Jānis Misiņš, lai arī dzīvo Pierīgā, savu sirdi ir atdevis medībām. Medību dziņa un izpratne par mežā notiekošo viņam ir no vectēva, kurš jau sen medī citos medību laukos. Nu Jānis savas zināšanas pamazām nodod saviem dēliem, lai arī viņi izaugtu par krietniem medniekiem.
Kāpēc tu esi mednieks?
Tāpēc, ka mans vectēvs bija mednieks, tēvs ir mednieks. Dzīvoju Lubānā, mani ņēma līdzi uz dzinējmedībām, un tā bija loģiska izvēle, lai gan mana bērnība pagāja Aiviekstes upes krastos, biju cītīgs makšķernieks, daudz spiningoju. Taču tajā brīdī, kad paostīju pulveri, sapratu, ka tas ir next level [nākamais līmenis]. Kad esi sācis medīt, kāda tur vairs makšķerēšana! Es pat vairs neatceros, kad spiningu pēdējo reizi esmu paņēmis rokās. Jā, man tas ir, bet aukla ir sakaltusi.
Ir daudzi mednieki, kuri dodas uz copi, kad mežā ir bērnu laiks…
Jā, bet šajā pašā laikā mežā ir tik daudz ko darīt! Ir tik daudz kas uz mežu jāsaved, jāsazāģē, jāsalabo, jāuzbūvē no jauna, jāiesēj! Un tad jau ir kvieši piengatavībā un klāt arī vilku medību sezona. Man šorīt no rīta [14. jūnijs] pie barotavas viens pelēcis jau nofotografējās. Un ir jāpaspēj saprast, kur tas pelēkais dzīvo.
Vai palikuši prātā spilgtākie mirkļi, kad tu paostīji pulveri?
Lubānas apkaimē meža masīvi ir diezgan lieli. Tur nav tā kā tagad daudzviet, ka Latvijas valsts meži sabūvējuši vienu ceļu pie otra un ir jābūt īpaši apdāvinātam, lai šādā mežā apmaldītos. Taču tolaik, 90. gados, bija citādi. Tas bija Gulbju masts un bijušā Lubānas MRS kolektīvs, kuru tagad vada Guntis Zembergs. Tā nu es gāju dzīt. Tolaik medīja arī mežsargs Dainis Kivlāns. Es vienā mastā divas reizes uz viņu iznācu ārā un viņš bija otrais flangā…
Es vienkārši metu cilpas. Viņš pat zināja, uz kura slīpā grāvja man sajuka tie virzieni. Tajā mastā bija ļoti daudz cūku. Piesnigušas egles, un es jau kā patstāvīgs dzinējs. Mežsarga laika, Dzēse vārdā, ieskrēja tajās eglēs, izdzina cūkas, kas skrēja tieši man virsū. Līdz tuvākajai eglītei skriet vairs nebija laika. Domāju – ar mani ir cauri! Taču tad izrādījās, ka cūkas no manis baidās!
Lieliska atklāsme!
Tas bija labākais brīdis! Es augumā nemaz nebiju visai daudz virs tām cūkām, un apkārt visai dziļš sniegs… Agrāk, kad gāju kopā ar kādu pieredzējušu dzinēju, tā nebija gadījies. Man tolaik bija desmit gadu. Tā tas viss sākās. Protams, bija iespēja izšaut arī ar bisi. Nedabūju ne zilu plecu, ne zilu vaigu. Citiem bija stāsti, ka ierocis ir kaut kas briesmīgs, kas sit, bet man šķita, ka tas nav nekas traks.
Un pirmās patstāvīgās medības?
Kā jau daudziem, kas sākuši medīt šī gadu tūkstoša sākumā, tās vēl bija sloku medības pavasarī. Atceros, gājām kopā gan ar tēvu, gan mežsargu Daini Kivlānu. Tēvam patika iekārtoties vienā meža ielokā un gaidīt, bet mežsargs gāja no vienas vietas uz otru un es viņam līdzi. Un medījuma mums bija vairāk nekā tēvam.
Un jā, vēl viena lieta, kas mani ievilka medībās, bija grāmata Meža avīze. Protams, tajā bija visai daudz padomju sistēmu slavinošu tekstu, taču arī ļoti daudz stāstu par medībām, par to, kas notiek mežā. Šādas grāmatas mūsdienu jaunatnei pietrūkst. Savukārt man to pasaku grāmatas vietā priekšā lasīja vecmāmiņa. Un vēl grāmatas par indiāņiem, par Dersu Uzalu.
Vēl kāds fakts, kam ir liela nozīme. Esmu dzimis šņepju laikā. Vectēvs manai piedzimšanai par godu rīkoja medības. Un šajās medībās viņš arī devās mūžīgajā medību piedzīvojumā. Aiz priekiem, ka piedzimis mazdēls, viņam vienkārši apstājās sirds… Tā es viņu nesatiku. Redzēju tikai viņa iegūtās trofejas pie sienām un klausījos stāstus. Un manī noteikti ir daļa no vectēva medību gara. Vienīgais, ko es no viņa paņēmu mantojumā, ir viņa nomedītā sudraba brieža ragi… Tie arī šobrīd manā mājā ir pie sienas goda vietā!
Vai tavā draugu un paziņu lokā ir daudz mednieku?
Dzīvojot laukos, visi normālie čaļi ir mednieki. Liela daļa manu klasesbiedru un draugu ir mednieki un arī mednieces. Medības mūsdienās tiek vērtētas no postījumu, saimnieciskā, zaļā un daudziem citiem skatu punktiem. Bet es neesmu dzirdējis, ka tiktu vērtēta medību sociālā loma. Un tieši šīs sociālās lomas dēļ mums medības – tādas, kādas tās ir šobrīd, – ir ļoti jāsargā. Tās ir pieejamas visiem, gan turīgākajai sabiedrības daļai, gan tiem, kam rocība ir ļoti neliela, tās ir pieejamas kā gados jauniem cilvēkiem, tā arī senioriem.
Piemēram, vecāks vīrs laukos, kurš visu mūžu tur ir dzīvojis un gājis medībās, ja medīt viņš vairs nevarēs tāpēc, ka medības būs pārāk dārgas vai tiks liegtas kādu cilvēku ambīciju dēļ, vienkārši degradēsies. Un to nedrīkst pieļaut. Un vēl – mēs zinām, ka alkohols laukos ir ļoti liela problēma. Medības ir tās, kas cilvēkus attur no pārmērīgas alkoholisko dzērienu lietošanas. Es ne reizi vien esmu dzirdējis: “Es jau būtu kodis, bet nevaru. Uz medībām jāiet!” Tas varbūt kādam šķiet kā joks, bet tā ir realitāte! Un to vajadzētu ņemt vērā, arī plānojot valsts līdzekļu sadali. Tiek paredzēti līdzekļi jauniešiem, lai viņi varētu sportot, būtu veseli. Taču būtu jāparedz līdzekļi arī tam, lai gados veci cilvēki varētu laiku pavadīt aktīvi, tajā skaitā medījot.
Kad cilvēks pabeidz aktīvās darba gaitas, viņš meklē kādu nodarbi. Un tā parasti ir cope vai medības. Turklāt cope neveicina atturēšanos no alkohola, bet medības gan. Tāpat cilvēks kļūst sociāli aktīvs – viņš darbojas kolektīvā, viņam ir pienākumi, iespēja satikties ar citiem cilvēkiem. Viņš nenonāk atstumtībā un bezcerībā. Viņš turpina dzīvot, jo ir vajadzīgs. Kolektīvs bez vecajiem medniekiem nav kolektīvs. Ir vajadzīgi kā jaunie, tā vecie. Un tikai tad veidojas tā fantastiskā gaisotne, kas mums visiem patīk.
Savulaik mans skolotājs Gunārs Freimanis no Kuldīgas teica: “Medības – tā ir militāra disciplīna. Un katrs drošības noteikumu punkts ir uzrakstīs ar cilvēka asinīm. Un tāpēc medībās ir disciplīna un kārtība.” Arī šis ir ļoti svarīgi ikvienam cilvēkam. Būt disciplinētam.
Esi medījis ļoti daudzos kolektīvos Latvijā kā viesmednieks. Kas ir tās lietas, ko tu vēlētos vai, tieši otrādi, nevēlētos ieviest savā mājas klubā?
Nevēlētos ieviest, piemēram, finansiālo sodu par nepareizi nomedītu dzīvnieku. Esmu bijis medībās, kur noliek priekšā cenrādi, un es principā varu arī kāpt automašīnā un braukt mājās, īsti nesaprotot, kāpēc vispār esmu uzaicināts… Man taču tas viss pašam pie sevis ir bez maksas.
Nepārdomāta medību komercializācija vienkārši sagrauj medības. Tikko medības tiek pārvērstas par rupju biznesu vai kāds kolektīvs iedomājas, ka šādā veidā tiks panākta kārtība [tiks ievēroti selektīvi medību principi[, – tā nav.
Kārtību var panākt, tikai izglītojot medniekus…
Viennozīmīgi. Es medīju Ērgļos jau vairāk nekā divdesmit gadus. Par briežu selektīvajām medībām – sākumā par mani vispār smējās, kad stāstīju par lietām, ko biju iemācījies pie Gunāra Freimaņa. Taču es teicu: “Veči, pēc desmit gadiem mēs runāsim jau savādāk!” Nu šis laiks ir pagājis, un mēs patiešām runājam citādi. Spilgts piemērs – man pēc medībām zvanīja kāds kolektīva biedrs. Es tajās medībās nebiju. “Klausies, Janka! Labi, ka tu nebiji! Tur krita tādi buļļi, par kuriem tu spertu zemes gaisā! Un vēl sprieda, lai tikai WhatsApp grupā neliekot bildes. Misiņš ieraudzīšot!” viņš stāstīja. Es tajā brīdī biju ļoti priecīgs – vīri jau bija sapratuši, kas un kā, tikai vēl jāiemācās neizšaut! Es zinu, mēs mērķi sasniegsim. Uzlikt naudas sodu – tā būtu nevajadzīga pātaga, kas būtu griezīga tikai dažiem. Ir bijuši semināri. Kaut kas aizķērās. Briežu kļūst vairāk, un katrs vēlas nomedīt nevis vienkārši briedi, bet smuko briedi. Un šobrīd jau ir interesanti nomedīt interesanto bulli ar šķībiem vai pūkainiem ragiem. Biju ciemos pie kāda paziņas, un starp daudzajām trofejām atmiņā palika nevis medaļotās, bet neparastās trofejas.
Un kā tad pašam ar zelta bulli?
Kad tam būs jānotiek, viņš atnāks pats, nav speciāli jāskrien pakaļ. Biju ciemos pie kāda mednieka Ventspilī. Bija baura laiks. Redzēju skaistu bulli, taču nebiju īsti pārliecināts, ka tas patiešām jau ir medījams. Safotografēju viņu telefonā ar domu, parādīšu čaļiem, ja būs medījams, rīt atnākšu atkal. Kad parādīju bildes, viņi prasīja, kur tas fotografēts, jo tik varena dzīvnieka viņiem neesot. Tas esot stabils zelts, kāpēc es neesot spiedis sprūda mēlīti? Bet es nebiju pārliecināts! Protams, ne nākamajā dienā, ne kādās citās to bulli vairs tajā apkaimē neredzēja…
Diāna parasti dod vienu reizi!
Stāsts ir arī par to, ka mans mērķis nebija nomedīt! Mans mērķis bija paskatīties! Mēs pirms tam jau bijām diezgan labi pamedījuši. Dzesētava bija pilna. Un man nebija sajūtas, ka bullis būtu jāmedī! Manā trofeju kolekcijā ir interesantas bronziņas ar dažādiem žākļveida ragiem. Šiem briežiem esmu pielavījies klāt, izmantojot savu piebaurošanas tehniku. Citiem svarīgākās šķiet medības ar dzinējiem, bet man tās ir briežu buļļu medības baura laikā ar pieiešanu.
Kādas labas idejas tu esi atnesis uz savu klubu?
Tās ir sarunas par selektīvo medību principiem. Mēs ļoti vienkāršus kritērijus esam ieviesuši arī aļņiem. Medījam vai nu tā saucamos motociklus, vai aļņus, kuru galvas rota mērāma no 10 (5+5) žuburiem uz augšu.
Es nepiekrītu Valsts meža dienesta politikai par aļņu populācijas apsaimniekošanu, jo aļņu populācija ir pārmedīta. Mednieku vidū valda mīts, ka brieži izpiež aļņus. Tā nav. Viens iemesls – lielā medību slodze, otrs – plēsēji. Ja vasaras sākumā meža kamerās es redzu, ka ir aļņu gotiņas ar diviem vai vienu teļu, bet septembrī nevaru ieraudzīt nevienu teļu, tad tam iemesls ir tikai viens: plēsēji – vilks, lācis vai lūsis. Kāpēc viņiem skriet pakaļ ātram briedim, ja var noķert samērā neveiklo aļņu teļu? Aļņu teļš būtībā ir ļoti neaizsargāts, jo tam var pat kājām pieiet klāt. Vienīgais – no alnienes var dabūt trūkties. Bet vilkam tas nav šķērslis.
Man no rīta barotavā bija vilks. Brieži atnāca, bet aļņi vairs ne… Tāpat aļņiem par labu nenāk ačgārnā lielo plēsēju politika. Ok, lāci pie mums medīt nevar. Lai gan lāci medībās sastapt vairs nav nekas ārkārtējs. Arī mēs esam satikušies. Piecdesmit padomju okupācijas gados vilkus varēja medīt bez ierobežojuma un par veiksmīgām medībām vēl varēja saņemt prēmiju, bet vilku populāciju neizdevās izmedīt! Tātad šobrīd ar noteiktajiem ierobežojumiem vilkam ir zelta laiki. Vilks ir ļoti fleksibls un spēj pielāgoties jebkuriem apstākļiem! Un ar mūsu smieklīgi mazajiem nomedīšanas limitiem un datiem, ar kuriem operē zinātnieki, te nu ir sekas. Tas ir tāpat kā ar Ķemeru Nacionālo parku, kur astoņus vai deviņus gadus tiek apgalvots, ka parkā ir tikai septiņi vilki. Vai viņiem ir izdalītas kontracepcijas tabletes?
Tas nav normāli, ka vilku pēdas ir visur! Kad sāku medīt, pamanīt vilka pēdas bija kaut kas unikāls, toties tagad tā ir ikdiena.
Lubānas pusē dzīvoja Pēteris Ikaunieks. Viņš ir nomedījis vairāk nekā simt vilku un par katru gadījumu ir uzrakstījis grāmatā Vilku mednieka piezīmes. Mūsdienās, domāju, viņš būtu šokēts, jo vilku medību epizodes ir uz katra stūra pa divām. Un jāņem vērā, ka vilku medības tolaik tika organizētas. Tagad vilkus lielākoties nomedī nejauši citu dzīvnieku medību laikā. Un tas ir pilnīgi ačgārni. Esam nonākuši no viena grāvja otrā. Neviens mednieks nešaubās par to, ka ir jābūt stabilai vilku populācijai. Taču tad, kad plēsēji nāk nevis viensētās, bet ciematos, rodas konflikts.
Un kā ar citiem dzīvniekiem?
Līdzīga situācija ir arī ar briežiem. Stāsts ir par Kolku un Slīteres rezervātu. Mana drauga mammai tur ir lauku mājas. Briežu blīvums tur ir mazāks nekā Dienvidkurzemē, taču konflikti ar vietējiem iedzīvotājiem ir krietni lielāki, jo šos briežus tur nemedī! Man ir video, kur mēs ar bērniem Kolkā izkāpjam no automašīnas un briežus filmējam desmit metru attālumā. Kad briedim piegāju četru metru attālumā, tas paskrēja desmit metrus tālāk un atkal apstājās. Nav normāli, ja kundze gados sit briedim ar mietu pa muguru, lai izdzītu no kāpostiem kā tādu govi, kas izlauzusies no aploka! Brieži vienkārši pārlec pāri žogam un apēd visu. Neko nav iespējams izaudzēt…
Ja briedis tiktu medīts, tas dzīvotu mežā un konflikta ar cilvēkiem nebūtu vai būtu daudz mazāk.
Vēl viens spilgts piemērs ir zosis. Pavasarī, kad tās nemedī, zosīm var pieiet ļoti tuvu. Rudenī, tiklīdz tuvumā ir cilvēks, viss bars nekavējoties paceļas spārnos un raidīt šāvienu ir apgrūtinoši. Dzīvniekiem ir ļoti spēcīgi instinkti, un tie ļoti labi saprot, kurā brīdī ir apdraudēti un kurā nav.
Arī mežacūkas Rīgā bija ievākušās tāpēc, ka tās neviens nemedīja. Tas, ka uzrej kāds dīvāna taksis, tām netraucē izrakāt to, ko tās vēlas.
Līdzi laikam ir jāmainās arī medībām, jāpieskaņojas mūsdienu tautsaimniecības paradumiem, cilvēku vajadzībām.
Bet tie paši pilsētnieki visbiežāk nevēlas, lai savvaļas dzīvnieki būtu viņu tiešā tuvumā, un arī mednieku viņi nevēlas redzēt… Un attiecīgi tiek rakstīti normatīvie dokumenti.
Tā ir mūsdienu lielākā problēma, ka jebkurš, kuram ir augstākā izglītība, kas iegūta Banku augstskolā vai kādas augstskolas juridiskajā fakultātē, var vadīt uzņēmumus, iestādes, turklāt nav svarīgi, kādas. Vadošajiem cilvēkiem ir jānāk no attiecīgās nozares.
Un nevar ļaut brīvdomātājām tantēm, kuras uz palodzes Rīgā audzē tomātus, lemt par to, kā dzīvot cilvēkiem laukos, kar ikdienā jāstrādā uz lauka vai mežā. Tāpat nevar ļaut tantēm, kuru vienīgais mājdzīvnieks ir kaķis, lemt par to, kā tiks apsaimniekotas savvaļas dzīvnieku populācijas.
Es esmu tādus dīvaiņus redzējis arī sava kolektīva platībās. Atbrauc no Rīgas dzīvokļa, nopērk zemi un neslēdz medību tiesību nomas līgumu, sakot, ka visi mednieki ir slepkavas. Bet, kad viņa iestādītās ābelītes ir nograuztas baltas, sāk kliegt, kāpēc nav nošauta pēdējā stirna! Mēs nešaujam, mēs medījam. Un viņa platībās arī nemedīsim. Piedāvāju tādam desmit eiro jaunai ābelītei un bezmaksas ieteikumu, lai apliek dārzam žogu!
Un tas atkal ir izglītības jautājums!
Protams! Skolā par medībām nestāsta ne vārdiņa atšķirībā no tēmas par viendzimuma laulībām! Kad es aizeju uz skolu, kur mācās mani bērni, un pastāstu par briežu piebaurošanu, par citām norisēm dabā, tad visi brīnās, ka lūši ir arī brīvā dabā. Visi bija pārliecināti, ka lūši ir tikai iežogojumā Līgatnes dabas takās! Un tad nu tāds cilvēks pabeidz kaut kādu augstskolu, tiek Saeimā un lemj par Medību likumu!
Bet ačgārnības jau notiek ne tikai Saeimā…
Tādas ir arī medniecībā. Spilgts piemērs bija arī pēdējā Vislatvijas medību trofeju izstāde. Visu cieņu Jānim Baumanim par tās organizēšanu. Taču es par šo izstādi uzzināju tad, kad tā jau bija sākusies. Tāpēc nevarēju uz izstādi aizvest savas trofejas. Esmu aktīvs sociālo tīklu lietotājs, un Jānis Baumanis man pat ir draugos. Taču es par izstādi uzzināju pavisam nejauši. Līdz ar to stāsts “mēs jau darījām!” īsti neiztur kritiku. Nevajag darīt! Vajag izdarīt! Es sevi uzskatu par aktīvu cilvēku, un, ja līdz manīm šī informācija neatnāca, kaut kas nav bijis pareizi.
Es biju Jaunmoku pilī, izstādi apskatījos, taču palika rūgtums. Ir jāiet pirkt biļeti kaut kur citur, nevis tur, kur notiek izstāde un kur neviena nav. Jāzvana pa tālruni, tad atnāk biļešu pārdevējs. Vaicāju meitenei, kura pieskata trofejas, kāpēc viņa nevarētu biļeti pārdot, – viņai neesot kases aparāta… Taujāju pēc izstādes kataloga – nav. Arī par naudu nav… Un es biju pēdējā izstādes nedēļā, kad atruna “nepaspējām nodrukāt” arī vairs nederēs. Es ļoti cītīgi pētīju gan pašas trofejas, gan reģionus, no kurām tās atvestas. Lielākoties bija trofejas no tuvākās apkaimes un atsevišķām vietām Latvijā. Tas liek domāt, ka trofeju atvešana nav bijusi pietiekami labi organizēta. Ir jāsaprot, ka vidusmēra mednieks strādā. Lai atvestu un pēc tam aizvestu trofejas, apskatītu izstādi, jāpatērē trīs dienas laikā, kad ir aktīvā sezona gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā. Cilvēki tam šodienas apstākļos nevar tērēt tik daudz laika! Par attālumu un degvielas cenām nemaz nerunāsim! Ja izstāde notiktu Rīgā, problēmu nebūtu, jo visi tāpat brauc darīšanās uz Rīgu. Izstādei ir būtiski jāmainās līdzi laikam un situācijai. Un jāatceras: nav reklāmas – nav produkta!
Es uzskatu, ka šāda veida medību trofeju izstādes būtu jārīko, piemēram, festivālā Minhauzens. Tur ir daudz cilvēku, gan jaunie, gan pieredzējušie mednieki, bērni, notiek izglītojošas lekcijas. Tur reāli izstādi aplūkotu ļoti daudzi mednieki.
Medniekam ir jābūt izglītotam. Esmu ievērojis, ka ir mednieki, kuri slikti pazīst dzīvniekus. Rāda uz stirnu baru lielākā attālumā un saka, ka tie ir brieži… Tāpat mūžīgais stāts par postījumiem. Liela daļa nespēj ielāgot, ka lielākos postījumus nodara jaunie dzīvnieki un tie arī jāmedī. Tas viens nabaga kuilītis nekādu lielo postu nodarīt nevar. Cūka ar sivēnu un pērniķu baru gan var vienā vakarā nomīdīt ļoti lielas platības. Un no gastronomiskā viedokļa jaunie dzīvnieki ir garšīgāki nekā vecie… Turklāt jaunie dzīvnieki būs medījami katru gadu.
Briežu kontekstā arī – mednieki selektīvi medī buļļus, bet uz govīm raugās tikai kā uz gaļas porcijām – bliež visas pēc kārtas. Bet kāpēc jāmedī liela spēcīga govs, ja var medīt jaunākās?
Šīs zināšanas var salīdzināt ar autovadītāju prasmēm. Ir braucēji, kuri vairs nemāk braukt, ja ir divus centimetrus dziļš sniegs. Ir arī tādi, kuriem tas nav šķērslis, jo ir zināšanas un iemaņas, atbilstoši aprīkots auto. Tu nevari būvēt māju, ja nemāki naglu iedzīt. Medībās ir tieši tāpat. Un tie, kam zināšanu un sapratnes nav, tad arī pukst: dzinēji visu dienu gājuši…, kas te par nešaušanu…, porcijas mazas… un tā tālāk. Ja līdz dzinējmedībām medī selektīvi, tad kāpēc, sākoties dzinējmedībām, krīt tas dzīvnieks, kurš pirmais izbāž galvu no krūmiem? Kāpēc? Pēkšņi zināšanām vairs nav nozīmes? Tas ir kā visu gadu krāt naudu, tad Jaungada ballē visu izdemolēt un sākt no jauna! Absurds! Ja nevari izvērtēt, nespied sprūda mēlīti!
Tāpat zinu kolektīvus tepat Pierīgā, kuros dzinējmedībās medī tikai ar bisēm un gaides medībās nemedī lielos īpatņus, lai dzinējmedībās porcijas būtu lielākas… Un to visu pamato ar drošības prasībām. Vai tiešām viņi iedomājas, ka ar bisi mežā var darīt jebko un tikai ar karabīni ir jāuzmanās? Bise mežā ir bīstama arī visai lielā attālumā. Tāpat kā vītņstobra ierocis.
Diemžēl tā joprojām ir realitāte, lai gan situācija pamazām uzlabojas.
Kā tu pievērsies briežu piebaurošanai?
Tas atkal ir stāsts par zināšanām. Zināšanām, kas padara būšanu mežā un medībās daudz interesantāku un piedzīvojumiem bagātāku.
Ir atkal jāsaka paldies Gunāram Freimanim – viņš man šajā ziņā ierādīja pirmos soļus. Sāku par to interesēties vairāk, un tad uzradās mūsu draugi lietuvieši, kuri jau bija pabijuši Eiropas čempionātā šajā jomā un novadīja pirmo semināru. Tā tas viss arī sākās, un vienu gadu pat kļuvu par Latvijas čempionu.
Bet mežā medībās taču reāli ir vajadzīga tikai jauna buļļa balss?
Jā. Taču ideja ir tāda, ka tu, atdarinot jauna buļļa balsi, radi sev aizsegu pieiešanai! Tev jāiejūtas jauna bullēna ādā, kurš mēģina pietuvoties baram un veiksmes gadījumā varēs izbaudīt pirmo seksu savā dzīvē. Ja iesi klusām klāt un uzkāpsi uz kāda zara, viss būs beidzies, bet, ja uzbaurosi, vecais bullis tev rēks pretī.
Esmu bieži piegājis klāt briežiem pat pa sausu cirsmu, kur brakšķ katrs solis. Vecais bullis vienkārši gaida izdevību sodot jaunajam. Stāvēšana meža vai pļavas malā un jauna buļļa balss atdarināšana vien nestrādā. Jāiet klāt! Arī tad, ja vakarā jau kļūs par tumšu, nevajag padoties. Gājiens jāatkārto no rīta. Vecais bullis būs pārsteigts par tādu nekaunību un būs mazāk uzmanīgs! Nevajag kautrēties izmantot arī jaunās tehnoloģijas. Tās atvieglo medību procesu. Tu ne tikai dzirdi, bet arī redzi, kas notiek cirsmas pretējā pusē. Zināšanas par baurī dzirdamajām skaņām tāpat ļauj saprast, kas tieši notiek rudenīgajā mežā.
Vai tu medībās ņem līdzi arī savus dēlus?
Esam bijuši bebru medībās. Redzējuši, kā bebrs tiek nomedīts, izvilkts un apstrādāts. Un viņi atkal un atkal vaicā, kad varēsim braukt bebru medībās. Mums ļoti daudz laika tiek atvēlēts sportam – motokrosam un futbolam. Vecākais dēls darbojas arī Jaunsardzē.
Medības noteikti būs tā nodarbe, ko piekopsim visi kopā. Jau tagad kopā sējam piebarošanas lauciņus, pētām meža kameru bildes.
Sapratne par medībām viņiem ir. Pats labākais – viens no dēliem bērnudārzā, kad viņam rādīja meža dzīvnieciņus, zināja pareizi nosaukt visus. Un, redzot aļņa bildi, puika skaļi pateica, ka šīs dzīvnieks ir arī ļoti garšīgs!
Mēneša personība – Jānis Misiņš. Medības – next level aiz makšķerēšanas
Laukos visi normāli džeki ir mednieki – Jānis Misiņš. “Šauj garām!” #239 epizode
Abonē žurnālu Medības!
