Teju pašā Latvijas viducī, kur jau var just Vidzemes augstienes tuvumu un tajā pašā laikā vēl gaisā virmo Daugavas ūdeņu tuvums, kopā ar ģimeni saimnieko Juris Sprukulis – dzīvesprieka un enerģijas pilns lauksaimnieks un uzņēmējs. Taču Juris ir arī kaislīgs mednieks un sporta šāvējs. Gan viņa, gan viņa sievas Mairas vārds visai bieži lasāms starptautisku šaušanas sacensību dalībnieku sarakstos, turklāt bieži vien visai augstu rezultātu tabulā.
Kāpēc tu esi mednieks?
Pirmkārt, es dzīvoju laukos. Pēc izglītības esmu agronoms, un mani vienmēr ir saistījuši lauki, mežs un daba. Kad sāku aktīvi nodarboties ar lauksaimniecību, protams, nācās saskarties arī ar medniekiem. Viņi ir pirmie, kas dodas pie lauksaimnieka, lai noslēgtu medību tiesību nomas līgumus.
Man arī draugs šeit pat Vecbebros ir mednieks, un viņš mani ņēma līdzi uz medībām. Man patīk staigāt un vērot dabu. Es septiņus gadus nostaigāju viņam līdzi ar binokli, un nebija nekādas vēlēšanās nevienu tur galināt, šaut, citiem vārdiem sakot – medīt. Tad arvien aktīvāk sāku darboties lauksaimniecībā un sāku izprast, ko tieši nozīmē medības un kā tās ietekmē lauksaimniecība. Sāku saprast, kādas problēmas ar to saistās un kādas ir lauksaimnieku un mednieku attiecības. Mednieki labprāt redzētu daudz medījuma un vēlētos izaudzēt labas trofejas, savukārt lauksaimnieki vēlas izaudzēt pēc iespējas lielāku ražu, redzēt pēc iespējas mazāk postījumu, ko rada savvaļas dzīvnieki.
Kā tevī pašā sadzīvo mednieks un lauksaimnieks?
Kļūstot par mednieku, vēlējos beidzot saprast, kā tas ir, ka mednieki vēlas nepārtraukti saudzēt medījamos dzīvniekus. Jā, saudzēt var, taču līdz zināmai robežai, kuru sasniedzot jāsāk aktīvi rīkoties. Tā vēl pirms Āfrikas cūku mēra bija ar mežacūkām. Tā tagad ir arī ar citiem pārnadžiem. Un, kad tu redzi situāciju no abām laukuma pusēm, spēlēt ir daudz vieglāk.
Kuri ir tavi medību skolotāji?
Kā savu pirmo ceļvedi medību pasaulē varu minēt Aināru Rozi no mūsu pašu kluba, jo ne mans tēvs, ne vectēvs nebija mednieki. Viņš mani iemācīja, kā medībās jāuzvedas… Cik klusam jābūt un kā nemanītam tuvoties medījumam. Un šie visi jautājumi ir ļoti interesanti. Bieži vien jau tā ir – cilvēks apgalvo, ka ir mednieks, bet, kad kopā ejam medībās, saprotu, cik viņš tomēr tālu ir no sapratnes par dzīvnieku maņu orgāniem. Viņš nesaprot, cik labi dzīvnieks dzird, sajūt ar ožu un citām maņām. Taču ir svarīgi to visu izprast, lai medības būtu sekmīgas!
Laikam jau katram ir vajadzīgs kāds šāds cilvēks, kurš parāda lietas, kuras nevienos kursos apgūt nevar.
Jā, taču ar medību skolotājiem medībās ir tāpat kā ar skolotājiem skolā. No katra jāpaņem tas, kas šķiet visbūtiskākais. Visu pārņemt nevar, jo, piemēram, man ir atšķirīgs viedoklis par to, kā audzēt trofeju dzīvnieku. Jā, tas ir iespējams, taču tik un tā jāsaglabā līdzsvars starp medniecību un lauksaimniecību. Vēl viens no cilvēkiem, kuru vēlētos pieminēt, ir koknesietis Guntis Upmalis. Pieredzējis šķīvīšu šāvējs. Es jau biju iesācis šaut sportingu, un Guntis bija tas, kurš, vērojot, kā mednieku kluba Ķepainis šautuvē šauj mana sieva, teica: “Maira, tev jāšauj!” Viņš bija tas, kas pirmais gan man, gan Mairai ierādīja daudzas lietas kas saistītas ar šķīvju šaušanu.
Manuprāt, arī no mednieka viedokļa raugoties, jābūt labām attiecībām ar zemes īpašnieku, ar kura labvēlību konkrētajā vietā ir iespējams medīt. Abiem ir jābūt ieinteresētiem šajā procesā gadiem, gadu desmitiem, lai gan starp medniekiem ir cilvēki, kuriem šīs attiecības nerūp.
Jā, šādi cilvēki ir, un tas, visticamāk, vēl ir mantojums no padomju gadiem, kad lielie kolektīvi noteica situāciju un lauksaimniecība galu galā bija valsts lieta, nevis privāto īpašnieku bizness. Un bieži vien lauksaimniecībā daudz ko valsts arī subsidēja. Šīs ir divas atšķirīgas lietas. Divas atšķirīgas pasaules, un šobrīd medniekam ar lauksaimnieku ir ne tikai jāsadzīvo, bet cieši jāsadarbojas, lai abi būtu apmierināti un rezultāts būtu sekmīgs.
Ja runājam par medniecību, es esmu viens no tiem, kas jau no paša sākuma ir mēģinājuši veidot labas attiecības arī ar apkārtējiem mednieku kolektīviem. Esmu bijis klāt tajā brīdī, kad septiņi Kokneses apkaimes mednieku klubi parakstīja pirmo sadarbības līgumu. Jo, tikai komunicējot un savstarpēji runājot, var veiksmīgāk attīstīt visas lietas, ne tikai medniecību. Tā var veiksmīgāk rūpēties par to, lai varētu iegūt labākas trofejas un mazināt lauksaimniecības un mežsaimniecības postījumus. Ja nav komunikācijas un sadarbības, nekas labs nesanāk. Mums kaimiņos ir mednieku klubs Kokneses žuburs, ar ko ir ļoti labas attiecības. Mednieku klubam Bebri ir lielākoties lauksaimniecības zemes, savukārt Kokneses žuburam – mežs. Tad attiecīgi dzīvnieki nāk uz laukiem baroties, savukārt dzīvo mežā. Tāpēc pēdējos gadus abi klubi dzinējmedības rīko kopā – mēs saprotam šīs lietas. Turklāt sadarbībā apmaināmies ar informāciju par medību lietām un respektējam viens otra viedokli.
Uz medībām tevi paņēma līdzi draugs, bet kurš tevi aizveda uz šautuvi?
Mans vēl viens draugs Aivars Dronka. Viņš uzaicināja mani pašaut šķīvīšus. Abi ar sievu Mairu aizbraucām. Toreiz vēl pilnīgi nemākuļi. To redzēdams, Aivars mūs saveda kopā ar Agri Kļimanovu, kurš ir labs sportinga šāvējs. Tā nu Agris kā man, tā manai sievai šajā sporta veidā ir ielicis labus pamatus. Par to viņam no mums liels paldies! Faktiski katram šķīvju šāvējam būtu jāatrod kāds pieredzējis šāvējs, kurš šīs pamatlietas ierāda. Mēdz teikt, talants, taču ar to vien ir par maz. Kā jebkurā lietā, arī šaušanā vispirms ir jāapgūst pamatlietas, galvenais – šaušanas tehnika. Pirmkārt, abas acis vaļā, kā pareizi nostāties, kur nolikt ieroci. Agris mums iedeva daudz svarīgas informācijas ne tikai sporta šaušanā, bet arī medību šaušanā. Arī ar vītņstobra ieroci.
Tāpēc es šobrīd ar ieroci jūtos diezgan drošs, un abi ar Mairu mākam šaut droši un precīzi. Uztraucamies par katru savainoto un nenomedīto dzīvnieku, kas gan gadās reti. Tieši pateicoties šaušanas treniņiem.
Treniņus es ieteiktu ikvienam medniekam, ne tikai tiem, kuri nolēmuši pievērsties šķīvīšu šaušanai. Galu galā šķīvīšu šaušana sākās no baložu medībām, kas vēlāk pārtapa māla baložu šaušanā. Tāpat šie treniņi sekmē drošību medībās. Tu domā par to, par ko ir jādomā, nevis kur ierocim ir drošinātājs un vai tu stabili stāvi uz zemes…
Angļu sportings un compak sportings. Kā tu redzi šos šaušanas veidus?
Nav jau milzīgas atšķirības starp angļu sportingu, compak sportingu un lielo sportingu, ko mēs tepat Ievas siera šautuvē taisām jūnija pašā sākumā (3., 4. jūnijā Ievas siera šautuvē notiek Baltijas čempionāts sportingā, kurā piedalīsies sportisti no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kā arī vairāki pasaules labākie sporta šāvēji no citām valstīm, arī FITASC reitingā labākais šāvējs no Kipras, arī Filips Metsju no Čehijas, kurš ir desmit pasaulē labāko šāvēju vidū). Mēs braucam uz sacensībām ārzemēs, iepazīstamies ar sportistiem, un viņi vēlas atbraukt arī pie mums, lai redzētu, kāda ir daba, kādas ir mūsu tradīcijas.
Compak sportings ir Eiropā populārākais veids. Tajā ir limitēts laukums, kas jāšķērso šķīvīšu trajektorijām (cik tuvu vai tālu lido mērķi). Savukārt angļu sportingam šie izmēri nav limitēti un jāšauj ir dupleti. Taču šajā šaušanas veidā četras vai pat piecas reizes ir jāatkārto viens un tas pats. Un, ja tu tehniski pareizi un vienādi veic šāvienu, tas ļoti palīdz trenēties.
Ar šaušanas sportu mēs ar sievu nodarbojamies jau piecus gadus un esam nonākuši pie secinājuma, ka mums tomēr vislabāk patīk lielais sportings, kas ir šķīvīšu šaušanas karalis. Varētu teikt, ka tas ir golfs ar ieroci rokās. Tā ir ļoti aizraujoša un interesanta disciplīna, kas, protams, prasa lielākas iemaņas šaušanā. Šajā sporta veidā ir četras stāvvietas vienā līnijā un ir jāsašauj četri mērķi vieninieki un tikai viens duplets. Un šie mērķi ir tālāki. Tie var būt arī 100 un 120 metru tāli.
Taču Latvijā nav lielu iespēju šim sporta veidam pievērsties. Latvijā līdz šim ar izņēmumiem notika tikai vienas sacensības gadā Viesakās. Šādu sacensību ir maz arī Eiropā. Un šis ir pirmais gads, kad Latvijas Sportinga federācija šo čempionātu uzticēja Ievas siera šautuvei. Arī mums daži mērķi būs 80–90 metros.
Kā tik tālu lidojošam mērķim var trāpīt?
Lūk, tas jau arī ir interesanti! Mēs tikko atgriezāmies no Eiropas čempionāta lielajā sportingā, kas notika Kiprā. Taču iesācējam es noteikti ieteiktu sākt ar compak sportingu un tuviem mērķiem, jo par tālākiem mērķiem sapratne nāks tikai vēlāk, šaušanas pieredzei kļūstot lielākai.
Kā radās doma ierīkot Ievas siera šautuvi?
Lai labi šautu, ir jātrenējas. Un braukt simt kilometrus uz Rīgu, simt piecdesmit kilometrus uz Rēzekni vai trīssimt kilometrus uz Liepāju ir laikietilpīgi.
Aivars Dronka iedeva pirmās šķīvju mašīnītes un pamudināja izveidot šautuvi pašam. Tas bija lielisks stimuls. Tā mēs arī sākām ar dažām mašīnām. Šobrīd to jau ir vairāk nekā piecdesmit un varam nodrošināt lielā sportinga sacensības.
Šautuves Latvijā. Ar kādām problēmām jāsaskaras šautuvju īpašniekiem, un kā, tavuprāt, tās vislabāk risināt? Jūsu šautuve ir jūsu īpašumu vidū, un arī tuvākās mājas ir gana tālu, lai šaušanas radītais troksnis traucētu pēc iespējas mazāk.
Protams, ir jārespektē apkārtējo iedzīvotāju vēlme pēc miera un klusuma. Taču mums apkārt šautuvei patiešām ir pietiekami liels īpašums un tas ir liels pluss. Un ar tiem iedzīvotājiem, kuri mīt samērā netālu, mēs cenšamies labi sadzīvot. Cik tas ir iespējams, veidot izpratni par šaušanas sportu un tā nepieciešamību.
Šautuvju īpašniekiem ir jāsaprot, ka šāvējs ir viņu klients un tas viņam nav tikai sporta veids. Daudziem tā ir iespēja relaksēties no tiešā darba, ko šis cilvēks dara ikdienā. Šķīvju šaušana, es pat teiktu, ir tāda kā meditācija. Tas palīdz sakārtot domas. Arī manā ģimenē tā ir noticis. Sākot nodarboties ar šaušanas sportu, ir mainījusies dzīves uztvere, prioritātes. Vairāk ir kļuvis harmonijas. Mās abi ar sievu kopš 1999. gada ļoti aktīvi darbojamies biznesā. Tas prasījis ļoti daudz enerģijas un nervu. Taču šaušana izrādījās lielisks veids, kā to sakārtot. Pat teiktu, tas ir sava veida ārstniecisks kurss! Arī Maira ir medniece un aktīvi piedalās medībās. Ejam vakarā katrs uz savu medību tornīti un meditējam.
Nodarbojoties ar šaušanas sportu un medniecību, es redzu tikai un vienīgi plusus! Tāpat prieks redzēt, cik azartiski kļūst jaunie šāvēji, kad viņiem šaušana sāk padoties! Cilvēki aizraujas, un man kā šautuves īpašniekam ir ļoti patīkami, ka esmu kādam cilvēkam izdarījis labu. Mēs ar sievu savulaik bijām tādi paši azartiski šķīvju šaušanas entuziasti!
Šobrīd notiek pāreja no svina uz bezsvina munīciju. Kā tu redzi bezsvina munīcijas izmantošanu medībās un šautuvē?
Jā, protams, ir direktīva un tās prasības ir jāievēro. Taču pēdējā laikā mēs daudzas lietas pārspīlējam. Protams, svins ir kaitīgs un to nevajadzētu ēst. Taču arī šī metāla ietekme uz putnu populāciju man šķiet tomēr pārspīlēta. Iespējams, es esmu diletants šajā jautājumā. Konvencijā ir minētas mitraines, tajās un to tuvumā ar svinu medīt nedrīkst. Taču šobrīd Latvijas likumdošanā ir skaidri definēts, kas ir mitraine un kur ir tās robežas. Par katru peļķi uz lauka vai grāvi nevajadzētu uztraukties.
Runājot par šautuvēm, compak un angļu sportingā bezsvina munīcija ir pietiekami efektīva. Nebūtu jāuztraucas, ka tā pasliktinātu trāpījumus vai šķīvji mazāk plīstu… Tāpēc, kad pienāks brīdis, kad būs jāizmanto tikai bezsvina munīcija, tad arī lietosim tikai bezsvina munīciju. Ar vītņstobra ieročiem mēs ģimenē jau sen lietojam bezsvina munīciju.
Kāpēc mednieki šautuvēs iegriežas samērā reti?
Es neteiktu, ka tā ir dogma. Pie vainas ir šī sporta veida popularizācija, kas iepriekš bija daudz mazāka. Pēdējos gados mēs esam arī iesaistījušies Sportinga federācijas valdē. Nesenā vēsturē šīs lietas ir mainījušās uz labo pusi. Šajā gadā ir reāli rezultāti! Mani ļoti priecē, ka ar tām nelielajām darbībām, ko veicām, ir jau bijušas vairākas sacensības tieši medniekiem. Liepājas pusē tajās piedalījās vairāk nekā simt dalībnieku, kas mūs reāli pārsteidza! Šajā ziņā ar skaudību skatījāmies uz sacensībām Lietuvā, kurās vienmēr ir ļoti daudz dalībnieku, kur ir kvalitatīvākas šautuves un šaušanas sports tiek daudz vairāk popularizēts.
Arī mēs kļūstam kvalitatīvāki, un arvien vairāk mednieku, īpaši jauno mednieku, iesaistās šaušanas sacensībās. Arī sacensībās Rēzeknē bija vairāk nekā simt dalībnieku. Bija mednieku posms arī Valkā.
10. jūnijā Ievas siera šautuvē mednieki varēs izbaudīt Lielo sportingu, sacenšoties par Latvijas mednieku sportinga kausu. Būs vienas dienas simt mērķu programma, kas gan nebūs ar sarežģītiem mērķiem kā Baltijas čempionātā. Šī būs medniekiem unikāla iespēja iepazīties ar sportinga disciplīnu un šo sacensību principu. Tas atkal būs viens mazais ABC medniekiem. Mašīnas būs izvietotas dabā – pļavās un mežā. Tā arī būs iespēja ikvienam medniekam iepazīties ar šo šaušanas sporta veidu.
Tā pamazām soli pa solim mednieki Latvijā iemācīsies labāk un drošāk šaut, mazāk būs negatīvo atgadījumu mežā – šaušanas sportam medībās ir milzīga nozīme. Nav mums saprotams, kā var uz medījumu raidīt piecus šāvienus un neatrast ne asinspiles. Tad varbūt nav jāraida neviens šāviens, ja nav iemaņu.
Šaušanas sports un tava ģimene. Jūs ar sievu uz sacensībām braucat kopā. Tev ir arī divi dēli. Vai arī viņi ir pievērsušies šaušanai un medībām?
Abi divi ir izšāvuši, un abiem labi veicas. Protams, viņi ir studentu vecumā un studijām ir prioritāte. Viens no dēliem augustā svinēs kāzas. Arī viņa otrā pusīte iesaistās un palīdz sacensību rīkošanā, kurā esam iesaistīti visi.
Paši sacensībās gan viņi nepiedalās. Viens no dēliem jau šobrīd ir aktīvs mednieks, viņam ļoti patīk medīt.
Kuras rakstura īpašības, tavuprāt, medniekam ir svarīgākās?
Pirmkārt, ir jābūt pietātei pret dabu. Tu nevari būt mednieks, ja tava vienīgā interese ir nogalināt medījumu. Tāpat ir jāmāk pieņemt arī neatgriezeniskus lēmumus un atbildēt par saviem lēmumiem.
Kuri medību veidi tev šķiet tuvāki? Tās ir gaides, dzinējmedības vai varbūt putnu medības?
Katram medību veidam ir sava odziņa. Dažas reizes esmu bijis medībās kalnos citās valstīs. Ir būts Altaja kalnos. Tur vajadzīga gan fiziskā izturība, gan psiholoģiskā noturība. Un tās ir pilnīgi citas izjūtas nekā te, Latvijā. Esmu bijis arī medībās Āfrikā. Šīs medības atceros ar dalītām jūtām. Viss bija forši un skaisti. Ļoti skaisti dzīvnieki, un mēs nomedījām vairākas antilopes, tomēr… es sapratu, ka tas nav man. Man patīk aktīvākas medības, lai gan nav tik vienkārši četras stundas 35 grādu karstumā līst klāt kudu uz vēdera pa ērkšķiem. Ļoti fascinē kalnu medības.
Un vēl – daudz braukājot pa pasauli un komunicējot ar citiem šāvējiem, esmu sapratis, ka mēs dzīvojam un medījam ļoti unikālā vietā. Mums tiešām Latvijā ir paveicies ar medījamo sugu daudzveidību, ar iespējām medīt. Mans draugs Kiprā ir tik azartisks, ka medī pat zvirbuļus, lai vispār būtu iespēja medīt… Viņiem, atbraucot pie mums, ir šoks, kā var būt tik daudz medījumu.
Man patīk gan gaides medības, gan medības ar pieiešanu, tāpat dzinējmedības. Putnu medības mazāk. Uz tām es braucu reizi gadā. Tā vietā es labāk dodos uz šautuvi un šauju šķīvīšus. Nu, nokrīt tas putns, un ko tālāk? Vai tiešām tik daudz nomedītu putnu ir vajadzīgs? Medījums ir ne tikai jānomedī, bet arī cieņpilni jāizlieto!
Vai Diāna tev bijusi vēlīga?
Noteikti! Man ir draugs taksidermists Dāvis Riters, ar viņu kopā esam bijuši kalnu medībās un piedzīvoti daudzi neaizmirstami medību notikumi. Vērtīgākās trofejas ar viņa palīdzību tiek saglabātas un godinātas. Bet es apzināti nekad neesmu dzinies pēc kādām īpašām trofejām. Tās visas medību Diāna man ir vienkārši iedevusi. Es neesmu teicis – ziniet, man tur nāk zelta bullis, netraucējiet to. Ja bullis patiešām nāk, var iet jebkurš, tikai jāgrib to darīt.
Vai esi medībās piedzīvojis ko neparastu?
Mēs ar sievu devāmies medībās, un viņa piesauca aļņu bulli. Viņai tas bija viens no pirmajiem. Raidīja šāvienu un uztraukta zvanīja man: “Brauc šurp! Atsaucu bulli, un tas gandrīz man tornīti nogāza! Es izšāvu, un bullis ieskrēja krūmājā.” Trāpījums bija labs. Aizbraucu, un ar automašīnas vinču sākām medījumu vilkt ārā no tādiem patālākiem džungļiem. Slodzē čīkstēja vinča. Iespējams, bija mazliet ierūsējusi. Un tajā brīdī uz šo čīkstēšanu atsaucās vilku bars! Turpat netālu! Likāmies mierā ar bulli, jo tas jau nekur vairs nepaliks, un pasaucām vilkus. Un tā nu vilka izbāznis grezno Ievas siera šautuves namiņu. Ja nekas nav mainījies, šis ir septītais lielākais nomedītais vilks Latvijā.
Visādi jau ir bijis. Mana pirmā trofeja, kad tikko biju ieguvis mednieka apliecību, bija kopdarbs ar Aināru Rozi. Man tolaik vēl ieroča nebija, tikai mednieka apliecība. Gājām medībās kukurūzas laukā. Pamanījām klibu kuili. Ainārs iespieda rokās man savu ieroci, un es izšāvu. Sirds no uztraukuma teju pa muti laukā kāpa! Cūka aizskrēja. Atdevu draugam ieroci. Viņš uz to pašu cūku izšāva vēlreiz. Kuilis nokrita. Nodomāju – kāds es nejēga! Pārdzīvojums milzīgs, es nebiju trāpījis!
Vēlāk, kad cūka bija nodīrāta, atklājās, ka biju trāpījis arī es. Turklāt abi trāpījumi bija cieši blakus viens otram… Abi nāvējoši. Tā veidojas mednieka pieredze.
Ar ko nodarbojies ikdienā?
Jau kopš 1999. gada tā ir lauksaimniecības preču tirdzniecība un lauksaimniecības uzņēmums. Ir SIA Pakavs, kas nodarbojas ar lauksaimniekiem vajadzīgo preču tirdzniecību, un SIA Vecsiljāņi – lauksaimniecības uzņēmums, kas pieder ģimenei. Tajā nodarbojamies ar lopkopību, augkopību, biogāzes ražošanu, kūtsmēslu apsaimniekošanu un piena pārstrādi. Kā ģimenē esmu atbildīgs par visām lietā, tā arī uzņēmumos, kurus vadu kopā ar sievu un nu jau arī ar dēliem.
Mūs Latvijā pazīst ar Ievas siera marku. Šo sieru sākām ražot pirms 13 gadiem kārtējās piena krīzes dēļ, un nu tas ir pircēju iecienīts. Ievas siers ir daudz kur nonācis – gan mednieku, gan šāvēju aprindās, atbalstot dažādu līmeņu šaušanas sacensības. Daudzus gadus atbalstām arī slēpotāju Patrīciju Eiduku un priecājamies par viņas panākumiem.
VIDEO un FOTO! Dupletu šaušana un tēmēkļa izloze. Kā aizvadīts mednieku līgas finālposms?
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
