Skrejoša mērķa šaušana ir disciplīna, ar kuru agrāk vai vēlāk savas dzīves laikā sastopas ikkatrs mednieks. Tā ietver svarīgākos šaušanas pamatprincipus – drošības prasību ievērošanu, precīzu, sinhronu ķermeņa kustību kopā ar ieroci un izpratni par pašu šāviena procesu.
Piedaloties skrejošās mežacūkas šaušanas treniņā pirmo reizi, nereti atskan visai loģisks jautājums: “Kur tad ir jātēmē?” Atbilde, kā jau zināms, ir īsa un kodolīga, proti, ilknī. Izklausās vienkārši, vai ne? Tomēr, kad lietas nonāk līdz praktiskajai šaušanai, izrādās, ka salāgot savu kustības ātrumu ar mērķa kustības ātrumu, ar tēmēkli precīzi notēmēt mazītiņā ilkņa robežās un vēl vienmērīgi nospiest sprūda mēlīti iesākumā nav nemaz tik viegli. Iestājas izmisums, ja blakus nav neviena zinoša cilvēka, kas palīdzētu ar to tikt galā. Kā padarīt skrejoša mērķa šaušanas procesu saprotamāku, jautājām starptautiskās klases sporta meistaram ložu šaušanā Agnim Dombrovicam.
Praktisks padoms šaušanā. Agnis Dombrovics: “Pneimatika ir visas šaušanas tehnikas bāze”
Ar Agni tiekamies šautuves Mārkulīči skrejošās mežacūkas stendā, kur uz šaušanas treniņu ir ieradušies vairāki jaunie un topošie mednieki. Vēl pirms lādēt ieročus, Agnis vispirms mednieku kandidātus aizved pie mežacūkas silueta, kas nu ir izdzīts šaušanas loga vidū.
“Šaušanu varētu salīdzināt ar kārtslēkšanu, proti, atlēts treniņu uzsāk ar latiņas augstumu, kas atbilst viņa prasmju un pieredzes līmenim. Pretējā gadījumā tam vienkārši nebūs jēgas,” stāsta pieredzējušais šāvējs. “Līdzīgi varam domāt arī par skrejoša mērķa šaušanu. Iesācēja mērķis nav par katru cenu krāt desmit punktu atzīmes, bet gan precīzi izpildīt ķermeņa kustības kopā ar ieroci un savākt trāpījumu grupu, kas atbilst paša pieredzes līmenim. Kad augs pieredze, tai līdzi augs arī rezultāts.”
Agnim līdzi ir arī tāds pats apaļš papīra mērķis, kāds jau piestiprināts pie mežacūkas silueta. “Pastāv uzskats, ka, šaujot uz skrejošas mežacūkas mērķi, mednieka galvenais uzdevums ir koncentrēties uz precīzu tēmēšanu ilknī, proti, vietā, kas, ideāli izpildot šāvienu, dos desmit punktus vērtu rezultātu. Tomēr pieredze liecina, ka visas savas uzmanības veltīšana īpaši precīzai tēmēšanai ilknī noved pie citām kļūdām, kas rezultātu ietekmē daudz būtiskāk nekā pati precīzā tēmēšana. Tā vietā daudz efektīvāk būtu tēmēt vien aptuvenā ilkņa rajonā,” ar līdzpaņemto papīra mērķi uz brīdi tiek aizklāts viss mežacūkas purns. “Vai redzat, cik patiesībā liels ir tas mērķa rajons, kurā jānotiek šāvienam, lai par savu trāpījumu jūs saņemtu punktus?”
Kā stāsta Agnis, šī metode ļauj novērst jauno šāvēju uzmanību no pārlieku precīzas tēmēšanas, bet tā vietā vairāk koncentrēties uz pareizu ieroča ieplecošanu, kustību līdzi mērķim un mierīgu sprūda mēlītes nospiedienu. Tās ir ārkārtīgi svarīgas nianses, kas, nepareizi izpildītas, izraisa lielāko daļu kļūdu. Savukārt, kad pamatlietas apgūtas, tēmēšanas zonu ap ilkni var pakāpeniski samazināt, optimāli iegūstamo punktu robežās.
Kā cīnīties ar uztraukumu medībās?
Kurš mednieks gan nav pieredzējis uztraukumu, kas pārņem brīdī, kad medījamais dzīvnieks nepārprotami tuvojas vai kad jāgatavojas veikt šāvienu? Angļu valodā šai parādībai ir pat īpašs apzīmējums – buck fever, ko latviešu valodā varētu tulkot kā buku drudzis. Un nudien šis nosaukums ir samērā precīzs. Kā vēsta pētījums Kas ir buku drudzis?, ko 2016. gadā publicējuši pētnieki no Teksasas A&M universitātes, šīs parādības izpausmes ir paaugstināts asinsspiediens, paātrināta sirdsdarbība, trīcošas, svīstošas rokas, sāpes krūtīs un pat grūtības elpot. Viens no pētījuma autoriem Džefrijs B. Maikls stāsta, ka šīs sajūtas rada virsnieru serdes hormons adrenalīns, kas izdalās stresa situācijās un, nonākot asinīs, veicina sirdsdarbības paātrināšanos. Tā pamatfunkcija ir nodrošināt izdzīvošanas instinktu un sagatavot organismu cīņai pret stresa avotu. Problēma vien tā, ka medībās šis instinkts uzmācas visnepiemērotākajā brīdī, proti, īsi pirms šāviena veikšanas, kad visvairāk nepieciešams saglabāt mieru un skaidru prātu. Pētnieks atzīst, ka pilnībā pret šo satraukumu cīnīties nav iespējams, bet to ir iespējams samazināt, regulāri trenējoties šaušanā un attīstot muskuļu atmiņu, lai tā satraukuma brīžos ļautu ķermenim darboties automātiski. Vēl cits veids, kā vingrināt savu stresa noturību, ir šaušanas sacensības.
Par šaušanas sacensību nozīmi stāsta medniece, šaušanas instruktore, pasaules vicečempione kompaksportingā 2013. gadā dāmu konkurencē Iveta Tīle: “Protams, treniņiem šautuvē ir neatsverama nozīme, taču tie nav salīdzināmi ar pieredzi sacensībās, kur mednieks piedzīvo jaunas emocijas un izjūtas – vēlēšanos sevi pierādīt, gūt labu rezultātu, apziņu, ka nenoliedzami tiec salīdzināts ar citiem šāvējiem. Tāpat ar laiku vairs neuztrauc, ja šaušanas laikā kāds stāv aiz muguras, trokšņo, izsaka komentārus vai aplaudē. Tās visas ir situācijas, ko varam piedzīvot, arī esot medībās vairāku cilvēku kompānijā. Sacensībām nav obligāti jābūt liela mēroga, pietiks, ja vietējās sacensības regulāri rīkos katrs mednieku kolektīvs saviem biedriem. Tas palīdzēs ne vien kopīgiem spēkiem norūdīties pret traucējošo uztraukumu medībās, bet arī ļaus kopā labi pavadīt laiku.”
Mednieks, 2016. gada Eiropas lielāko tālšaušanas sacensību uzvarētājs Longshot Open kategorijā Uldis Markuss: “Mēs katrs esam atšķirīgi, un arī mūsu katra stresa noturības līmenis ir atšķirīgs. Sacensībās, kad visapkārt ir gan tiesneši, gan citi dalībnieki, bez uztraukuma neiztikt, tomēr esmu ievērojis, ka tas pakāpeniski mazinās sezonas gaitā. Proti, jo vairāk sacensībās piedalies, jo precīzāk saproti savas stresa izpausmes un atrodi mazus rituālus vai paņēmienus, kā ar to cīnīties. Tālšaušanas sacensībās man bieži vien palīdz mērķa un šāviena veikšanas vizualizācija, kāds cits balsī sarunājas ar sevi, skaļi izsaka secinājumus par veikto šāvienu, tādējādi palīdzot sev koncentrēties tā brīža uzdevumam.”
👉 Abonē 2025. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Abonē žurnālu Medības 2025. gadam
Žurnāla Medības oktobra numurā lasi par dzinējmedībām un selekciju!