Kā kļūt par mednieku, un kā mainās attieksme pret medībām tiem, kuri tikko izvēlējušies doties mednieka gaitās. Kā neaizpeldēt pa straumi, bet būt personībai. Par to saruna ar Kārli Dadeiku – pieredzējušu mednieku, mednieku pavadoni, šaušanas instruktoru, mednieku skolas Taurs vadītāju, Diānas balvas par ieguldījumu medību saimniecības attīstībā ieguvēju.
Kāpēc izvēlējies kļūt par mednieku?
Tas bija ļoti interesanti. Man vispār nebija nekādas saistības ar medībām. Ne mani vecvecāki, nedz arī vecāki nebija mednieki. Taču sievastēvs… Haralds Barviks… Tur pat nebija tas stāsts: “Gribi – negribi, patīk – nepatīk.” Viņš man, jaunam gurķim, kas strādāja par apdrošināšanas aģentu, vienkārši lika noprast – ja es vēlos būt ģimenē, man jākļūst par mednieku! Mēs dzīvojām mazā dzīvoklītī Purvciemā, un Haralds piezvanīja un paziņoja, ka pēc trim nedēļām man jākārto eksāmens. Pat sākotnēji biju mazliet dusmīgs, smējos, ka neatšķiru priedi no bērza! Taču vēlāk ne mirkli neesmu nožēlojis to, ka kļuvu mednieks, un, jā, man bija vislabākie skolotāji – pats sievastēvs un viņa brālis, kas man ielika īstus pamatus, kuri ļāva zināšanas smelt ar spaiņiem, cits jautājums, cik es tajā brīdī spēju uzsūkt…
Un tālāk jau dzīves skola. Viens stāsts ir, kad tev pašam ir jānomedī, cits, kad tev ir līdz medījumam, piemēram, medņu gailim, jāpalīdz nokļūt varena auguma ārzemniekam, kurš nav pieradis pie konkrētajiem apstākļiem un medību situācijas.
Tajā laikā tika intensīvi strādāts ar viesmedniekiem un trūka darbaroku – respektīvi, cilvēku, kuri viņus var pavadīt mežā. Tā nu mēs, ja tā var teikt, ģimenes lokā strādājām ar ārzemju medniekiem, un tas ļoti ātri ļāva saprast, kas un kā.
Daba un piedzīvojumi mani gan ir interesējuši kopš bērnības. Mamma vienmēr baiļojās, ka tik es neiebrūku kādā alā, jo dzīvojām Siguldā. Man bija kompanjons Juris, ar kuru izlodājām visus caurumus zemē, kur vien fiziski spējām iekļūt.
Vai tu atceries savas pirmās medības ar ieroci rokās?
Lielākā daļa mednieku kā pirmās piedzīvo medības dzinēja statusā, bet man tās bija individuālās medības. Man ir ļoti paveicies, jo mājas, kur dzīvoju, ir medību iecirkņa sastāvā. Tiklīdz izeju no mājas pagalma, varu medīt. Pagalmā ir vistas, ko mēģina noķert lapsas. Ko darīt? Lapsa ir jānomedī! Man nav tāda spilgta sākuma. Tagad, kad mācu jaunos medniekus, viņiem ir kolektīva iepazīšanas process, pirmās spilgtās medības, uz kurām braukts. Taču es jau tur visu laiku biju.
Visas spilgtākās izjūtas ir līdz tam, līdz brīdim, kad tiek nospiesta sprūda mēlīte. Un visazartiskākās ir medības ar pieiešanu, kad tu patiešām sacenties ar dzīvnieku visās jomās. Pēc šāviena sākas darbs, bieži vien smags, grūts. Vēl viens adrenalīna uzjundījums ir tajā brīdī, kad pieeju pie medījuma.
Savukārt šāviena brīdī ir maksimāla koncentrēšanās, jo esi atbildīgs par to, ko tu dari. Darbībām ar ieroci ir jābūt automatizētām un atstrādātām regulāros treniņos, jo brīdī, kad jāpieņem lēmums un jāveic precīzs un drošs šāviens, nav laika domāt par tehniskām šāviena niansēm – tam jābūt refleksu līmenī, muskuļu atmiņā.
Medības ar pieiešanu ir tavas iecienītākās?
Tā var teikt. Manā izaugsmes procesā gaides medības ātri kļuva neinteresantas. To stāstu arī jaunajiem medniekiem. Jā, ar šo medību veidu var sākt. Tas ir vienkāršākais medību veids, kur jāņem vērā vēja virziens, jāzina vietas, kur dzīvnieki uzturas, bet pats princips ir ļoti vienkāršs. Sēdi, gaidi, un medījums ar laiku atnāks.
Manā prātā notika klikšķis – sapratu, ka man apnīk sēdēt vienā vietā ilgu laiku. Cik ilgi sēdēsi? Vienu stundu, trīs, četras? Turpretī medības ar pieiešanu ir izaicinājums! Tornītī var uzkāpt, lai apskatītos, kas notiek visriņķī. Un tad nevis gaidi, bet kāp lejā un dodies medījumam klāt! Protams, tikai diennakts gaišajā laikā, kā to nosaka Medību noteikumi. Tas, protams, prasa daudz lielākas zināšanas, meistarību. Taču to iegūst ar laiku, ar gadiem.
Reizēm atnāk jaunie un stāsta, ka viņus neņem, neļauj stāvēt uz numura. Taču ir kaut kāda hierarhija, notikumu secība, kas ir jāizdzīvo. Ir ceļš, kurš līdz šai pozīcijai ir jānoiet. Protams, nevar izslēgt gadījumus, kad tevi noliek uzreiz vietā, kur būs jāšauj. Manā skatījumā tas nav pareizi, jo jaunais mednieks tiek apzagts. Viņš neiepazīst visu. Normāli ir paiet kādu laiku dzinējos, lai iepazītu teritoriju, dzīvnieku uzvedību un bioloģiju, pēdas, spiru kaudzītes, arī medību kolēģus. Tu iepazīsti mežu. Un, kad tas ir noticis, tu nonāc statusā, kad drīkst medīt. Taču tad vienlaikus atskārsti, ka vairāk vēlies iet dzinējos, nevis stāvēt uz numura. Mani uzaicina medībās, un es lūdzu, vai varu iet dzīt. Kāpēc? Tāpēc, ka dzinēji redz trīs četras reizes vairāk dzīvnieku nekā mednieki! Emocijas un iespēja gūt zināšanas, ejot dzinējos, ir nesalīdzināmi lielākas, nekā stāvot uz masta.
Kas ir svarīgākais, dodoties medībās ar pieiešanu? Ko tu atbildētu topošajam medniekam, kurš šādu jautājumu uzdevis?
Medības ir kā vēl viena valoda. Tāpat kā ķīniešu vai japāņu valoda, kas sastāv no ļoti daudziem dialektiem. Dzīvnieku uzvedība ir viens dialekts, spiru čupiņas vēl viens, pēdas – vēl cits un tā tālāk un tālāk. Un, kad tu iemācies to, kas rakstīts grāmatās un brīžiem šķiet neinteresants – bioloģija un anatomija, tu sāc saprast un lasīt mežu kā grāmatu svešā valodā. Jā, tev vēl dažiem vārdiem vajadzīga vārdnīca, bet tu jau vari sākt saprast, kas tajā uzrakstīts. Kad tu pamani spiru kaudzīti, tu taču zini, ka tā nav mežacūka…
Bet, kad ieraugi ko tādu, ko nepazīsti, vajag palīdzību. Man tā bija, kad pirmo reizi ieraudzīju lāča atstāto kaudzīti…
Jā, jo meža valodā tas tev bija jauns vārdiņš, kas bija jāiemācās! Un, kad proti meža valodu, medību veids, ko izvēlies, ir sekundārs. Vai tā būs pieiešana, gaidīšana, dzīšana, alu medības vai putnu medības. Tu zini, kā uzvedas alnis, mežacūka vai lapsa, kā rīkosies zoss vai pīle. Mežacūka sliktāk redz, un krēslā tai varēs pieiet tuvāk. Stirna vakarā būs ļoti uzmanīga, tāpēc labākas sekmes medībās būs no rīta. Un tā var turpināt bezgalīgi. Taču tādu kanonu – dari tā vienmēr – nav. Katra reize būs citāda. Pat tie, kas tikko nokārtojuši mednieka eksāmenu, zina, ka lielākais mednieka draugs un ienaidnieks ir vējš un tas, cik klusu vai skaļi tu spēj pārvietoties. Vēl viena būtiska lieta, ko daudzi neaizdomājas, ir tas, ka dzīvnieks mūs mežā neuztver pēc sejas. Tas meklē siluetu, ko uzskata par bīstamu. Situāciju ļoti maina tas, ja mēs spējam izmainīt savu siluetu. Tajā brīdī, kad mēs pieliecamies, pietupstamies, uzvelkam kamuflētu apģērbu, dzīvnieks mūs vairs neuztver kā kaut ko bīstamu. Pamēģiniet stirnai pieiet klāt pilnā augumā un otrā gadījumā salieciet muguru un ejiet teju rāpus. Redzēsiet, cik tuvu varēsiet piekļūt stirnai katrā no gadījumiem. Un panākumi, ejot salīkušam, nebūs tāpēc, ka mūs neredzēs, bet tāpēc, ka neatpazīs… Neuzskatīs par kaut ko bīstamu.
Tas ir tas pats, kad brauc pa mežu automašīnā mednieks un nemednieks. Pirmais pat ar acs kaktiņu redzēs dzīvnieku siluetus biezā krūmājā. Otrajam šķitīs, ka dzīvnieku nav. Līdzīgi ir arī ar viesmedniekiem, kas ikdienā medī citos apstākļos, vai arī ar mums pašiem, piemēram, aizbraucot medībās kalnos. Vietējie dzīvnieku siluetus pamana, mums vajadzīgs adaptācijas laiks un pat binoklis nepalīdzēs. Mūsu un dzīvnieku smadzenes darbojas līdzīgi, meklējot īsceļus – atpazīstamus tēlus. Kad nākamreiz pamanīsi dzīvnieku, uzdod sev jautājumu – vai tiešām tu to pamanīji, zinot, kāda tam ir galva, kāda kažoka krāsa.
Tāpēc, ejot medībās ar pieiešanu, svarīgākais ir vēja virziens, apģērbs, kas tev ir mugurā, un neizdarīt straujas kustības. Un nevajag baidīties eksperimentēt, nevajag baidīties kļūdīties.
Vai medniecībā var kļūt par īstu guru?
Domāju, ka ne. Tiklīdz tev šķiet, ka tu visu zini, ir kāds gadījums, kur tu aplauz visus ragus. Aplauz, jo ir citādi. Tieši tāpēc tas ir tik interesanti! Tas ir nebeidzams mācīšanās un jaunu atklāsmju process. Un vienmēr jau var mainīt medību paņēmienus! Ja vecuma vai veselības dēļ pieiet vairs nevar, var taču medīt citādi! Piemēram, ir gaides medības.
Kā ir medību gudrības mācīt citiem, kuri ir tikai pašā ceļa sākumā? Kas viņiem visvairāk interesē?
Ļoti dažādi. Tāda tipiska topošā mednieka portreta jau nemaz nav. Viena daļa ir tādu, kā es saku, kuri nāk legalizēties. Daudz neko jaunu tu viņam neiemācīsi. Tie ir puikas un meitenes, kuri visu bērnību pavadījuši dzinēja statusā un nolēmuši, ka kļūs pilntiesīgi mednieki.
Ir arī 12 un 13 gadus veci pusaudži, taču tie vairāk ir izņēmuma gadījumi. Viņi parasti nāk no mednieku ģimenēm, kur medībās iet jau no bērna kājas. Tu viņiem stāsti, bet pretī ir atbilde: es jau zinu! Un vēl piebilst, – mēs darām tā!
Šādiem studentiem vairāk jāstāsta par kādām teorētiskām lietām, likumdošanu, ar ko viņi ikdienā nav saskārušies. Ir jānovelk sarkanās līnijas un jāiemāca, ko drīkst, ko nedrīkst.
Protams, ir lietas, par ko viņi atzīst, ka to nav zinājuši, taču arī man ir lietas, par ko iepriekš es neesmu zinājis. Un es to atzīstu. Es mācu jaunos medniekus jau gandrīz piecpadsmit gadus, un gandrīz katru gadu ir kāds gadījums, kad es pasaku: “Paldies, ka tu man šo pateici!”
Vēl daļa ir cilvēki, kuri kaut kur ir aizguvuši ideju dzīvot veselīgi un lietot veselīgu pārtiku un vēlas gaļu veikalā nepirkt, bet pašiem to gādāt mežā.
Ir tādi, kuri apgalvo, ka viņiem patīk daba, viņi labprāt iet pārgājienos, taču vēlas vēl kaut ko. Ir arī makšķernieki, kuri tik ilgi makšķerējuši, ka nolēmuši izmēģināt vēl kaut ko.
Šiem cilvēkiem apmācības jāsāk no pamatu pamatiem. Ir tādi cilvēki, kuri neatšķir alni no brieža – abi divi ir lieli un ar ragiem… Tāpēc mēs vienmēr apmācību sākam no pamatu pamatiem. Ja kādam ir lietas, kas tikai jāatkārto, tas ir tikai vērtīgi. Lai nav tā, ka mācām cilvēkus ar priekšzināšanām un kāds paliek apdalīts. Tas ir kā ar svešvalodām. Lai nepazustu, jāzina vismaz daži desmiti pašu nepieciešamāko vārdu. Arī mežā jāzina pamata lietas, bet smalkumus var apgūt tālākā mūža garumā.
Vēl pirms cilvēki ir samaksājuši naudu un pieņēmuši galīgo lēmumu, es visiem godīgi pasaku: “Es jūs nepadarīšu par medniekiem! To nevar paveikt četrdesmit stundās.” Kursu mērķis ir cits. Un daudzi to jauc – to redzu arī publiskajā telpā. Tā vaina tiek uzvelta apmācību procesam. Ja kāds jaunais uzdod muļķīgu jautājumu, tiek vainots tas, kurš viņu mācījis. Bet muļķīgu jautājumu jau nav. Cilvēks uzdod jautājumu par lietu, ko vēlas atrisināt. Ir papagaiļi, kuri uzreiz jautā: “Kur esi mācījies? Kas mācīja? Tu vispār esi mācījies? Kā tu dabūji mednieka apliecību?” Taču nevieni kursi, neviena skola tev nevar iedot visas dzīves pieredzi! Vai tu būsi baņķieris vai inženieris, tev skola neiedos visas nepieciešamās zināšanas, kā dzīvot. Skola iedod sarkanās līnijas, pamatus, absolūtās patiesības. Iedod virzienu, un pārējais jau paliek prakse. Tieši tas pats ir medniekam. Pat ja apmācības laiku pagarinātu, nekas nemāca labāk kā paša rokas, paša pieredze. Tas ir tas pats, kā braucot ar auto. Tu iegūsti vadītāja apliecību un pilnveido savas braukšanas prasmes. Autoskola tev iemāca pazīt ceļa zīmes un apstāties pie sarkanā signāla… Jaunajam braucējam nokļūstot uz ceļa, visi pārējie kādu brīdi ir ārprātā… Un tas ir normāli. Varbūt jaunajam medniekam vajadzētu M burtiņu uz apģērba tāpat kā uz automašīnas, lai visi zina, ka viņš mācās, ka viņam jāpalīdz un jāpaskaidro.
Kā ar vienu no mednieka pamatprasmēm – šaušanu? Ļoti daudzi apgalvo, ka visu māk, taču sekmes medībās liecina par pretējo
Tas ir absolūts paradokss, ko es nekādi loģiski nespēju izprast, – kā var būt tāda situācija, ka profesijā, ko tu dari, tevi kāds aicina to apgūt labāk, bet cilvēks pasaka: nē, man to nevajag! Mana pozīcija ir viennozīmīgi skaidra – šaušanas prasmes visu laiku ir jāatjauno, jāattīsta, taču vispirms jāizveido. Es nezinu, kā to mainīt, taču mums nav šaušanas kultūras kā tādas. Piemēram, Skandināvijā, ja ģimenei brīvdienās ir brīvais laiks, viņi brauc uz šautuvi pašaut… Pat tad, ja cilvēki nav mednieki.
Es neesmu arī par to, ka šo prasmi visu laiku vajadzētu turēt tādā kā nospriegotā līmenī un katras divas nedēļas skriet uz šautuvi. Taču minimālā programma būtu šautuves apmeklējums pirms kādām sezonām: sākas dzinējmedību sezona – divi trīs treniņi noderētu, jo prasmes jau nepazūd, tās tikai jāatjauno. Tuvojas ūdensputnu medību sezona vai stirnāžu medību sezona – atkal vērts iegriezties šautuvē. Ja pīles sākas četros, tad ap divpadsmitiem vērts šautuvē izšaut uz šķīvīšiem. Ar šaušanu nav gluži tāpat kā ar divriteni – prasmes aizmirstas. Tāpat šautuvē pirms medībām ir iespēja pārbaudīt ieroci, patronas. Tā, starp citu, daudziem arī ir atklāsme, ka visas lodes no dažādu marku munīcijas netrāpa vienā un tajā pašā vietā. Un tad ir teksti: “Es no Jura ņēmu patronas, tāpēc garām aizšāvu!” Tur ir ļoti daudz zemūdens akmeņu, kas šiem skeptiķiem nav saprotami. Es pat viņus aicinātu atbraukt kādu dienu uz šautuvi. Tad viņi redzētu, kas notiek realitātē. Atbrauc parasts mednieks, kurš pusgadu nav šāvis. Visu cieņu viņam, ka ir atbraucis! Taču skats nav iepriecinošs. Es katru dienu to redzu kā šaušanas instruktors šautuvē – kustības ir nepārliecinošas. Cilvēks ir aizmirsis, kur ir un kā darbojas drošinātājs. Kā ierocis jāpielādē… Kad ir jāšauj un kad nav. Un, lai arī šautuvē nav iespējams aizšaut nepareizā virzienā, es stāvu blakus, mazliet uztraucies un tādā pozā, lai varu saķert, apstādināt viņu. Un tad es iedomājos, cik šādu cilvēku ir medībās, kuri nav bijuši šautuvē. Un vienkopus ir trīsdesmit šādu cilvēku.
Mēs mācām jaunajiem, ka šautuvē tiek mēģināts sasniegt eksāmena normatīvu. Tāpēc, ka nav stāsts par normatīvu, eksāmenu vai Valsts meža dienesta prasībām. Stāsts ir par mūsu skolu, par jauno mednieku iemaņām un zināšanām. Ir svarīgi, lai viņi var droši piedalīties medībās un trāpīt medījumam, neapdraudot citus medību dalībniekus. Ir cilvēki, kuri priecājas, ka sašāvuši 50 punktus – viņiem pietiekot! Bet mežā mežacūkai nav 50 punktu! Ir vai nu nomedīts, vai savainots dzīvnieks, kurš cieš no neprecīza trāpījuma…
Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka šautuve nav mežs un mežā viss ir citādi…
Šautuves uzdevums ir iemācīt principus – pareizi ieplecot, notēmēt, neapstāties, nospiežot sprūda mēlīti, nenoraut šāvienu. Pārējo vingrinoties attīsta cilvēks pats. Un rezultāts atnāk likumsakarīgi. Ja tu šautuvē rauj uz leju, tu tiešām domā, ka mežā tā nenotiks? Taču cilvēkiem, kuri domā, ka šaut šautuvē ir viens, bet mežā kas cits, ikviens skaidrojums, kāpēc jādodas uz šautuvi, ir šautuvju lobijs. Un šaušana nav lēta. Protams, var iegādāties pneimatisko ieroci, trenēties ar to, bet tik un tā laiku pa laikam jāizšauj ar medību ieroci. Un vēl –šautuvē iztērēt 15 eiro ir žēl, taču mājupceļā nopirkt konjaku par 25 nav…
Šautuvē būs instruktors, kas izlabos kļūdas, bet, trenējoties vienam pašam, tās var iegūt. Un atkal – instruktoram katru reizi nav jāstāv blakus, bet ir jāiemāca pamatprincipi.
Vai regulāru pārbaudījumu šautuvē vajadzētu noteikt par obligātu?
Es būtu par, bet domāju, tas nenestu vēlamo rezultātu, būtu liela pretestība. Tomēr daudzos klubos notiek iekšējie pārbaudījumi. Un mednieki brauc uz šautuvēm, jo nevēlas būt pēdējie citu kolektīva biedru acīs. Tas darbojas daudz efektīvāk.
Un kā ar medību tradīcijām, ētiku?
Mēs uz to ejam. Cik tad ilgi mēs par to runājam? Pēdējos 15–20 gadus? Pirms tam bija jāpilda valsts plāns un kāda tur ētika! Tad 90. gadi – viens vienīgs bezpriģels. Tagad vairs neredzēsi mednieku vatenī un saplēstās džinsa biksēs. Arvien biežāk attēlos redz medījuma un veiksmīgāko mednieku godināšanu, tiek pacelti karogi, skan taures. Un ir pagājuši tikai nepilni divdesmit gadi. Esam jau daudz paveikuši, taču daudz kas vēl jādara. Arī medību vide kļūst arvien sakārtotāka. Arī tas kādam var būt labs iemesls kļūt par mednieku.
Medaļai ir arī otra puse – tu palaid dzīvē jauno mednieku kā tādu dimantu, viņam ir iedots pareizais virziens, taču viņš nonāk kolektīvā, kur visi peld pret straumi, pēc gada tā darīs arī jaunais mednieks… Un te jau var runāt par kolektīvu iekšējo klimatu, kur jaunais mednieks ar progresīvām atziņām tāpat neko nevar ietekmēt.
Un ko darīt?
Ir vērts paceļot, lai redzētu, kā ir citur. Lai gūtu jaunas atziņas. Man ir piemērs no Čehijas. Medīti zaķi, fazāni. Taču man ļoti patīk viņu ideoloģija – medības pēc definīcijas ir svētki! Un tur nav runas par darbu, uz svētkiem tu dodies labākajā apģērbā, ar labākajām domām un svini. Pirmo reizi nodomāju, ka tas noorganizēts dēļ mums – viesiem. Taču nē – tā ir ikdiena, tā ir attieksme pret medībām. Medības ir socializācijas pasākums, pēc kura vakarā, kad ieroči nogādāti mājās, ir balle! Ballē galds tiek klāts no tā, kas dienā nomedīts. Un pēc medībām devāmies ar medījumu un ieročiem pa Siguldas lieluma pilsētas ielām uz hoteli. Un neviens mums netaurēja ar auto tauri, neaizrādīja. Tieši otrādi – mūs sveicināja, vēlīgi un ar patiesu interesi apvaicājās, kā veicies medībās!
Bet pie mums daudzviet ir tā – pēc medībām sadala porcijas un viss, čau! Bet es taču neatbraucu uz darbu… Es neatbraucu šaut, bet baudīt procesu. Mēs varam runāt par medību saimniecības attīstību, selektīvu medību principiem. Taču tik un tā mēs baudām, nevis ievelkam ķeksīti. Un, ja tā domājam mēs paši, ko brīnīties, ka par mums neko labu nedomā citi.
Ko tev nozīmē medības?
Ilgu laiku man tas bija darbs. Es biju mednieku pavadonis, gids. Mans uzdevums bija nevis nomedīt pašam, bet radīt situāciju, lai medījumu gūtu klients. Pēc loģikas sanāk, ka es jau pats nomedīju – atradu, izsekoju, tikai punktiņu uz i uzlika cits. Mans trofeju saraksts varētu būt mērāms simtos, turklāt dažādās pasaules valstīs. Taču es par to, ka šīs trofejas nav pie mana mājokļa sienas, nebēdājos.
Vai var salīdzināt medības Latvijā un citās valstīs?
Piemēram Krievija ir fantastiska zeme ar to, ka tur ir neskartība, brīvība, kuras nav citviet. Un mūsu mentalitātei tas ir ļoti saprotams. Piemēram, vācietim, kas ir pedantisks cilvēks, tas nav saprotams. Ja ir medības Eiropas daļā, viss notiek līdzīgi kā pie mums. Sibīrijas daļā ir mazliet cita fauna un brīvība – vēlies noķert vakariņām zivi – ņem makšķeri un ķer. Tie būs trīs metieni, un tu patiešām noķersi. Tu vēlies nogaršot sniega aunu? Nomedī un cel galdā. Aļaskā, kur klimats un fauna ir identiski, tur nevar neko. Reindžers tev saka – balts un melns. Zivi tu nedrīksti ķert jo nav sezona, ugunskuru nedrīkst, nedrīkst to un nedrīkst šito. Tur tevi ieliek civilizācijas grožos, kad esi tālu no civilizācijas.
Krievijā ir milzīgi, mūsu prātam neaptverami mērogi. Eiropā ir otra galējība – viss ir tik ļoti civilizēts un definēts, ka lielai daļai cilvēku ar mūsu mentalitāti nepatiktu. Eiropa man simpatizē ar to, ka viss notiek pēc noteikumiem. Tur nepieļauj man gribas. Būs jāseko ļoti stingrām instrukcijām.
Vai mednieku apmācība ir efektīva? “Šauj garām!” podkāsta 22. epizode
Medības + pielikumi!
