Suņu treneris Igors Inozemcevs ar suņiem strādā kopš 1999. gada. Sākotnēji gan strādājis kā figurants, taču sapratis, ka viņam suņus gribas arī mīļot, ne tikai būt sliktajam tēlam. 2006. gadā sācis strādāt individuāli, trenējot suņiem paklausību, un šo gadu laikā apmācījis vairākus simtus suņu, tostarp medību suņus. Kas interesanti, medību suņus Igors sācis apmācīt jau laikā, kad pats vēl nav bijis mednieks.
Sunim ar saimnieku jau mazotnē jāatrod kontakts
Laikā, kad Igors vēl nebija mednieks, viņš jau apmācīja medību suņus iet asinspēdas. Neskatoties uz to, ka vien teorētiski zinājis, kā to darīt, arvien vairāk un vairāk mednieku sākuši vērsties pēc palīdzības. Igors spilgti atceras kādu momentu, kad kāds mednieks jautājis, ko darīt ar krievu-Eiropas laikas šķirnes suņu meiteni, ar kuru nav bijis iespējams izveidot nekādu kontaktu. Rezultātā suņu treneris nonācis pie slēdziena, ka jebkura suņa trenēšana jāsāk ar paklausību. Ar suņa saimnieku vienojušies par paklausības treniņu praktizēšanu, tā ticis izveidots kontakts ar saimnieku, un medībās suns sācis strādāt labāk nekā iepriekš – bijis skaidri redzams, ka suns sācis domāt ar galvu un sadarboties ar saimnieku.
Pateicoties apmācītā suņa saimniekam, Igors ir mednieks nu jau septīto gadu.
Medību suni var salīdzināt ar profesionālu sportistu
Igors norāda, ka sunim, atrodoties medībās, ieslēdzas instinkti un azarts. Tieši tāpēc viņam jābūt ļoti paklausīgam. Lai saprastu, kāpēc tas ir nepieciešams, medību suni var salīdzināt ar sportistu – treniņā šaušana šķiet vieglāka nekā sacensībās, tās ir divas dažādas pieredzes, un jāatzīst, ka sacensību laikā stresa dēļ var tikt pieļautas kļūdas. Katras medības sunim ir teju kā sacensības, tāpēc medību suņiem jau kopš bērnības ir jāmāca komandas. Gadu laikā apgūstot suņu psiholoģiju, Igors secinājis, ka komanda suni padara gudru, savukārt ierobežojumi – veido to paklausīgu. Ir jābūt disciplīnai un ierobežojumiem, tad suns saimnieku klausīs, cienīs un pat dievinās.
Asinspēdas nevajag mācīt no četru mēnešu vecuma
Neskatoties uz to, ka mednieku vidē pastāv uzskats, ka asinspēdu suns jāapmāca medībām pēc iespējas agrākā vecumā, suņu treneris Igors tomēr ir pārliecināts, ka labāk suņa pirmajā dzīves gadā koncentrēties uz paklausības treniņiem. Ideālais vecums, kad sunim sākt mācīt asinspēdas, ir deviņi mēneši, turklāt tas jādara ārpus medībām, liekot mākslīgās asinspēdas. Jauno suņu saimniekiem jāatceras, ka ar vienu reizi nekas nebeidzas, tas ir jādara ilgstoši, lai suns varētu saprast darbības pamatprincipus. Savukārt, kad suns jau ir sācis strādāt, obligāti jānodrošina, ka pirmās asinspēdas ir rezultatīvas un medījums tiek veiksmīgi atrasts. Ir jāpanāk, ka sunim veidojas noturīga interese un sapratne par medību procesu. Lai veidojas pārliecība: ja es iešu, tad atradīšu!
Suns kā snaiperis, kas nestrādā barā
Tāpat ir jālauž mīts, ka jaunu asinspēdu suni var laist kopā asinspēdās ar pieredzējušu suni, sak, pieredzējušais suns apmācīs jauno. Suns ir kā snaiperis, kas nestrādā barā. Igors norāda, ka asinspēdu suņa vienīgais palīgs mežā ir viņa saimnieks, kurš netraucē un nerada iekšēju konkurenci.
Pareiza rīcība medībās ar jaunu suni būtu šāda: asinspēdas iet viens suns kopā ar saimnieku un mednieku, kuri netraucē sunim darbības laikā, neiet pa priekšu, sunim ir jāmeklē medījums. Tāpēc ļoti svarīgi jau pirmajā dzīves gadā ir atrast kontaktu ar suni. Ja suns būs pieķēries saimniekam, tad saimnieks no suņa varēs prasīt jebko, viņš būs gatavs darīt visu.
Dzinējmedībās suņi mācās viens no otra
Pretēji asinspēdu mācīšanai dzinējmedībās jaunie medību suņi noteikti jālaiž kopā ar jau pieredzējušajiem. Jaunie medību suņi paļaujas uz pieredzējušajiem, tā viņi izprot medību procesus un gūst pārliecību par to, kāds ir viņu uzdevums dzinējmedībās. Būtiski gan pieminēt, ka paļaušanās uz pieredzējušajiem suņiem turpinās līdz brīdim, kad jaunajam sunim beidzot ir iespēja pierādīt pašam sevi.
Ieteikums. Ja vienu sezonu jaunais suns aktīvi dodas dzinējmedībās, gūst pārliecību un izpratni par dzinējmedību procesiem no pieredzējušā suņa, tad nākamajā sezonā ir jāļauj jaunajam sevi pierādīt pašam. Viņam jākļūst par pieredzējušo, un to iespējams panākt brīdī, kad viņam vairs nav uz ko paļauties un pašam jāsāk domāt ar galvu.
Risinājums. Laist suņus mastos pamīšus. Tiklīdz suns piedzīvo medību azartu un saprot, ka viņš ir spējīgs strādāt pats un viņam nav jāpaļaujas uz citiem suņiem, viņš kļūst patstāvīgs. Izjūtot medību azartu, suns strādās arī tad, ja medībās piedalās suņi, uz ko līdz tam bija paļāvies.
Suns nemedī hobija dēļ
Nereti manīts, ka medību suņi baidās no medījuma. Ko tādā situācijā lielākoties dara saimnieks? Visticamāk, mēģinās suni pievilināt pie nomedītā zvēra, uzlikt uz tā vai, vēl trakāk, sāks ar to kacināt, piemēram, kustinot brieža ragus. Tā pilnīgi noteikti nevajag darīt, tas ir muļķīgākais veids, kā censties pieradināt medību suni pie nomedīta dzīvnieka. Tieši tādā veidā suni iespējams iedzīt vēl lielākā stresā un panākt, ka viņš turpinās baiļoties.
Igors iesaka vairākus risinājumus, kā kliedēt suņa bailes no nomedītā dzīvnieka. Piemēram, ja nomedīts alnis, norīvē roku gar aļņa kažoku un roka saglabās zvēra aromātu. Jāpaiet nost no medījumu un jāļauj sunim paostīt roku, tādā veidā suns sāks asociēt, ka tur jau nekā slikta nav. Pat ja suns izrādījis interesi un piegājis pie zvēra paostīties, taču pēcāk no tā nobijies, nav jāmēģina suni pierunāt atkal atgriezties pie medījuma. Šajā momentā saimniekam ir jātēlo, ka viņš neko nav redzējis, un suns pats sapratīs. Piemēram, pēc veiksmīgām medībām var no dzīvnieka nogriezt ādas gabalu un brīdī, kad baro suni, uzlikt to pa virsu ēdienam. Suns to apostīs un, visticamāk, pats nobīdīs nost no ēdiena, taču būs jau iepazinies ar dzīvnieka smaržu un nākamā sastapšanās vairs nebūs tik biedējoša.
Tāpat uz ēdiena var uzpilināt pa kādai asinspilītei, un noteikti jāatceras, ka sunim ir jādod meža gaļa.
Lai iemācītos atšķirt dažādas smaržas mežā, suns viennozīmīgi ir jāņem uz mežu, uz barotavu, jārāda pēdas. Kā labs risinājums kalpo pēc veiksmīgām medībām uz mājām paņemta nomedītā dzīvnieka kāja, kuru pēcāk iedod sunim pagrauzt, paspēlēties.
Igors norāda, ka sunim ir jāgrib medīt un gribēšana jāveido, veicinot sunī pārliecību, ka arī viņam no tā būs kāds labums. Medību suns nemedī hobija dēļ, tie ir instinkti. Vilks jau arī nedzenā briedi prieka pēc, viņš to dara, lai sagādātu sev maltīti.
Nav viegli vai grūti apmācāmu suņu
Jautāts, vai no medību suņu šķirnēm ir kādas vieglāk, kādas grūtāk apmācāmas, Igors atbild pavisam vienkārši: “Ja suns dzīvo kopā ar saimnieku vienās telpās, tad kontaktu iespējams nodibināt ar ikvienu suni neatkarīgi no šķirnes. Tieši kontakts ar saimnieku ir paklausības pamats, un tieši paklausība palīdzēs realizēt labas darba spējas jebkuram medību sunim.
Piemēram, ja krievu-Eiropas laika dzīvo voljērā un tiek izmantota tikai un vienīgi dzinējmedībām, kuru sezona ir relatīvi īsa, tad saprotams, ka tas nav pareizi, un rezultātā medību procesā sastopam laikas, kas var būt agresīvas vai arī, uzejot meža dzīvnieka pēdas, var sākt dzīt dzīvnieku kilometriem, jo iekšā ir azarts. Gluži vienkārša iemesla dēļ – ja ir iespēja, suns izskriesies. Jāsaprot, ka arī pavasara un vasaras sezonā, kad medības ir krietni klusākas, suns ir jānodarbina, piemēram, izliekot asinspēdas, lai nezaudētu darba iemaņas. Ja saimnieks ar suni bieži ir kopā, ir iespējams redzēt, kā suns strādā, saimnieks iemācās suni saprast. Tie saimnieki, kas investē laiku suņos, sāk saprast suni, un suns saimnieku. Ne velti ir teiciens: atkārtošana – zināšanu māte. Tiklīdz saimnieks zaudē kontaktu ar suni, viņš sāk suni neizprast. Tāpēc katra suņa saimniekam svarīgi ir iemācīties suni izprast un nodibināt kontaktu.”
Kā pieradināt medību suni pie šāviena
Lielākā muļķība, ko saimnieks var izdarīt, ir sabojāt pie šāviena nepieradinātu medību suni, paņemot to uz pīļu sezonas atklāšanu. Situācijā, kad suns nekad nav dzirdējis šāvienu un tiek paņemts uz vietu, kur šāvienu ir ļoti daudz, var panākt tikai to, ka suns no šāviena baidīsies un labs medību suns tādējādi būs sabojāts.
Ieteikums. Pieradinot suni šāvieniem, obligāti jāizmanto vēl viens cilvēks – asistents. Suns jātur pie pavadas, apstākļiem jābūt mierīgiem kā vienkāršas pastaigas laikā. Ir jāsarunā, ka brīdī, kad saimnieks ar suni ir gatavs, tiks dots signāls otram cilvēkam, kurš raidīs šāvienu. Ja suns kaut kādā veidā reaģē uz šāvienu, tad šī uzvedība ir jāignorē un jāturpina iesāktā pastaiga. Nekādā gadījumā nedrīkst suni slavēt, ja viņš satrūcies vai sasprindzis. Saspringšana var norādīt uz suņa bailēm. Ja suns sabīstas, tad slavēšanas brīdī tiek norādīts, ka saimnieks to ir pamanījis un atzīst suņa bailes par normu.
Labs variants, kā pieradināt jaunu medību suni pie šāviena, ir šāviena brīdī iedot viņam ēst. Pat ja šāviena brīdī suns paceļ galvu, saimnieka uzdevums ir izturēties tā, it kā viņš neko nebūtu dzirdējis, lai suns mierīgi turpinātu maltīti. “Noteikti nedrīkst pieļaut arī to, ka suns skrien uz šāvienu, tas ir brāķis. Sunim ir jāskrien pēc komandas, un tas ir jāmāca,” skaidro Igors.
Paklausība – panākumu atslēga
Visa panākumu atslēga ir suņa paklausība un spēja saimniekam sadarboties ar suni, kad saimnieks saprot suni un suns saprot saimnieku. Katram medību suņa saimniekam būtu jāatceras, ka, beidzoties medību sezonai, arī starpsezonā ir jātaisa sausie treniņi dabā, lai mierīgos apstākļos trenētu suni. To varētu pielīdzināt sportam – reti kurš sportists jau pirmajās sacensībās kļūst par čempionu. Par čempionu iespējams kļūt darba un treniņu rezultātā.
Komandas, kas jāiemāca medību sunim jau mazotnē
Šurp vai Pie manis – to trenē pastaigas laikā. Kad suns nāk pie saimnieka un atrodas apmēram divu metru attālumā, sunim tiek dota komanda, un brīdī, kad suns atnāk, to samīļo un atalgo, un tā katru reizi. Šī komanda jātrenē, sunim atrodoties garā auklā, kas tam rada brīvības sajūtu. Gadījumā ja suns reaģē uz kaut ko, kas notiek apkārt, vai ieinteresējas par citu suni, viņam tiek dota komanda Šurp un suns mierīgi jāpievelk sev klāt bez kaut kādas rāšanas. Te der tikai samīļošana un atalgošana, lai suns saprot, ka pat brīdī, ja kaut kur sākas jautrība, jebkurā gadījumā tas beigsies pie cilvēka. Vēl jo vairāk – suns sapratīs, ka pienākšana pie cilvēka vienmēr ir tikai un vienīgi pozitīva.
Nedrīkst vai Fui – šī komanda jāizmanto tieši mirklī, kad kaut kas notiek, kad tiek veikta nevēlama darbība, un komanda jākombinē ar strauju pavadas pavilkšanu pie sevis, tādējādi atraujot no darbības un veidojot nepatīkamas asociācijas. Ja sunim būs iemācīta komanda Nedrīkst, viņš nākotnē būs paklausīgs, arī esot bez pavadas.
Piemērs. Esot ar suni dabā, suns atrodas drošos apstākļos bez pavadas, redzamā attālumā, un te pēkšņi saimnieks piefiksē, ka suns cenšas kaut ko apēst… Ja suns nebūs trenēts, saimnieka bļaustīšanās viņu nesatrauks un līdz brīdim, kamēr saimnieks būs pienācis, mielasts jau būs apēsts. Tāpēc ir svarīgi sunim radīt asociācijas, kas ir kas, jau kucēna vecumā, lai neveidotos nepatīkamas situācijas.
Ļoti svarīgi medību sunim ir mācīt apsēsties vai apgulties no attāluma, jo situācijas mežā var būt dažādas. Šajā sakarā jāiemāca arī komanda Nost. Situācijā, kad suns palaists pa asinspēdām un ir atradis ievainotu meža dzīvnieku, kurš joprojām pārvietojas, raidīt šāvienu ir bīstami, jo suns ir kontaktā ar meža dzīvnieku. Šā iemesla dēļ būtiski ir kombinēt komandu ar žestu, ar rokas vēzienu parādīt pa gabalu komandu Nost, lai suns saprot, ka viņam ir jāpaiet nost, lai medniekam būtu iespēja raidīt šāvienu.
Svarīgi atcerēties. Ja suns tomēr kaut ko ir nogrēkojies vai nepieciešams viņu atsaukt, jācenšas to darīt, piemēram, ar izsauksmes vārdiem vai izmantojot jebkādu citu aizlieguma vārdu. Nav vēlams izmantot suņa vārdu, cenšoties viņu apsaukt nevēlamas darbības laikā. Suņa vārds jāizmanto tikai un vienīgi pozitīvās situācijās, lai suns saprastu atšķirību un savu vārdu asociētu ar kaut ko patīkamu.
Tāpat jāatceras, ka pēc tam, kad suns ir kaut ko sagrēkojies, saimnieks nedrīkst kļūt dusmīgs vai apvainoties. Saimnieka pienākums ir situāciju aizmirst, nerunāt par to un sākt visu no jauna, tajā pašā laikā ņemot vērā notikušo.
Ko nevajag darīt ar medību suni kucēna vecumā
Noteikti nevajag pārmērīgi suni kacināt ar nomedītu meža zvēru. Kā arī nevajag laist kompānijā, kurā ir agresīvi suņi, jo nav pieļaujams, ka kucēns tiek sakosts līdz gada vecumam, jo tas var veicināt sunī agresiju nākotnē.
Sunim kopš bērnības nedrīkst ļaut sargāt ēdienu, ja suns to dara, viņš sargās arī nomedītu dzīvnieku.
Risinājums. Sunim kopš agras bērnības ir jādod ēst no rokas, piemēram, ieberot ēdienu suņa bļodā, var paņemt pāris graudiņus no tās un dot sunim ēst no rokas, paralēli suni noglāstot. Un tas nav jāizdara vienu vai divas reizes, tas ir jādara sistemātiski, līdz suns sapratīs, ka cilvēks nav apdraudējums un viņam nav pamata sargāt ēdienu un pēcāk medījumu. Tāpat jāiemāca komanda Dod vai Atdod.
Piemēram. Ēšanas laikā sunim pasaka komandu Dod vai Atdod un paceļ suņa bļodu. Tikai jāatceras, ka bļodu mēs nepaņemam sev, bet noliekam to sunim redzamā vietā un pēc tam atdodam.
Tiem suņiem, kas radīti aportēšanai ar izteiktu tendenci nest priekšmetu, nevajag aizrauties ar mantas mešanu, lai suns to atnestu. Draud risks, ka suns var ieciklēties un viņam nekas cits vairs neinteresēs. Tas ir arī iemesls, kāpēc suns var kļūt agresīvs.
Svarīgi atcerēties. Pēc spēlēšanās nekādā gadījumā sunim nedrīkst atstāt mantu, tā ir jānoņem. Suņa saimnieks padalās ar mantu, uzsākot rotaļu, un arī pabeidz rotaļu. Ja sunim tiks atstāta manta, viņš uzskatīs, ka saimnieks to izdarījis aiz cieņas pret suni, tā tiks radīts iemesls sunim pārvērtēt savu statusu ģimenē.
Praktisks padoms. Pieradināt medību suni pie šāviena!
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
