Jāņa Lākuta dzīvesveids ir medības. Ja vien viņš nav medībās, viņu var sastapt GPSPRO veikalā Rīgā, piedāvājot medniekiem medībās noderīgas lietas – tēmēkļus, tālmērus, binokļus. Un arī tad viņš savā ziņā ir medībās, jo var taču runāt ar medniekiem par medībām vai palīdzēt kādam, kurš šaubās, saprast vai medības patiešām ir tas, ko cilvēks zemapziņā visu laiku meklējis.
Kāpēc tu esi mednieks?
Mans vectēvs bija mednieks. Tāpēc mednieka gēns manī bijis vienmēr. Atlika tikai vienu reizi pamēģināt, un maisam gals bija vaļā! Savulaik esmu izmēģinājis gan ar laivām braukt, gan ar motocikliem. Principā esmu dabas cilvēks! Mani vienmēr ir interesējis viss, kas ir saistīts ar dabu. Man atliek tikai uzvilkt meža drēbes un doties ārpus mājas. Un medības tam visam manā saprašanā ir augstākā virsotne!
Vai vectēvs tevi ņēma līdzi medībās?
Mans un vectēva stāsts nav mednieka un viņa mazdēla stāsts klasiskajā izpratnē. Viņš mani līdzi neņēma, bet visu laiku ar savām medībām bija fonā. Es biju rīdzinieks, bet vectēvs dzīvoja Grobiņā. Vasarā, protams, braucu ciemoties, un mana bērnība būtībā pagāja Grobiņas pļavās. Vectēvs nāca mājās no medībām ar pīlēm rokās. Viņam bija bise! Tie bija padomju laiki, kad nomedītie aļņi bija jāatdod valstij. Un es vēl biju par mazu, lai mani ņemtu līdzi medībās.
Kad biju jau paaudzies, vectēvs vairs nemedīja un nebija neviena, kas man parāda to pareizo virzienu. Gāju pārgājienos, pavasarī un rudenī braucām ar laivām. Protams, makšķerēšana. Laika apstākļi vispār nebija šķērslis! Jo trakāk, jo labāk. Mēs bijām laimīgi! Es un mans bērnības draugs Krišs Dubrovskis. Jā, jā, tas pats pazīstamais kalējs.
Droši vien ķērāt cilpā zaķi un cepāt uz ugunskura!
Vai tieši tā bija, vairs neatceros, taču piedzīvojumu netrūka! Kas es sāku medīt bija 90. gadu pašas beigas un medību ētika tajā laikā bija visai raiba…
Vai esi devies arī tālākos ceļojumos?
2003. gada ziemā es ar autobusu un vilcienu aizceļoju līdz pat Baikāla ezeram. Tur mežos nodzīvoju divas nedēļas. No ceļojuma man palikušas ļoti spilgtas atmiņas. Gan par braucienu ar autobusu līdz Maskavai, gan tālāk ar vilcienu. Ceļā satiku ļoti dažādus cilvēkus. Un, jo tālāk no pilsētām, jo šie cilvēki bija labsirdīgāki. Bija tādi, kas uz mani skatījās kā uz pilnīgu poltergeistu. Gariem matiem un mugurā Latvijas armijas forma bez uzšuvēm… Mani pieņēma. Es braucu, lai redzētu vietas, uz kurām padomju gados izsūtīja latviešus. Es biju ciemos pie latvieša – kaislīga mednieka, kurš savulaik uz Sibīriju aizbraucis pats, vēloties redzēt šos mežus.
Kurš tevi nostādīja uz pareizā, uz mednieka ceļa?
Jāpiemin vēl viena leģendāra personība, kas nu jau ir citos medību laukos – Vilis Vizulis. Mākslinieks un mednieks. Nē, es pat teiktu – mednieks un tad mākslinieks gleznotājs. Viņam vienmēr bija jaktiņi vai takši. Mūsu ceļi krustojās Rīgas Amatniecības vidusskolā Jūrmalas gatvē. Viņš man, otrā kursa studentam, mācīja zīmēt. Un ik pa brīdim ieminējās par medībām. Viņam vajadzēja dzinējus, kas palīdz. Viņš meklēja jaunus, azarta pilnus džekus, kurus interesētu medības.
Tā nu viņš mums, vairākiem studentiem, piedāvāja kādu sestdienu braukt uz medībām. Ar to arī viss sākās. Sākumā bijām visai daudzi. Taču ar laiku mūsu pulciņa sastāvs mainījās un kļuva mazāks. Ne katrs ir gatavs kļūt par mednieku. Es tajā laikā biju smagās mūzikas cienītājs – gariem šņorzābakiem un gariem matiem, ādas jakā! Protams, kājas pēc pirmajiem metriem purvā bija slapjas! Taču tas nekas! Sava maizīte līdzi mugursomā un uz priekšu!
Grūti tevi iedomāties tādā tērpā!
Jā, bet es tam esmu izgājis cauri! Esmu pamatīgi salis un arī apmaldījies. Piedzīvots viss, kas jaunam dzinējam pieklājas. Klāt vēl jāpieskaita to laiku piegājiens medībām – pietiekami raibs un kolorīts! Tagad medību kultūra ir nesalīdzināmi augstāka.
Sākot iet medībās, protams, neizpalika arī sapnis par pirmo ieroci, bet līdz tam bija vēl ļoti tālu.
Tā nu mēs braucām – sametām degvielai un pa pieciem cilvēkiem mašīnā devāmies uz Dundagas pusi, uz manu tagadējo kolektīvu, kurā esmu izaudzis un jūtos kā mājās. Tāpat bija kolektīvs Viesītē, uz kuru mēs tāpat braucām regulāri – vienu nedēļas nogali uz Dundagu, otru uz Viesīti. Kopā ar Vili Vizuli braucām arī uz Straupi. Es viņu saucu par savu medību skolotāju.
Bija reizes, kad vīri pēc medībām nedēļas nogalē aizbrauca mājās, bet mēs ar Krišu palikām meža būdā turpat platībās līdz nākamajai nedēļas nogalei. Kādā no šādām reizēm bija nomedīts alnis. Tas neveiksmīgi tika pavilkts pa grants ceļu, un viena no pakaļciskām bija pamatīgi sabojāta. To atstāja mums, palicējiem. Mēs to rūpīgi iztīrījām, nomazgājām, un mums bija teju vai dzīres nedēļas garumā. Ko tik mēs negatavojām! Gājām ar slēpēm uz veikalu un satikām vietējās dāmas. Mēs bijām skarbie džeki, un viņas mums nāca palīgā to kāju pagatavot. Tas bija pietiekami ekskluzīvi!
Kā tu kļuvi par īstu mednieku ar ieroci?
Tajā laikā par karabīni varēja tikai sapņot. Protams, kā jau visiem, mans pirmais medību ierocis bija bise. TOZ 34. Iegādājos to no kāda mednieka par simbolisku atlīdzību. Tās emocijas, ko atnesa pirmais ierocis, man joprojām ir prātā. Tu gadiem esi gājis dzinējos un nu beidzot vari medīt pats! Pats ar savu ieroci! Manuprāt, to nevar salīdzināt ar šodienu, kad cilvēks nokārto mednieka eksāmenu, ieiet veikalā un nopērk jaunu medību ieroci – karabīni. Tās izjūtas ir pavisam citas.
Vai atceries pašas pirmās medības nu jau ar savu bisi?
Es vēroju, kā citi dodas gaides medībās. Un nemaz jau tik bieži šīs medības nebija rezultatīvas. Taču es ļoti vēlējos gūt medījumu. Un ātrākais veids, kā to izdarīt, ir doties pīļu medībās! Vai būs medījums, protams, iepriekš nevar zināt, taču tu noteikti šādās medībās izšausi! Kolektīva vadītājs Māris Briedis bija ļoti cienījams kungs, kaislīgs putnu mednieks. Viņš ir mans otrais medību skolotājs, kurš parādīja, kā jāmedī pīles. Viņam patika pīļu medības ar celšanu. Dienas vidū aizbraucām. Kanoe laiviņa turpat Struņķu dīķī. Viens ar laivu ceļ, otrs iet pa niedrēm. Protams, palikām līdz vakara pārlidojumam. Visai loģiski, ka mans pats pirmais medījums bija pīle. Biju bezgala laimīgs un lepns! Pats pīli noplūcu un turpat meža mājā pagatavoju. Man beidzot bija paša iegūts medījums!
Un kā ar četrkājainajiem?
No tiem pirmais bija buks. Vīri jau dusmojās, ka es tikai uz tām pīlēm vien taisos. Protams, arī es devos kārtīgās gaides medībās. Stāsts ir ļoti klasisks – sēdēju tornītī. Blakām milzīga pļava. Kā izlīdis no zemes uz grāvja kantes uz mani skatījās āzītis! Skaistā sarkanā kažociņā! Mani mācīja – nedarīt nevienu strauju kustību! Tā arī lēnām pacēlu bisi un izšāvu. Āzītis uz mani paskatījās un… aizgāja. Lēnām aizgāja. Ne palēcās, nedz ko.
Domāju – trāpīju vai ne. Sagaidīju vadītāju un gājām skatīties. Āzītis bija pagājis metrus trīsdesmit un nokritis. Biju labi trāpījis! Āda, ko izģērēju, man pie sienas bija piestiprināta desmit gadus. Arī tagad tā kaut kur ir nolikta. Kurš gan taisa vasaras āzīša ādu, bet es uztaisīju. Draugi nāca ciemos, darba dienu vakaros mēs klausījāmies smago mūziku un es stāstīju par saviem medību piedzīvojumiem. Tie bija ļoti īpaši vakari, kuros runājām par to, kā cilvēks spēj izdzīvot mežā medījot, kā to spēja cilvēki senatnē, kad nebija modernu ieroču. Mēs piedalījāmies arī seno cīņu festivālos.
Kā, tavuprāt, cilvēki šodien nokļūst medībās? Tās ir ģimenes tradīcijas, draugi, kolēģi, varbūt atnāk uz veikalu, kur tiek pārdotas medniekiem noderīgas lietas, un medības kļūst par pašsaprotamu lietu?
Ir tāds teiciens – kurš klauvē, tam top atvērts! Un tas, kurš ļoti vēlas nokļūt medībās, tur arī nokļūst. Viņš vienkārši īstajā brīdī sastop pareizos cilvēkus. Un nebūt nav uzreiz jāsteidz iegādāties plinti! Vispirms ir jāatnāk uz medībām un jāsaprot, vai tas tiešām ir tas, ko vēlējies. Nav jājaucas procesos, ir jāvēro un jāmācās. Ja ko palūdz, vienkārši jāizdara. Ja kas nav saprotams, ir jāvaicā. Neesi problēmu cilvēks, bet iesaisties!
Arī strādājot veikalā, esmu sastapis ļoti daudz cilvēku, kuri meklē ceļu uz medībām, mednieku pasauli. Man pašam ir divi dēli, un abi jau nāk līdzi uz medībām. Viņiem nav jāmeklē kāds, kurš parādīs šo ceļu.
Kā ģimene raugās uz to, ka esi mednieks?
Tas ir pārdomu pilns stāsts. Ja blakus ir sieviete, tev pašam viņai ir laikus jāpasaka, ka esi mednieks un ko tas tev nozīmē, lai nav pārsteigumu. Taču arī tad dzīve mēdz būt skarba. Arī es pateicu sievai, ka biju mednieks vēl pirms mūsu satikšanās. Un es būšu mednieks arī ar viņu. Dalīsim laiku un respektēsim viens otru. Viņa laikam nesaprata, cik daudz tas man nozīmē, un mūsu ceļi šķīrās. Es joprojām esmu mednieks. Tas nav viegli – būt kopā ar mednieku. Tas nav tā, ka mednieks aizbrauks uz mežu uz stundiņu, kā tas ir, kad aiziet palasīt sēnītes vai ogot. Mednieks mežā būs gan agri no rīta, gan vēlu vakarā. Ja viņš uz medībām aizbrauks piektdienas vakarā, tad, visticamāk, būs atpakaļ svētdienas vakarā. Jo nav jau tikai jāmedī, ir jādara arī visi citi darbi, kas medību saimniecībā nepieciešami. Tam visam ir vajadzīgs ļoti daudz laika.
Ir jābūt ļoti spēcīgam cilvēkam, kurš man varētu būt blakus un mani saprastu. Manā skatījumā arī medniekus var iedalīt trijās kategorijās pēc viņu aktivitātes. Ir svētdienas mednieki. Viņi pasēdēt uz āzīti atbrauks labi ja divas reizes sezonā un, ja kluba platībās ko vajadzēs darīt, viņi, visticamāk, tajā nepiedalīsies. Naudu samaksā, un klubs to piecieš.
Ir daļēji aktīvie džeki, kam ekipējums ir, taču viņi atbrauc reizi mēnesī. Viņi piedalās visos darbos un pretenziju pret viņiem nav. Un tad ir īpaši aktīvie, kam medības ir dzīvesveids. Es esmu pie tiem pēdējiem. Es savulaik mēģināju to noformulēt vēl kaut kā, taču apzīmējums dzīvesveids ir visprecīzākais. Un tas nozīmē, ka praktiski katras brīvdienas es esmu mežā. Es mēģinu tajā visā iesaistīt savu ģimeni, lai mēs pēc iespējas biežāk būtu kopā.
Ar maniem dēliem ir visvienkāršāk. Ja viņiem prasa, ko viņi vēlas darīt, tad atbilde ir: “Es braukšu tētim līdzi uz medībām!” Tur ir nosacīta brīvība, kur tajā pašā laikā jāievēro stingri nosacījumi. Un tomēr tā ir zaļa pļava, kurā var skriet gumijas zābakiem kājās un pie sāniem ir nazis. Ko gan vēl citu vajag, lai justos brīvs? Un tētis nakts melnumā pieceļ, lai ņemtu palīgā no biezokņa izvilkt nomedīto ruksi! Abi vienā mirklī ir kājās un gatavi doties ar mani jaunos piedzīvojumos! Jā, es viņiem vakaros pasakas nelasīju, bet stāstīju par saviem medību piedzīvojumiem. Manā lauku mājā ir kamīns un liela trofeju istaba, kur visas trofejas ir goda vietā. Un katrai no tām ir savs stāsts.
Kuras medības tev šobrīd ir sirdij tuvākās?
Te jāsaprot, ko mednieks vispār vēlas nomedīt. Lūsis jau pieder pagātnei. Vilks šobrīd ir tas augstākais, uz ko mednieks var tiekties. Ir mednieki, kuri medījuši jau trīsdesmit gadus un labākā gadījumā redzējuši vilka pēdas. Kamēr tu esi jauns, tev svarīgi ir nomedīt āzīti. Vēlāk mērķis ir sakaists briežu bullis. Skaists aļņu bullis ar vērtīgu trofeju, protams, ir vēl foršāk. Arī man patīk briežu medības. Īpaši riestā.
Bet tu tā vienkārši pa mežu neej. Tu kāp kokos!
Esmu no tiem medniekiem, kuri medī visu gadu. Tajā skaitā arī briežu buļļus riestā no tristenda. Kad beidzas briežu sezona, var medīt cūkas, pēc tam lapsas, jenotsuņus. Tad pavasarī var medīt bebrus un tad jau tūlīt klāt ir stirnāžu sezona, tad sākas briežu govis, teļi, stirnas un atkal brieži un aļņi. Mēs dzīvojam fantastiskā vietā, kur medības nekad nebeidzas. Un tad es vēl reizēm aizbraucu uz zosu medībām Igaunijā.
Taču tikai gaides medībās es varu dabai būt vistuvāk, burtiski saplūst ar to. Es vēlos medību laikā pēc iespējas mazāk iejaukties mežā notiekošajos procesos un tajā pašā laikā nemanīts būt pašā notikumu centrā.
Var celt lielus, ērtus torņus, un tomēr tā būs iejaukšanās, jo tu esi izmainījis vidi. Un pārvietot torni, ja tas novietots nepareizā vietā, nemaz nav tik viegli. Var iet mežā taisīt ātrās trepītes, taču arī tā būs iejaukšanās. Savukārt tristends dod iespēju visu vērot no malas un tajā pašā laikā būt klāt. Tu aizej, bez trokšņa iekārtojies septiņu līdz divpadsmit metru augstumā un vēro. Arī tad, ja bullis nav medījams, ir patiesa bauda vērot notiekošo. Vari filmēt un priecāties. Esi tik augstu, ka tevi nesajūt. Un, ja esi kļūdījies ar vietas izvēli, nākamajā vakarā vari kāpt citā kokā. Egle nederēs. Vajadzīga priede, bērzs bez zariem vai jauns ozols. Tu ieguldi tikai tik darba, cik uzkāpt kokā.
Tam ne vienmēr pietiek laika un iespēju. Ja nepieciešams, es, protams, sēžu arī lielajos torņos, lai lauka malā sagaidītu tos dzīvniekus, kuri posta sējumus. Ir jājūt, kāds tieši medību veids konkrētajā situācijā dos vislielāko efektu.
Vai esi medībās piedzīvojis arī satraukuma pilnus brīžus?
Man 2004. gadā uzmetās kuilis ar zelta ilkņiem vārda vistiešākajā nozīmē. Ilkņiem ir 124 CIC punkti. Taču stāsts ir asinis stindzinošs. Bija ielenkts cūku bars. Stāvēju uz masta ar bisi. Sniegs līdz puscelim, apakšā sūniņa ar ūdeni. Purvaina vieta. Mastā pa diagonāli atskanēja šāviens. Rēja suņi. Un kas var būt labāk, kā izdzirdēt, ka suņi dzen uz tevi? No eglēm tiešām izlīda milzīgs ruksis un lēnām tuvojās. Ruksim aiz muguras suņi. Tajā laikā vienā bises stobrā lādēja lodi, otrā – renkuļus. Beidzot varēju izšaut lodi. Taču nekas nenotika un ruksis turpināja tuvoties! Mūs šķīra vairs tikai piecpadsmit metri. Bija janvāris, un kuilim pamatīga bruņa. Vairs nebija ko zaudēt, un šāvu ar tiem pašiem renkuļiem, kas otrā stobrā, krūtīs.
Nu vairs atlika tikai paļauties uz savam kājām. Paskrēju metrus divdesmit un nokritu… Kā es garšļaukus, kuilis klāt! Tikai paspēju pagriezties uz muguras un pret viņu ar kājām. Viņš bāza man klāt purnu… Dzīvnieks smagi elsoja, jo bija nāvējoši ievainots. Kuilis bāza purnu zem manis un cēla uz augšu. Rāvienu bija vairāk nekā desmit. Man kājās bija lielie Salmo zābaki ar filca iekšām. Ar kājām sāku spert pretī un bļaut, lai blakus mednieki saprot, ka esmu nelaimē. Mednieki redzēja, taču sniegs tik dziļš, ka nevar paspēt.
Jutu, ka kuilis lēnām sāk slēgties ārā. Likās, viss. Taču redzu, kā acīs atkal iekvēlojas niknas uguntiņas, un viņš atsāk mani bakstīt ar ilkņiem. Kuilis ir tik tuvu kā tev sieva vakarā gultā… Šķita – tas nekad nebeigsies. Es redzu ilkņus un dzirdu, kā tie klab un švirkst viens pret otru. Nevienam nenovēlu to piedzīvot! Tas ir baisi!
Beidzot piecēlos kājās. Dzīvnieks atspiedās pret kupenu un elsoja. Suņi viņu turpināja plosīt. Paskatījos uz sevi, un šķita, ka nekas nesāp. Visa jaka un bikses bija sagrieztas strēmelēs kā ar žileti. Ievēroju, ka rokai redzami kauli un miesas gabali karājas… Nesāp, taču saprotu, ka ir baigās ziepes. Vēlāk izrādījās, ka ir pārgrieztas četras dzīslas… Sešas stundas ilga mikroķirurģijas operācija. Taču tas vēl viss tikai būs. Kuilis vēl bija dzīvs! Protams, man bija patronas. Pielādēju vienu. Piegāju viņam klāt un noteicu, ka šajā cīņā būs tikai viens uzvarētājs. Atbalstīju bisi pret savainotās rokas delmu un nospiedu sprūda mēlīti…
Beidzot pienāca kaimiņu mednieks un lika nekavējoties iet ārā no meža, kamēr vēl varu paiet. Jau bija sazvanīti palīgi. Es izskrēju. Paldies Dievam, nebija skartas lielās artērijas un es nenoasiņoju. Arī uz kājas ciskas bija nepieciešamas piecas šuves. Arī zābaki bija lupatās, taču tie izglāba manas kājas. Vēlāk es atradu nelielu iegriezumu arī uz pleca.
Ārsts prognozēja, ka rokas kustības atgriezīsies par sešdesmit procentiem. Taču pēc divām nedēļām es jau atkal biju mežā ar visu ģipsi un pirmo reizi ieraudzīju vilku. Izšaut nepaspēju, jo man traucēja tas sasodītais ģipsis! Ar šodienas prātu saprotu, ka tik ātri atgriezties mežā nebija prāta darbs, jo dzīslas bija sašūtas ar ļoti smalkiem diedziņiem… Taču roku trenēju, un tā savas kustības spējas pusgada laikā atguva par 99 procentiem. Man to roku taču vajadzēja medībās! Vienīgi tā nogurst ātrāk.
Kā tu redzi moderno tehnoloģiju izmantošanu medībās? Galu galā tieši tu šīs ierīces piedāvā medniekiem ikdienā!
Tornī, gaidot medījumu, ir daudz laika pārdomām. Kādā brīdī iedomājos, kas ir mednieka ceļa augstākā virsotne. Tā ir iespēja savu darbu saistīt ar medībām. Esmu darījis dažādus darbus, taču nu es te esmu – GPSPRO veikalā, kur ikdienā varu domāt par medībām, runāt ar medniekiem, viņiem palīdzēt izvēlēties aprīkojumu. Es to ļoti vēlējos. Tā nav tikai šo ierīču tirdzniecība. Tev pretī stāv mednieks, no tavas paša bandas, ja tā var teikt! Un tu centies uzklausīt vēlmes, saprast iespējas un ieteikt to labāko, viņam piemērotāko.
Šīs ierīces mednieka dzīvi padara interesantāku, bagātāku. Ļauj ielūkoties pasaulē, kas cilvēka fizisko iespēju dēļ līdz šim bija paslēpta. Lielākā daļa mednieku, nākot uz veikalu, jau zina, ko vēlas, taču ir jāmēģina pieskaņot piedāvājumu mednieka budžetam. Jau vēlāk varam pārrunāt, kā gāja un vai padomi palīdzēja. Ne jau vienmēr preci par palīdzēt iepazīt veikalā. Vai tā ir piemērota par visiem simt procentiem. Protams, ziemā satumst agri un atsevišķas medību ainas var improvizēt ārā pie veikala. Bet pilnu testu var veikt tikai medībās.
Tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, un jau rīt var piepildīties vispārdrošākie sapņi. Taču arī medījamo dzīvnieku skaits palielinās un nepieciešamas ierīces, lai medības būtu rezultatīvas. Var jau iet ar lukturīti, taču tas neļauj medījumu izvērtēt. Jaunās tehnoloģijas to atļauj, un bieži vien sprūda mēlīte paliek nenospiesta. Savukārt, ja pieņemts lēmums medīt, tad dzīvnieks tiek efektīvi nomedīts, nevis savainots.
Ko tu novēlētu cilvēkiem, kuri domā par medībām, bet vēl nav mednieki?
Ir jāmēģina saprast, kas ir mednieks un kāda ir viņa loma mūsdienu sabiedrībā, kā mednieks nodrošina daudzas mums svarīgas norises. Būt medniekam nozīmē piepildīt senus instinktus. Vienus no senākajiem. Tos nevar izmainīt. Un mednieks ir tas, kurš regulē dzīvnieku skaitu mežā. Var jau visu pamest un neko nedarīt, bet tad sākies slimības, ceļu satiksmes nelaimes gadījumi. Nekontrolēti pieaugs postījumi mežsaimniecībai un lauksaimniecībai. Mednieks ir tas, kurš rūpējas par sabiedrības drošību. Taču tajā pašā laikā uz mums, medniekiem, skatās kā uz rīkļurāvējiem.
Es medniekiem novēlu izturību un gudrību, spēju pierādīt, ka bez medniecības nevar iztikt arī tehnoloģiju laikmetā.
Lai garnadzis nenozog meža kameru. Padomi uzstādīšanai un lietošanai. Video bloga #74 epizode
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
