Ir sākusies staltbriežu buļļu medību sezona, un daudzi mednieki to jau ir paspējuši atklāt ar īpašiem panākumiem. Intervijai ar žurnālu Medības piekrita mednieks Kārlis Rozenbergs, kam vien dažas stundas pirms sarunas Aizputes pusē izdevies nomedīt nudien ievērojamu bulli.
Kārlis stāsta: “Mūsu kolektīvā ir noteikta kārtība, kas paredz, ka reizi nedēļā tiek mainītas apmedījamās platības. Proti, kolektīvs ir sadalītas vairākās grupās, katrai grupai piešķirts konkrēts apgabals, un reizi nedēļā šie apgabali starp biedru grupām rotē. Tas nozīmē, ka ir dota tieši nedēļa laika, lai apgabalu izpētītu, atrastu bulli, novērtētu to un pieņemtu rīcības lēmumu.
Pērn vienā no platību daļām biju noskatījis riesta vietu, ievērojis bulli, tomēr man to nekādi neizdevās piemānīt. Vienā vakarā es to redzēju vienu pašu bez govīm, bet, kad biju izlēmis to beidzot nomedīt, bullim riņķī jau bija vairākas govis, kas neļāva tam piekļūt tuvāk par 200 metriem.
Šogad rīcības plāns jau bija skaidrs, devos uz to pašu vietu, izstaigāju visu lielo meža masīvu, atradu riesta bedres, apskatīju, kā ir mainījusies infrastruktūra un to visu atzīmēju kartē. Jau 31. augustā aizbraucu uz mežu paklausīties, kur bauro mans noskatītais bullis, noskaidroju aptuveno vietu, bet nedz pirmajā, nedz otrajā septembrī man to sastapt neizdevās, tādēļ vienu medību dienu izlaidu un devos atpakaļ uz riesta vietu šorīt, ceturtajā septembrī. Mežā uzreiz ievēroju, ka bauro divi buļļi, apsēdos tornī un pacietīgi gaidīju. Bullis staigāja pa meža masīvu no vienas riesta bedres uz otru, bauroja, taču redzamības zonā tā arī neparādījās, turklāt visa procesa gaitā iznāca divi jaunuļi un sakāvās savā starpā.
Laiks ritēja, palika aizvien gaišāks, tomēr no mana noskatītā buļļa nebija ne miņas, tādēļ pieņēmu lēmumu to iet meklēt pa pēdām. Tā nu es salīcis līdu tuvāk vietai, no kuras skanēja baurošana, meklēju to stigās un grāvjmalēs. Sākumā ievēroju tikai govis, tad beidzot arī buļļa siluetu. Tam tuvumā bija divi jaunie buļļi, vairākas govis, kas aizgāja prom pāri grāvim uz lauces pusi. Mans bullis, laiku pa laikam iebaurodamies, tām cītīgi no mugurpuses sekoja. Interesanti, ka tas nebauroja pastāvīgi, bet gan ar aptuveni 15 minūšu ilgu intervālu. Te īpaši labi noderēja mana iepriekš sagatavotā karte, kas ļāva paredzēt, kā bullis pārvietosies un kur man doties, lai es to varētu veiksmīgi pārsteigt. Pēdējā vietā, kur es to biju sagatavojies pārtvert, auga skrajas egles, un brīdī, kad bulli beidzot skaidri ieraudzīju, sapratu, ka tā ragi ir nudien resni un gari. Sāku skaitīt žuburus. Kamēr tiku līdz septītajam žuburam, uztraukumā skaits nojuka, nācās sākt atkal no sākuma. Galu galā tobrīd saskaitīju 16 žuburus. Skaidrs bija viens – bullis ir jāmedī.
Protams, kā jau tas tādos mirkļos notiek, līdz ko pieņēmu šo lēmumu, dzīvnieks jau rikšiem starp eglēm devās prom. Steigšus uzmeklēju vietu, kur koki pašķiras un mirklī, kad bullis šo vietu bija sasniedzis, īsi iebaurojos. Tas uzreiz apstājās un bija skaidrs, ka šī ir mana pēdējā iespēja.
Pēc šāviena dzīvnieks palēcās gaisā un bēga, tāpēc nolēmu raidīt atkārtotu šāvienu, taču pēkšņi, kā zināms, visatbildīgākajā brīdī mans pusautomātiskais ierocis neizsvieda ārā tukšo čaulīti, bet gan ievilka to atpakaļ mehānismā, neļaujot pienācīgi ieroci pārlādēt. Tobrīd bullis bija pazudis krūmos, bet man galvā jau rosījās neskaitāmas domas. Ko darīt? Kam zvanīt? Kur meklēt suni? Aizgāju līdz šāviena vietai, kur neatradu pilnīgi nevienu asins pili, bet, drošs paliek nedrošs, devos apskatīt arī krūmus, kur bullis pēdējā brīdī bija pazudis. Bet kas tad tur? Ar milzīgu atvieglojumu ievēroju, ka krūmos spīd raga gals. Par spīti uztraukumiem un bažām mans ilgi vaktētais bullis gulēja turpat pie krūmiem.”