Valkas rajonā mītošie divi pusaugu lāči, kas jau daudzkārt ir nonākuši tūristu un sēņotāju fotokameru objektīvos, ar katru dienu kļūst ne tikai pieaugušāki, bet arī drošāki.
Tagad tie sākuši viesoties viensētu pagalmos. Dzīvnieki noēd augļu ražu, apgāž un izrevidē atkritumu tvertnes. Uz šāvieniem gaisā, kliedzieniem, kastroļu un pannu dauzīšanas troksni tie nereaģē. Fotogrāfijās un video, ko uzņēmuši māju iedzīvotāji, abi lāči izskatās ieinteresēti, bet pilnīgi mierīgi.
Dzīvnieku uzvedības speciālisti norāda, ka tā ir normāla parādība vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lāči Latvijā nav medījami un tādēļ neizjūt nekādas bailes no cilvēka. Valstīs, kur lāču medības ir atļautas, piemēram, Krievijā vai kaimiņos – Igaunijā – lāčiem piemīt dabisks respekts pret cilvēku un šis instinkts pasargā dzīvniekus no konfliktsituācijām ar civilizāciju. Iespējams, ka Valkas lāči atraduši kaut kādu tūristu atstātu pārtiku, vai kāds ļoti neapdomīgs cilvēks ir mēģinājis tos barot, cerībā piejaucēt mīlīgos lāčukus. Pie tam, biežie kontakti ar cilvēkiem arī parāda, ka mēs neesam bīstami.
Igaunijā šādā situācijā nekavējoties izsniegtu atļauju lāčus nomedīt
Igaunijas Mednieku asociācijas izpildirektors Tonis Korts, izpētot šodien publicētos ierakstus par lāču vizīti Vijciema Čiekurkaltos, kas atrodas Valkas novadā, norādīja: “Igaunijā šādā situācijā nekavējoties tiktu izsniegtas divas nomedīšanas atļaujas. Tas nav normāli, ka lāči uzdarbojas cilvēku apdzīvotas mājas pagalmā, pie pašām durvīm. Tas ir ārkārtīgi bīstami un tur nevar būt divu domu. Šādi dzīvnieki no dabas ir jāizņem uzreiz. Šonedēļ Igaunijā lācis bruka virsū kādai sievietei ar kustību traucējumiem. Par laimi sievietei izdevās aizmukt un kontakta nebija. Visticamāk atļauja šo lāci nomedīt tiks izsniegta šonedēļ, jo nomedīšanas apjoms jau praktiski izsmelts. ”
Tie, kas baro lāčus, tos burtiski nolemj nāvei!
“Cienāt lāčus ir ļaunākais, ko cilvēks var izdarīt. Tie ir ļoti gudri dzīvnieki un visu iegaumē ar pirmo piegājienu. Ja cilvēks dod pārtiku, to var prasīt katru reizi, kad redzi cilvēku. Ja lācim nav dabisko baiļu, tas ies ne tikai pagalmā, bet ienāks mājā un, ja cilvēks nedos ēst… Krievijā šajā sakarā ir ļoti bēdīga pieredze. Sevišķi reģionos, kur kaut kādu iemeslu dēļ lāču medības tiek ierobežotas. Būtībā, piebarot lāci, nozīmē to nogalināt, jo šāds bezbailīgs plēsējs agri vai vēlu uzbruks un to nāksies likvidēt,” tā paskaidroja mednieks un Krievijas viena no lielākajiem žurnāliem Russkij Ohotnichij Zhurnal (Русский Охотничий Журнал) viens no redaktoriem Aleksejs Popovs.
Pieredzējušais Krievijas mednieks uzsvēra, ka lāču piebarošanai būtu jākļūst par krimināli sodāmu pārkāpumu, jo cilvēki, kas bezatbildīgi cienā šo milzīgo plēsēju, rada draudus gan šim dzīvniekam, gan cilvēkiem, kas ar to saskarsies nākotnē.
Mednieku piebarošanas vietas ir tālu no cilvēku takām un apdzīvotām teritorijām
Viens no dzīvnieku pievilināšanas vietu uzdevumiem, ir atvilināt savvaļas dzīvniekus dziļāk mežā, projām no lauksaimniecības platībām, lopu aplokiem un, ja runājam par lāci, tad no bitenieku dravām.
Kādā no publikācijām, Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) vadītājs Haralds Barviks teica: “Meža dzīvnieku piebarošanas vietas noteikti neveicinās lāču pierašanu pie cilvēka. Es drīzāk baidos par to, ka drīz vien lāči sapratīs, ka Latvijā, atšķirībā no Igaunijas, lāčus nemedī. Tas gan varētu veicināt šo plēsēju interesi par cilvēkiem un apdzīvotām vietā. Igaunijā ir ap 1000 lāču, uzbrukumu cilvēkiem nav bijis, bet jāņem vērā, ka kaimiņos lāču nomedīšanas apjoms ir teju 10% no populācijas, proti, ap 90 lāčiem. Es teiktu tā, ka labāk, lai lāči nāk uz mednieku izveidotajām meža dzīvnieku barotavām, nevis posta bišu dravas vai dodas uz ganībām. Piemēram, ir vairāki reģioni Krievijā, kur jāsadzīvo ar lielu lāču skaitu, tur šādas piebarošanas vietas ir diezgan efektīvas, lai mazinātu postījumu risku. Tur, kur tiek piekopta šāda taktika, nepatikšanu ir krietni vien mazāk. Mednieku ierīkotie barības lauciņi un barotavas, manuprāt, nekādu ļaunumu nenodara no šā viedokļa. Ja lācis paēd barotavā, tad tas ir labāk, nekā dodas meklēt ēdamo tur, kur ir medus, āboli dārzā vai govis ganībās.”
Komentējot sabiedrības bažas par iespējamo mednieku ieinteresētību informācijas plūsmas palielināšanā, LATMA vadītājs teica: “Arvien biežāk sociālajos tīklos tiek publicēti video, kuros redzami Latvijā nofilmēti lāči, lielākoties dzīvnieku piebarošanas vietās. Tas nebūt nenozīmē, ka zem katras eglītes ir pa lācim. Piebarošanas vietas daudz labāk tiek aprīkotas ar video un foto kamerām un līdz ar to mums, medniekiem, ir pilnīgāka informācija par to, kādi tieši dzīvnieki konkrētajā vietā sastopami. Manuprāt, tas ir ļoti pozitīvi, un zinātnieki varētu beidzot saskaitīt, cik lāču ir Latvijā, – 70 vai 100.”
Medības nelegalizēs, bet Valkas lāču nomedīšana tiek apsvērta
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode atzina, ka Valkas gadījumā lāčus var nākties likvidēt. “Nākamajā gadā abi lāči vairs nebūs pusaudži. Trīs gadu vecumā tie var kļūt ļoti bīstami cilvēkam. Mēs apsveram iespēju šos divus indivīdus no dabas izņemt. Taču gribu uzsvērt, ka lācis joprojām ir aizsargājamo dzīvnieku sarakstā Latvijā un par medību legalizēšanu runas nebūs. Ideāli būtu, ja šos divus lāčus nomedītu Igaunijas pusē, kur tie bieži viesojas. Kaimiņvalstī lāču medības ir atļautas un viņiem to būs daudz vieglāk izdarīt. Mūsu pusē tas nozīmē lielu birokrātiju. Tomēr, ja dzīvnieki kļūs bīstami, citas izejas nebūs,” paskaidroja Gita Strode.
Par lāča ierašanos viensētā, apdzīvotā vietā vai kur citur, jāziņo DAP vai pašai Gitai Strodei: +371 67509761, +371 29455010, gita.strode@daba.gov.lv.
Gadījumā, ja lāča uzvedība kļūst biedējoša, jāsauc pašvaldības policija un DAP pārstāvji. DAP speciāliste atzina, ka galējas nepieciešamības un nāves draudu gadījumā, lāci, kas uzbrūk var nogalināt, izmantojot jebkuru ieroci.
Latvijas zinātnieki uzskata, ka Latvijā aptuveni 60 lāču. Mednieki ir pārliecināti, ka to ir daudz vairāk. Par to liecina meža kameru uzņemtās fotogrāfijas un videi, kā arī aculiecinieku novērojumi. DAP apstiprina arī to, ka Latvijā ir fiksēti lāču ziemošanas un vairošanās gadījumi. “Lācis atgriežas Latvijā un mums būs jāiemācās ar to sadzīvot,” noslēgumā teica Gita Strode.
Ieteicamā rīcība reģionā, kur manīti lāči:
– Atkritumu tvertnēm jābūt slēgtām. Vislabāk, ja tās atrodas slēgtās telpās
– Pārtiku ārā atstāt nedrīkst
– Nekādā gadījumā lācim netuvoties, nekaitināt
– Stingri aizliegts lāčus piebarot
– Par visiem novērojumiem ziņot Valsts meža dienestam, Pašvaldības policijai un Dabas aizsardzības pārvaldei
Mednieku viedokļi
– Bīstamības gadījumā, ir jāatļauj lāci nomedīt.
– Drusku par ātru vēl jautājumu spriest šādā veidā. Bet diskutēt par kritērijiem kad un kā – gan vajadzētu – pie cik īpatņu populācijas vai citiem kritērijiem (postījumu apjoms, bīstamība), kuros reģionos, kā medīs uzskaites vienība vai savādāk….un vēl nevajag jaukt – medības
NAV konkrēta, mērķtiecīga viena indivīda (piemēram, bīstama) izņemšana no populācijas. Medības – tas ir kad limita ietvaros mednieki paši lemj, kur un kuru indivīdu medīt, kā tas ir ar alni, stalto, buku, vilku vai lūsi.
– Iekļausim tad, kad kādu cilvēku apēdīs un to parādīs ziņās. Pagaidām, lai tik ēd medu un biškopji labo stropus.
– Vilkus iekļāva tikai tad, kad Sarkangalvīti apēda?
– Protams, ka jāmedī. Bet tikai ierobežotā daudzumā. Ar uzskaiti, licencēm… stingru kontroli. Lācis ir plēsējs, respektīvi plēsēju skaits parasti tiek ierobežots. Viņi apēdīs ne tikai medu, izpostīs ne tikai bitiniekiem medus dravas, bet drīz nāks arī plosīt mājlopus (pieņemsim aitas, kazas, teļus…) , arī cilvēks tiks apdraudēts, makšķernieks, sēņotājs, ogotājs, vienkārši meža pastaigu cienītājs.
– Tak var ņemt Igaunijas piemēru, kas veiksmīgi jau strādā.
– Tieši tā, bija smuka intervija par lāču medīšanu ar Igauņu kolēģiem. Kā tur pats galvenais pateica, lācis IR JĀMEDĪ, lai tam nezustu dabiskās bailes no cilvēka.
– Manuprāt lāču populācija ir jāregulē, bet to nevar attiecināt uz visu Latvijas teritoriju, bet izdalīt reģionus, kur ir liela populācija.
– Jebkura medījamā dzīvnieka populācija ir veselīgāka un dzīvotspējīgāka nekā nemedījamo dzīvnieku. Piemēram, medni agrāk mēs pieskatījām, jo vācieši labprāt brauca tos medīt, un medņu populācija normāli attīstījās, šobrīd neviens nezina, kas ar medni notiek…
– 100% taisnība. LOB dabūja piķi par to ka aizklapēja ciet medības un vairāk viņiem mednis nav interesants.
– Domāju, ka pie noteikta skaita sasniegšanas (piemēram, 100 īpatņu) būtu noteikti jāmedī.
– Pabiju Altajā. Vairāk kā sniega leopardi, kaitējumu rada tikai lāči. Ja notiek uzbrukumi mājlopiem, tiek izsniegta atļauja nomedīt. Salasās mednieku bariņš, un ..strādā…
– “Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju roku darīšana.” Vai kā nu tur bija? Pasakiet lūdzu man, kuram medniekam, valstij vai apdrošinātājam interesē zemniekam vai draviniekam nodarītie postījumu zaudējumi? Mednieku interesē medījums, abus pārējos nauda. Ieņemtā, galvenokārt, izmaksājamā arī protams. Cik būs to mednieku, kuri skries palīgā vistkopim cīnīties ar lapsām un seskiem? Ja vilki ies aitās, būs interese un arī pirmās divas dienas. Ar lāci būs tieši tas pats. Ar cūkām paši ziniet, kā iet. Sevišķi tur, kur tās ir daudz. Man Tirzā ir daudz paziņu-zemnieku un lopkopju, kuri nav mednieki un kuriem šīs problēmas ir ļoti aktuālas. Ar lāci būs tieši tas pats. Auklēsimies tik ilgi, kamēr pāris cilvēkus saplēsīs. Tad kaut ko sāks domāt darīt, Jo kas gan ir lopi un dravas? Sīkumi, kur īpašnieka izmisuma gadījumā var vēl nopelnīt. Sodu formātā, protams. Un visas šīs ķibeles pamatā ir dažu indivīdu totāla neuzņēmība un paniskas bailes uzņemties jebkādu atbildību. Ne tikai ar medībām saistītajos jautājumos.
Par to, kādēļ lāču vairāk, kā ar tiem sadzīvot un ko darīt. “Šauj garām!” #78 epizode
Lasi jaunāko žurnāla Medības pielikumu: Medību trofejas.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
