Kāds mednieks dalījies ar fotogrāfiju, kurā redzama pavisam nesen Ķemeru nacionālā parka teritorijā nomedīta mežacūka ar slimības pazīmēm, kas vizuāli atgādina lapsām un jenotsuņiem raksturīgo kašķi.
Stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļkurzemes pārvaldes vadītājs Ivars Koloda: “Cik zināms, kašķa gadījumi pārnadžiem netiek bieži novēroti un vēl retāk tie tiek izmeklēti. Tomēr mežacūkai, kas pēc savas dabas ir visēdājs, teorētiska iespējamība nonākt kontaktā ar plēsēju, kas nobeidzies no šīs slimības, ir lielāka. Varbūt dzīvnieks atradis šādu infekcijas avotu un tas to ieinteresējis. Kašķa ērcītes attīstās un mīt ādā, tādēļ pēc būtības gaļu uzturā lietot var, bet jautājums, vai pašam gribēsies tādu ēst. Drošāk, protams, būtu šādu dzīvnieku ievietot Āfrikas cūku mēra apkarošanai paredzētajā konteinerā vai sadedzināt, bet, ja ir pieņemts lēmumu to apstrādāt, to noteikti jādara gumijas cimdos, drēbes pēcāk kārtīgi izmazgāt un apavus dezinficēt. Īpaša piesardzība jāievēro, ja mājās ir arī mājdzīvnieki, kas potenciāli var ar kašķi inficēties.”
Šveicē ar kašķi sirgstošas mežacūkas ir novērotas meža kamerās un arī atrastas beigtas. Tiek pieļauts, ka šie dzīvnieki inficējušies no saskarsmes ar slimām lapsām un, ja netiek nodrošināta attiecīga biodrošība, ar kašķi inficēties var arī mājas cūkas.
Kašķa ērces dzīvo dziļākajos ādas slāņos un barojas ar keratīnu. Tās rok ejas, aiz sevis atstājot ekskrementus un oliņas, no kurām pēcāk izšķiļas kāpuri, kuri arī dzīvo ādā, līdz kļūst par nimfām un pēcāk par pieaugušām ērcēm. Parazīta aktivitātes rada alerģisku reakciju, maina ādas struktūru, rada pastāvīgu un ļoti spēcīgu niezi. Dzīvnieks nepārtraukti kasās, radot sev dziļus ievainojumus. Caur brūcēm pastāvīgi iekļūst dažādu infekciju izraisītāji, organisma aizsargfunkcijas novājinās un ar laiku dzīvnieks iet bojā.
Arī cilvēks var inficēties ar dzīvnieku kašķi, bet atšķirībā no, piemēram, lapsas ādas, cilvēka ādā slimību izraisošā kašķa ērcīte nevairojas un pēc trīs nedēļām cilvēka organismā tā iet bojā.