Lelde Feldmane un Kristaps Zajarskis kopā ar dēliem Forestu un Evertu ir aktīvi dabas baudītāji, mednieki un makšķernieki, kas no ikdienas steigas Rīgā pārcēlušies uz mierīgu dzīvi lauku viensētā Šnitki Bauskas novada Gailīšu pagastā.
Pamet darbu Rīgā un pārceļas uz lauku viensētu Bauskā
Kristaps atzīst, ka pēc desmit Rīgā nodzīvotiem gadiem tas gluži vienkārši apnicis, jo, neskatoties uz to, ka mājas, darbs un ikdiena aizvadīta Rīgā, tāpat katrās brīvdienās bija aicinājums atgriezties pie vecākiem Bauskā, lai dotos makšķerēt un vienkārši spētu izrauties no pilsētas steidzīgajiem ritmiem.
Arī Leldei kādā brīdī viss vienkārši apstājies un radusies sajūta, ka Rīgā vairs nav ko darīt.
Tas bijis laiks, kad abi sākuši aizrautīgi ceļot un sasniegt virsotnes burtiskā nozīmē, kāpjot kalnos. Tieši kāpiens kalnos Kirgizstānā, neskatoties nedz uz fiziskajām, nedz psiholoģiskajām grūtībām, kas piedzīvotas ledāju virsotnēs, bijis moments, kad Lelde sapratusi, ka gribas prom no Rīgas un tuvāk dabai arī ikdienas dzīvē. Lelde smejot stāsta, ka brīdī, kad satikusi vīru Kristapu, abi sapratuši, ka ir uz viena viļņa. Pēcāk arī kopā devušies uz kalniem Gruzijā, kur vienojušies par radikālo soli. Abi pametuši labi atalgotu darbu Rīgā un, neskatoties uz sākotnējām līdzcilvēku šaubām un skepsi, pārcēlušies uz dzīvi laukos, tuvāk dabai, saprotot tikai to, ka pārmaiņas dzīvē ikvienam nāk vienīgi par labu.
Medībās – pateicoties kaimiņam makšķerniekam
Viens no iemesliem, kāpēc Kristaps izvēlējies pamest steidzīgo Rīgu, bijis tas, ka tāpat katru nedēļas nogali atgriezies dzimtajā pusē, lai atslēgtos no ikdienas darbiem un pabūtu pie dabas makšķerējot, ko darījis jau kopš piecu gadu vecuma kopā ar tēvu. Turklāt nu jau piekto gadu Kristaps ir arī mednieka statusā. Vaicāts, kā tad nonācis līdz mednieka gaitām, Kristaps atzīst, ka pateicoties kaimiņa, arī makšķernieka, dēļ. “Arvien biežāk makšķerēšana kopā izpalika, jo kaimiņš aktīvi devās medībās. Un tad nolēmu aizbraukt līdzi dzinējmedībās, paskatīties un saprast, kas tad tās medības īsti ir. Pašam jau bija sākusi rasties interese par medībām un medību procesu. Vēlmi radīja ne vien kaimiņa interese par medību procesu, bet arī to pievienotā vērtība, un šeit es nerunāju vien par gaļas iegūšanu, bet gan par kvalitatīvo laiku, ko pavadi mežā, atslēdzoties no ikdienas,” stāsta Kristaps.
Medībās dodas ar augstu atbildības sajūtu
“Pilnībā nepiekrītu konkrētu pārstāvju apgalvojumam, ka mednieki to vien dara kā galina lopiņus, uzskatu, ka tieši veikalā nopērkamā gaļa, apzinoties veidu, kā tā tiek iegūta, liek secināt, ka šeit ir kautuves princips. Šajos apstākļos dzīvniekam nav nekādu iespēju izdzīvot, tas ir speciāli audzēts pārtikas iegūšanai. Man ir svarīgi zināt, ko ēdu es un ko ēd mana ģimene. Makšķerēšanā un medībās tas nav tā, ka tikai gaļas dēļ tu dodies uz mežu, tā ir pilnīgi cita atmosfēra, liela atbildības sajūta.
Arī Leldei patīk iet dzinējos, taču šobrīd uz laiku tas mazliet jāiepauzē tieši jaundzimušā dēliņa dēļ,” spriež Kristaps. Neskatoties uz to, Lelde aizvien Kristapam atgādina, cik ļoti pati vēlas doties dzinējmedībās. Tad ģimene sakārtojas un dodas uz mežu vienkārši pastaigāties, papētīt dzīvnieku pēdas un aplūkot zvēru alas kopā ar bērniem.
Medības ir dzīves stils!
Kristaps ar medībām ir aizrāvies pamatīgi un nereti jūtot, ka sāk iekarst par daudz, tāpēc cenšas atcerēties, ka hobijs ar ģimenes dzīvi tomēr jālīdzsvaro un jāiesaista arī ģimene medību procesos. Tā arī vecākais dēls Forests jau no divu gadu vecuma sācis iepazīt meža zvērus un medījuma apstrādes procesus. Laikā, kad vecākais dēls sāka apzināties lietu būtību, Kristaps parādījis pirmo pīli. Trīs gadu vecumā jau pats izrādījis interesi par zvēru apstrādi bez jebkādiem aizspriedumiem. Arī pirmā reakcija bijusi pozitīva, jo vecāki stāstījuši par to, kur tētis dodas un kas medībās notiek.
Klikšķis medībās
Kristaps atzīst, ka pirmā medību pieredze nebūt nav bijusi pozitīva, radusies sajūta, ka tas nav tā vērts. Pavadījis dienu mežā kā dzinējs, nostaigājies pa kokiem piegāztu mežu, fiziski noguris, nav redzējis nevienu dzīvnieku. Turklāt medības bijušas lielā steigā, tādēļ radusies neizpratne par to, kas vispār notiek. “Vienkārši neradās tas īstais medību fīlings, tieši pretēji – bija sajūta, ka esmu konstantā skrējienā,” stāsta Kristaps.
Visu sezonu nogājis par dzinēju, no kluba saņēmis aicinājumu iestāties kolektīvā. Konkrētajā brīdī kolektīvā bija nepieciešami papildu cilvēki. Tad Kristaps sācis braukt līdzi kolēģim gaides medībās, un tieši tas bija laiks, kad mainījās attieksme pret medībām un klikšķis pārslēdzās: “To nevar salīdzināt – dzinējmedības un gaides medības ir pilnīgi atšķirīgas lietas, gaides medībās ir iespēja ieraudzīt dzīvnieku, būt ar dzīvnieku aci pret aci.”
Šaut jābrauc uz šautuvi
Tā apmēram vēl gadu nobraukājis līdzi kolēģim uz gaides medībām bez ieroča – vienkārši iepazīstot meža zvērus, selekcijas principus un konkrētās medību platības: “Es uzskatu, ka sākumā vispār tas ierocis nav vajadzīgs – svarīgs ir skolotājs, kas spēj dot zināšanas, kas palīdz saprast procesus mežā. Turklāt šaušana ir pats pēdējais, ko darīt medībās. Izšaut būs iespēja vienmēr, un, ja uz mežu tiek braukts tikai tamdēļ, lai raidītu šāvienu, tad varbūt labāk ir vērts braukt uz šautuvi. Ir mednieki, kuru pamata ideja ir nospiest sprūda melīti katrās medībās pie katras iespējas, taču tās nav medības. Ir jāizprot dzīvnieks, viņa uzvedība. Es daudz iemācījos no sava kolēģa – viņš daudz ko paskaidroja, arī par meža zvēru selekciju.”
Jaunā mednieka pieredze arī bez ieroča
Veselu gadu dodoties līdzi kolēģim medībās, kopā sēžot tornī, piedaloties visos medību procesos – velkot dzīvniekus no meža, piedaloties dīrāšanā un apstrādē –, apzinājies, cik svarīgi, ka līdzās ir kāds, kas spēj iemācīt, parādīt un izstāstīt, turklāt brīdī, kad pats esi bez ieroča, bez iespējas raidīt šāvienu uz zvēru. “Jāapzinās viens būtisks moments – kāda jēga no tevis mežā, ja tu neko nemācēsi, tad ko galu galā darīsi ar to medījumu!” secina Kristaps
Medībās dzīvniekam ir jādod iespēja
Neskatoties uz piecu gadu stāžu medībās, Kristaps pagaidām medī ar gludstobra ieroci, jo gluži vienkārši nav bijusi vajadzība pēc karabīnes. Turklāt medību procesā sapratis – ir jādod dzīvniekam iespēja dzīvot: “Man patīk lavīties klāt, saprast, kā tas dzīvnieks uzvedas un reaģē, cik viņš ir manīgs, kā vējš pūš, kādas ir iespējas pieiet. Man tas ir kaifs – medīt tieši šādi, saprotot, ka, iespējams, medījumu palaidīšu garām, bet arī dzīvniekam ir jādod iespēja.”
Lai gūtu lielāku priekšstatu par medībām, pirms došanās mežā ar plinti kopā ar kolēģi braucis arī uz dažādiem Latvijā organizētiem semināriem medniekiem. Un ar pārliecību atzīst, ka tas būtu jādara katram medniekam periodiski, jo tas ne vien atjauno zināšanas, bet arī sakārto prātu.
Medību kolektīvs ir kā otra ģimene
Dažādu apsvērumu dēļ Kristaps nolēmis sākt braukt ciemos pie citiem kolektīviem, lai iepazītos ar tradīcijām, ko piekopj citos klubos. Viņš arīdzan atzīst, ka medību procesā ir vēlme gūt tieši kopības sajūtu: “Man ir svarīgi satikt līdzīgi domājošos, parunāt, veidot kontaktus. Uzskatu, ka medību klubs ir teju kā otra ģimene. Medībās izmantojam ieročus, un ir jāsaprot, kāds ir tas otrs cilvēks, vai vari viņam uzticēties un būt pārliecināts par viņa rīcību dažādās situācijās. Tāpēc ir jāiepazīst katrs kolektīva biedrs, lai gūtu pārliecību un spētu uzticēties.”
Jādomā par jauno mednieku iesaisti
Kristaps īpaši uzsver, ka nedrīkst būt situācija, ka kluba vadībā visu laiku sēž vieni un tie paši cilvēki. Ir jābūt kopsapulcēm, jābūt valdes pārvēlēšanai, ir jādomā par jauno mednieku iesaisti un par medību saimniecības infrastruktūras atjaunošanu un uzlabošanu, jādomā par medniekmājas attīstību. “Uzskatu, ka klubam jābūt sakārtotam. Zināms, ka daudzos kolektīvos ir tikai valde un vēl pāris cilvēku, bet biedrs esi tikai formāli, maksājot ikgadējo biedra naudu,” stāsta Kristaps.
Kristaps diezgan strikti norāda – ja kolektīvā paši nespēs izprast problēmas un novērst stagnāciju, tad to iespējams mainīt tikai ar oficiālu likumu palīdzību: “Domāju, ka jābūt konkrētai organizācijai, kas fiksētu kopsapulces, kolektīva iekšienē jābūt oficiālām pārvēlēšanām ik gadu, iespējams, tas kaut ko mainītu uz labo pusi. Viss būtu daudz vienkāršāk, ja kolektīvos būtu šāda pārvēlēšanu sistēma, jo tas ļautu ik gadu izvērtēt padarīto un secināt, kā darīt labāk un citādi.”
Kristaps arī norāda uz to, ka kolektīva statūtiem būtu jābūt likumiski sakārtotiem, kā piemēru šeit varētu minēt, ka viņš ir biedrs Bauskas makšķernieku biedrībā. “Esmu oficiāls kluba biedrs, un man ir dokuments ar zīmogu, līdzīgi kā autovadītāja apliecība. Tas ne vien uzliek lielāku atbildību, bet arī pārliecību darīt visu maksimāli augstā kvalitātē, lai uzlabotu un pilnveidotu konkrētā kolektīva apsaimniekojamās platības. Paaudzēm ir jāmainās. Tas, kas atrodams mežā – arī dzīvnieki –, nepieder vienam kolektīva pārstāvim, kas tur visas medību licences. Ja runa ir par kolektīvu, tad konkrētās medību platības apsaimnieko viss kolektīvs un ir muļķīgi žēlot un taupīt licences, ir jābūt pateicīgam ikvienam, kas var piedalīties medību procesā.”
Labāk mežs nekā tupeļu deldēšana skeitparkā
Lelde atzīst, ka, esot divu dēlu mātei, viņai ir ļoti svarīgi veicināt bērnos pozitīvo attieksmi par būšanu dabā, jo ikdienā redz, kā vecākais dēls Forests izbauda dabu un cik ļoti tas veicina bērna radošo iztēli un labsajūtu. Brīdī, kad sarunājamies, piecgadīgais Forests sēž mums pa vidu sniegā un būvē malkas torni. “Būšana pie dabas veicina bērnos radošo iztēli. Turklāt tā ir ik reizi, kad dodamies mežā vai dzīvojamies lauku sētā, viņš vakarā atnāk un pasaka: mammu, tā bija mana skaistākā diena! Nu, tas ir tik jauki, līdz ar to arī medības ir vēl viens hobijs, kur baudīt dabu, nevis pavadīt laiku skeitparkā, deldējot tupeles un sastopoties ar vienaudžiem, kuri komunicē trīsstāvīgos vārdos. Viennozīmīgi labāk, lai bērns dodas mežā vai pie upes, iepazīst dabu un tās procesus, piedzīvojot aizraujošas nodarbes,” atzīst Lelde.
Turklāt Kristaps plāno piecgadīgo Forestu jau vasarā ņemt līdzi uz gaides medībām, vienkārši tāpat – pasēdēt tornī.
Intervijas laikā Forests met kaunu pie malas un pats atzīst, ka viņam patīk iet medībās, ka būs gan mednieks, gan makšķernieks. Vēl vairāk – neskatoties uz to, ka puisim ir vien pieci gadi, viņš ar aizrautību gaida katru reizi, kad tētis atgriezīsies no meža, un pirmais jautājums vienmēr būs: “Tēti, ko tu nomedīji?” Interese bērnā ir veidojusies stipra, un viņš jau spēj teikt, ka viņa mīļākais medījums nākotnē būs vilks, jo turpat Bauskas pusē izdevies redzēt ne vienu vien plēsēju. Bet, ja runa ir par medījuma gaļu, tad gardākā ir tieši brieža gaļa.
Meža gaļa stiprina imunitāti
Arī Lelde atzīst, ka medījuma gaļa viņai garšo un nekad nav bijuši aizspriedumi kā citiem par medījuma garšu vai to, ka gaļa būtu pārāk sausa: “Man medījuma gaļa garšoja uzreiz, tiešām garšoja. Un nevar noliegt, ka veikalā nopērkamā pārtika tomēr ir piesūcināta ar dažnedažādām vielām un galu galā nemaz nezini, ko tu ēd, nemaz nerunājot par gaļas produktiem – desām, cīsiņiem vai pelmeņiem. Gatavojot medījumu, ir pārliecība, ka sev un bērniem piedāvāju tīru pārtiku. Un esmu novērojusi, ka mans dēls salīdzinājumā ar citiem bērniem ir daudz veselīgāks un imunitāte ir krietni noturīgāka. Citi bērni šajā laikā slimo regulāri, pēc vienas nedēļas dārziņā divas dzīvo mājās, toties Forests pa visu periodu ir saslimis varbūt reizi un arīdzan, jāatzīst, nebūtiski – neliels krekšķis pat bez temperatūras. Gribas domāt, ka meža gaļa ir daudzkārt veselīgāka un stiprina cilvēka imunitāti.”
Medības ir goda lieta
Sarunas beigās Kristaps uzsver, ka, ejot medībās, tomēr jāsaprot, ka tā ir goda lieta un mednieka uzdevums ir ģērbties atbilstoši – tā ir kultūra un ētika katram medniekam atsevišķi. Ir jāievēro mednieka apģērba etiķete un jāsaprot, ka nedrīkst uz medībām doties treniņbiksēs vai saplēstos džinsos, īpaši laikos, kad ikvienam ir pieejams kvalitatīvs medību apģērbs par adekvātām cenām. “Lai kā un kurš no mums to uztvertu, jāsaprot, ka medības ir elitāra lieta un pret to arī tā jāizturas – kā ar attieksmi, tā ar darbībām un apģērbu. Medības ir dzīvesveids, kuru baudi, piedzīvo un uz ko dodies ar gaumi,” spriež Kristaps.
Brieža karbonādes wok
Kamēr runājamies, tikmēr Lelde nolēmusi uz ugunskura vokpannā pagatavot svaigi medītu briedi.
Brieža karbonāde
Garšvielas pēc katra patikas
Laima sula
Kokosriekstu eļļa
Kāposts
Burkāns
Paprika
Brieža karbonādi sagriež strēmelītēs un iepriekšējā vakarā pirms gatavošanas mazliet iemarinē ar garšvielām, pievienojot medījuma garšvielu, koriandru, sojas mērci un laima sulu.
Uzkarsē pannu, šajā gadījumā gatavojām uz dzīvas uguns. Pannā lej kokosriekstu eļļu, liek samarinēto gaļu. Nedaudz apcep.
Pievieno sagrieztos dārzeņus. Pozitīvā wok lieta – dārzeņi nav jācep līdz stadijai, kad tie kļūst mīksti, tādēļ tie joprojām ir kraukšķīgi, toties gaļa cepšanās procesā kļuvusi mīksta.
Medījuma voks uz grila. Brieža karbonāde
Par PVD ārštata palīgiem, smirdīgām cūkām un kaiju jūrā. “Šauj garām!” #165 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
