Raksta autors ir Jānis Bārs,Zemkopības ministrijas Meža departamenta medību eksperts
Šobrīd sabiedrībā atkal uzvirmojušas kaislības un emocijas par medībām. Ja vadās pēc principa “lai tas, kurš bez grēka, pirmais met akmeni”, tad pēc komentāriem internetā rodas iespaids, ka mums ir ļoti daudz “svēto” un katram no viņiem vēl biologa diploms kabatā. Lasot komentārus un priekšlikumus, brīžiem gribas vaicāt – cienītie, kur jūs esat ieguvuši zināšanas par dabu un tajā notiekošajiem procesiem?
Var saprast cilvēku nezināšanu, ņemot vērā apstākli, ka vairāk nekā 2/3 Latvijas iedzīvotāju jau trešajā paaudzē ir pilsētnieki. Bet nevar saprast – kā var tik radikāli publiskajā telpā uzstāties ar viedokli par tēmu, kurā nav zināšanu, bet tikai emocijas. Turklāt tēmā, kurā emocijām nav vietas – medības nav nedz dzeja, nedz glezniecība.
Lai varētu labāk izprast tālāk rakstīto, ir jāņem vērā trīs lietas. Pirmkārt, arī cilvēks ir tikai viena no dzīvbūtņu sugām. Suga, kura nākusi no tās pašas dabas, bet šobrīd attīstījusies tiktāl, ka aizmirsusi savu izcelšanos un zaudējusi apziņu par savu vietu dabā – nejūtas tās sastāvdaļa. Dabā sugai nav raksturīgi noliegt sevi par labu citām sugām. Otrkārt, dabas likumi ir pārāki un darbojas neatkarīgi no cilvēku pieņēmumiem par to, kas ir labs un kas slikts. Tāpēc, treškārt, emocijas ir jānoliek pie malas. Ja to varam, tad ir vērts lasīt tālāk.
Medības nav mūsdienu cilvēka izgudrojums, medības dabā ir notikušas kopš pašiem dzīvības pirmsākumiem – vienmēr un visos laikos kāda suga ir ķērusi un ēdusi kādu citu sugu. Tātad medījusi. Cilvēks ir medījis (un pats ticis medīts!) kopš rašanās brīža daudzu gadu tūkstošu garumā. Tas nenovēršami ir atstājis ietekmi gan uz uzbūvi un ārējo izskatu, gan intelektu un instinktiem. Jā, arī uz instinktiem, bet par tiem vēlāk. Lietojamā barības bāze – augu un dzīvnieku izcelsmes ēdiens – skaidri apliecina, ka cilvēks ir visēdājs. Vēlme medīt nav pataloģija, bet gan normālas evolūcijas rezultāts. Bet mēs zinām, ka pat ģimenes, kur nu vēl sugas, ietvaros novērojamas atšķirības kā fiziskā, tā garīgā jomā. Katram ir dotības un intereses par kaut ko atšķirīgu – visi nav dzejnieki, gleznotāji, celtnieki, ārsti, programmētāji, sportisti vai mednieki. Tāpēc katram ir “sevi jāatrod”, citādi lielo cilvēcisko laimi tā arī nesasniegt. Tieši tāpēc daži ir mednieki, bet citi nē. Šo atšķirību dēļ nevienam nav tiesību citus nosodīt.
Mednieki. Medības. Kas tās ir? Kāpēc tās joprojām notiek? Vēsturiski viens no vissenākajiem nodarbošanās veidiem ar mērķi iegūt pārtiku, aizsargāt savu cilti, vēlāk arī sējumu un mājlopu aizsardzība. Senatnē medību ietekme bija izteikti lokāla niecīgās cilvēku izplatības dēļ, bet mednieks tika cienīts un godāts augstāk par karavīru par prasmi sagādāt pārtiku, par spēju pasargāt un par mākslu būt draugos ar dabu.
Kas ir mainījies? Cilvēku izplatība un saimnieciskā intensitāte ar mērķi nodrošināt cilvēku vajadzības. Attiecīgi saasinājusies konkurence par vietu zem saules. Sašķēlusies cilvēku izpratne par prioritātēm – starp saimnieciskajām un vides interesēm, aizmirstot par iespējamu kompromisu. Urbanizācijas rezultātā vairāk nekā 2/3 cilvēku ir zaudējuši zināšanas un saikni ar dabu – nepārzina tajā notiekošos procesus. Un maldās starp mūsdienu cilvēku izdomāto “civilizēto pasauli” un “mežonīgo dabu”, aplam domādami, ka tās pastāv katra par sevi. Kā zināms, tieši nezināšana ir emociju un mītu pamatā.
Izplatītākie mīti par medībām un medniekiem. Hobijs jeb vaļasprieks (medības par hobiju uzskata pat daļa mednieku). Izprieca asiņainu piedzīvojumu meklētājiem ar akmens laikmeta intelektu un noslieci uz vardarbību. Medības nav nepieciešamas, jo dabā notiekošie procesi ir pašregulējoši. Tie visi ir mīti. Tagad mazliet sīkāk par katru.
Hobijs jeb vaļasprieks. Šajā mītā visskumjākais ir tas, ka medības par vaļasprieku uzskata pat daļa mednieku. Tīri pēc definīcijas, vaļasprieks ir indivīda nodarbe, kuru piekopjot vai nepiekopjot, netiek būtiski ietekmētas citu indivīdu intereses. Tātad par vaļasprieku var uzskatīt sauļošanos dārzā, pastmarku krāšanu un tamlīdzīgas nodarbes. Bet ne medības.
Medības var salīdzināt ar autobraukšanu – dažam tā ir izklaide, vēl kādam sports, bet citam maizes darbs. Kā kuram. Lai katrs paliek pie sava viedokļa, jo tas nemaina lietu būtību – visi kopā silda ekonomiku – uztur autobūves, ceļu būves un degvielas ražošanas industrijas.
Kā jau visās jomās, arī medībās to piekopējiem ir trīs attīstības līmeņi: mehāniskais, saprātīgais un radošais. Ja mūsdienu mednieks medības uzskata tikai par savu vaļasprieku, tātad tālāk par mehānisko līmeni viņš nav ticis. Diemžēl.
Par otro mītu. Pirmkārt, dabiska lēna nāve, kam cēlonis ir vecums, slimības, bads, sals vai plēsēja zobi ir mokpilnāka nekā no precīzi raidīta šāviņa, kas apziņu izdzēš momentāni. Un dabiskā nāve nešķiro dzīvnieka attīstības stadiju – mazs vai liels, kā arī tai nav normatīvos noteiktas sezonas un veida. Starp citu – šāviens ir tikai niecīga daļa no medībām, bet saistībā ar to ir vesela virkne ētikas nosacījumu. Otrkārt, nenoliegšu, arī starp medniekiem gadās pa kādai melnai avij – gluži tāpat kā jebkurā citā interešu grupā. Bieži ir gadījies diskutēt par medību tēmu un bieži pretī nācies dzirdēt: ko tu man stāsti, es labi zinu, man čoms mednieks stāstīja citādi. Un pēc dzirdētā secināms, ka “čoms” ir īstens barbars un bļauris, diemžēl ar mednieka apliecību kabatā. Tāpēc pārējiem medniekiem šādi eksemplāri jāvaktē un jāizglīto īpaši, lai neceļ neslavu sev un citiem. Un patiesi žēl, ka sabiedrība visvairāk pamana tieši šādu atsevišķu mehāniskā līmeņa barbaru izpausmes, nevis godprātīgo mednieku kopīgo veikumu.
Par to, ka medības it kā nav nepieciešamas. Bez medībām tiešām varētu iztikt – plašajā ziemeļu tundrā un taigā, tuksnesī. Tātad milzīgās ekosistēmās, kurās nav cilvēka. Precīzāk – kurās nav pastāvīgas cilvēka klātbūtnes un saimniecisko interešu. Šādas lielas ekosistēmas ir iekšēji nosacīti nostabilizējušās un spēj pastāvēt pašregulācijā. Kāpēc nosacīti? Tāpēc, ka tajās notiekošās “svārstības” ir daudz izteiktākas un starpsugu attiecības tās darbina pilnā amplitūdā. Bet to sabiedrība neredz.
Latvijas apstākļos, ņemot vērā cilvēku skaitu, izvietojumu un saimnieciskās intereses, patreizējais dzīves līmenis bez medībām nav iespējams. Un te nonākam pie galvenā – kas medības ir patiesībā un ko tās nodrošina.Medības ir platību apsaimniekošanas instruments, ar kura palīdzību nodrošina sabiedrībai:
1) bioloģisko daudzveidību – nepieļaujot atsevišķām sugām pārmērīgi savairoties un izspiest no dzīves telpas citas sugas (izēdot tās tiešā veidā, likvidējot to barības bāzi vai izmainot vidi);
2) ekoloģisko stabilitāti – nepieļaujot dabisko regulācijas mehānismu (piemēram, epizootiju) „ieslēgšanos”, kuru ekstrēmās sekas būtu jūtamas gadu desmitiem;
3) iespēju pastāvēt saimnieciskajām nozarēm – piemēram, lauksaimniecībai un mežsaimniecībai.
4) savvaļas dzīvnieku respektu pret cilvēku – minimizējot tieša uzbrukuma draudus, kā arī samazinot savvaļas dzīvnieku izraisītu ceļu satiksmes negadījumu apjomu.
Ko gūst mednieks pats? Iespēju sekot savam iekšējam aicinājumam, būt kopā ar domubiedriem, atrasties dabā un redzēt to “no iekšpuses”, kā arī gūt sabiedrības atzinību vai nopēlumu – atkarībā no savas saimniekošanas sekmēm un izpausmēm. Vienīgais mantiskais ieguvums – +/- ekoloģiski tīra pārtika un savu guvumu liecības (trofejas, piemēram, stirnu āža ragi, meža kuiļa ilkņi u.tml.).
Tātad medības pēc būtības ir vienas interešu grupas serviss visai sabiedrībai. Vēl vairāk – mednieki medību procesu nodrošina „no savas kabatas”. Kāpēc? Mednieki grib medīt, grib būt dabā, grib būt dabas sastāvdaļa. Šī griba ir paaudžu paaudzēs nodots mantojums gēnu līmenī un pie tā neviens nav vainīgs. Turklāt Latvijā mednieku ir tikai nepilni 2% no iedzīvotāju skaita un šim skaitam ir tendence samazināties. Attiecīgi nav racionāli celt zināšanu slieksni mednieku kandidātiem un nākas dot apliecību par zināšanām mehāniskajā līmenī, cerot, ka pieredze pieliks pārējo. Jo jaunizcepts mednieks nonāk starp pieredzes bagātākiem medniekiem, nevis klīst viens pats. Tomēr mednieks bez zināšanām, izpratnes, likumpaklausības un ētikas nav kārtīgs mednieks. Nejēga mednieks ir bēda pagastā, mežā un sabiedrībā.
Par zināšanām (medniekiem). Jāpatur prātā, ka medību saimniecība nav atsevišķa un patstāvīga nozare, bet blakusnodarbošanās veids. Organizējot medību saimniecību, primāri jārespektē konkrētās teritorijas fizioģeogrāfiskās un saimnieciskās intensitātes īpatnības. Tomēr medību saimniecība var darboties ekonomiski efektīvi, vienlaikus ievērojot vides un saimnieciskās intereses, ja vien mednieki apzinās savu pienākumu (nevis hobiju), lomu dabā un sabiedrībā, kā arī ir pietiekami kvalificēti, izglītoti un ar izpratni ne tikai medību jomā, bet arī saistītajās nozarēs, vienlaikus prot sabalansēt un respektēt citu interešu grupu tiesības. Sarežģīti? Jā, nav viegli. Bet izdarīt var un vajag. Medniekam jāvar sadzīvot ar visiem – ar sevi, ar dabu, ar zemes īpašniekiem, ar citiem medniekiem, ar kontrolējošajām institūcijām, ar radikāli noskaņotiem indivīdiem, kuri sevi uzskata par “dabas sargiem”, un ar sabiedrību kopumā. Bet, lai to sekmīgi paveiktu, medniekam jābūt zinošam visās šajās jomās. Citādi ir bēdas – savstarpēju konfliktu (“sabiedrības eksploziju”) vai postījumu veidolā.
Pavisam īsi no medību likumdošanas. Medību saimniecība ir dabas resursu apsaimniekošanas sistēma, kas vienlaikus ar medību produkcijas ieguvi nodrošina šo resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Medību resursu ilgtspējīga apsaimniekošana — medījamo dzīvnieku populācijas un apdzīvotās vides un ar to saistīto dabas resursu apsaimniekošana tādā veidā, lai saglabātu medību resursu bioloģisko daudzveidību un atjaunošanās spēju, nodrošinot medību resursus nākamajām paaudzēm, kā arī veicinātu medījamo dzīvnieku aizsardzību, ņemot vērā saimnieciskās, sociālās un vides intereses un neapdraudot dabas aizsardzības pasākumu īstenošanu medījamo dzīvnieku sugu izplatības teritorijā. No šiem dažiem teikumiem skaidri redzams, ka medības nav kādas cilvēku grupas nekontrolētas izklaides apzīmējums, bet gan reglamentēts pasākums. Papildus Medību likuma nosacījumiem ir virkne medniekiem saistošu ētisku nosacījumu arī Dzīvnieku aizsardzības likumā.
Par ētiku. Liela daļa ētikas ir ietverta medības reglamentējošajos normatīvajos aktos. Daļa palikusi nerakstītu likumu kategorijā, to atstājot katra sevi cienoša mednieka ziņā. Nezinātāji bieži jauc divas atšķirīgas lietas, bet nav pieļaujami jaukt savvaļas sugu apsaimniekošanu ar mājdzīvnieku labturību. Ja kāds grib oponēt, tad lai sākotnēji iepazīstas ar savvaļas sugu fizioloģiju – nonāks pie secinājuma, ka pieaugusi mātīte vienmēr ir kopā ar mazuļiem. Mazuļi tiek padzīti malā pārošanās laikā un pavisam atraidīti īsi pirms nākamā metiena dzimšanas. No labturības viedokļa sanāk, ka mātītes praktiski nekad nedrīkstētu medīt. Tomēr populācijas uzturēšanas interesēs nepieciešams nodrošināt konkrētu vecuma un dzimumstruktūru katrai sugai individuālās proporcijās. Protams, nav pieļaujama (ētiska) medīšana dzemdību un mazuļu zīdīšanas/vadāšanas laikā līdz brīdim, kad jaunie spēj dzīvot patstāvīgi. Tieši tāpēc medību termiņi katrai sugai ir atšķirīgi.
Katrs, kurš būs ieskatījies medību likumdošanā, tūdaļ teiks – bet ir taču sugas, kuru medīšana atļauta visu gadu. Jā, tā ir, bet, pirmkārt, šāds regulējums ir kompromiss starp konkrētās sugas potenciālo apdraudējumu sabiedrības interesēm un mednieku kapacitāti (iespējamo “ražību”). Te jāatgriežas pie iepriekš teiktā par mednieku daudzumu – tikai nepilni 2% no Latvijas iedzīvotājiem, turklāt mednieki var medīt no pamatdarba un ģimenes pienākumiem brīvajā laikā. Un otrkārt, ne visu, kas atļauts, obligāti jāizmanto. Sevi cienošs mednieks nav piespiežams medīt mežacūku vai lapsu mazuļu zīdīšanas laikā un šāda ētiska rīcība var novest pie domstarpībām ar zemnieku par noēstajiem sējumiem vai aiznestajām vistām. Šādos gadījumos parasti izlīdzas ar šāvienu gaisā vai nomedī kādu jaunās paaudzes dzīvnieku, bet ne māti. Tikai epizootija (dzīvniekus nonāvējoša infekcijas slimība) var likt medniekam rīkoties citādi.
Rezumējot secinājumi ir vienkārši. Medības ir nepieciešamība. Un mednieki ir nepieciešami, jo neviens cits par savu naudu visas sabiedrības interesēs nespēj regulēt savvaļas medījamo sugu dzīvnieku populācijas, nodrošinot ekoloģisko stabilitāti, bioloģisko daudzveidību un iespējas pastāvēt saimnieciskajām nozarēm. Mednieku aktivitāšu rezultātā mēs spējam izaudzēt pārtiku, iegūt koksni, braukt pa ceļiem bez pārmērīgi biežām sadursmēm ar savvaļas dzīvniekiem, baudīt sugu daudzveidību u.c. Mednieki ir absolūti nepieciešama un cienījama sabiedrības daļa.
