Runājot par selektīvajām medībām, pirmais, kas ienāk prātā, ir skaistas staltbrieža trofejas izstādēs, kas ļauj spriest par kopējo populācijas stāvokli – dzimumu un vecuma struktūru, veselību, trofeju kvalitāti. Nedaudz tiek domāts par stirnu selekciju, ievērojami mazāk mednieki runā par aļņu atlasi. Par mežacūku selektīvajām medībām teju visi tikai pavīpsnās. Ja nomedī lielu trofejas kuili, to drīzāk uzskata par veiksmi, nevis likumsakarību. Protams, katrs mednieks vēlas nomedīt cienījamu mežakuili, bet lielākā daļa tiek tikai pie trīs un četrus gadus veciem rukšiem. Un kur tad visi Ferdinandi? Kā tikt pie mūža mežakuiļa? Veidot pareizu populāciju!
ĀCM neatkāpjas
Āfrikas cūku mēris (ĀCM) neatkāpsies vēl daudzus gadus, tādēļ mednieki nedrīkst sākt audzēt mežacūku populāciju, kāda tā bija pirms mēra. Vēl ne! “Mēs uzskatām, ka ir iespējams trešais un var būt arī vēl citi slimības izplatības viļņi. Tādēļ mēs joprojām aicinām medniekus kontrolēt mežacūku skaitu visā Latvijā,” iepriekš kādā sarunā norādīja Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vadītājas vietnieks Mārtiņš Seržants. Saskaņā ar Valsts meža dienesta datiem 2021./2022. gada sezonā Latvijā bija 26 000 mežacūku, kas ir par 4000 vairāk, nekā novērtēts vēl gadu iepriekš. Pieaugums ir, lai gan tas nav ļoti liels. Atgādināsim, ka pirms pandēmijas mums bija vairāk nekā 74 000 mežacūku. Mednieku kluba Plauži valdes loceklis Artūrs Pencis ir apņēmies sava medību kolektīva platībās iekopt pareizi strukturētu mežacūku populāciju, audzēt trofejas kuiļus un ieturēt optimālu šīs sugas dzīvnieku skaitu. Tajā pašā laikā viņš ir gatavs atsākt populācijas samazināšanu, gadījumā ja sāksies jauns ĀCM uzliesmojums. “Pēdējo gadu laikā mūsu platībās tikai vienu reizi ir bijusi ĀCM pozitīva mežacūka un tā nav nomedīta, bet gan atrasta mētājamies tranzīta lielceļa malā. Tas bija kuilis. Dzīvnieku savāca PVD un, veicot analīzes, konstatēja, ka tas ir ĀCM pozitīvs. Man tas šķiet diezgan aizdomīgi,” pastāsta Artūrs Pencis. Kopš paša ĀCM epidēmijas sākuma kluba mednieki cītīgi pildījuši PVD rīkojumus samazināt mežacūku populāciju, taču pēdējos gados saslimšanas gadījumu nav bijis. Arī pēc minētās mežacūkas atrašanas mednieki nemainīgi nodevuši rukšu asinis un audus analīzēm un nevienai nav bijušas ne antivielas, ne pozitīvs ĀCM rādītājs.
Ir jāatrod zelta vidusceļš!
Artūrs Pencis, kurš jau vairākus gadus velta laiku sava kolektīva medību platību sakārtošanai un mednieku un sabiedrības izglītošanai, ir izveidojis prezentāciju, kurā stāsta arī par mežacūku selekciju.
Prezentācijas sākumā ir minētas tēzes, ko var uzskatīt par pamata principu:
1. Medību kolektīvi grib medīt maksimāli daudz, neiedziļinoties tajā, cik reāli daudz viņi DRĪKST nomedīt. Joprojām daudz kur pastāv uzskats: Nenošausi tu – nošaus kaimiņi!
2. Medību kolektīvi medī pārāk maz, baro bezjēdzīgi daudz un saaudzē dzīvniekus, kā rezultātā rodas postījumi un domstarpības ar saimniekiem!
Populācijas novērtēšana
“Pirmais un galvenais, ir noteikt, kāds ir šīs sugas dzīvnieku optimālais skaits konkrētajās medību platībās. Protams, ir jāņem vērā platību izmērs un bonitāte, taču galvenais ir līdzsvars starp lauksaimnieku un mednieku interesēm. Ja platības sastāv no meža masīviem, purviem un krūmājiem un lauksaimniecības platību īpatsvars nav liels, medību kolektīvs var atļauties lielāku mežacūku blīvumu. Savukārt, ja iecirknī ir daudz labības un citu kultūru sējumu, kur mežacūkas rada postījumus, šo dzīvnieku blīvumam jābūt mazākam, citādi būs problēmas ar zemes īpašniekiem un zemniekiem,” saka kluba Plauži pārstāvis, piebilstot, ka viens no obligātajiem priekšdarbiem ir populāciju monitorings. Vaicāts, kā MK Plauži un viņš personīgi veic dzīvnieku uzskaiti, Artūrs Pencis paskaidroja: “Mežacūku populācijas novērošanu vislabāk veikt naktī ar termokameru, aplūkojot lauksaimniecības platības un perspektīvākās mežacūku uzturēšanās vietas.” Starp citu, kā vienu no mednieku un lauksaimnieku domstarpību risinājumiem Artūrs Pencis redz piebarošanas lauciņus un mežacūku pievilināšanas vietas. Viņš paskaidro: “Tradicionāli, mednieki veido barotavas un piebarošanas platības, lai ērti un sekmīgi nomedītu dzīvnieku. Patiesībā, ir jābūt otrādi. Piebarošanas lauciņi un barotavas ir jāierīko dziļāk mežā un tur nevajadzētu medīt. Galvenais mērķis ir atturēt dzīvniekus no lauksaimniecības platību apmeklējuma. Medīt vajag laukmalēs un pārejas vietās, bet piebarošanas lauciņos un pie barotavām ir jāsaglabā klusums un miers.”
Izvērtējot sava kluba iecirkni, kas aptver ap 10 000 ha, MK Plaužu valdes pārstāvis uzskata, ka tās ir piemērotas 100–150 mežacūku dzīvošanai. “Tādam skaitam būtu jābūt pirms sākas sezona. Tad gadā mēs varam atļauties nomedīt 60–80 dzīvniekus.”
Artūrs Pencis uzsver, ka mežacūku nevar būt par daudz un nevar būt par maz. Ir jāatrod vidusceļš: “Mūsu platībās optimālais skaits ir no desmit līdz piecpadsmit mežacūkām uz 1000 hektāriem. Tad medniekam ir ko medīt un tajā pašā laikā lauksaimniekiem nav lielu postījumus. Tas gan neattiecas tieši uz kuiļiem, bet gan uz populāciju kopumā.”
Kas un cik ir jāmedī?
Populācijas pastāvēšana un veselība lielā mērā ir atkarīga no tās dzimumu un vecuma struktūras. Variējot konkrēta vecuma un dzimuma dzīvnieku nomedīšanas apjomus, var mainīt dzīvnieku skaitu un uzlabot trofeju kvalitāti.
“Es teiktu, ka pavasarī 80% no nomedītajiem ir jābūt pērnajiem. Cik vien iespējams. Tik un tā visus nenomedīsi. No septembra akcents jāliek jau uz šī gada sivēniem. Kas notiek ar kuiļiem? Kā ir lielākajā daļā kolektīvu? Iznāk vieninieks, uzreiz pa ribām. Bet ir jāsaprot tāda lieta: ja nebūtu cilvēku, dabā pieaugušo mežacūku dzimumu proporcija būtu viens pret viens, proti, nobriedušo mātīšu un tēviņu skaits būtu aptuveni vienāds. Tāpat kā visās citās sugās. Uz to arī ir jātiecas,” saka Artūrs Pencis. Turpinot sarunu par mežacūku selektīvajām medībām, MK Plauži valdes loceklis paskaidro, ka ar šādu nepareizu medīšanu lielākajā daļā kolektīvu situācija ir gaužām bēdīga. Ir viens divus trīs gadus vecs kuilēns, kas aplec visas mātītes: “Tam kuilēnam ir labi! Bet, no otras puses, nav pareizi, ka viens pusaudzis apsēklo visas mātītes. Ļoti reti, kad kolektīvos ir četrus piecus gadus veci kuiļi. Kad populācija ir ļoti liela, kāds, protams, izaug līdz tādam vecumam, tomēr piecus sešus gadu veci kuiļi tiek nomedīti ļoti reti,” stāsta Artūrs Pencis.
Kā izvēlēties kuili, kas ir sasniedzis mērķa vecumu
Ikvienam medniekam ir zināms, ka mežacūka bieži vien izskatās lielāka, nekā tā ir. Sevišķi ziemā, kad apmatojums ir ievērojami biezāks, vai stresa situācijā, kad garie sari uz muguras ir pacelti. Tādēļ uz aci pēc izmēra vecumu noteikt nevar. Kā novērtēt kuili pirms šāviena? MK Plauži pārstāvis paskaidro: “Ja kuilis ir pagriezis galvu un skatās uz tevi un tu redzi abās pusēs ilkņus rēgojamies, var medīt. Tā ir viena no pazīmēm, kas liecina, ka mežacūkas tēviņš ir pietiekami vecs. Šo es iemācījos pie kolēģiem Ungārijā, kur šāds princips tiek ievērots daudzus gadus un kuiļu viņiem ir gana daudz. Protams, var gadīties, ka viens ilknis ir nolauzts un nav redzams, bet esošajam jābūt labi saskatāmam no priekšas, nevis tikai tad, kad dzīvnieka galva ir pavērsta profilā. No sāniem arī četrgadīgam kuilim ilkņus var redzēt.” Artūrs atklāj, ka viņa kolektīvā mežacūkas nav tikušas medītas divus gadus. Un pēdējos divos gados vieninieki tiek saudzēti. Rezultātā katrās medībās uz gaidi vai dzenot tiek manīti viens vai vairāki vienpatņi rukši. “Es rēķinu, ka mūsu iecirknī šobrīd it kādi piecpadsmit kuiļi. Man ir zināmas kādas trīsdesmit piecas vai četrdesmit reizes, kad veči nav nospieduši sprūda mēlīti. Ja mēs būtu medījuši kā agrāk, šo vieninieku nebūtu. Tagad mums ir divi trīs četrgadnieki, viens kuilis varētu būt piecus gadus vecs un jau medaļas vērts. To es esmu redzējis medību kamerās. Man pašam arī palaimējies nomedīt vienu kuili, kas bija vecāks un ilkņi ir tīrs zelts. Tagad no esošajiem piecpadsmit kuiļiem kādi desmit ir divus trīs gadus veci. Nākamajā gadā tie būs jau trīs četrus gadus veci – pārlēks nākamajā kategorijā. Un nākamgad no pērnajiem pienāks klāt vēl kādi piecpadsmit,” paskaidro Artūrs Pencis. Šādi saimniekojot, diezgan ātri var pienākt brīdis, kad mežacūku tēviņu ir pārāk daudz. Kā saprast, ka optimālais skaits ir pārsniegts? “Kad uz laukiem katru vakaru redzi vairākus kuilēnus pa vienam, tad var pieņemt lēmumu nomedīt piecus sešus divgadniekus,” atbild Artūrs Pencis.
Dzinējmedībās – otro
Kāda ir ierastā prakse dzinējmedībās? Ja nāk viena mežacūka, to var medīt. Ja nāk bars, pirmās trīs nešauj. MK Plauži rīkojas citādi: “Šogad mums būs šādi noteikumi. Ja nāk viena pati mežacūka, to medīt nedrīkst, izņemot gadījumu, ja tu skaidri redzi, ka tas ir šī gada sivēns. Būtu muļķīgi gaides medībās vieniniekus saudzēt un apsist tos dzinējmedību laikā. Kāda jēga? Ja nāks bars, tad varēs medīt, sākot ar otro. Kāpēc? Pirmā parasti ir lielākā sivēnmāte. Pārējās arī ir mātītes, bet daudz jaunākas. Lai ierobežotu mežacūku radītos postījumus un kontrolētu dzīvnieku populāciju, mēs medīsim jaunākās sivēnmātes, saglabājot lielās mātītes. Nemedījot sivēnmātes, cūku skaits var pieaugt ļoti strauji. Var bezgalīgi medīt sivēnus, bet, ja nemedī sivēnmātes, postījumi būs un populācija nesamazināsies. Tagad būs tā: nāk bars, pirmo palaidīsim garām un no nākamās varēs medīt. Tā mēs ceram noturēt populāciju 120–150 dzīvnieki uz 10 000 hektāru.”
Vēl par kuiļiem
Pēc Artūra domām, trofejas kuiļu audzēšana ir samērā drošs pasākums ar prognozējamu rezultātu atšķirībā no briežiem. “Ja tā padomā, kuilim piecos gados ir stabila medaļa. Sešos gados, visticamāk, zelts. Septiņos arī zelts. Ķermeņa masa šajā vecumā samazināsies, taču ilkņi mazāki nekļūs,” saka Artūrs Pencis. MK Plauži valdes loceklis ir pārliecināts, ka, šādā veidā saimniekojot, nākamajā medību sezonā varētu izdoties izaudzēt vēl vienu zelta kuili, bet pēc pāris gadiem varēs atlasīt jau divas trīs šāda līmeņa trofejas.
Tālāk uz ziemeļiem lielāki rukši
Mednieki, kas daudz ceļo vai vismaz skatās video par medībām ārzemēs, ir ievērojuši, ka Turcijā, Eiropas dienvidos un Āzijā tā pati mežacūka ir daudz mazāka nekā pie mums. Astoņdesmit kilogramu kuilis jau ir liela vērtība. Tajā pašā laikā tik nelielam mežacūkas tēviņam var būt diezgan ievērojama trofeja.
Uz jautājumu, kādēļ šādas atšķirības veidojas, atbild Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Ozoliņš: “Attiecībā uz vairumu zīdītāju sugu darbojas Bergmaņa likums, kas tika atklāts 1847. gadā. Tas paredz, ka vienas sugas indivīdiem aukstākā klimatā ir lielāka ķermeņa masa un izmēri. Jo aukstāks un skarbāks ir klimats un vide, jo lielāki ir sugas indivīdi. Lielāka ķermeņa masa ļauj akumulēt vairāk enerģijas un ilgāk izdzīvot bez barības. Vēl viens kritērijs, kas sekmē izmēru palielināšanos, ir dzīve bez cilvēka iejaukšanās populācijas regulēšanā. Vietās, kur šo darbu veic dabiskie ienaidnieki, mežacūkas un citi pārnadži ir lielāki, jo tā ir vieglāk izdzīvot. Turklāt atlases gaitā arī paliek tikai spēcīgākie un lielākie.”
Lietojot selektīvo medību principus, var imitēt šādu situāciju, proti, nevis klimatiskos apstākļus, bet dabisko ienaidnieku ietekmi. Pamatā vilki, lāči un kaķveidīgie nomedī kārtējā gada un pērnos sivēnus, vārgākos dzīvniekus, nelielas mātītes, kas nevar aizstāvēties tik efektīvi kā pieaugusi un spēcīga mātīte. Panākot mežacūku populācijas vidējā vecuma palielināšanos, atsevišķu indivīdu vidējā masa arī varētu palielināties.
Raksts no izdevuma Mednieka gads 2022
Kā aizbiedēt mežacūkas? Sakosta kamera, izrakta muca – mežacūku nedarbi
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
