Jau iztālēm slejas bezzaraino, sauso koku teritorijas, kur stumbri nolobījušies, bez mizas, gaiši, nedabiski, mazliet pat spocīgi rindojas uz zilā debesu fona, radot Latvijā pilnīgi jaunu, neraksturīgu un līdz šim neierastu ainavu. Šādi varēja teikt pirms desmit un vairāk gadiem, diemžēl šodien nākas secināt, ka šādas ainas lielajos piejūras ezeros un ne tikai jau ir normāla parādība Latvijas dabā.
Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās tika pieņemti pirmie šāda veida lēmumi par kormorānu jeb jūras kraukļu populāciju, kuru ietekmi mēs izjūtam pēdējos desmit un pat vairāk gadus. Diemžēl aizvien izteiktāk un negatīvāk gan zivju populācijas, gan zivsaimniecības kontekstā. 1979. gada 2. aprīlī tika pieņemta 79/409/EEK direktīva Par savvaļas putnu aizsardzību, un no tās izrietošie pasākumi ligzdošanas vietu aizsardzībai ir noveduši pie pārlieku lielas populācijas, kas pa šo laiku ir izplatījusies visā Eiropas teritorijā. Milzīgais kormorānu skaits daudzos Eiropas Savienības apgabalos ir tieši ietekmējis vietējās zivju populācijas, kas tiek noplicinātas vai iznīcinātas. Arī saimniecības, kurās audzē zivis, aizvien biežāk sūdzas par kormorānu uzbrukumiem zivju dīķiem, kur tie gan izēd, gan traumē zivis. Zivju audzētājiem lielais kormorāns var radīt būtiskus finansiālus zaudējumus, īpaši audzētavām, kas audzē zivju mazuļus. Lielais kormorāns var bez grūtībām noķert un apēst zivis, kuru garums nepārsniedz 25 cm, lielākas zivis bieži tiek savainotas, un vaļējās brūces, kas paliek pēc neveiksmīgiem centieniem satvert lomu, ir lieliska vieta, kur attīstīties infekcijai.
Dažādās valstīs un dažādās saimniecībās lieto atšķirīgus paņēmienus, lai cīnītos pret šiem iebrucējiem. Pēdējos gados ir veikti dažādi īslaicīgi vai teritoriāli ierobežoti pasākumi, piemēram, ieviešot šo putnu medīšanas atļaujas noteiktos apgabalos (Zviedrijā, Polijā, Itālijā, Dānijā, Vācijā, Austrijā), noteiktos laika periodos (Rumānijā, Igaunijā) vai pēc noteiktām kvotām (Francijā, Apvienotajā Karalistē, Slovēnijā). Jāņem vērā, ka aizbaidīšanas metodes veicina jūras kraukļu pārvietošanos uz kaimiņu ūdenskrātuvēm un saimniecībām. Atsevišķās valstīs (Lietuvā, Čehijā, Somijā, Rumānijā, Vācijā, Slovākijā un Beļģijā) ir noteikti kompensācijas maksājumi par akvakultūras saimniecībām nodarītajiem zaudējumiem. Piemēram, Latvijā zemes īpašnieks vai lietotājs ir tiesīgs saņemt no Dabas aizsardzības pārvaldes kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem postījumiem augkopības, akvakultūras, lopkopības vai biškopības nozarē. Lai varētu saņemt kompensāciju, zemes īpašniekam vai lietotājam postījumu vietā ir jāveic aizsardzības pasākumi postījumu novēršanai, kā arī nodarīto zaudējumu apmēram jāpārsniedz vienas valstī noteiktās minimālās mēnešalgas apmērs. Postījumiem jābūt fiksētiem zivju dīķos, un kopējā zivju dīķu platība nedrīkst būt mazāka par trim hektāriem.
Kormorānu un zvejniecības konflikti ir patiesa visas Eiropas mēroga problēma, ar kuru saskaras dažādas ieinteresēto personu grupas, kas saimnieko dažādos ūdens biotopos. Pieeja, kas ietver sadarbību ar bioloģiskajām un sociālajām zināšanām, ekonomiskajām un politiskajām interesēm un praktisko pieredzi, tagad tiek uzskatīta par būtisku, lai izstrādātu un sekmīgi īstenotu praktisku jūras kraukļu un zvejniecības konfliktu pārvarēšanas stratēģiju visā Eiropā.
2012. gadā Latvijā bija piefiksēti 3106 lielo jūras kraukļu pāri deviņās kolonijās. Pavisam bija 2634 ligzdas, un tas bija pieaugums par aptuveni 600 pāriem salīdzinājumā ar 2011. gadu. Jāņem vērā, ka, visticamāk, bija dažas nezināmas kolonijas, īpaši valsts austrumos un dienvidaustrumos. Šajās teritorijās ir liels skaits ūdenstilpju, un tās reti apmeklē ornitologi. Turklāt ļoti maz pētījumu veikts pirms 2009. gada. Pētījumā 2012. gadā tika apmeklētas dažas potenciālās vairošanās vietas, taču nekādas vairošanās pazīmes nebija atrastas. Turpmākie pētījumi turpinājās 2013. gada vairošanās sezonā. Kolonijas tika atrastas visā valstī – gan iekšzemē, gan piekrastē. Lielākā kolonija atradās uz salas Kaņiera ezerā sešus kilometrus no Rīgas līča dienvidrietumu krasta. Lielākā daļa lielo jūras kraukļu (71%, 1861 ligzda) ligzdoja Kurzemes reģionā. Latgales reģionā austrumos, kas robežojas ar Baltkrieviju un Krieviju, bija 29% jeb (765 ligzdas), bet neliels skaits (astoņas ligzdas, 0,3%) atrasts centrālajā Zemgales reģionā. Lielie jūras kraukļi savas ligzdas veidoja gan uz zemes, gan kokos. 11% konstatēti ligzdojam uz zemes nelielās saliņās Engures ezerā, bet atlikušie ligzdoja kokos. Bija divas jūras kolonijas Kurzemes reģionā; viena atradās Papē (pie vecā kuģa vraka), bet otra uz Kolkas bākas saliņas aptuveni piecus kilometrus no krasta.
Diemžēl Covid-19 pandēmija un ieviestie ierobežojumi neatstāja bez sekām arī putnu vērotāju un ornitologu darbību. Pēdējie uzskaites dati iegūti 2017. gadā, kad, kā noskaidroju Latvijas Ornitoloģijas biedrībā, tika uzskaitīti 3487 ligzdojošie kormorānu pāri. Tas nozīmē, ka atšķirība no 2012. gada uzskaites, kad tika novēroti 3106 ligzdojošie pāri, ir par 381 ģimeni vairāk. Tātad 722 putni piecu gadu laikā ir nodibinājuši savu ģimeni un ligzdo, radot pēcnācējus. Tomēr jāņem vērā, ka šie ir tikai uzskaitītie pāri zināmajās kolonijās, tātad reālais pieaugums dabā ir daudz lielāks, kā arī jāatceras, ka katra jaunā kormorānu ģimene ik gadu rada trīs vai vairāk jaunus putnus, kuri pirmos divus gadus vēl nedomā par otro pusi un kā indivīdi netiek uzskaitīti.
2009. gada nominācijas Gada putns īpašnieks jūras krauklis ir ilgdzīvotājs – var nodzīvot pat pārdesmit gadus. Vecākais kormorāns, kam tika noteikts vecums, bija sasniedzis 22 gadus, kaut gan vidēji šie putni nedzīvo ilgāk par 15 gadiem. Divu līdz četru gadu vecumā lielais kormorāns sasniedz dzimumgatavību un atrod sev partneri uz visu turpmāko dzīvi, tie ir monogāmi putni. Latvijas dabai tas ir diezgan liela izmēra ūdensputns ar izteikti garu kaklu. Augums pieaugušam putnam var sasniegt pat 102 cm, spārnu plētums parasti nepārsniedz 160 cm. Svars putnam var pārsniegt pat piecus kilogramus, pārsvarā vidēji sastopami 2,6–3,7 kg. Apspalvojums ir melns ar dzeltenu plankumu rīkles daļā. Garā knābja gals noliekts zivju satveršanai un noturēšanai. Veciem putniem novērojami balti vaigi un ķermeņa sānos balts laukums. Jaunie putni izceļas pārējo vidū ar gaišu vēderu. Aprīlī – jūnijā parasti ligzdo kolonijās, ūdenī augošos kokos, krūmos vai arī uz zemes, ja nav piemērotu koku. Pilnā dējumā ir trīs četras gaiši zilas, retāk zaļganas olas. Atlido martā, aizlido oktobrī (uz Rietumeiropu). Vienā kolonijā var apmesties tūkstošiem ligzdojošo putnu. Ja kokos sāk ligzdot kormorāni, koki un visa zemsedze nokalst no pārmērīgā un nepārtrauktā mēslojuma.
Šī zemsedzes un koku bojāeja ļoti izteikti novērojama Liepājas ezerā. Ezerā ir īpaši aizsargājama teritorija, kas, kā minēts publiski pieejamos avotos, ir dabas lieguma teritorija, kā arī ezers ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem lagūnas tipa ezeriem ar iesāļiem ūdeņiem raksturīgām augu sugām. Teritorijas izveidošanas mērķis bija pasargāt ezera dabas vērtības. Kaut arī teritorija sākotnēji ir veidota kā ornitoloģiskais liegums ligzdojošo un caurceļojošo putnu aizsardzībai (šeit ligzdo vismaz 27, ziemo vismaz desmit un migrācijas laikā barojas piecdesmit vai, iespējams, vairāk īpaši aizsargājamu putnu sugu), tajā ir konstatēta arī 41 aizsargājamo augu suga. Ezera atklātajā zonā lielās platībās sastopami biotopi ar jūras najādu un hāru veģetāciju, bet tā austrumu krastā ir vērtīgi pļavu biotopi, no kuriem lielākā nozīme ir molīniju pļavām un jūrmalas pļavu fragmentiem ar iesāļiem jūrmalas biotopiem raksturīgām augu sugām. Aizsargājamā teritorija izveidota, lai saglabātu vismaz sešus Latvijas un astoņus Eiropas nozīmes aizsargājamos biotopus, vismaz 46 Latvijas līmenī un 34 ES līmenī īpaši aizsargājamas putnu sugas, sešas Latvijas un divas ES līmenī aizsargājamas zivju sugas, sešas Latvijas un trīs ES līmenī aizsargājamas zīdītāju sugas, četras Latvijas un trīs ES līmenī aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas, kā arī vismaz 33 aizsargājamo augu sugas.
Šobrīd kormorānu lielo koloniju un to izkārnījumu dēļ viss iepriekš minētais uzskaitījums ir apdraudēts, jo tiek mainīta dabiskā vide. Latvijas zivsaimniecības gadagrāmatā 2016 atrodamā informācija liecina, ka kormorāni nodara postījumus videi ap to ligzdām, ja tās ir veidotas kokos, viss iznīkst un nav spējīgs augt pārmērīga mēslojuma dēļ. Ja pieņem, ka vidēji viens kormorāns dienā apēd 400 g barības, tā izkārnījumu daudzums zem ligzdas var sasniegt 30–50 g, no tā vismaz 4 g ir slāpekli un 2,5 g fosforu saturoši savienojumi.
Lielās kolonijās tas izsauc katastrofālas sekas, sākotnēji augsne tiek bagātināta ar slāpekli un fosforu, pēc kā nomainās augu sugas un to biomasa. Sākotnēji biomasa un bioloģiskā daudzveidība tiek palielināta, bet pēc tam vidē sakoncentrējas pārāk daudz slāpekļa un fosfora, no kā viss iet bojā. Liela daļa no fosfora un slāpekļa ar ūdeni tiek ieskalota zemē, kur sasniedz gruntsūdeņus, kas arī tiek bojāti ar pārmērīgi lielu slāpekļa un fosfora daudzumu. Kormorāni palielina slāpekli un fosforu saturošu savienojumu koncentrāciju ne tikai zemē, bet arī ūdenī, kas savukārt palielina fitoplanktona daudzumu, kā arī rada lielu zilaļģu pieaugumu. Kaņiera ezerā, Baltezerā un citos Latvijas ūdeņos un to tuvumā notiek līdzīga dabas postīšana.
Ir publiski pieejams ļoti pārskatāms pētījums Augtenes hipereitrofikācija jūras kraukļu phalacrocorax carbo koloniju dzīvotnēs Kaņiera ezera Ābeļu un Egļu salās, ko izstrādājuši Māris Laiviņš un Gunta Čekstere. Šeit jau pilnīgāk varam iepazīties ar kormorānu ietekmi Latvijas dabā – konkrēti Kaņiera ezerā. Kopš 2005. gada jūras kraukļu kolonizētās Kaņiera ezera Ābeļu un Egļu salu mežaudzes nepārtrauktas ķīmisko elementu ieneses dēļ 12 gados ir pilnībā pārmainījušās. Pilnībā nomainījies augu sugu sastāvs. Platlapju mežaudzes ir degradējušās, to vietā veidojas augu augšanai nepiemēroti neauglīgi klājumi, kuru augsne ir pārsātināta ar fosforu, slāpekli, sēru, cinku u. c. elementiem. Zem putnu ligzdām un to tuvākajā apkārtnē koki tiek mehāniski bojāti. Nokalst krūmi, lakstaugi un sūnas, krasi pārmainās sugu sastāvs. Pētījumos konstatēts, ka augsnes virskārtā zem putnu ligzdām fosfora, kālija, cinka, slāpekļa un citu elementu koncentrācija var pat desmitiem reižu pārsniegt šo elementu daudzumu augsnes virskārtā.
Ķīmisko elementu pastiprināta akumulācija un augsnes paskābināšanās būtiski ietekmē augu valsti, izmaina augsnes veidošanās procesus un augu minerālās barošanās režīmu, elementu apriti starp augiem un augsni kā zem ligzdām, tā koloniju tuvākajā apkārtnē. Ar putnu ekskrementiem augsnē tiek ienests ievērojams biogēno elementu daudzums. 2010. gadā šajās salās veikti ģeobotāniski pētījumi, kas atkārtoti 2017. gadā, nosakot ķīmisko elementu koncentrāciju augsnes virskārtā (līdz 20 cm dziļumam). Paskābinoties videi, palielinās dzelzs, mangāna un magnija savienojumu mobilitāte un šo elementu iznese no augsnes virskārtas un akumulēšanās augsnes dziļākos slāņos.
Savukārt fosfors, augtenei paskābinoties, veido nešķīstošus, augiem grūti uzņemamus savienojumus ar dzelzi, alumīniju un organiskajām vielām, kas veicina šī elementa uzkrāšanos augsnē. Tādējādi augsta fosfora koncentrācija augsnē var saglabāties pat gadu desmitiem ilgi pēc tam, kad kolonija ir atstājusi konkrēto vietu. Lai būtu vairāk skaidrs un saprotams, par ko runāju, šeit daži ķīmisko elementu rādītāji, kas izriet no minētā pētījuma. Piemēram, fosfora daudzums 2017. gadā Ābeļu salā augsnes virskārtā bez augāja bija 378,9 reizes lielāks nekā tādā pašā dziļumā augsnē platlapju kontroles audzē. Slāpekļa daudzums bija 40,5 reizes lielāks, kālija – 49,5 reizes, sēra – 73,4 reizes lielāks. Tāpat kalcija daudzums bija 20,5 reizes, nātrija koncentrācija bija 52,8 reizes lielāka salīdzinājumā ar fona audzi jeb normāliem dabiskajiem rādītājiem. Cinkam, tāpat kā vairākiem citiem ķīmiskajiem elementiem, raksturīga augsta koncentrācija ar jūras kraukļu ekskrementiem piesārņotā vidē. Ābeļu salā bez augāja cinka koncentrācija 188,4 reizes pārsniedza fona līmeni. Tāpēc arī augsnē bez augāja cinka saturs augiem raksturojams kā ekstrēmi pārbagāts.
Mainoties klimatiskajiem apstākļiem, aizvien vairāk tiek novērota putnu pārziemošana tepat Latvijas siltajos piejūras ezeros. Šo sugu var nosaukt par plastisku un piemēroties spējīgu dažādās klimata joslās. Dzīvošanas areāls ir diezgan plašs – tie dzīvo Eiropā, Ziemeļāfrikā, Ziemeļamerikā, Atlantijas okeāna krastā, Fēru salās, Islandē un Grenlandē, Austrālijā, Jaunzēlandē, Japānā, Indijā, Krievijā un Ķīnā. Normālos apstākļos Eiropā, kad novērojamas klimatam atbilstošas ziemas ar izteiktu sniega segu un ilgu salu, ziemeļos dzīvojošie putni migrē uz dienvidiem. Šobrīd aizvien biežāk kormorāni ziemu pavada ūdenstilpēs, kur vien atrodams pietiekami daudz barības. Tā kā Latvijas rietumos ziemas šobrīd ir samērā draudzīgas un termometra stabiņš zem mīnus 15 grādiem nokrīt aizvien retāk un īsāku laiku, tad tādi piejūras ezeri kā Liepājas un Papes, tāpat Kaņieris un citi ir lieliska vieta, lai šie putni pārziemotu, nepametot Latviju.
Putns ļoti labi peld un lieliski nirst, barību meklē gan jūrā, gan upēs, to grīvās un ezeros. Jūras kraukļi ir bezkompromisa ihtiofāgi jeb zivēdāji. Evolūcija ķermeni pielāgojusi tieši zivju ķeršanai, un pārnēsāšanai. Jūras kraukļi ir lieliski peldētāji un virtuozi nirēji. Tie spēj rezultatīvi vajāt zivis gan ūdens virspusē, gan dziļumā. Barības meklējumos jūras krauklis var ienirt ļoti dziļi, bieži tas medī arī seklumā, piemēram, izteikti seklā ezerā, kāds ir Liepājas ezers vai Kaņieris. Parasti ienirst 20–30 sekundes, virs ūdens tas atelpai pavada vien trešdaļu laika no niršanas. Šis ir viens no retajiem putniem, kuru daba ir apveltījusi ar spēju medīt kolektīvi – skaļi dauzot ar spārniem pa ūdeni, tie puslokā dzen zivis krasta vai sekluma virzienā un, sašaurinājuši loku, sagaida pietiekami lielu zivju koncentrāciju vienuviet, līdz sāk uzbrukumu. Tādējādi tie no atsevišķām ūdenstilpēm relatīvi īsā laikā var izķert liela apjoma zivju krājumus. Šis putns dod priekšroku un spēj atšķirt zivi ar lielāko olbaltumvielu klātesamību un treknākās zivis. Proti, ja tam būs iespēja izvēlēties starp ruduli vai raudu un līdaku, tad viennozīmīgi rudulis nebūs pirmā izvēle, jo tas nav tik augstvērtīgs uztura ziņā kā abas pārējās zivis. Kormorānu vielmaiņas līmenis ir diezgan zems un dienā tam nepieciešams 400–600 g zivju. Atšķirībā no vairākuma putnu šim piemīt arī spēja grozīt acis, lai izsekotu savu medījumu.
Tā kā lielie kormorāni ir migrējošie putni, kā arī medību laikā viņi var veikt garus pārlidojumus (līdz 60 km), tas nozīmē, ka viņi var kalpot kā starpsaimnieki dažādiem zivju parazītiem un infekcijām, pārnēsājot tās no vienas ūdenstilpes uz citu. Pētījumi ir parādījuši lielu rudās lapsas, parastā jenota un vārnu daudzuma palielināšanos apkārtnēs, kur sastopamas kormorānu kolonijas, jo tās ir izvietotas barības avota (ezera, jūras) tuvumā, un šajās ūdenstilpēs daudzas savainotās zivis iet bojā, kas savukārt pievilina plēsējus.
Sarunās ar zinātniekiem, biologiem un ornitologiem saskāros ar dažādiem viedokļiem par to, vai kormorāns Latvijas dabā nebūtu pasludināms par nevēlamu. Biologi uzsvaru liek uz pierādījumiem un analīzi par to, ka šī suga, grozies, kā gribi, ir invazīva un nav mūsu dabai vajadzīga. Savukārt ornitologi pastāv uz to, ka šo putnu šobrīd nav tik daudz un tie neietekmē apstākļus tādā mērā, lai sugu izsvītrotu no aizsargājamo saraksta. Ornitoloģe Antra Stīpniece: “Kormorānu nevajadzētu likt medījamo sugu sarakstā – viņš ir zivēdājs. Pārtikā lietot viņu bīstami, jo visas indes, kas pa barības ķēdi sakoncentrējušās zivīs, vēl vairāk sakoncentrējas zivēdāja gaļā. Bet, ja kaut kas nomedīts, tas ar cieņu jānogodā. Trofejas dēļ – cik jūras kraukļu izbāžņus jūs gribētu savā dzīvoklī?”
Laiks rādīs, kā situācija attīstīsies vēl tuvāko piecu vai desmit gadu laikā, bet tas, ka izmaiņas jau šobrīd ir redzamas pat ar neapbruņotu aci un saprotamas, pat neesot zinātniekam, ir vairāk nekā skaidrs. Secinājumi par sugu kā tādu un tās ietekmi uz dabu jāizdara mums katram pašam, balstoties uz pieejamo informāciju un novērojumiem. Mēs, mednieki, un dabas aktīvie draugi turēsim roku uz pulsa, vērosim un sekosim izmaiņām arī turpmāk.
Kormorāns – problēmputns Latvijā? Uz aizliegto zonu apsekot kormorānu koloniju
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
