Saņemts uzaicinājums uz vairākām dienām doties viesmedībās tepat Latvijā. Kur šajā laikā glabāt medību ieroci, lai nevajadzētu medības pārtraukt un doties mājup, kā tas gadījās Mārim – medniekam no Kurzemes, kurš bija devies bebru medībās uz Latgali.
Žurnālam Medības Māris (mednieka uzvārds redakcijai zināms) atklāja, ka saņēmis uzaicinājumu doties bebru medībās uz Dubuļiem netālu no Rēzeknes.
Nepatīkama situācija
“Zemes īpašniekam, kurš mani uzaicināja, ne ar vienu citu medību tiesību lietotāju līgums par medību tiesību nomu nebija noslēgts. Mēs, trīs cilvēki, aizbraucām. Noslēdzām attiecīgo līgumu. Devāmies apskatīt objektu, kas un kā izskatās. Jau ceļā satikām divus vietējos medniekus, kuri nāca no meža. Iznāca, mēs šķērsojām viņu medību platību robežu. Ieroču mums līdzi nebija. Viņi interesējās, ko mēs darām. Atbildējām, ka atbraucām bebrus pamedīt un dodamies uz konkrētu īpašumu. Vakarā bijām medībās un atgriezāmies viesu mājā. Ap pusvienpadsmitiem vakarā ieradās policijas pārstāvis formā un otra persona privātās drēbēs, kura stādījās priekšā kā Valsts meža dienesta inspektors, taču dokumentus neuzrādīja. Mēs arī ātrumā papīrus nepaprasījām. Uz jautājumu, ko mēs te darām, atbildējām, ka ir noslēgts līgums, un uzrādījām to. Dokumenti bija kārtībā. Sekoja jautājums, kur ir ieroči. Tie bija turpat istabā izlādēti un iesaiņoti. Policists norādīja, ka naktī tā glabāt ieročus pie sevis nevar un viesu mājas īpašniekam jābūt izņemtai atļaujai par ieroču glabāšanu tajā vietā, kur viņš dzīvo. Jābūt žurnālam un atbildīgajai personai, kura no mums ieročus saņems un izsniegs. Automašīnā var turēt līdz divām stundām.
Īpašniekam viņš pārmeta, ka viņa īpašumā tiek nelegāli glabāti ieroči. Beidzās ar to, ka viesu mājas īpašnieks palūdza mūs atstāt viņa īpašumu un doties projām…
Vēlos uzzināt, kā īsti jārīkojas, lai nesanāktu tādas problēmas, kādas gadījās mums.”
Citi laiki – citi paradumi
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ir būtiski mainījušies medību paradumi, ar to aizbildinās atbildīgās iestādes. Savulaik mednieks medīja ļoti tuvu savai dzīvesvietai, bet šobrīd medības bieži vien ir tālu no dzīvesvietas. Medībām tiek atvēlēta nedēļas nogale, lai izmantotu iespējas medīt gan vakarā, gan rīta agrumā, tiek braukts viesmedībās uz vairākām dienām. Bieži vien uz medību platībām tiek mēroti vairāki simti kilometru un nav iespējas vakarā atgriezties savā dzīvesvietā, kas ir arī medību ieroča glabāšanas vieta. Piemēram, dodoties viesmedībās, ir vairākas iespējas – mednieks paliek pa nakti mednieku mājā, izmanto viesnīcas vai viesu nama pakalpojumus, paliek pie kāda no vietējiem medniekiem, kāda sava radinieka tajā apkaimē, galu galā sliktākajā gadījumā nakšņo teltī vai automašīnā. Kur šajos gadījumos, raugoties no normatīvo aktu viedokļa, drīkst glabāt medību ieroci?
Normatīvo aktu saistībā ar medību ieroču apriti ir visai daudz.
Ieroču aprites likuma 35. panta 2. daļā teikts: “Fiziskā persona ieroča atļaujā norādīto šaujamieroci, tā maināmās būtiskās sastāvdaļas, munīciju un tās sastāvdaļas, kā arī lielas enerģijas pneimatisko ieroci glabā ieroča atļaujā norādītajā adresē slēgtā metāla seifā, metāla skapī (metāla kastē) vai rūpnieciski ražotā speciāli šaujamieroča glabāšanai paredzētā cita materiāla seifā, nodrošinot tādus glabāšanas apstākļus, kas nepieļauj nejaušu ieroča, tā maināmo būtisko sastāvdaļu, munīcijas un tās sastāvdaļu nokļūšanu nepiederošu personu rokās.”
Tik tālu skaidrs un jautājumi nerodas. Lasām tālāk, uz kurieni tad mednieks ar šo ieroci var doties. To nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 210 Noteikumi par ieroču un munīcijas apriti.
Noteikumu 33. punktā rakstīts: “Fiziskā persona var pārvadāt šaujamieroci, tā maināmās būtiskās sastāvdaļas, munīciju vai lielas enerģijas pneimatisko ieroci tikai uz Valsts policijas struktūrvienību, šautuvi, sporta sacensību norises vietu, medību vietu, apsardzes komersanta vai iekšējās drošības dienesta darba pienākumu pildīšanas vietu, kā arī uz ieroču tirdzniecības uzņēmumu (realizācijai), ieroču remontdarbnīcu un atļaujā norādīto dzīvesvietu vai tā nekustamā īpašuma atrašanās vietu, kurā atļauta ieroča glabāšana.”
Īslaicīgas apstāšanās laikā var glabāt automašīnā
Arī tik tālu viss ir skaidrs un jautājumi nerodas. Ņemam medību ieroci un braucam uz medību vietu un atgriežamies mājās. Ja ceļā nākas pavadīt ilgāku laiku un pie stūres ilgstoši nosēdēt nevar, arī problēmu nav. Ministru kabineta noteikumu Nr. 210 25. punktā rakstīts, ka personām, kurām šaujamieroči reģistrēti medībām, ir tiesības medību laikā arī īslaicīgā pārtraukumā (līdz divām stundām) un arī īslaicīgas apstāšanās laikā (līdz divām stundām), kamēr pārvadā ieročus un munīciju no medībām, glabāt ieroci un munīciju transportlīdzeklī.
Ieročus un munīciju transportlīdzeklī novieto pēc iespējas drošākā vietā, lai futrālis vai cits iesaiņojums, kurā ierocis un munīcija ievietota, nebūtu redzams no transportlīdzekļa ārpuses, aizslēdz transportlīdzekļa durvis un bagāžas nodalījumu un ieslēdz trauksmes signalizācijas ierīci, nodrošinot apstākļus, kas nepieļauj nejaušu ieroča vai munīcijas nokļūšanu nepiederošas personas rokās. Tas nozīmē, ka automašīnās, kurās iespējams ielūkoties gan salonā, gan bagāžas nodalījumā, ieroča futrālis jāapsedz, piemēram, ar segu vai pārklāju, kas neļauj futrāli identificēt.
Tik tālu joprojām problēmu nav.
Vai jāsēž visu nakti tornītī?
Taču ko darīt, ja pārtraukums ir ilgāks par šīm divām stundām? Vai tiešām jāsēž, piemēram, medību tornītī augu nakti, lai nepārkāptu normatīvo aktu prasības?
Ministru kabineta noteikumu Nr. 210 24. punktā teikts: “Personām, kurām šaujamieroči vai lielas enerģijas pneimatiskie ieroči reģistrēti medībām vai sportam, ir tiesības medību vai šaušanas sporta sacensību laikā glabāt ieroci un munīciju īpaši tam paredzētā telpā slēgtā seifā vai metāla skapī (metāla kastē), nodrošinot tādus glabāšanas apstākļus, kas nepieļauj nejaušu ieroča vai munīcijas nokļūšanu nepiederošas personas rokās.”
Tādējādi ir iespēja glabāt ieroci medību laikā, piemēram, mednieku mājā, tam īpaši paredzētā vietā, ko daudzi mednieku arī izmanto.
Kas tad ir medību laiks?
Tomēr ir vēl kāda nianse. Kas tad ir medību laiks? Atbilde uz šo jautājumu jau meklējama Medību noteikumos. Šo noteikumu 33. punktā rakstīts: Ja medībās limitēto medījamo dzīvnieku gaida, tam pieiet vai to pievilina (turpmāk – individuālās medības), par medību sākumu uzskata brīdi, kad mednieks ierodas medību iecirknī (medību platībās) un sagatavo lietošanai medību rīkus vai medību šaujamieroci. Par lietošanai sagatavotu uzskata medību šaujamieroci, kas izņemts no iesaiņojuma un gatavs pielādēšanai. Pēc analoģijas par šo medību beigu brīdi uzskatāma mirklis, kad medību šaujamieroci iesaiņo. Savukārt medībās ar dzinējiem (Medību noteikumu 26. punkts) medību pārskatā norāda medību sākuma laiku (brīdi, kad tiek sāktas medības) un medību beigu laiku, kā arī medību pārtraukumus, ko nosaka medību vadītājs.
Tādējādi pārējais laiks normatīvo aktu gaismā nav medības. Toties ir Medību noteikumu 56. punkts, kurā rakstīts: ja ieroci nav iespējams nogādāt tā glabāšanas vietā, to uz laiku novieto vietā, kas atbilst normatīvajos aktos par ieroču apriti noteiktajām prasībām. Ministru kabineta noteikumu Nr. 210 21. punktā teikts: Šaujamieroču, to maināmo būtisko sastāvdaļu, šaujamieroču sastāvdaļu, munīcijas vai lielas enerģijas pneimatisko ieroču glabāšanai paredzētā metāla seifa vai metāla skapja (metāla kastes) sienu biezums ir vismaz 2,5 mm. Cita materiāla speciāli šaujamieroča glabāšanai paredzētais rūpnieciski ražotais seifs pēc izturības ir ekvivalents šādam metāla seifam vai metāla skapim (metāla kastei). Seifs vai metāla skapis (metāla kaste) ir aizslēdzams ar slēdzeni, kuru atslēgt var tikai ieroča īpašnieks. Ja seifs vai metāla skapis (metāla kaste) ir aprīkots ar mehānisko slēdzeni, tā atslēgas ir pieejamas tikai ieroča īpašniekam. Ja seifs vai metāla skapis (metāla kaste) ir mazāks par 1500 x 400 x 300 mm, to stiprina, savienojot ar grīdu vai sienu.
Bet viesu namā, viesnīcā teltī, arī pie kolēģa mednieka viņa mājā nav iespējams izpildīt šajā punktā minētās prasības. Vai tas nozīmē, ka viesmedībās vai medībās uz vairākām dienām bez ikvakara atgriešanās dzīvesvietā doties nedrīkst?
Policijas viedoklis
Žurnāls Medības situāciju lūdza komentēt Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietniekam, Koordinācijas un kontroles pārvaldes priekšnieku Lauri Arāju un Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Koordinācijas un kontroles pārvaldes licencēšanas un atļauju sistēmas biroja priekšnieka vietnieku Andri Melkeru.
“Lasot tikai likumu, mums jāsaprot, ka tas ir likums, kas nosaka galvenās vadlīnijas. Pēc tam likuma norma (likumdevēja griba) ir izskaidrota Ministru kabineta noteikumos. Ministru kabineta noteikumi tapa sadarbībā ar medniekus pārstāvošajām organizācijām. Rezultāts – visos noteikumu punktos parādās termins medību laikā. Noteikumi, kas spēkā šobrīd, ir pilnveidojami, pieaicinot ekspertu loku. Un ir labi, ka šajā gadījumā nepieciešami Ministru kabineta noteikumi, nevis likuma grozījumi. Kopš 2011. gada, kad stājās spēkā iepriekšējais likums un noteikumi, kas noteica normas attiecībā uz medniekiem un ieroču glabāšanu, arī īslaicīgu ārpus atļaujā norādītās vietas, prasības nav mainījušās un arī policijas prakse nav mainījusies. Mainījušies ir cilvēku paradumi. Būtu nepieciešama mednieku, medniekus pārstāvošo organizāciju iesaistīšanās, lai varētu regulējumu pilnveidot,” skaidro Andris Melkers.
Lauris Arājs: “Noteikumos par ieroču un munīcijas apriti 24. punktā ir diezgan precīzi pateikts, ka ir tāda opcija – ja esam ierīkojuši seifus, piemēram, mednieku mājā, tur var glabāt ieročus. Valsts ir pateikusi, ka pēc izņemšanas no seifa ieroci var vest uz konkrētām vietām, tajā skaitā doties medībās, nevis pie vecmāmiņas uz laukiem. Kas ir mainījies? No normatīvajiem aktiem, lai atslogotu medniekus, ir izņemta nepieciešamība individuālajās medībās rakstīt medību pārskatu, norādot medību sākumu un beigas. Ir citas pozīcijas – jābūt ar izsaiņotu ieroci medību platībās. Tajā brīdī mednieks medī. Medības beidzas, kad ierocis ielikts iesaiņojumā. Savukārt noteikumos visur minēts medību laiks. Jautājums ir par gribu – vai medību kolektīvs šo seifu mednieku mājā vēlas ierīkot. Esmu bijis mednieku mājās, kurās šis jautājums ir atrisināts perfekti – katrai karabīnei ir pat individuāla vieta. Tas darīts, īpaši domājot par viesmedniekiem. Ierocis ir pilnīgā drošībā.”
Pārbaudīta un droša glabāšanas vieta
“Koncepts ir tāds – atļaujā ir norādīta glabāšanas vieta. Tā ir pārbaudīta un atzīta par drošu. Konkrētajā brīdī tā arī ir vienīgā vieta ieroča glabāšanai. Citas alternatīvas nav paredzētas. Kad esi ciemos, tu esi citā īpašumā, tā ir cita glabāšanas vieta, ko policija, iespējams, nav pārbaudījusi, iespējams, īpašniekam būtu jādalās ar atslēgu vai durvju kodu, kas arī nav paredzēts. Ja, piemēram, pie radiem tiek izveidota vēl viena glabāšanas vieta, arī tai jābūt pārbaudītai un ieroča izsekojamība nepazūd. Arī šeit ir konkrēti spēles noteikumi – kopīpašums, deklarēta dzīvesvieta, papildus deklarēta dzīvesvieta, nekustamais īpašums. Šie jautājumi ir jāsakārto, tiek ierakstīti ieroča atļaujā nepieciešami dati, un problēmu nav.
Nākotnes iespējas vēl jāizveido
Mēs runājam par nākotnes iespējām, taču pie tām jāstrādā, tādas jāizvirza, jāizvērtē un jāievieš normatīvajos dokumentos, piemēram, iespēja glabāt ieroci cita mednieka seifā, fiksējot faktu noteiktas formas žurnālā.
Mums, policijai, ir svarīgi nepazaudēt ieroča izsekojamību. Nevar izslēgt iespēju, ka seifu, kurā ir vairāku īpašnieku ieroči, atver persona un paņem citai personai piederošu ieroci bez atļaujas un saskaņojuma. Mums jādara tā, lai nepazeminātu drošības normas, taču ievērotu sabiedrības vajadzības. Tieši tāpēc Ministru kabineta noteikumi ir pilnveidojami,” uzsver Andris Melkers.
“Ikviens izņēmums var tikt pavērsts pret būtību un jēgu, kuras dēļ tas radīts. Proti, atļaujot medīt mežacūkas un lapsas ar nakteniekiem, nevar izslēgt iespēju, ka nekad neviens šīs ierīces neizmantos tam neparedzētiem mērķiem. Ar ieroču glabāšanu nenoteiktā vietā un īslaicīgi ir tas pats.
Es arī mēdzu braukt viesmedībās, arī uz divām dienām. Tad ir jādomā, ko darīt, – vai nu iet pasēdēt naktī tornī, lai medībās būtu nepārtraukti, vai braucu tur, kur ir šis seifs. Ir kolektīvi, kas gaida ciemiņus, un tur parasti viss ir kārtībā. Taču ir kolektīvi, kas nerūpējas ne par infrastruktūru, ne ciemiņu uzņemšanu,” tā Lauris Arājs. “Esmu domājis par to, kā varētu aizbraukt ciemos, piemēram, pie Andra Melkera pamedīt vairākas dienas un šajā laikā likumīgi glabāt ieroci, kamēr nemedīju. Šī regulējuma pagaidām pietrūkst, lai viņa seifā varētu glabāt savu ieroci. Ar pliku uzticēšanos vien ir par maz, ir jābūt kādam administratīvam mehānismam. Tas būtu simt reižu labāk nekā glabāšana, piemēram, auto bagāžas nodalījumā. Seifs mednieku mājā ir atrunāts, citas opcijas ir pilnveidojamas.”
Ko nozīmē formulējums ir tiesības?
Protams, drošība gan medībās kā tādās, gan rīkojoties ar šaujamieroci ir pirmajā vietā. To neapstrīd neviens. Tomēr, lasot likumu un noteikumus, ir lietas, par ko nākas aizdomāties. Piemēram, likumā un noteikumos rakstītie formulējumi ir tiesības. Ieroču aprites likuma 14. pantā rakstīts, ka fiziskajai personai, kura sasniegusi 16 gadu vecumu, bet nav sasniegusi 18 gadu vecumu, kurai ir Valsts meža dienesta izsniegta mednieka apliecība un uz kuru neattiecas šajā likumā minētie aizliegumi, ar vecāku vai likumisko pārstāvju rakstveida piekrišanu un Valsts policijas atļauju ieroča īpašnieka tiešā klātbūtnē ir tiesības individuālajās medībās izmantot medībām klasificētu ieroci (izņemot vītņstobra ieroci). Tās ir tiesības, kuras var tikt izmantotas un var palikt arī neizmantotas.
Šī paša likuma 35. panta 2. daļā ir skaidri norādīts, kā un kur glabājams ierocis bez pieļāvuma izteiksmes ir tiesības. Formulējums ir tiesības lietots arī Noteikumos par ieroču un munīcijas apriti. Tādējādi ir tiesības darīt tā, kā rakstīts noteikumos. Kāpēc uzskatāms, ka šis formulējums ir citādi traktējams nekā likumā, kas ir augstāka līmeņa juridisks dokuments?
Vēl kāda nianse – šī paša likuma 35. pantā ir arī 4. daļa, kurā teikts, ka fiziskajai personai, kurai šaujamieroči vai lielas enerģijas pneimatiskie ieroči reģistrēti medībām vai sportam, īstenojot ar medībām vai sportu saistītās aktivitātes, ir tiesības īslaicīgi glabāt šaujamieroci, tā maināmās būtiskās sastāvdaļas un munīciju ārpus glabāšanas atļaujā norādītās glabāšanas vietas, nodrošinot tādus glabāšanas apstākļus, kas nepieļauj, ka kāds no minētajiem priekšmetiem tiek nozaudēts vai to iegūst cita persona.
Likumā skaidri un gaiši norādīta katra medību ieroča īpašnieka atbildība par to, lai tas nenonāktu citās rokās.
Lauris Arājs: “Ieroču aprites likums ne tikai citētajā tiesību normā, bet daudzās citās ietver normu tiesības, kas pēc būtības pieļauj kādu noteiktu tiesību normu, taču strikti noteiktā kārtībā, ja šīs tiesības netiek realizētas. Citētā norma paredz tiesību izmantošanu vai arī neizmantošanu, tas tiesa, taču kontekstā ar ieroča glabāšanas tiesību izmantošanu kā izņēmums paredzētas tiesības īslaicīgi glabāt šaujamieroci, tā maināmās būtiskās sastāvdaļas un munīciju ārpus glabāšanas atļaujā norādītās glabāšanas vietas (likuma 35. p. 4. d.). Ja šīs tiesības netiek realizētas, ierocis jāglabā tā, kā noteikts vispārīgi, proti – atļaujā norādītajā vietā.
Likuma 35. panta 4. daļā norādītā norma īstenojot ar medībām vai sportu saistītās aktivitātes, ir tiesības īslaicīgi glabāt šaujamieroci, kā jau runājām, ir pietiekami plaša, lai nākotnē precizētu Ministru kabineta noteikumos aktivitātes, kurās tad šī īslaicīgā glabāšana paredzēta. Ministru kabineta noteikumi Nr. 210 pašlaik šo ieroča glabāšanas izņēmumu no parastās ieroča glabāšanas kārtības attiecina uz medību laiku (24. p.), kā arī paplašinot laiku, kad ierocis glabājams pēc īpašas kārtības, paredzēta glabāšanas tiesība automašīnā līdz divām stundām, ne tikai medību laikā, bet arī pārtraukumos un īslaicīgas apstāšanās laikā.
Par to jau arī bija diskusija, ka mednieki un daļu no tiem pārstāvošās biedrības varētu izteikt priekšlikumus par racionālākiem pagaidu glabāšanas nosacījumiem ar nolūku nodrošināt gan ieroču uzglabāšanas izsekojamību, gan ne mazāku drošību, lai ierocis nenonāktu trešo personu rokās.”
“Ieroču aprites tiesiskajā regulējumā ir noteikta obligāta vispārīgā kārtība šaujamieroču un munīcijas glabāšanai un ir atrodams izņēmums no vispārīgās kārtības, kuru ir tiesības izmantot vai neizmantot, ja tas ir nepieciešams medniekam, bet atbilstoši MK noteikumos noteiktajam,” tā Andris Melkers.
Diskusija var būt tad, ja ierocis nonāks svešās rokās
Situāciju vērtē Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks:
“Likumā ir rakstīts, ka ierocis jāglabā tā, lai tas nenonāktu nepiederošas personas rokās. Te pat nav runas par viesmedībām, bet par jebkuru mednieku, kura medību objekts atrodas tālāk no mājām un nākas mērot tālāku ceļu. Īslaicīgi, līdz divām stundām, var ieroci glabāt automašīnā, ja šāds variants neder, medniekam ir jānodrošina, lai ierocis nenonāktu nepiederošas personas rokās. Šajā gadījumā nekur nav atrunāts, kā tieši tas notiek, – vai ierocis tiek ņemts blakus gultā kā sieva vai tiek pie sienas piestiprināts atbilstošs seifs. Konkrētajā gadījumā seifa nebija un inspektors to traktēja kā nelikumīgu ieroču glabāšanu un pieņēma to kā vienīgo patiesību. Tā ir sava veida interpretācija. Ko varu medniekiem ieteikt? Noteikti aprīkot savas mednieku mājas ar seifiem ieroču glabāšanai. Pat ja tas būs viens liels seifs, kontrolētājiem pretenziju nebūs. Viesu mājā nav apstākļu ieroču glabāšanai atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Ir cilvēki, kuri, braucot medībās, paliek teltīs, nevis meklē viesu mājas. Kādi šeit var būt seifi? Es uzskatu, ka šajā gadījumā vienīgā iespēja – ieslēgt ieroci automašīnā. Tāpat, guļot tam blakus, tiek nodrošināta uzraudzība. Diskusija var būt tad, ja ierocis nonāks svešās rokās. Tad gan tiks jautāts, kā ierocis ticis glabāts.
Tāpat šķiet, ka konkrētajā situācijā, visticamāk, ir kāds kaimiņattiecību strīds, kas ticis risināts šādā veidā. Mednieki, kuri ieradās bebrus medīt, nebija ne vēlamai, ne gaidīti tajā reģionā, un arī inspektors bija vietējais…
Ir džentlmeniska vienošanās ar policijas pārstāvjiem, kuri veic kontroli, ja ieroči ir labi noglabāti un personas, kuras par tiem atbild, ir skaidrā, tad problēmām nevajadzētu būt. Manā rīcībā nav informācijas, ka būtu rīkotas akcijas pret medniekiem par ieroču glabāšanu mednieku mājās.”
Mirklis, kad pazūd skaidrība
Latvijas Mednieku savienības valdes loceklis, jurists Artūrs Surmovičs:
“Kamēr lasa tikai Ieroču aprites likumu, no vienas puses, šķiet, ka viss ir kārtībā vismaz sasniedzamā rezultāta ziņā. Taču, kad pieskaries Ministru kabineta noteikumiem Nr. 210 par ieroču un munīcijas apriti, skaidrība mazliet pazūd. Likuma 35. panta ceturtajā daļā ir pateikts, ka fiziskajai personai, kurai šaujamieroči vai lielas enerģijas pneimatiskie ieroči reģistrēti medībām vai sportam, īstenojot ar medībām vai sportu saistītās aktivitātes, ir tiesības īslaicīgi glabāt šaujamieroci, tā maināmās būtiskās sastāvdaļas un munīciju ārpus glabāšanas atļaujā norādītās glabāšanas vietas, nodrošinot tādus glabāšanas apstākļus, kas nepieļauj, ka kāds no minētajiem priekšmetiem tiek nozaudēts vai to iegūst cita persona.
Tātad, tulkojot Ministru kabineta noteikumus, būtu jāpatur prātā mērķis – ierocis tiek glabāts tādā vietā, kur to nepazaudē vai to nevar iegūt cita persona. Jau lasot tālāk formulējumu, kā glabāt ieroci, nākusi klāt metāla kaste un pieminētas arī nepiederošās personas. Man gribētos teikt, ja mednieku mājā vai vietā, kur paliek mednieki, ir slēdzams seifs, kurā saliek visus ieročus, tas ir gana atbilstošs glabāšanas veids. Protams, jautājums ir par personām, kam ir seifa atslēgas, jo seifs ir viens, atslēga viena, ieroči vairāki, turklāt tie var būt gan gludstobra, gan vītņstobra. Atslēgai, manuprāt, būtu jābūt pie personas, kurai pašai ir gan viena, gan otra ieroču veida glabāšanas atļauja.
Pelēkā zona
Savukārt citas situācijas, godīgi sakot, liek domāt par pelēko zonu, pie kuras Iekšlietu ministrijai būtu jāpiestrādā. Tīri teorētiski ir iespējams līdz divām stundām ieroci glabāt automašīnā. Taču ir jautājums, kā policija konstatēs, kurā brīdī tās divas stundas sākās. Neliksi taču paziņojumu logā, ka ieroci automašīnā sāki glabāt tikos un tikos. Un noteiktos apstākļos glabāšana mašīnā ir pat drošāka nekā citi veidi.
Vēl sliktāka situācija ir ar ieroču lietotājiem. Noteikumos par ieroču un munīcijas apriti lasāms: 29. Fiziskā persona, kurai kā ieroča lietotājam ir izsniegta citas fiziskās personas īpašumā esošā medību vai sporta garstobra šaujamieroča, tā maināmās būtiskās sastāvdaļas vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča glabāšanas atļauja, attiecīgo ieroci un munīciju var izmantot medībās, treniņšaušanā vai sporta sacensībās tikai ar ieroča īpašnieka piekrišanu un glabāt tikai vietā (adresē), kas norādīta ieroča īpašniekam izsniegtajā ieroča glabāšanas atļaujā.
30. Pēc šaujamieroča vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča izmantošanas fiziskā persona (ieroča lietotājs) nodod ieroci (arī neizmantoto munīciju) tā īpašniekam. Ieroci un munīciju glabā tikai vietā (adresē), kas norādīta ieroča īpašniekam izsniegtajā ieroča glabāšanas atļaujā. Ieroča īpašnieks nodrošina, lai persona, kurai izsniegta atļauja attiecīgā ieroča izmantošanai, nepiekļūtu ierocim bez viņa piekrišanas.
Principā tiek izslēgta iespēja ar šiem ieročiem doties medībās uz vairākām dienām. Pēc medībām ar ieroci nekavējoties jādodas uz glabāšanas vietu, kas norādīta atļaujā. Tas ir pilnīgs absurds. Protams, es varu sēdēt medību tornī visu nakti vai ar ieroci rokās tur arī snaust, kas nav ne droši, ne patīkami. No likumdevēja puses tas ir drošāk, nekā ieroci ielikt seifā mednieku mājā. Varētu pat teikt, ka glabāšanas jautājuma regulējums īsti neatbilst šī brīža medību procesam. Medības ļoti bieži vairs nav vienas dienas pasākums savu māju tuvumā, aizvien biežāk medības notiek vairākas dienas un personas dodas viesmedībās tālu prom no sava ieroča reģistrētās glabāšanas vietas.
Taču noteikumos ir arī 28. punkts: “Ja saņemta attiecīga Valsts policijas struktūrvienības atļauja, vairāki ieroču īpašnieki kopējā dzīvesvietā var glabāt šaujamieročus, to maināmās būtiskās sastāvdaļas, munīciju un tās sastāvdaļas un lielas enerģijas pneimatiskos ieročus vienā seifā vai metāla skapī (kastē), ja šiem īpašniekiem ir reģistrēti viena lietojuma ieroči.”
Ir, piemēram, ģimenē divi mednieki, bet trīs ieroči, kas glabājas vienā seifā. Viens no ieročiem ir piešķirts lietošanā otram medniekam, saņemot atbilstošu atļauju. Brīdī, kad lietotājs atver seifu, lai paņemtu savu ieroci, tehniski nekas nekavē piekļūt ierocim, kuram viņš ir lietotājs, bet ne īpašnieks. Tā ir pretruna ar pārējiem šo noteikumu punktiem. Kur te konsekvence? Ja glabājam ieročus, no kuriem neviens nav lietošanā citiem, viss ir kārtībā, ja kāds no ieročiem ir lietošanā, ir problēmas. Tā ir pārspīlēta un fanātiska dzīšanās pēc drošības, kas rada situāciju, ka drošības kļūst vēl mazāk.
Ieteikumu nav…
Ja man tagad būtu jāsaka medniekiem, dariet šādi un viss būs pareizi, es to neņemtos darīt. Man šķiet, arī pašā policijā nav vienota redzējuma šajā jautājumā. Viens – ko uzskata Čiekurkalna 1. līnijā vai Ezermalas ielā Rīgā, cits – ko interpretē policija uz vietas. Būsim godīgi – tās bieži vien ir ļoti dažādas lietas.
Absolūtais minimums, kas medniekiem būtu jāizdara vienmēr un visur pēc labākās sirdsapziņas, – jānodrošina tādi glabāšanas apstākļi, kas nepieļauj ieroča nozaudēšanu vai nonākšanu nepiederošas personas rokās. Inspektora vizīte pat ar šķību un greizu argumentāciju ir mazākā bēda, kas var notikt. Daudz sliktāk būs, ja ierocis nokļūs svešās rokās.
Protams, arī regulējumam jābūt tādam, lai tas būtu saprotams un izpildāms, lai ieroča īpašnieki un lietotāji varētu koncentrēties uz drošu glabāšanas apstākļu nodrošināšanu, nevis nemitīgu, dažreiz pretrunīgu, noteikumu interpretāciju, lai saprastu, kā tad ir pareizi.”
Par ieroču apriti un šaujamieroču glabāšanu. “Šauj garām!” #50 epizode
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
