Trāpījumi un to ietekme
Pēcpusē – atkarībā no munīcijas var arī nebūt nekavējoši nāvējošs, dzīvnieks nobeigsies mokošā nāvē.
Trahejā – nekavējoties nenonāvēs, gaidāma ilga un mokoša nāve.
Galvā – nāvējošs, krīt uz vietas.
Kaklā pa vidu – nāvējošs, krīt uz vietas.
Kakla pamatnē – nāvējošs, krīt uz vietas.
Lāpstiņas augšpusē – parasti nekavējoši nāvējošs.
Lāpstiņas apakšpusē – ja trāpījums sirdī, dzīvnieks bēgs, līdz smadzenēm pietrūks asiņu, tad sabruks.
Rīkle no priekšpuses – asinspēdas ir redzamas, grūti meklējams, bieži bez sekmēm.
Priekškāja augšpusē – redzamas kaulu šķembas, asinspēdas parādās vēlu, grūti meklējams.
Priekškāja apakšā – redzamas kaulu šķembas, asinispēda ātri beidzas, grūti meklējams.
Mugurkaulā – nekavējoties krīt, bet ne vienmēr nāvējošs, iespējams, jāpiešauj.
Mugurkaula radziņi – nekavējoties krīt, spārdīsies, ātri būs kājās un bēgs, bieži maz asiņu, tomēr tas atkarīgs no konkrētās trāpījumu vietas, tomēr bēgšanas procesā asinis beigās pazūd pavisam.
Nieres – krīt uz vietas, centīsies piecelties kājās, nekavējoties jāpiešauj.
Vēders – mirst pēc vairākām stundām, jāļauj apgulties un nomierināties, pirms meklēt.
Zarnu rajonā – mirst pēc vairākām stundām, jāļauj apgulties un nomierināties, pirms meklēt.
Krusti augstu – sākumā daudz asiņu, bieži kaulu šķembas, jāpiešauj.
Pakaļkājas augstu – sākumā spēcīgas asinspēdas, iespējamas kaulu šķembas, grūti meklējams.
Sēklinieki – maz asiņu, meklēšana parasti nesekmīga.
Muskuļi – sākumā var būt spalvas, asinis var pazust, meklēšana parasti nesekmīga.
Ja trāpījums ir labs, pēc šāviena buks parasti nokrīt uz vietas vai arī pakrīt pēc kāda gabaliņa. Parasti to var atrast simts metru rādiusā. Problēmas sāksies, ja tas ievainots vieglāk, piemēram, muskulī. Tad bez laba asinspēdu suņa āzi nenoķersi un neapturēsi. Mēdz būt arī tā, ka āzis iekrīt garā zālē kādus 15–20 metrus no šāviena vietas un, lai to atrastu, ir ilgi jāmeklē. Arī šādā situācijā palīdzēs medību suns. Pastāv viedoklis, ka nevar izmantot asinspēdu suni, meklējot stirnas, jo tas suni sabojās. Apmācītam asinspēdu sunim reāli ir vienalga, kādas asinspēdas meklēt – lapsas, pīles, stirnas vai mežacūkas. Tas konstanti meklēs ievainoto dzīvnieku pat tad, ja uz lauka bijis vesels dzīvnieku bars. Ja stirna ir kārtīgi ievainota, to noķers un apturēs arī labi apmācīts vācu medību terjers, par spīti mazajam augumam. Ja stirna ir skrējēja, maza auguma sunim to apturēt būs grūti. Tādēļ parasti iesaka pēc šāviena nogaidīt, ja dzīvnieks nav palicis uz vietas, bet aizskrējis. Piecpadsmit līdz trīsdesmit minūtes ir optimālais laiks, lai ievainotais dzīvnieks sagurtu, apgultos un, iespējams, arī nobeigtos.
Ir mednieki, kuri uzskata, ka stirnai jāšauj tikai kaklā, bet, ja apskatās zīmējumu, baisi kļūst no tā, cik maza ir šī zona, kas dzīvniekam ir nāvējoša. Daži centimetri uz vienu pusi, būs sašauta traheja, un bez medību suņa neiztiks. Daži centimetri uz otru pusi, trāpījums muskuļos, kas beigsies ar negulētu nakti un ilgu pakaļdzīšanos. Tāpat arī šāviens kakla pamatnē – ja notrīs roka un šāviens aiziet mazliet par augstu, atkal trāpījums mīkstumos, kas novedīs pie nevajadzīgām problēmām. Labākajā gadījumā mednieks ar suni ies meklēt, sliktākajā – uzskatīs, ka dzīvniekam aizšauts garām. Lai šautu kaklā, medniekam ir jābūt ļoti pārliecinātam par savām šaušanas iemaņām un spējām.
Visoptimālākais trāpījums, lai šāviens būtu nāvējošs, bet bojājumi gaļai minimāli, ir tieši aiz lāpstiņas – plaušu un sirds rajonā. Šajā gadījumā gan lielākā problēma noteikt, vai dzīvnieks pret mednieku stāv precīzi sāniski. Ja dzīvnieks stāvēs leņķī, trāpījums aiz lāpstiņas var beigties ar izejošo lodi vēdera vai lāpstiņas rajonā. Lai simtprocentīgi apturētu dzīvnieku, sekmīgs trāpījums būs lāpstiņā, bet tad būs daudz kaulu šķembu.