Teksts: Namejs Vinovskis
Simulatorā vai dzīvajā – šautuvē
Simulācija
Attīstoties dažādām sociālajām, zinātnes un tehnoloģiju nozarēm, radās vajadzība pēc iespējas modelēt un imitēt jaunas, kā arī atkārtot bijušas situācijas, procesus un darbības. Tas ļauj iegūt vairāk un precīzāku informāciju par gaidāmo nākotnē, apmācīt iesaistītās personas vai labāk izprast notiekošo.
Tāpat simulācija tiek plaši lietota izklaides nolūkiem, kas kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir kļuvusi ļoti populāra un pieejama katram tādā vai citādā formā. Minēšu dažus simulācijas piemērus – auto, moto un avio, medicīniskās, militārās, sporta, projektu vadības, ekonomiskās un pat sociālās. Un tas nebūt nav pilns saraksts. Uzlabojoties tehnoloģiskajai bāzei (datori, ievada/izvada ierīces, programmatūra utt.), pieaudzis arī to jomu skaits, kurās tiek lietota simulācija, kā arī tā ieguvusi sarežģītākas formas un izpausmes. Loģisks šķiet jautājums – kam tas viss nepieciešams? Līdztekus pieminētajai izklaidei interaktīvā simulācija visbiežāk tiek lietota, lai imitētu situācijas vai notikumus, kas citādiem līdzekļiem būtu ļoti dārgi vai pārāk ilgi un bīstami, pat neiespējami.
Pirmā pieredze
Par pirmo interaktīvo simulāciju, aprīkotu ar vizuālas informācijas izvades iespēju, varētu uzskatīt 1958. gadā radīto spēli Teniss diviem – faktiski primitīvs datorspēles variants, kurā imitē tenisu. Tas darbojās ar laboratorijas osciloskopu, un to vadīja ar ļoti vienkāršiem kontrolieriem. Tieši šī bija pirmā simulācija, ar ko pats sastapos sava tēva darbavietā Cietvielu fizikas institūtā, kur tā bija piedzīvojusi zināmu evolūciju un nonākusi programmas veidā datorā.
Par tā laika datoru iespējām un veiktspēju mēs varam pasmaidīt – programmas ielādes laiks bija graujošs, bet grafiskais attēlojums ne labāks par kalkulatoru – zaļi klucīši uz melna fona. Tobrīd gan biju septiņus gadus vecs delveris, kam maz interesēja institūta zinātniskās pētniecības darbība un datoru parametri, taču iespēja tikt pie viena no tiem un uzspēlēt šo vienkāršo spēli bija kaut kas īpašs un nekad netika laista garām. Jau mazliet vēlāk, pusaudža vecumā, kādās viesībās tiku pie iespējas izmēģināt interaktīvu šaušanas imitāciju, kas darbojās ar spēļu konsoli, kas pievienota televizoram, bet šaujamais bija pie vada pieslēgta briesmīga paskata pistoles imitācija. Šaubos, vai tur ko varētu iemācīties dzīvei noderīgu, tomēr arī tas likās interesanti, jo bija iespēja sacensties savā starpā. Varēja kniedēt pīles, balonus un konservu kārbas, bet, veltījot kādu laiku šai nodarbei, rezultātu bija iespējams uzlabot. Tas deva zināmu mācību – atkārtojot vienas un tās pašas darbības, uzlabojas iemaņas.
Šaušanas simulators jeb interaktīvā šautuve
Tālāk lielāks lēciens uz priekšu laikā. Šķiet, tas bija 2010. gads, kad jau otro sezonu aktīvi trenējos šķīvīšu šaušanā un viens no maniem pamata treniņiem bija tā saucamais apaļais stends. Ne katru reizi bija pieejams instruktors vai treneris, kas skatītos pār plecu un izskaidrotu manas kļūdas, tādēļ nonācu situācijā, ar ko sastopas teju katrs šķīvju šāvējs iesācējs: neplīsa šķērsām lidojošie mērķi. Pašam likās, ka esmu izmēģinājis visu, bet nekā. Pa kādam saplīst, bet pārāk bieži sajūta, ka patronas tukšas vai stobri līki.
Padzirdēju par iespēju apmeklēt simulatoru Mārupē, mednieku centrā Purnavu muiža. Pēc īsas sarunas pa tālruni noskaidroju, ka ir pieejama arī šķīvju programma, un kādudien devos turp. Aprakstot īsi – telpa ar lielu ekrānu uz sienas un projektoru, kā arī mulāžas ierocis un optisks sensors uz tā. Pirmajā reizē nekādu vērtīgu treniņu sarīkot neizdevās, jo gluži cilvēcīgi vispirms jāpierod pie redzamā, pie simulācijas sistēmas un darbības principiem, bet pats galvenais – jāpielāgo acis un refleksi.
Toties izmēģināju dažādas šaušanas disciplīnas, arī simulētas medības, kurās izdzīvoju lāča uzbrukumu, paliekot ar veselu ādu. Uzreiz pēc pirmās nodarbības vienojos par otro apmeklējumu un uzzināju, ka varu ņemt līdzi arī savu ieroci. Šajā reizē ķēros vērsim pie ragiem – apaļā stenda programma, no 3. līdz 5. šaušanas vietai, tātad šķērsojošie mērķi.
Pēc katra imitētā šāviena uz imitētu šķīvi ir iespēja apskatīt lidojuma trajektoriju, ieroča kustības līniju un skrošu trāpījuma vietu attiecībā pret mērķi. Šī sistēma ļoti ātri parādīja manu kļūdu, kas gandrīz katru reizi atkārtojās ar apskaužamu precizitāti, proti, ieroča novietojums pret šķīvja izlidojumu pārāk augsts, tam neizbēgami sekojošs rāviens uz leju, mērķim parādoties, bet īsi pirms šāviena atkal uzbraucu virs trajektorijas un šāviens sanāca virs mērķa. Pats biju dziļi izbrīnīts par to, ko redzu, bet attēls ekrānā bezkaislīgi liecināja par manu nemākulību un paviršo pieeju šādam mērķim.
Turpmāko laiku veltīju attiecīgo kļūdu labošanai, un jau nākamajā treniņā šautuvē izrādījās, ka ne stobriem kāda vaina, nedz patronas ir brāķis. Simulators bija paveicis to, kas citādi man maksātu krietni dārgāk un prasītu vairāk laika, ja to veiktu šautuvē.
Eksperiments’
Saņēmu uzaicinājumu piedalīties tādā kā eksperimentā, kura pamata jēga bija noskaidrot vai interaktīvā šautuve var palīdzēt uzlabot iemaņas, šaujot ar lodi skrienošā mērķī.
Šoreiz ierocis būs vītņstobra karabīne ar optisko tēmēkli, kas man pašam ir ļoti neierasts šaušanas rīks. Eksperimentālie trusīši esam trīs cilvēki ar dažādām lodes šaušanas iemaņām, no kurām manējās vērtējamas kā stipri zem vidējām, pieredzes gandrīz nekādas. Abi pārējie eksperimenta dalībnieki – Linda Dombrovska (žurnāla Medības galvenā redaktore) un Jānis Mickēvičs (Blaser kluba Latvijā dibinātājs) – ir lodes šāvēji ar stāžu un arī mednieki. Tomēr noskaidrojam, ka nevienam no mums netrūkst lietu, ko šajā disciplīnā uzlabot. Stāsta un rezultātu precizitātes nolūkā turpinājumā vairāk par savām gaitām šajā piedzīvojumā, jo es ne vienmēr varēju būt klāt abu manu kolēģu treniņos.
Saulainā augusta dienā visi tiekamies Riga Shooting Center (RSC) ložu šautuvē, kur vienojamies, ka mērķis būs skrejošā aļņa siluets 100 m distancē. Pašam savas karabīnes man nav, tādēļ šaušu ar Lindas Blaser R8 Professional Success .243 Win, kas aprīkota ar Swarowski Z4i optisko tēmēkli, un lietosim Norma ražoto attiecīgā kalibra munīciju.
Sākam ar to, ka piešaujam ieročus, tēmēkļus un munīciju stāvošā mērķī sēdus no balsta, un vismaz te es varu atviegloti nopūsties, jo desmitniekā trāpīt sanāk, optika un ierocis krīt labi, arī tēmējot stāvus bez atbalsta. Interesanti, ka Jānis izvēlējies Aimpoint sarkanā punkta tēmēkli, taču viss kārtībā, arī viņam izdodas piešaut desmitniekā. Pēc tam katram tiek dota iespēja veikt šaušanas imitāciju, pavelkot ieroci līdzi mērķim un nospiežot sprūda mēlīti. Linda un Jānis izšauj savas sērijas, tagad kārta man.
Pēc pirmā šāviena intuīcija saka, ka nekas labs tur nebija. Kaut kas traucēja, kaut kas noraustījās, ierocis pa trajektoriju peldēja. Mazliet nikns uz sevi, pārlādēju, un tagad jau mērķis nāk no otras puses.
Piemetiens, kustība… nē taču, par strauju! Vēlreiz kustība, kas nu jau ir nevajadzīgi nervoza, beidzot šāviens. Likās, ka pēdējā brīdī, bet tad saprotu, ka laika vēl bija daudz. Kā ir, tā ir. Vēl trīs mēģinājumi, kas laikam izdodas nedaudz labāk un mierīgāk. Jāiet skatīties rezultātu, taču entuziasms noplacis, jo ir aizdomas, ka nekāda varenā punktu summa mani tur negaida. Tā, protams, arī ir. Esmu sašāvis šādu rezultātu: 3, 4, 6, 8 un viena trekna nulle. Noplātu rokas, līmēju ciet ložu caurumus un pierakstu rezultātu. Varu tikai nojaust, ka nulli iešāvu otrajā šāvienā, bet to droši noskaidrot nevaru. Tātad no 50 maksimāli iespējamiem esmu ieguvis 21 punktu. Skaidrs ir viens – treniņu vajadzēs!
Simway virtuālais medību trenažieris
Tad mums ir iespēja izmēģināt Simway virtuālo trenažieri, kas ar savu piedāvājumu piemērota gan medniekiem, gan sporta šāvējiem. Pa ceļam uz norunāto vietu atceros savus piedzīvojumus medību simulatorā pirms dažiem gadiem, tādēļ zinu, ka pirmajā reizē nav vērts pārāk saspringt. Ierodoties, satiekam īpašnieku, mednieku un šaušanas sporta entuziastu Jāni Lanski, kas izrādās arī ļoti aizrautīgs sarunu biedrs un ir ieinteresēts mūsu ēverģēlībās. Tiekam apsēdināti ādas krēslos, padzirdīti ar limonādi, un seko stāsts, kas ietver ideju par šāda šaušanas trenažiera izveidošanu, pašu sistēmu un tās iespējām. Ir jūtams, ka Jānis to visu dara ar lepnumu un gandarījumu. Aplūkojam trenažiera elementus, kas arī sastāv no ekrāna pa visu sienu, projektora un divām kamerām, kuru uzdevums reģistrēt lāzerpatronas imitēto šāvienu uz ekrāna.
Ļoti ērti ir tas, ka pie ieroča nekādi vadi nav jāstiprina, jo lāzerpatrona ievietojama attiecīgā kalibra adapterā, kas pa taisno liekams ieroča stobrā. Tas nozīmē, ka katrs var droši braukt ar savu ieroci un trenēties tieši ar to. Pati simulācijas programma, protams, vadāma no datora, bet daudzas funkcijas un izvēlnes ērti pārslēdzamas ar šāvienu uz ekrānu noteiktās vietās.
Tāpat ir iespēja pie stobra piestiprināt sekošanas ierīci, kas pēc šāviena attēlos ieroča kustības līniju turpat uz ekrāna. Laiks ķerties pie pirmajiem mēģinājumiem! Vispirms būšot jāšauj no rokas stāvošā mērķī 50 metros. Pabrīnos – kur gan te radīsies 50 metri, ja stāvam no ekrāna vien aptuveni sešu metru attālumā?
Izrādās, mainoties attēla mērogam, tiek imitēta attāluma maiņa. Pirmais vingrinājums īsti neizsaka neko, toties jau nākamais, kas ir tas pats mērķis, bet nu jau 100 metru distancē, tiešām izskatās divas reizes tālāks.
Ļoti novērtēju to, ka pēc katra šāviena tiek parādīta trāpījuma vieta un punkti. Vēl izbrīna skaņas efekti, kas visu padara mazliet tuvāku īstai šaušanai – katrs mēlītes nospiediens tiek reģistrēts ar normālu šāviena troksni. Šķiet, ka Jānis sajutis mūsu nenopietno attieksmi pret iespēju sākt kārtīgu treniņu, tādēļ ļauj mums izmēģināt dažādās simulatora programmas.
Šaušana uz skrejošās mežacūkas siluetu, brieža medību imitācija mežā, lācis, kas uzbrūk, ja pirmais šāviens to savainojis, putnu medības, aļņi, zaķi un pat šķīvju šaušana. Es nebiju šāvis šķīvjus ar karabīni un vēl optisko tēmēkli. Pēkšņi visiem ir piemirsies sagurums, kas uzkrājies dienas laikā, uz maiņām katrs šauj, ko nu vēlas. Vakara noslēgumā vienojamies par nākamā apmeklējuma laiku un datumu, kā arī to, ka tad gan ķersimies klāt nopietnākam treniņam.
Simulators pret realitāti
Sākšu ar aksiomu – neviens simulators pilnvērtīgi neaizstāj imitēto objektu vai procesu. Runājot par dažādām simulācijām, cilvēki mēdz pārāk aizrauties ar to pielīdzināšanu realitātei. Protams, jo tuvāk oriģinālam, jo labāk, bet visam ir savas saprātīgās robežas. Vienkārši sakot, ja pilots nogāzīs imitēto lidaparātu, tad tas tomēr paliks vienā gabalā un visi veseli, bet īsi pēc incidenta varēs ķerties pie kļūdu labojuma.
Arī interaktīvā šautuve pilnīgi neaizstāj treniņus un medības ar īstu munīciju. Uzreiz ir pamanāmas atšķirības, it īpaši šāviena izraisītā atsitiena neesamība, kas gan mazina nogurumu pēc daudzu šāvienu izdarīšanas. Tāpat izpaliek sakarsušā stobra radītā gaisa virmošana, vēja iedarbība uz šāvēja stāju un līdzsvaru, lodes lidojuma trajektorijas izmaiņas dažādu faktoru iedarbībā. Interaktīvajā šautuvē nav iespējams veikt reālā ieroča vai optikas piešaušanu.
Šaušanas simulatora patiesā jēga ir ļaut šāvējam izkopt labu šaušanas tehniku – piemēram, stāju un līdzsvaru, ieroča ieplecošanu, satvērienu, kontaktu un kustību pret mērķi, redzes fokusa un punkta treniņu, elpošanu, kā arī nospiedienu. Kad visi šie un citi tehnikas aspekti sakārtoti, tad var ķerties pie darbību automatizācijas. Ja kādu iemeslu dēļ reālajā šaušanā kaut kā no tā visa trūkst vai pasliktinās, tad simulators ir ātrākais un lētākais paņēmiens kļūdu meklēšanā.
Šaušana tikai simulētā vidē nevienu par čempionu vai labu mednieku nepadarīs, bet, kombinējot treniņus interaktīvā un īstā šautuvē ir iespējams panākt ļoti labu rezultātu.
Visbeidzot atkrīt arī munīcijas izmaksas. Mūsu eksperimentā izmantotās ložu patronas maksā 1,50 eiro par vienību, bet interaktīvajā šautuvē katrs veicām ne mazāk kā 40 – 50 šāvienus stundā, nereti vēl vairāk. Pierēķinot klāt pārējās īstās šautuves izmaksas, tas būtu ļoti dārgs prieks. Un vēl – šaušanas vai medību sezona te nekad nebeidzas un laika prognoze nav būtiska.
Iepazīt ieroci tuvāk
Man pašam treniņi Simway medību simulatorā bija ātrs veids, kā labāk iepazīt svešu ieroci, pierast pie tā, izdarot daudzus šāvienus un momentāni saņemot informāciju par rezultātu. Laide, tās satvēriens, nospiediena garums un svars, optikas palielinājuma regulējumi, bet īpaši tā piemeklēšana katram mērķim, aizslēga gājiens un darbības princips. Šie un citi sīkumi arī veido rezultātu.
Taču vēl interesantāk bija pavērot un klausīties Lindas pašas teikto par ieroci, ar ko izdarīts ne mazums šāvienu treniņos un medībās. Citēju ieroča īpašnieci: “Eksperiments bija interesanta pieredze. Sākumā gan uz to visu skatījos mazliet skeptiski, domāju, ka tā būs tāda ālēšanās bez taustāma rezultāta. Pirmais virtuālais treniņš pagāja, lai vispār sāktu vizuāli un arī psiholoģiski uztvert šīs spēles noteikumus. Jau uzreiz sapratu, ka ikdienā neizmantoju visas savas karabīnes priekšrocības. Tāpat sākumā atklāju dažādas kļūdiņas, kas var traucēt sasniegt maksimāli labus rezultātus, šaujot ar karabīni. Tā kā šķīvju šaušana ir mana disciplīna, tad šī bija reāla izkāpšana no komforta zonas un noteikti nepieciešama pieredze. Neko jaunu nevar iemācīties, ja turpini sēdēt savā ierastajā rāmī.”
Rezultāts
Simway interaktīvajā šautuvē bijām četras reizes, katrā no tām pavadot pusotru līdz divas stundas. Pirms otrā apmeklējuma sastādīju sev nelielu plānu ar lietām, ko vēlos paveikt vai uzlabot. Kā vēlāk izrādījās – plāns bija tikpat nepilnīgs un švaks kā manas ložu šāvēja iemaņas.
Ne viss padevās uzreiz un saskaņā ar to. Kādā mirklī sāka izdoties veiksmīgi un daudzmaz stabili trāpīt skrejošā aļņa desmitniekā, bet tikai tam pārvietojoties vienā virzienā. Pretējā virzienā, izpildot visu pēc plāna, šāvienu trāpījumi konsekventi nonāca nedaudz aiz mērķa apļu līnijām, lai gan neko būtisku nebiju mainījis.
Te nāca talkā konsultācija ar Mārtiņu Gaņģi (Latvijas sporta meistars vairākās medību stenda šaušanas disciplīnās) – ātri noskaidrojām, ka vaina varētu būt meklējama manā kāju pozīcijā. Nākamajā treniņā to izlaboju un patiesi – sāku trāpīt no septiņiem līdz desmit punktiem pat sev neērtajā virzienā.
Mārtiņš palīdzēja arī ar citiem padomiem, no kuriem man būtiskākie: neaizrauties ar pārāk ilgu vilkšanu līdzi mērķim, uzreiz notēmēt vēlamajā punktā, nevis kustēties, kā šaujot uz šķīvi, kā arī izdarīt šāvienu bez pārlieku garas kontroles. Arī Jānis Lanskis katru reizi mums palīdzēja ar padomiem un ieteikumiem, kas soli pa solim uzlaboja rezultātus. Pamazām katrs noskaidrojām, kur ir tā robeža, kad esi jau piekusis un zaudē spēju koncentrēties vai izpildīt vienmērīgu un labu kustību ar ieroci. Vienmēr, kad Jānis ievēroja mūsu intereses apsīkumu šaušanā uz aļņa mērķi, saņēmām sava veida balvu – mežacūku medību imitāciju, kas ir gan dinamiska, gan aizraujoša nodarbe, kurā varējām sacensties savā starpā. Laiks pagāja ne tikai vērtīgi, bet arī jautri.
Tā pienāca diena, kad vajadzēja pārbaudīt treniņu rezultātus pa īstam. Atkal dodamies uz RSC šautuvi un sagatavojamies šaušanai. Ierocis, optika un munīcija tie paši, dažas reizes šaušanas imitācija ar klišķināšanu. Nu jau ir izveidojies noteikts priekšstats, kur sagaidīt mērķi, kad ieplecot, un spēja veikt mierīgu kustību. Šeit papīra alnis ir nedaudz lēnāks un ilgāk redzams, tādēļ vienojamies, ka katrs drīkst izšaut dažus treniņa šāvienus, lai tam pielāgotos. Man par izbrīnu gandrīz visi mani šāvieni ir trāpījuši vajadzīgajā augstumā, taču priekšā desmitnieka aplim. Pārcilāju atmiņā visas iegūtās zināšanas un iemaņas, lai apjēgtu, ka atkal esmu bijis pārāk ātrs. Tad ķeros pie kontroles sērijas.
Esmu trāpījis 7, 7, 8, 9, 10, tātad 41 punkts no 50. Saprotams, ka šāds rezultāts mani nepadarītu par augstas klases sporta šāvēju, taču uzlabojums ir jūtams. Lai pieaugtu gan punktu summa, gan stabilitāte, vajadzētu vēl daudzus treniņus interaktīvajā un parastajā šautuvē, taču tas lai paliek citai reizei.
MEDĪBU IMITĀCIJA
Interaktīvā šautuve paredzēta mednieku un sporta šaušanas apmācībai. Medību situāciju imitācijā ir ko izvēlēties – no putnu un dzīvnieku medībām, līdz noteiktu apstākļu modelēšanai. Tie var būt konstanti un mainīgi. Meži, pļavas vai kalnains apvidus, dzīvnieki, kas pārvietojas lēnā solī, skrien vai pat stāv pie barotavas. Tāpat maināms medījuma pārvietošanās attālums. Jāatzīmē, ka simulācija ir visai prasīga attiecībā uz šāvēja precizitāti. Lai šāviens tiktu skaitīts kā letāls, ir jātrāpa gana precīzi, taču katra šāviena analīze ir pieejama ļoti viegli uztveramā formā.
Tiek attēlots medījuma 3D modelis, šāvienu trāpījumi, kas ir numurēti to secībā, bet ar krāsu marķieriem atzīmēta to kvalitāte. Vēl pie 3D modeļa ir parādīts tēmēšanas punkts, kur tas atradies šāviena mirklī. Viss kopā ļoti palīdz saprast, kas notika un kas būtu jādara citādi, lai vēl vairāk uzlabotu savas prasmes.
Interaktīvais medību simulators var palīdzēt katram medniekam izveidot, uzlabot un nostiprināt labas šaušanas iemaņas, pierast pie jauna ieroča, neiztērējot daudz naudas par treniņiem ar īstu munīciju, pie tam to visu padarot par aizraujošu procesu. Nobeigumā pievienoju citātu no Jāņa Mickēviča teiktā par šo piedzīvojumu: “Jau pēc pāris Simway apmeklējumiem sajutos gandrīz kā Afanasijs Kuzmins. Un sajūtas nepievīla, kad medībās, gaidot savu bulli, pacietības mērs bija pilns, jo pa lauku nemitīgi defilēja rukšu bars. Tādēļ redzēto uz ekrāna nolēmu izmēģināt dzīvē. Rezultātā divi nomedīti trīsgadīgi rukši 250 metros, kustībā. Jāpiebilst ka otrs trāpījums nebija desmitniekā, tātad ir uz ko tiekties! Secinu, ka medību simulatorā iegūtās iemaņas ir sekmējušas manu šaušanas prasmi, tas bija arī ekonomiski izdevīgi. Medību situācijām bagāts un aizraujošs pasākums.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
