Tikai retais vīnogu audzētājs Latvijā nezina Gata Kužuma vārdu. Viņam ir lielākā vīnogu stādu kolekcija Latvijā un vīns, kas pat pieredzējušiem vīnziņiem liek mainīt viedokli par to, ka Latvijā nav iespējams izaudzēt vīnogas lieliskam vīnam. Gatis ir pārliecināts – ja ko dari, jācenšas būt labākajam šajā jomā. Taču, kad gribas gūt mieru un atpūtu, viņš dodas medībās. Tikai tur var novērtēt to laiku, kas mums šajā pasaulē atvēlēts.
Kāpēc tu esi mednieks?
Man tā ir atpūta! Atpūta no ikdienas steigas un darbiem, kas burtiski dzen viens otru. Oficiāli par mednieku kļuvu 18 gadu vecumā. Savukārt dzinējos sāku iet, kad man bija 15 gadu. Taču tad sākās dzīves posms, kurā pārtraucu medīt. Tam vienkārši nepietika laika. Es nemedīju gadus desmit. Jā, maksāju klubā biedra naudu, taču uz medībām negāju. Kad draugi vaicāja, kā veicas medībās, mana atbilde bija: “Nav laika! Nav laika!” Mēdzu jokot, ka sevi nav laika satikt, kur nu vēl sievu!
Kāds no draugiem uz mani tā nopietni paskatījās un noteica: “Jā, šitā jau tev arī nomirt laika nebūs…” Es par to ļoti aizdomājos un sapratu, ka vienīgais variants, kā atpūsties un sakārtot savas domas, ir vakarā nolikt visu malā un aiziet uz lūri (gaides medībām). Tu vienkārši apsēdies un esi spiests izslēgt mobilo tālruni. Tur tu nevari atbildēt uz tālruņa zvaniem. Tu klausies putnu dziesmas, vēro dzīvniekus, kas iznākuši no biezokņa. Vai tu vienmēr vēlies spiest ieroča sprūda mēlīti? Visbiežāk ne. Man pat ir bijis tā, ka medību biedrs īsziņā vaicā, vai metam mieru. Es atbildu: “Jā! Man jau brīkšķinās! Ejam mājās, kamēr nav atnākuši!” Tu esi bijis mežā, un tavs prāts ir atpūties! Tas ir galvenais. Galvenais ir emocijas un piedzīvojums. Lai gan arī medījums ir svarīga medību procesa sastāvdaļa.
Reiz uzkāpu medību tornī. Tas briesmīgi šūpojās! Bija nopuvusi viena savilce. Nolēmu vēlāk braukt uz citu tornīti turpat blakus. Jā, iznāk cūkas, taču aiziet… pie tās pirmās luktas. Jau sāku čortoties. Iznāk brieži un… dodas tajā pašā virzienā. Tad pašā galā iznāca kuilis un arī ganījās turpat! Es vai prātā juku un zvērēju, ka nākamajā rītā atbraukšu un TO luktu salabošu. Gala rezultātā iznāca vēl viens kuilis un atkal devās pirmās luktas virzienā. Taču kuili izbiedēja brieži, un tas pagriezās manā virzienā. Nekādi nespēju saprast, cik tālu ir dzīvnieks. Tas paostīja gaisu, un es vai pamiru… Nu ir dimbā! Taču kuilis turpināja skriet man tuvāk. Vairs kavēties ar šāvienu nedrīkstēja! Tā es tiku pie lielākajiem kuiļa ilkņiem, kādi man ir! Lūk, tas ir interesanti, bet, ja šāviens seko, tikko kā dzīvnieks iznācis no meža, piedzīvojums izpaliek!
Bet kurš tad tev pielaida to medniecības bacili?
Tas man ir no tēva. Viņš bija kaislīgs mednieks. Nekas liels jau mūsu pusē nebija, medīja pa kādam āzītim, retāk mežacūkai. Atceros, ja kādreiz tēvam iedeva pa kādai papīra licencei, vienmēr tika atgādināts, lai tikai atdod atpakaļ… Tas, ko nekādā gadījumā neatzīstu, ja dzīvnieks tiek nomedīts tā saudzēšanas laikā. Savā dzīvē pats esmu nomedījis tikai vienu stirnu un to pašu pirms apmēram 20 gadiem. Šī stirna postīja manu mazdārziņu… Mani vairāk interesē stirnu āži. Trofeju dēļ.
Mums nebija arī briežu. Tā nu iegājās, ka arī briežu govis mēs nemedījām. Ir kolektīvi, kuru platībās ir daudz govju un lieli postījumi. Tur, protams, govis jāmedī. Taču man ir paveicies – klubā, kurā medīju, situācija atbilst manai psiholoģiskajai noskaņai. Saudzējam govis, un nu jau pēdējos divus gadus mums sāk iebauroties arī buļļi.
Tagad mums ir gan cūkas, gan brieži.
Tāpat, manuprāt, nav īsti pareizi censties medīt tikai briežu buļļus ar zelta medaļas vērtiem ragiem, bet citus ne. Domāju, tas ir tāpat kā dzīvē, kad tu pamazām audz, gūsti panākumus. Vispirms tu nomedī špīserīti, tad krūminieku un tā pamazām attīsti savas prasmes, zināšanas un gūsti arvien vērtīgākas trofejas. Bet, ja tu uzreiz sāc tikai ar zeltiem, tev var pazust prieks par katru nākamo trofeju. Vajag ļaut, lai tas jaunais mednieks kļūdās un nomedī to perspektīvo. Nākamajā reizē viņš patiešām zinās, kāds bullis ir saudzējams.
Tā būs arī sava veida dzīves skola.
Protams! Būsim godīgi! Lielākoties taču mācamies no savām, nevis no citu kļūdām.
Un kā tev ar paša kļūdām?
Savulaik bieži gadījās nopūdelēt. Īpaši, ja briedis bija skrējienā. Cūkai varēju trāpīt, briedim – ne. Tu, cilvēks, šauj, šauj un nekā. Esi pat gatavs plinti sasist! Visi citi vainīgi, tikai ne es! Rezultātā ieslēdzu datoru. Biju nomērījis, ka briedis man bija 200 metru attālumā. Noskaidroju brieža skriešanas ātrumu. Sameklēju savas munīcijas ballistikas rādītājus. Atklāju, ka tikmēr, kamēr manis izšautā lode nolido tos 200 metrus, briedis atkarībā no ātruma aizskrien sešus līdz 12 metrus! Un ja tu vēl šāviena brīdī apturi ieroci… Viss ir tikai slikti!
Nākamajās medībās mani nolika uz atpēdām. Man pa galvu mijās metri un ātrumi. Biju teju vai nelaimīgs! Pie sevis lūdzos, kaut tikai tas briedis nenāktu! Bet tas nāca… Mazāk nekā 100 metru attālumā. Es cēlu plinti, bet briedis mani pamanīja, pieplaka un sāka skriet… Vilku līdzi, pagāju ar tēmēkli tam garām un nospiedu sprūda mēlīti. Briedis tajā mirklī apmeta kūleni un palika guļam. Žēl, ka tajā brīdī nebija neviena, kas varēja nobildēt manu sejas izteiksmi! Skatījos uz briedi un plinti. Šoks! Biju trāpījis kaklā… Un no tā laika aizgāja. Sapratu, cik jāņem priekšā, lai trāpījums būtu veiksmīgs.
Taču bijis arī tā, ka pat pēc trim trāpījumiem desmitniekā dzīvnieks turpina skriet un tikai vēlāk apstājas. Bet tajā mirklī kaut tas būtu acis pamirkšķinājis vai sarāvies.
Kurš no medību veidiem tev sirdij ir tuvāks – gaides medības vai medības ar dzinējiem, varbūt putnu medības?
Es savulaik patiešām braucu pīļu medībās. Ļoti patika, taču tā plūkšana un māja, kas vienmēr pēc tam pilna ar spalvām… Kādreiz ļoti patika sloku medības. Reiz nomedīju zosi, un atkal tas pats. Sieva piedraudēja, ja vēlreiz atnesīšot kādu putnu, es palikšot aiz durvīm. Turklāt manā ģimenē neviens īsti to putnu nevēlas ēst.
Tāpat man ir pārliecība, ja medījumu nevar izmantot pilnībā, to nevajag medīt. Nedrīkst atņemt dzīvību citai dzīvai būtnei tikai tāpēc, lai apliecinātu, piemēram, savas šaušanas prasmes. Ja ir vēlme trenēties šaušanā, to var darīt šautuvē, šaujot māla šķīvīšus. Putni tam nav domāti. Un vispār medībās trenēties šaut nav ētiski. Tam ir šautuve. Tāpat, piemēram, lapsu medībās. Ja reiz raidīji šāvienu, ej un pacel medījumu. Citādi nebija jāspiež sprūda mēlīte. Kāpēc atņemt lopiņam dzīvību, ja tev to dzīvnieku nevajag?
Tāpat man ir lūguši pārdot medījuma gaļu, desas. Bet es nevaru. Es varu tikai pacienāt vai vienkārši iedot. Jā, iespējams, es no tā cilvēka kaut kad kaut ko saņemšu pretī, bet tas būs citādi nekā norēķināšanas ar naudu. Tiklīdz es sākšu tirgot medību produkciju, tas jau būs bizness, kam nav nekāda sakara ar patiesu vēlmi doties medībās. Tad ir jābūt profesijai – mednieks. Ja mednieki medī dzīvniekus un tos nodod, lai norēķinātos par platībām, ieguldītu iegūto naudu savas medību saimniecības attīstībā, tā ir cita lieta.
No pārējiem medību veidiem man vairāk patīk gaides medības. Man patīk vērot dabu. Patīk, ja kāds dzīvnieks iznāk un saista manu uzmanību. Es tos mēdzu arī filmēt. Salīdzināt, kā tie aug, attīstās gadu gaitā. Arī dzinējmedības sniega apstākļos ir lieliskas. Piesnidzis mežs līdzinās pasaku pilij, kurā dzirkstī mednieku joki. Tas ir lieliski! Un tomēr dzinējmedībās nav iespējams dzīvnieku nomedīt tā, lai tajā būtu pēc iespējas mazāk adrenalīna. Tas ir būtiski, ja vērtējam gaļas kvalitāti. Respektīvi, medījumam ir jākrīt momentā.
Pašlaik vēroju kādu stirnāzi. Mums ir noteikts, ka medniekam ir, ja tā var teikt, piestiprināta konkrēta teritorija. Jā, vienojoties ar kolēģi, var iet uz lūri viņa tornī, taču nedrīkst medīt stirnāzi.
Kāpēc?
Iespējams, šis mednieks stirnāzi audzē un cer uz vērtīgāku trofeju. Āzis ir izteikts nometnieks un tālu neaiziet.
Kā tu vērtē to, ka stirnas ir medījamas nelimitēti?
Pirms tas notika, tika apgalvots, ka nu visas stirnas tiks izmedītas. Taču tā nenotika. Nomedīšanas apjoms vismaz man zināmajos mednieku klubos ir būtiski samazinājies. Stirnu medī tie, kurus šis medību veids patiešām interesē un interesē stirna kā medījums. Turklāt nu patiešām iespējams pievērsties stirnu selekcijai, neviens neglabā nomedīšanas atļauju un necenšas nomedīt pirmo daudzmaz jēdzīgo āzi, ko ieraudzījis. Un stirna tāpat nav tas dzīvnieks, ko jācenšas medīt dzinējmedībās. Iespēja izdarīt vienu precīzu šāvienu daudz lielāka ir gaides medībās. Savukārt dzinējmedībās tas visbiežāk būs trāpījums pa lāpstiņu vai vēderā. Ne vienā, ne otrā gadījumā attiecībā uz stirnu un medījuma gaļas kvalitāti tas nav labi.
Tēvs tev ir piespēlējis vēl kādu dzīves jomu, kurā esi guvis panākumus.
Jā, tā ir vīnogu audzēšana un vīna darīšana. Arī tā man ir atpūta, kad aizeju uz vīna dārzu un tajā strādāju. Tikai atšķirībā no medībām tajā laikā es tomēr atbildu uz tālruņa zvaniem. Man ir 500 šķirņu vīnogas – lielākā kolekcija Latvijā. Ap 20 šķirņu esmu selekcionējis pats. Es esmu arī pirmais Latvijā, kas oficiāli ievedis Marquette šķirnes vīnogas. Man vienīgajam ir ekskluzīvas tiesības izplatīt šīs šķirnes vīnogas Baltijas valstīs. Man ir līgums ar Minesotas universitāti. Interesanti, ka līgums paredz iespējas audzēt tikai tik stādu, cik iegādāts, un pavairot stādus pircējs nedrīkstēs. Tāpat nedrīkstēs pārdot ne ogas, ne sulu, tikai vīnu. Tas ir tāpēc, lai neviens, kam nav licences, nevarētu ražot šīs markas vīnu.
Vai Latvijā patiešām ir vīnogu audzēšanai piemērots klimats?
Protams! Ir vīnogas, kuras jāaudzē siltumnīcā, taču ir šķirnes, kas labi jūtas atklātā laukā un ziemā nemaz nav jāpiesedz. Un cik interesanti – vīnogas ēd visi meža iemītnieki! Tajās ir daudz cukura, šķiedrvielu un citu bioloģiski aktīvo vielu. Stirnas var nograuzt visus sulīgos dzinumus. Par viņu nedarbiem esmu bijis dusmīgs, taču neviena stirna par šādiem grēkiem vēl nav sodīta. Savukārt ogas ēd jenotsuņi, lapsas, āpši, par putniem nemaz nerunājot! Pat suns ēd vīnogas!
Vai neesi apsvēris iespēju medīt uz lūri savā vīna dārzā?
Tornītis man ir, taču no tā tikai vēroju, nevis medīju. Būtu interesanti. Piemēram, mēdz teikt, ka ir brūkleņu buks – tāds, kas dzīvo mežā un pārtiek tikai no brūkleņu lapiņām. Nezinu, cik tajā ir taisnības Manā vīna dārzā varētu būt vīnogu buks…
Kā tu iesāki nodarboties ar vīnogām?
Pie mājas auga tēva stādītās vietējās šķirnes, kā es domāju. Jā, bija garšīgas, saldas, ar kauliņiem un bez. Tēvs devās mūžībā. Un tad kādā vasarā pie tēva mājas stūra ievēroju kādu vīnogu, kurai bija ļoti liels ķekars un ogas teju puse mana īkšķa. Piegāju pie krūma, lai pārliecinātos, vai mani kāds neāzē. Nē, ķekars patiešām bija izaudzis un ienācies te. Mana tēva mājās. Garša bija lieliska. Šķiet, tas bija tēvs, kurš jau no citas pasaules man lika nodarboties ar vīnogu audzēšanu, parādot, ka tas ir iespējams. Viņš šīs vīnogas ražu nebija sagaidījis. Vērīgāk ieskatoties, pie sienas uz stieples atradu arī šķirnes nosaukumu – Osobij. Tā manā mantojumā nonāca izcila deserta vīnogu šķirne. Ar to tad arī aizsākās mana aizraušanās ar vīnogām un jaunu galda vīnogu šķirņu meklēšana un pārbaude. Sapratu, ka tas ir man.
Vai vīnogas ir grūti audzējama kultūra? Pietiks laika arī medībām?
Laika pietiks, lai gan aug 5000 stādu. Jā, labā siltā laikā vīnoga var izaugt par 20 centimetriem garāka tikai vienā dienā. Piecas dienas un metrs. Sakop stādus, un pēc nedēļas rindas jau sagājušas kopā. Tad jāņem talkā krūmgriezis.
Kopjot vīnogas, nekā supersarežģīta nav – svarīgi ir pagājušā gada dzinumi. Tieši tie nodrošina šī gada ražu. Vecie nav jāatstāj. Tos var izgriezt. Uz krūmu vajadzīgi 40 pumpuri. Vīnoga ir liānas tipa augs, kas visu laiku cenšas sniegties pēc saules. Lai to novērstu, dzinumi ir jānoliec uz sāniem apmēram 50 centimetrus no zemes un jānostiprina, lai tad, kad uz dzinumiem būs ogas, tie nenolīktu līdz zemei. No pumpuriem uz augšu aug dzinumi. Kad tiem parādās ūsiņas un ja nav ķekaru aizmetņu, tam to vairāk nebūs. Šos dzinumus var izgriezt un krūmu izretināt, ja vien tas nav domāts kā aizvietojamais zars, kas ražos nākamajā sezonā. Tā rīkojas ar sedzamajām galda vīnogām. Ja zaram ar ķekariem galotne ir saliekusies, viss kārtībā, spēka tam pietiks, ja taisna, kāds ķekars jānoņem.
Ja par krūmu aizmirst, tas pāraugs un to vairs nebūs iespējams sakārtot, atsēdināt atpakaļ. Tā ir lielākā problēma cilvēkiem, kuri izvēlas audzēt vīnogas.
Vai šķirnes izvēle ir gaumes jautājums?
Jā, tā tas ir. Ir muskata, ir tādas, kas garšo pēc upenēm vai karameļu un pat īrisa konfektēm. Ir iespējamas dažnedažādas krāsas, formas un izmēra ogas, ak kauliņiem un bez.
Vai tu vari atspēkot teicienu, ka labākais no vīniem ir degvīns?
Mierīgi! Es, piemēram, pats degvīnu nelietoju un pat spētu atšķirt, ja konjaks būtu ar to atšķaidīts. Degvīns ir ķīmiski radīts produkts, ko var izgatavot praktiski no jebkā, arī akmeņoglēm. Savukārt vislabākais vīns ir tas, kam radot esi ielicis nelielu daļu savas dvēseles, var teikt – pat savas dzīves, kas iegūts no tevis izlolotām un izaudzētām vīnogām.
Vīns nav tikai dzēriens, tas parasti ir daļa no ēdiena baudīšanas kultūras.
Labs vīns kopā ar gaļas ēdienu veido pavisam citu ēdiena baudīšanas stilu, citu attieksmi pret ēdienu kā tādu. Iedomāsimies situāciju, kad mednieku mājā pēc medībām tiek pagatavots medījums un skaistā vidē tas tiek pasniegts kopā ar glāzi laba sarkanvīna… Sarkanvīna, kas iegūts no Latvijā audzētām vīnogām. Diemžēl tas pagaidām ir tikai sapnis.
Vīnogu audzēšana un vīna darīšana paņem lielu daļu mana laika un ģimenes līdzekļu. Bez ģimenes – sievas Kristīnes, dēlu Mārča un Didža, meitas Sonoras – atbalsta un palīdzības tas nebūtu iespējams.
Vienu brīdi bija tā, ka jau gatavojos visam atmest ar roku. Aizvadītajā rudenī piezvanīju vairākiem pazīstamiem vīnziņiem. Viņi principā neatzīst Latvijas vīnus. Piedāvāju nodegustēt manu vīnu. Viņi apsolīja to izdarīt, taču uzreiz pabrīdināja, lai necerot ne uz ko labu. Lūdzu teikt, kā ir. Ja vīns būtu slikts, patiešām darbošanos šajā jomā pārtrauktu. Pēc laika viņi piezvanīja un teica, ka esot negaidīti un patīkami pārsteigti… Es esot uz pareizā ceļa. Pēc šādas recenzijas mest plinti krūmos būtu ļoti neapdomīgi. Vīnziņi skaidroja, ka līdz šim domājuši, ka Latvijā vīna nav… Tā nu piedāvāju savus vīnus restorāniem. Tas ir stimuls turpināt, lai gan peļņa tik un tā ir ļoti neliela – visu laiku jāinvestē ražošanā.
Vīnogas nav tikai ogas un vīns. Teic, ka tas ir vēl arī līdzeklis, kas palīdz uzlabot veselību.
Par to esmu pārliecinājies pats uz savas ādas. Tas bija 2013. gads. Gulēju gultā un skatījos raidījumu 900 sekundes. Ekrānā bija vīnogu ķekars un skanēja informācija, ka vīnogu kauliņu ekstrakts pilnībā iznīcina kakla vēža šūnas, neskarot veselās šūnas. Būtu noklausījies un nekas, taču mani ieinteresēja, kas tas tāds – vīnogu kauliņu ekstrakts. Biju dzirdējis par eļļu. Bet kauliņus pats pēc vīna darīšanas vienkārši izmetu. Sāku meklēt informāciju. Ievēroju, ka praktiski visām vēnu zālēm sastāvā ir vīnogu kauliņu ekstrakts. Beidzot ārzemēs to izdevās iegādāties. Atsūtīja tādas kapsulas. Kāds mans paziņa tolaik strādāja uzņēmumā Olainfarm. Viņš minēja, ka ekstrakts parasti ir izvilkums spirtā. Šajā gadījumā vīnogu kauliņu izvilkums spirtā. Savukārt endokrinologs, ar kuru konsultējos, apgalvoja, ka spirts principā nav vajadzīgs. Ja ir paši kauliņi, kāpēc tos pirms lietošanas mērkt spirtā? Atvēru tās kapsulas un atklāju, ka tur patiešām ir samalti kauliņi un pievienots nedaudz balta pulverīša. Pie farmaceita noskaidroju, ka tas ir… konservants, lai samaltie kauliņi nesākt pelēt. Principā viela, ko būtībā nevajag. Saturu izbēru tējkarotītē un sapratu, ka dienas deva ir viena tējkarotīte bez kaudzītes. Un pašu kauliņu man netrūkst. Tāpat kā visiem, kas audzē vīnogas un dara vīnu.
Biju ciemos pie kāda mana paziņas. Rīkstnieka, arī mednieka. Cilvēks stipri kliboja. Vaicāju, kas viņam kaiš. Vīrs atbildēja, ka vecums. Es teicu: “Nu, un?” Esot vēl arī cukurslimība. Es teicu: “Nu, un?” Esot arī podagra. Aicināju viņu ciemos un iedevu vīnogu kauliņus. Tie man ir vīna ražošanas blakusprodukts, lai gan ir jāiegulda milzu darbs, lai tos atdalītu, izskalotu un izžāvētu. Tikai pēc tam tos var malt un lietot kā uztura bagātinātāju.
Mans paziņa tos lietoja vairākus mēnešus, un notika tas, kam bija jānotiek. Vispirms viņam atgriezās naktsmiers, tad kājas sāka dzīt. Un viņš nav vienīgais. Arī pats esmu uzlabojis savu veselību. Uzlabojas cukura līmenis, samazinās holesterīna līmenis, uzlabojas asiņu attece no vēnām un nepampst kājas. Nostiprinās kapilāri. Protams, jārēķinās, ka iegriezums pirkstā asiņos ilgāk, jo asinis tik ātri nerecēs. Mazinās iespēja, ka veidosies trombi. Par to visu esmu pārliecinājies pats uz savas ādas. Iespējams, ja to es būtu uzzinājis agrāk, mans tēvs vēl būtu dzīvs…
Respektīvi, jādara vīns, lai iegūtu biezumus, kuros ir kauliņi. Biezumi jāskalo un jāžāvē. Starp citu, svaigas vīnogu lapas samazina cukura līmeni, tās der arī tējai. Lapas var sālīt un izmantot dolmas pagatavošanai. Tā ir vīnogu lapās ietīta un sautēta liesa gaļa. Parasti jēra, taču var izmantot arī medījuma gaļas pagatavošanai.
Un vīnogas aug daudzos dārzos, taču tikai retais zina, kā tās izmantot pēc iespējas pilnīgāk. Mums apkārt ir tik daudz augu, kas var palīdzēt, tikai mēs to nezinām. Bet meža dzīvnieki zina. Esmu ievērojis, ka stirna ganoties neplūc visas lapiņas pēc kārtas, bet tikai noteiktas. Arī mājas mincis mēdz nokost ļoti konkrētus zāles stiebrus. Un tās nav nejaušas darbības.
“Kāpēc atņemt lopiņam dzīvību, ja tev to dzīvnieku nevajag?”
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
