Apē vietējo mednieku klubu vada Gvido Semjonovs. Viņa tēvs un vectēvs bijuši mednieki. Gvido zina aļņu dzīves noslēpumus un to, kā mežā nesatikt lāci vai arī tad, ja ķepainis satikts, kā palikt veselu ādu. Medībās viņš iet jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.
Siltās atmiņās lapsiņas maize
Vaicāts, kāpēc nolēmis kļūt par mednieku, Gvido atklāj, ka ir mednieks trešajā paaudzē. Viņa vectēvs bija mednieks. Strādāja par mežsargu pie Igaunijas robežas Alūksnes rajonā. Arī tēvs medījis un kādu laiku vadīja Alūksnes Mednieku un makšķernieku biedrību.
“Vectēvu atceros maz. Viņš uz mūžīgajiem medību laukiem devās, kad es vēl biju desmit gadus vecs. Taču viņa 1949. gada Tulas ražojuma gailenīca man joprojām stāv ieroču seifā kā mantojums. Ar māsu atcerējāmies, ka tēvs, no meža pārnākot, vienmēr mūs cienāja ar lapsiņas maizi, kas esot bijusi uz celma atstāta. Tā savulaik darījis viņa tēvs, un vēlāk darīju arī es. Patiesībā tā bija daļa no mednieka pusdienām, kas nebija apēstas, bet sataupītas bērniem.
Tad nāca padsmitnieka gadi un pavasaros gāja vaļā sloku medības, vēlāk rudeņos pīles. Pirmā reize, kad atļāva izšaut pašam. Plinti pieturēja, protams, bet plecs bija zils un pats augšpēdus… Veči blakus smējās, vēderus turēdami. Es taču tikai pielikos pie ieroča un nospiedu sprūda mēlīti. Bet kurš tad plecā ielika, neviens…” atceras Gvido Semjonovs.
“Toreiz bērnībā, kad vien bija iespēja, gāju dzinējos. Ne reizi neapmaldījos. Kad pārcēlos dzīvot uz Api, tad gan pašā Dieva maliņā, 200 metrus platā mežiņā pie Igaunijas robežas. Gāju, kamēr sniegā uzdūros pats uz savām pēdām. Tad gan biju apmulsis. Apsēdos, mazliet padomāju, līdz reljefs sakrita galvā un viss bija kārtībā.
Vēl 1986. gadā uzrakstīju iesniegumu Mednieku un makšķernieku biedrībai. Vajadzēja galvotājus un divus gadus bija jāiet kā dzinējam. Taču no tiem izspruku, jo aizgāju dienēt armijā. Kad atgriezos, atlika nokārtot eksāmenu šaušanā, un tā kopš 1989. gada esmu mednieks.”
Gvido stāsta, ka viņa tēvs tolaik medījis Akaviņas kolektīvā, kuru tolaik dēvēja par valdības kolektīvu, jo uz to braukuši medīt pirmie un otrie partijas vīri, iestāžu vadītāji, bet vietējie traktoristi un jaunie mednieki gājuši dzīt. Tur arī medījis Gvido.
Apē sāk ar jaunu amatu
Pēc pārcelšanās uz Api, protams, sācis medīt vietējā kolektīvā. Braukt uz Alūksni tomēr patālu. Tobrīd Apē mainījās vietējās mednieku biedrības vadība.
“Kārtējās vēlēšanās izdomāja, ka amatā vajagot iecelt mani. Tas, protams, bija ar gudru ziņu, jo mans tēvs tolaik bija biedrības priekšnieks un arī medību atļaujas dalīja biedrība. Nevienam jau nebija noslēpums, ka neliels piebirums atļauju skaitam bija. Tāpat tēvs pie mums reizi pa reizei brauca medībās. Taču pirmos piecus gadus kolektīva vadītājs skaitījos uz papīra. Tieši tobrīd sākās līgumu ēra un arī medību platības es vēl tik labi nepārzināju. To visu paveica mans vietnieks. Taču, kad viņš priekšlaikus devās uz labākiem medību laukiem, man nācās visas lietas ņemt savās rokās. Dzīve turpinās, un nu jau mani dēli, vecākais Raitis un jaunākais Reinis, ir mednieki ceturtajā paaudzē. Viņi, tāpat kā es, kopš bērnības ir auguši mednieku vidū. Gājuši dzinējos un pieraduši pie tām smaržām, kas nāk no zvēru iekšām. Es mēdzu teikt tā: jaunības maksimālismā tu vari iestāties medniekos, bet par mednieku ar lielo burtu tu sāc kļūt tad, kad esi ieguvis dzīves pieredzi, nostabilizējies pats un zini, ko vēlies sasniegt un kādu mazumiņu arī esi sasniedzis,” tā Gvido Semjonovs.
No mājas var iziet bez ieroča somas
“Es medīju tur, kur dzīvoju, un dzīvoju tur, kur medīju!” turpina mednieks. “Mana māja ir Apes Mednieku biedrības medību platībās. Un man nekur nav jābrauc, lai dotos medībās. Deviņdesmit pieci procenti Latvijas mednieku nemaz nespēj saprast, kā tas ir – iziet pa mājas durvīm ar medību ieroci plecā, nevis somā un tūlīt būt medībās. Jāteic gan, ka tiem āzīšiem, kas dzīvo mājas tuvumā, visiem ir pasludināta amnestija. Lai gan ir te viens kandidāts, kuram vajadzētu būt sudrabam uz galvas. Taču tāpat neesmu pārliecināts, ka man roka celsies… Ja nu vien viņš aizies tā patālāk… pļavās, līdz mežam. Ne velti saka, ka arī čigāns savu māju tuvumā nezog.”
Nevienu pēdu sveša pagasta zemes!
Kāpēc bieži vien medniecība, īpaši pilsētā, tiek uzskatīta par ko nepieņemamu? Gvido teic, ka laukos attiecības starp medniekiem un nemedniekiem ir pareizākas. Apes Mednieku biedrībā ir iekšējais lēmums, ka biedrībā tiek uzņemti mednieki, kuriem te ir deklarētā dzīvesvieta un kuri ir apenieši. Biedrībā praktiski visi ir vietējie, un otra biedrības devīze – nevienu pēdu sveša pagasta zemes! Tas nozīmē, ka ārpus pagasta līgumi par medību tiesību nomu netiek slēgti. “Ja mežā kaimiņu pagastā bullim zelta ragi, lai dzīvo! Šodien tas ir kaimiņos, rīt jau kaut kur citur. Manu bulli jau neviens cits nenomedīts. Mans ir tas, kuru nomedīju tieši es. Un tāpēc mēs ar kaimiņiem sadzīvojam ļoti labi. Ja nav labu kaimiņattiecību, nav iespējams veidot labu medību saimniecību. Piemēram, ja ievainots medījamais dzīvnieks ieiet pie kaimiņiem, atliek tikai piezvanīt un palūgt atļauju, iet pakaļ, ko nekad neatsaka.
Tāpat nav patīkami, ja savu mikroklubu vēlas veidot kāds no kolektīva iekšienes. Šādu gadījumu esmu piedzīvojis, taču to ātri izdevās novērst.
Mums ir septiņi kaimiņi, neskaitot igauņus, un ar visiem ir lieliskas attiecības. Arī ar igauņu kaimiņiem tādas ir.
Apes pilsēta nav liela. Labi ja, pieskaitot pagasta iedzīvotājus, četrciparu skaitlis sanāks. Un katrā ģimenē kāds radinieks ir mednieks, tāds bijis iepriekšējās paaudzēs vai arī gatavojas kļūt par mednieku,” teic Semjonova kungs.
Kāpēc medniekus mēdz neieredzēt
Vaicāts, kāpēc medniekus mēdz neieredzēt, pieredzējušais mednieks teic, ka tam ir dažādi iemesli, turklāt katrā vietā un situācijā savi. “Man grūti spriest, kas tiem naftas zaļajiem ir prātā, stāstot, cik viņi ir zaļi, un tajā pašā laikā atsakoties no dabiskām lietām. Savukārt rūdītiem pilsētniekiem kādi viņu elki visu laiku apgalvo, ka debesis ir sarkanas, bet zāle zila. Un šie cilvēki tam arī sāk ticēt. Un viņiem aug bērni, kuri, sasniedzot skolas vecumu, tā arī līdz mežam ne reizi nav bijuši. Viņi nezina, kur aug galds, krēsls, papīrs, uz kā raksta. Viņi nezina, kāpēc un kā ledusskapī rodas piens un desa. Vēl kāds akli seko modei, kuru pats nesaprot. Man tēvs kādreiz labi pateica: “Gvidi, pieņem, ka ir cilvēki, kuri nav tavu dusmu vērti… Un nespied viņus būt tādiem, kādi tie nevēlas būt.”
Tāpat, iespējams, medniekus neieredz tāpēc, ka deviņdesmitajos gados teju katrs, kam bija rore rokās, atļāvās darīt, ko gribēja… nemedīja, bet šāva. Lietoja alkoholu. Mednieki šobrīd pārāk maz paši kultivē pozitīvismu. Ja tā paskatās, mednieks patiesībā ir vislikumpaklausīgākais sabiedrības loceklis.
Es esmu lepns, ka esmu mednieks. Es sevi uzskatu par elitāru sabiedrības daļu, kam valsts uztic rīkoties ar ieroci sabiedrības interesēs. Es spēju izturēt atlasi, ievērot valstī noteiktos likumus, izturēt pārbaudījumus. Es te velku paralēles vēl ar kādu profesiju. Mans dēls ir ugunsdzēsējs glābējs. Un es zinu, ka ir cilvēki, kuri der dienestam armijā, var strādāt policijā, taču ne ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, kur prasības ir visaugstākās. Medniecībā ir tieši tas pats. Par zinošu mednieku kļūt nav viegli, tam nepieciešami gadi. Ir nepārtraukti jāmācās. Arī no savām kļūdām, kas ir vissāpīgāk.”
Ape – aļņu karaļvalsts
Vai medījam pareizi, īpaši lielos pārnadžus? Tas atkarīgs no tā, cik medniekam ir zināšanu.
“Piemēram, mums ir ļoti jauna briežu populācija, kas tikai veidojas. Ir jāmācās to apsaimniekot. Apē ir aļņu karaļvalsts, un ar šo dzīvnieku es esmu izaudzis.
Šobrīd nomedī ļoti daudz jauno dzīvnieku. Un, norādot dzīvnieka vecumu, atskaitē tiek rakstītas aplamas ziņas. Šķiet daudzi nezina, cik ilgi alnis dzīvo un kad tas kļūst vidēja vecuma. Tiek nomedīts trīs četrus gadus vecs alnis, un atskaitē ieraksta vidēja vecuma… Tas arī bojā visu statistiku, ziņas par populāciju kopumā. Taču, lai norādītu pareizu vecumu, jāzina, kā šāds dzīvnieks izskatās. Lai ieraudzītu, ir jādod iespēja izaugt, nevis jāmedī pirmais, kas no eglītēm izbāzis galvu. Uz mežu biežāk jāiet ar binokli, bez ieroča, lai vienkārši vērotu. Un tad mednieki brīnās, kāpēc neveidojas lāpstas… Bet, lai izveidotos kaut kas, ko var saukt par lāpstu, alnim vismaz astoņi deviņi gadi jānodzīvo šajā pasaulē… Un aļņu bullis ir liels klaiņotājs, tāpēc par vienotiem medību principiem jāvienojas medniekiem plašākā apvidū.
Arī kolektīvās medībās var ievērot selektīvo medību principus, neskatoties uz to, ka šīs medības parasti ir tendētas uz rezultātu. Es kā medību vadītājs izvēlos, ko kurā mastā medīs. Ja ir noteikts, ka šajā mastā aļņu bulli nemedīs, tad nemedīs, kaut iznāktu bullis ar zelta medaļas vērtiem ragiem. Un es zinu, ka visi mednieki man paklausīs,” spriež Gvido. “Taču medību vadītājam ir jāzina, kas tieši mastā dzīvo. Ja zina, ka ir špīseri, medījam, ja var būt saudzējams bullis, nemedījam. Arī govis ir jāvērtē, jāstrādā ar teļiem. Un, runājot par atļauju alnis nenoteikts, to nevajag izmantot tikai buļļu medībām, mēs, piemēram, pērn tās izmantojām, lai nomedītu divus teļus un jaunu gotiņu. Es zinu, ka ir kolektīvi, kuri dreb par katru šādu atļauju, īpaši, ja tas saistīts ar komerciju, kad par katru žuburu samaksās apaļu summu. Bet tad tu no mednieka pārvērties par asiņaino biznesmeni.
Aļņiem pie mums patīk, jo ir vairāki masīvi, kuros nav ceļu, nav iespēju pārvietoties, un šāda masta izdzīšanai vajag vairāk nekā simt vīru.
Ir ļoti jādomā, kā medīt aļņus. Kā notiek pie mums Latvijā? Govs iet ar diviem teļiem. Vienu teļu nomedī. Parasti lielāko, kas 90 procentu gadījumā ir bullēns. Mazākā būs gotiņa, un tieši to vajadzētu medīt pirmo, bet šādā lopiņā ir mazāk gaļas… Un tad gotiņa ar to teļu aiziet uz blakus kolektīva platībām, kur nomedī otru. Vēl trešajās platībās pašu govi nomedī kā ālavu… novembrī, bet tad atklājas, ka tai atkal būtu bijuši divi teļi… Un tā nu mēs nepārtraukti sitam pa to roku, kas mūs pašus baro.”
Ko darīt? Zem torņa lācis!
Realitāte, ar ko medniekiem un ne tikai viņiem nākas sastapties Ziemeļvidzemē, ir lāči. Ķepainis vairs sen nav tikai viesis medību platībās, bet pastāvīgs iemītnieks. Kā ar lāčiem sadzīvo Apē?
“Lāci pie mums var ieraudzīt arī dienas laikā, turklāt pavisam netālu no pilsētas. Pats šogad gan pēdas neesmu redzējis, bet pirms dažiem gadiem bija tā, ka viens no kolektīva medniekiem kopā ar draudzeni sēdēja tornītī netālu no manas mājas un gaidīja ruksi. Man logs vasarā vaļā. Ja būtu šāviens, dzirdētu. Pēkšņi iezvanās tālrunis un mednieks man satrauktā balsī stāsta, ko tikko redzējis. Lācis stāvot 70 metros un neejot projām. Ko darīt! Ieteicu no tornīša kāpt lejā tikai tad, kad ir pilnīga pārliecība, ka lācis aizgājis. Manā skatījumā tā ir problēma, kuras apmērus vēl neviens nav aptvēris. Paklausoties par gadījumiem, kad redzēti lāči, es saprotu, ka to ir daudz, īpaši daudz ir jauno dzīvnieku. Igaunijā tiem sāk trūkt teritorijas, un lāči iekaro Latvijas mežu. Katru gadu ir situācijas, kad dzinēji no masta izdzen lāci. Pie barotavām ir kameras un lāčus redz. Lācenei var būtu divi, trīs, pat četri lācēni. Tie pie mātes dzīvo trīs gadus un tad dodas ceļojumā uz citām platībām. Trīs lācenes pierobežā un 12 lāči Latvijā ir klāt vienā gadā. Un visi pieauguši. Un atbildīgu lēmumu jau nebūs, kamēr kādu cilvēku nenoplēsīs. Un no lāča neaizbēgsi – tas skrien vairākus simtus metru ar ātrumu vairāk nekā 40 kilometri stundā.
Un lāči jau ir tikai mazākā problēma. Daudz lielāka ir vilki. Pie grāvjiem ir pēda uz pēdas. Ir arī midzenis… Mācos piegaudot, un mēģināsim piesaukt. Kucēnus sameklēt noteikti izdosies.”
Diāna ir vēlīga!
Tā pats par savām medību gaitām atzīst Gvido.
“Man pie sienas ir dažāda kaluma medaļu vērtas buku trofejas. Ir arī labas aļņu trofejas, bet staltbrieža trofejas vieta pagaidām tukša. Bet tas būs manis paša izauklēts vai viesmedībās iegūts briedis. Ar Diānu ir tā – ir jātic tam, ko dari. Tev jāmāk domāt, uzvesties kā tam meža dzīvnieciņam. Tev ir jābūt vienam no tiem. Man ir bijušas sezonas, kad nomedīti septiņi astoņi aļņi. Man dēls pagājušajā sezonā nomedīja desmit aļņus, vienu no tiek kopā ar brāli. Es nezinu, vai es īsti ticu Diānai. Drīzāk es teiktu, mežs ir mana baznīca, mana svētnīca, uz kuru es eju ar goda drānām un labām domām. Un tad mežs atveras.
Mežā gadās arī uztraukuma pilni brīži. Uz kuiļa neesmu jājis, bet no cūku mammas gan esmu bēdzis. Tas bija vēl tajos laikos, kad medījām ar gludajiem. Kviešu laukā ievēroju, ka izveļas viens strīpainītis, tad otrs, trešais. Nu jau to ir paliels bariņš. Bet es uz zemes kādos desmit metros. Dzirdu, ka mamma ik pa brīdim ierūcas, bet mani vēl nejūt. Tikko nodomāju, ka tikai viņi viens otram neiekož. Tajā mirklī viens sivēns iekviecās… Šķīrās kviešu vārpas, un es no tupus stāvokļa kājās, plinti plecā un… pasaules rekords sprintā bija labots. Esmu bēdzis arī no kuiļa, kad sapratu, uz kuru mana ķermeņa daļu tas tēmē. Gājām pakaļ savainotam veprim. Plintes man kā dzinējam līdzi nebija. Apstājās un lūr uz mani. Es saucu, lai iet projām, bet šis pretī: “Ahā, tev plintes nav!” Un metās virsū, bet es veikli aiz priedes. Drebulis sākās pēc tam! Kuilis paskrēja kādu gabalu, piekusa un tad to arī nomedīja.”
Kur mežā pat elpot nedrīkst? Gita Strode par medībām un dabas aizsardzību. “Šauj garām!” #180 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
