sēžu tajā pašā kabinetā…
Kāpēc, jūsuprāt, mednieki nokļūst situācijās, kurās tiek apdraudēti citi medību dalībnieki?
Viens no iemesliem – mednieki neapzinās lodes lidojuma trajektoriju. Ieroči kļūst modernāki un jaudīgāki, un cilvēkam dažkārt ir grūti saprast, ka lode, kas aizlidojusi vairāk nekā kilometru, joprojām var nodarīt lielu skādi. Zinu, pirms daudziem gadiem Daugavpilī bija gadījums, kad lode, izšauta pret kalnu, pārlidoja tam pāri un lielā attālumā ievainoja kādu cilvēku, kuru mednieks pat neredzēja.
Arī man pašam šajā ziņā ir ļoti nepatīkama pieredze. Masts jau bija beidzies. Pēkšņi atskanēja šāviens, un man virs galvas divu metru augstumā lode nogrieza zaru…
Man pretī bija piecu sešu metru augsta bieza apšu jaunaudze. Kad sanācām kopā, vaicāju, kas notika. Izrādās, kāds no medniekiem, kas stāvēja masta pretējā pusē bija pietupies un izlādēja SKS karabīni. Ierocis bija 45 grādu leņķī, un viņš pa vienai, pārvelkot aizslēgu, ņēma ārā patronas. Viena patrona nesaprotama iemesla dēļ sprāga… Mūs šķīra 300 metru un biezi zari. Tad arī radās pārliecība, ka šaut mastā ar karabīni, stāvot uz zemes, principā nav prāta darbs. Droši ir šaut uz ārpusi, vai šaut no augšas uz leju.
Pirmsākumos, kamēr nebija pieejamas karabīnes, bija problēma ar apaļajām lodēm. Tās lieliski rikošetēja, un tāpēc no tām atteicās.
Ir vairākas lietas – dzinējmedībās vajadzētu sagatavot mastus. Šobrīd tas tiek darīts samērā reti, ne tā kā senāk, kad šajā ziņā bija meža sardzes kontrole. Vēl viens aspekts – paaugstinājumi. Uzskatu, ja šāda medību podesta nav, ar karabīni šaut mastā nedrīkst nekādā situācijā.
Ir mednieki, kuri ir ļoti pašpārliecināti, īpaši gados vecāki. Jaunajiem medniekiem ir mazāk pieredzes, taču ir svaigākas zināšanas. Tāpat viņi baidās kļūdīties un tāpēc ir daudz uzmanīgāki.
Vēl es redzu, ka problēma ir tajā, ka dzīvnieku skaits samazinās un azartiski cilvēki cenšas gūt medījumu par katru cenu… Tas pats nesenais Baltinavas gadījums, kad no Rīgas atbraukušais mednieks šauj, principā nesaprotot, ko.
Bet medības jau nav iešana uz gaļas veikalu…
Jā, protams, nav. Taču daudzi to neizprot. Īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem ir palikusi padomijas domāšana, tā ir problēma. Reiz kāds mednieks man teica: ko tu skaiti tos dzīvniekus, viņi taču no Krievijas atnāks! Bet neatnāks, jo lielā garumā ir ierīkots žogs uz robežas. Esmu runājis ar robežsargiem. Žogs ir izlikts tā, ka mieti ir Latvijas pusē. Ja vilki dzen alni, viņš no Latvijas var, sabojājot žogu, iekļūt Krievijā. Taču pretējā virzienā žogs atspiežas pret stabiņiem, un dzīvnieks tālāk netiek. Alnis to nespētu pat tad, ja viņu trenktu lācis! Iespēju atgriezties dzīvniekam nav. Šādu gadījumu ir samērā daudz.
Kāpēc mednieki, tavuprāt, mastu sagatavošanai pievērš tik maz uzmanības?
Mastu sagatavošanā jāiegulda zināmi resursi. Mēs paši klubā, kurā medīju, regulāri atjaunojam vārnukājas un attīrām stigas mastos, kuros notiek dzinējmedības. Zināms taču, kur dzīvnieki pārvietojas biežāk. Četrus mastus sagatavojam vienā gadā, nākamos četrus – nākamajā. Mastā ar šiem darbiem jāatgriežas ik pēc četriem gadiem. Protams, ir vietas, kur šādi darbi jāveic biežāk. Taču ir arī masti, kurus kādu iemeslu dēļ dzen ļoti reti – paliek nesagatavoti.
Apgalvojumi, ka mastus nevar sagatavot tādēļ, ka jāvienojas ar privāto mežu īpašniekiem, ir tikai atrunas, jo vairumā gadījumu visu var sarunāt, galvenais iet un komunicēt ar meža īpašnieku. Un galu galā, cik tad tādu mastu vajag, cik var izdzīt vienas dienas laikā – četrus, lielākais, piecus. Mastu sagatavošana nav nepadarāms darbs. Tas īpaši svarīgi ir mežacūku medībās, kad viņas nāk pa biezām eglītēm.
Un kā ar drošības instruktāžu pirms dzinējmedībām?
Vairums klubu to ievēro. Neesmu bijis medībās, kur drošības instrukcijas nebūtu vai nepārbaudītu dokumentus. Galvenās tēzes, kas jāpārrunā: aiziešana no masta, šaušana uz neskaidri redzamu mērķi, šaušanas leņķi, blakus mednieka atrašanās vieta. Tie ir četri baušļi, kas jāzina katram. Ja tā nav, medībās nav ko meklēt. Tikai pēc tam jāpārrunā tas, ko konkrētajā dienā un mastā medīs. Noteikti jāpārliecinās, vai ir spilgtās krāsas cepurītes vai, vēl labāk, vestes un cepurītes. Šāds apģērbs izglābis ļoti daudzu cilvēku dzīvību.
Bieži vien medībās ir ciemiņi, kuri nezina konkrētā masta konfigurāciju. Ideālā situācija, kad masts ir taisnstūris, ir ļoti reti. Tāpat, noliekot mednieku uz numura, mednieku vadītājam ikreiz jānorāda atļautie šaušanas virzieni. Konkrētā situācija ir jāizskaidro, lai arī cik laika tas prasītu.
Nedrīkst būt situācija, ka medības vada cilvēks, kurš perfekti nepārzina konkrēto mastu. Klubos zinošu medību vadītāju nav daudz. Parasti divi trīs. Atbildība liela, un cilvēki nelabprāt izvēlas par tādiem kļūt, jo daudz jāmācās un vēl vairāk jāzina, ir jābūt informētam, par to, kas notiek mežā.
Vai mednieki apzinās, cik svarīgi ir ne tikai ievērot drošības prasības, bet rūpēties arī pašiem par savu veselību?
Ja runājam par veselību, tad ne vienmēr. Man nācies satikt medniekus, kuri kādā man neizprotamā veidā iegūst nepieciešamās izziņas par veselības stāvokli un iet medībās, lai gan realitāte ir cita. Es stāvu uz numura, dzirdu, ka suns dzen dzīvnieku. Dzinējs sauc, ka tiek dzīts kuilis, bet mednieks, uz kuru nāk medījums, stāv kā piemineklis. Nekādu emociju. Domāju, viņam sirds apstājusies, dzirde, redze pazudusi. Taču tad, kad kuilis viņam ieskrien kājas, viņš tikai sarosās uz šaušanu… un raida šāvienu nesaprotamā virzienā. Bet mastā ir dzinēji, apkārt citi mednieki!
Kādā citā reizē mednieks nespēj aiziet līdz norādītajai vietai. Kādai struktūrai tam vajadzētu pievērst uzmanību! Vai nu neviens nevērtē cilvēka patieso veselības stāvokli, vai arī ir iespēja, ka viņi lieto kādus medikamentus, kuru ietekmē zaudē spējas adekvāti reaģēt…
Vai sanācis saskarties ar malumedniekiem aci pret aci?
Šādu brīžu ir bijis visai daudz. Kad vēl strādāju par mežzini pagājušā gadsimta 90. gados, klaju noteikumu pārkāpumu bija vairāk. Pēdējā laikā, ņemot vērā, ka strādā medību inspektori, malumedniecība ir gājusi mazumā.
Atceros kādu epizodi, kuras sekas izjūtu vēl tagad. Aizturot kāda kluba vadītāju ar nelikumīgi nomedītu briežu bulli, viņš centās aizmukt un man gandrīz uzbrauca virsū ar traktora piekabi, traucoties pa arumiem ar pilnu cuku. Labi, ka viņa kolēģis mani noķēra un ievilka piekabē. Tiesvedība vēl turpinās pēdējā instancē.
Mēneša personība Euģēnijs Upenieks. Drošība – tā nav tikai tukša skaņa
Lasi un abonē žurnālu Medības!
