Guntis Belēvičs. Lielākajai daļai sabiedrības viņš zināms kā Latvijas Republikas veselības ministrs no 2014. gada 5. novembra līdz 2016. gada 10. jūnijam. Belēviča kungam ir bioloģijas doktora grāds molekulārajā farmakoloģijā, ārsta biofiziķa un farmaceita diplomi, viņš izveidojis un vadījis zāļu lieltirgotavu, Saules un Mēness aptieku ķēdes, klīnisko laboratoriju SIA Centrālā laboratorija. Vada bioloģisko zemnieku saimniecību Zemitāni, kuras galvenais darbības virziens ir briežkopība un medību saimniecības izveidošana. Viņa vaļasprieki ir Latvijas mākslas kolekcionēšana, Līgo svētku organizēšana un mākslas grāmatu izdošana. Varētu turpināt vēl un vēl, uzskaitot Belēviča kunga titulus un apbalvojumus. Vispusīgais un erudītais kungs ir arī mednieks ar pārliecību, ka tieši medībās cilvēks var iegūt veselīgāko un videi draudzīgāko pārtiku. Ka tad, kad esenciālās (būtiskās, primārās) vajadzības ir apmierinātas, bērni ir izvadīti dzīvē un lielais dzīves uzdevums ir izpildīts, tad var atļauties darboties savam priekam un sakopt kādu Latvijas stūrīti!
Kuras šobrīd ir svarīgākās lietas jūsu dzīvē?
Es gribētu būtu tas, kurš maniem mazbērniem iemāca daudzas lietas. Es apzināti radu tādus apstākļus, lai mazbērni vecākiem teiktu: “Brauksim pie vectētiņa!” Es gribu būt tas, ar ko viņi noķer pirmo zivi, ar vienu no mazbērniem tas jau ir izdevies. Es gribu viņiem iemācīt daudzas svarīgas lietas: mīlēt dabu un apzināties, cik daba ir skaista! Ir svarīgi, ka tev un tavai dzīvei ir turpinājums, kuram tu vari dot laikā pārbaudītu pasaules redzējumu. Man ir pieci mazbērni. Vecākajai mazmeitai ir 11 gadi, jaunākajai – divi gadi. Diemžēl trīs no viņiem dzīvo Amerikā un reti ir Latvijā. Kovida dēļ ir pagājuši divi gadi, kopš neesam redzējušies klātienē. Latviešu valodas prasmes gadu no gada izzūd, ja viņi atbrauc un padzīvo te divus mēnešus, tad visi runā labā latviešu valodā.
Kāpēc nolēmāt kļūt par mednieku?
Cilvēks, kurš kļūst par mednieku, atšķirībā no cilvēka, kurš vēlas tikai medīt, kļūst par labāku cilvēku kopumā. Viņš kļūst par patiesu dabas draugu! Nevar kļūt par dabas draugu, lasot kaut ko internetā. Kurš tad tagad grāmatas lasa? Bērnībā es bibliotēkā ņēmu Meža avīzi. Tik interesanti stāsti! Bija grāmata Dersu Uzala. Krievu pētnieka Vladimira Arsenjeva 1923. gada memuāri par viņa ceļojumiem kopā ar mednieku Dersu Uzalu. Tā bija klasiku klasika par mednieku. Cik jauniešu šo ir lasījuši mūsdienās? Kā tu vari kļūt par dabas draugu, ja lasi tikai to, kas ir internetā? Tur par medniekiem ir ļoti daudz nepatiesas informācijas, pat muļķību!
Ja tu atrodies dabā, pavadi tur daudzas naktis un rītus, redzi dabas skaitumu, viss ir citādi. Cilvēks jau nezina, cik daba patiesībā ir bagāta ar dzīvniekiem. Kad tikko aiziet, dzīvnieki ir paslēpušies. Ja pavada vairākas stundas vai pārnakšņo medību tornī, dzīvnieki atnāk. Var arī kolēģi pievest pie torņa, pagaidīt, līdz viņš uzkāpj, un tikai tad aizbraukt. Arī tad dzīvnieki parādās gandrīz uzreiz, jo ir fiksējuši mašīnas aizbraukšanu.
Mans tēvs bija mežsargs un arī mednieks. Kad man bija viens gads, vecāki pārcēlās uz Vecbebriem, un mamma tehnikumā meitenēm mācīja ēdienu gatavošanu un konservēšanu, jo viņa pati bija beigusi Mājturības institūtu. Tēvs pārstāja būt par mežinieku un pārkvalificējās par grāmatvedi. Mani visi brāļi arī ir mednieki. Es agrāk ļoti skeptiski, pat nievājoši izturējos pret savu brāļu nodarbi. Man tolaik šķita – kā var tik bezmērķīgi nosist laiku. Var taču nedēļas nogalēs strādāt un būvēt sev māju! Es to arī darīju Koknesē.
Taču vēlāk brāļi mani tomēr iesaistīja medībās, īpaši pusbrālis Māris Drande. Viņš bija Lauksaimniecības universitātē Jelgavā pasniedzējs, vēlāk arī katedras vadītājs. Viņš mani ievilka brīnišķīgā medību kolektīvā ar ļoti skaistām tradīcijām un audzināšanu. Tur medīja brīnišķīgi cilvēki – Veterinārās fakultātes dekāns profesors Pēteris Keidāns, fakultātes profesori Igors Afanasjevs, Alberts Auzāns un citi. Viņi mani izveidoja par mednieku, lai gan sākumā viņiem šķitis, ka no manis mednieks neiznāks…
Vai atceraties pirmo medījumu?
Tas bija ļoti skaists stirnāzis. Trofeja man ir joprojām, un tai ir izgatavots griezts koka paliktnis. Šo dzīvnieku nomedīju rudzu laukā Aucē. Varēja redzēt tikai viņa ragu un pakausi.
Medības un cilvēka veselība. Kā šīs jomas papildina viena otru?
Tās ir pat ļoti saistītas! Medības ir saistītas ar fizisko slodzi. Tagad kabatā katram ir mobilais tālrunis, kas skaita soļus un pārrēķina tos kilometros. Atrodoties pilsētā, es nevaru sevi piespiest noiet desmit kilometrus dienā. Medībās šie paši desmit kilometri tiek noieti nemanot un bez piespiešanās. Viegli. Medībās es eju nevis vieglā sporta apģērbā, bet ģērbies attiecīgi laika apstākļiem, smagos, stabilos zābakos, ar uzkabi – mugursomu un ieroci plecos, munīciju, binokli, šaušanas atbalstu. Tas viss kopā sver daudzus kilogramus. Tā ir reāla fiziskā slodze, kas cilvēkam ir vajadzīga. Medības cilvēku dara stiprāku, veselīgāku un arī cilvēkam gribas būtu veselam, lai pēc iespējas ilgāk varētu iet medībās.
Kā mainījušies mednieki un medniecība?
Esmu mednieks ceturtdaļgadsimtu un bijis liecinieks tam, kā medības no vietas, kur tiek nonēsātas vecās mājas drānas un vecie gumijnieki, kļūst par vietu, kur satiekas kopīgu interešu vienoti draugi un tiek lietots pats modernākais apģērbs, apavi un tehnoloģijas. Arī attieksme pret drošības tehniku ir pavisam cita. Esmu bijis medībās, kur no rīta mednieki burtiski izkrīt no auto, jo alkohola dēļ nespēj nostāvēt kājas. Šobrīd medībās neviens nedzer!
Vai medības spēs ietekmēt to pretinieki?
Medības turpināsies, neraugoties uz atsevišķu personu pārspīlēto attieksmi. Viņi sludina, ka tāpēc, ka gaļu var nopirkt veikalā, uz medībām vairs nav jāiet. Manuprāt, ir gluži pretēji – es eju medībās, protestējot pret dzīvnieku masveida turēšanu sugai nepiemērotos apstākļos. Man nevajag mocīta dzīvnieka gaļu! Es pats aiziešu dabā, ja man paveiksies, paņemšu no dabas dzīvnieku, kas līdz tam būs dzīvojis laimīgu mūžu. Lode lido trīs reizes ātrāk par skaņu. Dzīvnieks būs nogalināts, pirms viņu sasniegs šāviena troksnis. Tā ir pilnīgi cita gaļa pēc garšas un kvalitātes.
Šo uzskatu dēļ esmu piedzīvojis pārmetumus, mednieks – tas esot slikti. Kā es, kā zaļais, varu iet medībās! Bet es to daru tāpēc, ka es patiesi esmu zaļais! Mana pārliecība neļauj pirkt gaļu, kas audzēta milzīgos kompleksos, kur dzīvnieki savu nožēlojamo sešu mēnešu mūžu nodzīvo stresa apstākļos, kur tiem nemitīgi injicētas antibiotikas, citi preparāti, lai dzīvnieks nesaslimtu. Lūk, tas ir šausmīgi! Sivēniem piedzimstot bez anestēzijas tiek rauti zobi, nogriezta astīte. Kuilīšus kastrē. Pret to neprotestē! Neprotestē, ja, vienai saslimstot ar Āfrikas cūku mēri, tiek nogalinātas visas. Arī veselās! Dzīvniekiem tiek celta galdā mākslīgi radīta barība, kura ēdama tiek padarīta ar pārtikas piedevām… Arī šāda dzīvnieka pēdējie mirkļi ir nožēlojami. Piemēram, Vācijā transportējot dzīvniekus uz kautuvēm, gadā iet bojā vairāk nekā 400 000 cūku… Pārējās grupās nogalina gāzes kamerā ar slāpekļa atmosfēru…
Tieši tāpēc es gaļu veikalā nepērku.
Turpretī savvaļā dzīvojošs dzīvnieks ēd to, kas viņam patiesi garšo, sagādā baudu. Viņš ir bijis laimīgs. Gaides medībās ir iespēja izdarīt ļoti precīzu, nāvējošu šāvienu. Un mednieki arvien pilnveido šaušanas prasmes.
Vislabāk ir pateicis angļu rakstnieks Radjards Kiplings Džungļu grāmatā: “Tu drīksti nogalināt, lai apēstu vai netiktu apēsts.” Nevis prieka vai sporta pēc, bet tikai šo divu iemeslu dēļ.
Es eju medībās un iegūstu augstvērtīgu gaļu – putnu, briežu dzimtas dzīvnieku un mežacūku gaļu.
Iegūtā gaļa noteikti ir pareizi jāsagatavo…
Viennozīmīgi. Es paša iegūto gaļu apstrādāju atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta normatīvajos aktos noformulētajām atziņām. Kautķermeni vienmēr atdzesēju un sadalu tikai pēc tam, kad tas ir ne tikai atdzisis, bet arī noteiktajā temperatūras režīmā nokarājies attiecīgo dienu skaitu. Tad griezumu vietas neasiņo, ir estētiskas un glītas. Gaļa ir tikai nedaudz tumšāka nekā tā, kas redzama veikalu plauktos.
Gaļu pēc sadalīšanas ievietoju vakuuma iesaiņojumā un marķēju ar datumu un sīku norādi par to, kas ir iesaiņojumā, piemēram, aļņa teļa gaļa kotletēm, staltbrieža fileja, stirnas kazlēna šķiņķis cepetim. Tad atliek tikai gaļu dziļi iesaldēt (temperatūra zemāka par mīnus 20 grādiem), un tā, nezaudējot īpašības, var glabāties pat vairākus gadus.
Protams, es nevaru patērēt tik, cik nomedīju. Savulaik man bija desu darbnīca pašam savā mājā, kur gaļa pārtapa dažādos izstrādājumos. Tagad to uzticu gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Es apgādāju ar gaļu savu ģimeni, draugus, paziņas. Un tas ir veids, kā es varu izplatīt arī labo slavu par medniekiem.
Viedoklis, ka piedzēries vecis vecās drānās atnes mājās asiņainu un spalvainu nenosakāmas formas kaut ko un nomet uz galda, vairs neatbilst patiesībai. Ļoti daudzi cilvēki ir patiesi izbrīnīti, kad redz, kas un kā notiek šodien. Man bija ciemos cilvēki, kuri bija pārliecināti, ka mūžam neēdīs medījuma gaļu. Kad viņi redzēja, kā tā tiek sagatavota un pasniegta, cik tas ir higiēniski, viņi bija ar mieru pagaršot. Pagaršojuši viņi bija sajūsmā.
Ir tik daudz dažādu delikatešu, ko iespējams pagatavot no meža dzīvnieku gaļas! Man ļoti patīk būt dabā, medīt un nomedīt! Par savu goda lietu es uzskatu pašam veikt nomedītā dzīvnieka pirmapstrādi. Es to daru labprāt. Tāpat kā esmu makšķernieks, kurš pats tīra noķertās zivis. Man patīk lietu pabeigt līdz galam tajā izpratnē, ka es no medījuma gaļas protu pagatavot izcilas brokastis, pusdienas vai vakariņas.
Vai jums ir arī kādas īpašas receptes?
Mednieki parasti izvēlas neņemt briežu vai aļņu buļļa vai arī stirnāža sēkliniekus. Cieņā ir vien mežakuiļa sēklinieki. No katra stirnāža sēklinieka var pagatavot fantastiku sviestmaizi. Ja nomedīti pieci buki, var uzcienāt veselu kompāniju. Rūpīgi jānotīra visi apvalki. Sagriezts tas nevis smird, bet smaržo pēc svaiguma! Attiecīgi uz sviestmaizes ar sāli un pipariem, mazu, mazu citrona šķēlīti, mazu saldā sīpola gabaliņu tas pārvēršas par neaizmirstamu delikatesi! Daudz labāku nekā Baltijas jūras mazsālīts lasis.
Es lieliski māku izcept arī aknas. Galvenā lieta – nesagriezt par plānu un neuzlikt uz pannas par daudz! No aknām izdalās ūdens. Ja aknas sāks vārīties un sautēties, tas vairs nebūs tas! Aknas jāsagriež sešu milimetru biezās šķēlītēs un uz straujas uguns jāapcep kā no vienas, tā otras puses tā, lai vidū vēl ir rozā. Tiklīdz vidū kļūst tumšs, aknas ir pārceptas.
Mani par mednieku audzināja Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzēju mednieku klubā. Es vienmēr tur biju par aknu cepēju, jo tika atzīts: “Lai Guntis labāk cep aknas, nevis nodarbojas ar dīrāšanu vai gaļas dalīšanu! Viņam sanāk!” Jāgatavo ar patiku, un tad ēdienā var ielikt daļu sevis un garšos pavisam citādi!
Šeit, Iršu pagasta Zemitānos, jums ir briežu dārzs, top ūdensputnu medību saimniecība. Vai tas ir izdevīgi?
Dažiem varētu šķist, ka no ekonomiskā viedokļa lauksaimniecības ekonomiskais pienesums ir neapmierinošs. Bet no vērtību radīšanas viedokļa tas, kas šeit jau ir radīts un tiks radīts turpmākajā laikā, ar uzviju kompensē ekonomisko pienesumu. Daudzi cilvēki brauc pie manis ciemos no dažādām valstīm, un medības tāpēc arī ir sociāli vienlīdzīga lieta. Medībās iet gan valstu prezidenti, gan uzņēmumu vadītāji, vienkārši darbinieki. Medībās mēs visi esam vienādi.
Vai ainava, kas te paveras skatītājam, ir dabiski veidojusies?
Nē, ainava tiek kopta apzināti, veidojot dīķu kaskādes un ūdenskritumus. Šeit ir mālains – rudens lietavās ūdens uzkrājas ieplakās un tur arī paliek. Līdz ar to arī dīķos ūdens pietiek un ūdenskritumi strādā. Šeit ir vieta, kur pat kalna galā iespējams izveidot dīķi, pat nelielu purviņu. Dīķos tiek stādītas sarkanās ūdensrozes. Tur, kur apzaļumošanas darbi jau pabeigti, pat nav iespējams pateikt, ka dīķu kaskāde ir izveidota mākslīgi. Visiem liekas, ka Belēvičs atkal sagrābis kaut ko skaistu, pat neapzinoties, ka šis skaistums ir mākslīgi radīts. Tam pat netic.
Vienā no iežmaugām tiks veidota īpaša būve – sava veida zemē daļēji iegremdēts betona bunkurs putnu vērošanai. Pret ūdeni vērstā siena būs no spoguļstikla. Palodze sāksies desmit centimetrus virs ūdens līmeņa. Tas ļaus vērot un fotografēt savvaļas putnus to dabiskajā vidē, netraucējot. Vieta un virziens nav izvēlēti nejauši. Fotografēšanai piemērotākajos mirkļos objektīvā neiespīdēs saule.
Visu šo infrastruktūru nav iespējams radīt viena, divu vai triju gadu laikā. Es šeit saimniekot sāku 2003. gadā. Bija krūmi un meldriem aizaugušas pārpurvojušās slīkšņas, bet drīz pavasarī zaļajos pauguros un ielejās ziedēs tulpes…
Jā, ir vietas, kur tiek saglabāti dabiskie mitrāji – nelieli purviņi. Vienā no tiem aug savvaļas īrisi. Šeit paredzēts ierīkot vietu kur savvaļā ligzdos pīles. Lai pasargātu pīļu ligzdas no lapsām, apkārt mitrājam tiks izveidota brīva ūdens josla. Būs atsevišķas salas ar ejām starp tām. Šeit varēs pīles ne tikai vērot un fotografēt, bet arī medīt labiekārtotos apstākļos.
Es stādu kastaņas, vilkābeles un savvaļas bumbieres, smiltsērkšķus un ķiršus, dažādus ogu krūmus. Tas viss ar augļiem, ogām un sēklām pievilina meža dzīvniekus un putnus. Un mani bērni un mazbērni varēs baudīt mana darba augļus. Ikvienam medniekam ir savi bērni jāņem līdzi uz medībām, lai parādītu dabas skaistumu. Manam dēlam ir 38, un pērn viņš teica, ka nolēmis kļūt par mednieku.
No upītes, kas ir Pērses pieteka, padomju laikos tika izveidots taisns novadgrāvis. Atsevišķā posmā es upītei esmu atgriezis iepriekšējo izskatu, izveidojot četru ūdenskritumu kaskādi. Es vēlos apgleznot krastus ar dažādu krāsu un dažādos laikos ziedošiem augiem. Te būs krāsu bagātība!
Daudzi nesapratīs, bet man ir radusies vēlēšanās tērēt savu naudu, lai dabā radītu ko skaistu. Tas man sagādā prieku, un to daru gadiem. Kad esenciālās vajadzības ir apmierinātas, bērni ir izvadīti dzīvē un lielais dzīves uzdevums ir izpildīts, tad var atļauties darboties savam priekam un sakopt kādu Latvijas stūrīti! Protams, ar lielu naudu var izdarīt ātri, taču, ja naudas mazāk, var izdarīt to pašu, tikai ilgākā laikā. Reiz lasīju par kādu sievieti Lietuvā, kura ar lāpstu bija izrakusi lielu ezeru ar daudzām salām. Tas viņai prasīja četrdesmit gadus, taču viņa to izdarīja! Un viņai bija veselība, jo katru dienu fiziski strādāja.
Kāpēc attīstāt tieši ūdensputnu medību saimniecību?
Putnu medības ir ļoti dinamiskas. No meldriem aizauguša purviņa top lieliska pīļu medību vieta. Te tiek apzināti audzēts indiāņu jeb Kanādas rīss. Bioloģiski ņemot, tas gan nav rīss, bet auza. Kad sēkla ir gatava, tā izskatās kā garens rīsa grauds. Ir filmas, kurās redzams, kā indiānis brauc ar pirogu, savukārt viņa sieva ar divām nūjiņām sit pa šiem augiem un graudi birst pirogā.
Manis sen vairs nebūs, bet šeit joprojām augs indiāņu rīss! Tie ir garšīgi un nopērkami veikalā. Taču veikalā pirktajiem nav dīgtspējas. Interesanti, ka sēklas saglabā dīgtspēju tikai tad, ja nekavējoties pēc ienākšanās iekrīt ūdenī.
Lai pavairotu, graudi ir jāiekuļ šeit vai Dūņezerā. Citur to nav.
Ir precīzi zināms, kurš cariskās Krievijas armijas virsnieks šo augu atveda no Kanādas uz Krieviju. Savukārt padomju armijas virsnieki to atveda uz Latviju savām medību vajadzībām un iesēja Lilastes un Dūņezerā, kur bija Baltijas kara apgabala ģenerālštāba makšķerēšanas bāze. Es tur ievācu sēklas un šeit iesēju. Viens stādiņš maksā piecus vai sešus eiro, taču var graudus iekult burkā ar ūdeni un aizvest cik tālu vien nepieciešams. Atliek vien mest ūdenī pie krasta tur, kur šo augu vēlas ieaudzēt. Tik vienkārši! Augs ir viengadīgs un katru gadu pats iesējas no jauna.
Manā situācijā sēklas straume nes tālāk uz leju pa kaskādi un tā kļūst par mežapīļu barības vietu. Pīles ar knābi pa dūņām meklē šos graudus. Viņas ielāgo, ka šeit ir šie rīsi, un atgriežas atkal un atkal. Arī pārlidotājas.
Šī būs tā vieta, kur būs mājiņa invalīdiem medniekiem ratiņkrēslā. Arī viņi varēs medīt pīles un citus savvaļas dzīvniekus.
Vai redzat nākotni medību tūrismam Latvijā?
Es vēlos attīstīt tieši medību tūrismu. Sākotnēji bija priekšstats, ka cilvēki vēlēsies nomedīt briedi iekšpus žoga. Šādi cilvēki ir. Un pietiekami lielā teritorijā medību sajūtas neizpaliek. Man šeit ir iežogoti 640 hektāri, savukārt apkārt iežogotajai teritorijai ir mans medību iecirknis.
Taču medīt var ne tikai briežus. Mēs šeit nodarbojamies ar lapsu medībām, līdz ar to arvien vairāk kļūst dziedātājputnu un zaķu! Tās ir īstas medības.
Iecere ir attīstīt medību tūrisma veidus, kas savā ziņā ir nišas produkti. Piemēram, iespēju medīt medniekam ratiņkrēslā. Vācijā vien ir 10 000 šādu mednieku, kas vairs nevar nodarboties ar iemīļoto hobiju, ja vien nav radīti īpaši apstākļi. Bet viņiem tā būtu lieliska iespēja – ar ratiņkrēslu iebraukt medību tornītī un medīt!
Vēl viens nišas produkts būs fotomedības. Iespēja pavadīt brīnišķīgas stundas dabā baura laikā. Bauris šeit ir brīnišķīgs – no vakara līdz rītam, no rīta līdz vakaram. Ir zināmas baura vietas, ko katru gadu buļļi ieņem un aizsargā, kur notiek cīņas un aizrit briežu dzīves svarīgākie momenti. Visu to vērot – tā ir fantastiska bauda. Bauris ir īpašs laiks dabā, tāpat kā ikviena mednieka dzīvē.
Šeit būs lieliska vieta, kur medniekiem atvest sievas, draudzenes, lai parādītu, ar ko tad viņi īstenībā ir aizrāvušies. Dāmām vajag īpašus apstākļus, lai viņas justos ērti.
Tāpat nav noslēpums, ka arvien vairāk sieviešu kļūst par medniecēm. Arī manai meitai ir mednieka apliecība. Viņa gan medības aktīvi nepraktizē.
Esat ļoti daudz medījis ārzemēs. Vai ir salīdzināma dabas un dzīvnieku bagātība šeit, Latvijā, un ārpus Latvijas robežām?
Līdz kovida pandēmijai es katru gadu braucu uz medīt uz Krieviju, pie Pēterburgas. Viņiem ir mazāk dzīvnieku tikai tādēļ, ka vēsturiski dzīvnieki tika vairāk izmedīti un cilvēki nav tik likumpaklausīgi kā Latvijā.
Savukārt Eiropas valstīs – Polijā, Vācijā – ir ārkārtīgi daudz dzīvnieku. Manam draugam Ēvaldam Vācijā, kur braucu uz dzinējmedībām un gaides medībām vairāk nekā desmit gadus, viņa medību iecirknī, kas ir nepilns tūkstotis hektāru, ir atšaušanas plāns, kurā dzīvnieki sadalīti pa vecuma grupām. Stirnu vien šajā plānā bija nepilns simts, daudzi desmiti mežacūku, vairāki desmiti staltbriežu un dambriežu. Pateicoties intensīvajai lauksaimniecībai, ir laba barības bāze un dzīvnieki vairojas.
Vācijā joprojām darbojas medību likums, kas ir radies ķeizara Vilhelma laikā. Būtība ir pieminēšanas vērta – nav iespējama situācija, ka kāds zemes īpašnieks neļauj apmedīt viņam piederošās zemes platības. Pašvaldības izveido loģiskus medību iecirkņus, kas reti ir lielāki par 1500 hektāriem. Pašvaldība reizi astoņos gados izsludina konkursu, kurš piedāvās vairāk naudas par katru hektāru nākamajiem astoņiem gadiem. Iegūtā nauda tiek proporcionāli sadalīta starp zemes īpašniekiem atbilstoši viņu īpašuma lielumam. Neviens īpašums nepaliek neapmedīts!
Pēc medībām dzīvniekiem vienmēr tiek atdots gods, medījumu īpaši izkārtojot uz skujām starp lāpām vai ugunskuriem un godinot arī veiksmīgākos medniekus. Lielākā medījuma autors tiek pasludināts par šo medību karali. Arī man ir bijis tāds gods.
Vai gadījies arī kļūdīties?
Jā. Tas bija stirnu medībās rudenī Vācijā. Bija atļauts medīt tikai stirnu kazas. Āži ragus jau bija nometuši. Redzēju skrienam divus dzīvniekus. Viens lielāks, otrs mazāks. Pieņēmu, ka mazākā ir kaza, un izdarīju veiksmīgu šāvienu. Situācija atkārtojās. Kad pirmais masts bija beidzies, atklājās, ka esmu nomedījis divus āžus…
Uz vietas samaksāju sodu – 200 eiro par katru dzīvnieku. Vakarā katram medniekam (medībās bija 120 mednieku) personīgi atvainojos par savu rīcību un uzdāvināju nelielu īpaša dzēriena pudelīti. Es domāju, ka incidents izsmelts. Taču nekā. Pēc nedēļas man atsūtīja depešas no Vācijas, ka man ir jāsniedz paskaidrojums, kā man tā gadījās, un, ja es to līdz noteiktam datumam neizdarīšu, mani sauks pie kriminālatbildības par malumedniecību valsts mežā… Mani draugi palīdzēja noformulēt paskaidrojumus, un es par katru dzīvnieku samaksāju 500 eiro naudassodu. Ar ko tas viss beidzās? Es tagad māku atšķirt stirnu kazu no āža arī tad, kad āzim nav ragu. Bet viņi māk atšķirt visi, jau kļūstot par medniekiem. Morāle: ja nemāki atšķirt – nešauj!
Esmu ļoti daudz iemācījies tieši medībās ārzemēs. Vēl kāda atziņa no Vācijas – reizi gadā cilvēkam vecumā virs 60 gadiem ir jāpierāda savas šaušanas prasmes, šaujot skrejošās mežacūkas mērķī. Ja nemāk trāpīt, ir jātrenējas, ja ne, pie medībām nepielaiž… Latvijā pēc trīsdesmit šāvieniem parasti labās medībās ir desmit medījumi. Vācijā pēc trīssimt šāvieniem ir vairāk nekā divsimt medījumi…
Recepte. Kā gardi pagatavot pat visvecāko zosi!
Lasi un abonē žurnālu Medības!
