Domāju, ka ar šo mūsu plēsīgo zivi pazīstams ir gandrīz ikviens makšķernieks, iespējams, pat jebkurš cilvēks jau kopš bērnības. Mūsu valstī šī zivs nav nekas neparasts, tā dod priekšroku saldūdens teritorijām. Bet bez parastajām līdakām ir arī citas sugas. Uzzināsim visu par šo plēsīgo zivi sīkāk, analizējot tās paradumus, dzīves ritmu un citas svarīgas iezīmes.
Sugas izcelsme un apraksts
Līdaka ir plēsīga zivs, kas pieder starspurzivju klasei, līdaku dzimtai, kā arī pieder pie līdaku kārtas. Līdakas atšķiras ne tikai pēc izplatības vietām, bet arī pēc ārējām pazīmēm. Līdaku ģintī ir septiņas šīs zivs sugas. Mūsu valsts teritorijā dzīvo viena līdaku suga – parastā, viena šķirne mīt Amūras baseinā, bet atlikušās piecas reģistrētas Ziemeļamerikas kontinentā.
Parastās līdakas skaita ziņā ir vislielākās, jo sastopamas tās ir gan Ziemeļamerikā, gan Eirāzijā. Mūsu platuma grādu līdakas aplūkosim sīkāk, bet nedaudz vēlāk, vispirms parunāsim par svešzemju līdaku ārējām īpašībām.
Sarkanspuru līdaka (amerikāņu) pastāvīgi dzīvo Ziemeļamerikas kontinenta austrumos, un tā tiek klasificēta divās pasugās: ziemeļu līdaka un zālaugu (dienvidu) līdaka. Šo pasugu garums var sasniegt tikai aptuveni 45 cm, bet svarā tās var būt aptuveni kilogramu. Šo līdaku īpatnība ir to īsā galva, savukārt zālaugu līdaku spurām nav oranžas krāsas.
Muskingu līdakas sastopamas ļoti reti. Tās ir lielākās savā sugā. To nosaukums indiešu valodā nozīmē neglītā līdaka. To sauc arī par milzu līdaku, jo nobrieduši īpatņi var būt garāki pat par pusotru metru un svērt aptuveni 32 kg. Krāsa var būt dažāda, tā var būt sudrabaina, zaļgana, brūna, bet sāni var būt svītraini vai plankumaini.
Svītrainā jeb melnā līdaka pēc izskata ir ļoti līdzīga parastajai, tās ķermeņa garums var sasniegt pat 60 cm, tās svars ir aptuveni 2 kg, lai gan esot arī īpatņi, kas sver vairāk nekā četrus kilogramus. Šo līdaku sānos ir mozaīkai līdzīgs raksts, bet virs zivs acīm ir gandrīz melna svītra.
Amūras līdaka ir mazāka nekā parastā līdaka, lielākie īpatņi var sasniegt nedaudz vairāk par metru, bet sver aptuveni 20 kg. Zivs zvīņas ir mazas, un tām ir sudraba vai zaļgani zeltaina krāsa, uz līdakas ķermeņa izmētāti brūngani plankumi, kas padara tās krāsu līdzīgu taimiņa ķermeņa krāsai.
Interesants fakts. Ir arī līdaku hibrīdi, ko audzējuši cilvēki. Šie indivīdi nav pielāgoti pēcnācēju radīšanai savvaļā, tāpēc tie netiek uzskatīti par neatkarīgu zivs populāciju.
Ārējais izskats un īpašības
Līdakas izskatu un visas tai raksturīgās pazīmes aprakstīšu, izmantojot parasto, mūsu platuma grādu līdaku īpatnības, piemēram, kuras svars svārstās no viena līdz pat 20 kg, bet ķermeņa garums sasniedz metru, nereti pat stipri vairāk. Līdakām ir torpēdas formas figūra, zivs galva ir ievērojama izmēra, kā arī tām ir iegareni žokļi, kas nedaudz saplacināti. Augšžoklis ir saplacināts līdz apakšējam žoklim, kas izvirzīts uz priekšu. Šī ir zobainās plēsējas galvenā atšķirīgā iezīme. Apakšžokļa zobiem ir dažādi izmēri, kas ļauj vieglāk notvert savu upuri.
No augšas zobi ir daudz mazāki un vērsti tieši uz zivs kaklu. Šīs īpašības dēļ noķertais upuris ir viegli norīts, tam gandrīz nav iespēju. Zobu maiņa līdakām ir ļoti raksturīga, taču zobi nemainās uzreiz, šis process notiek pa posmiem. Plēsoņa acis ir diezgan lielas un novietotas samērā augstu, tas palīdz tai raudzīties pa lielu ūdens laukumu pat neapgriežoties.
Ja runājam par līdaku krāsām, tās ir dažādas. Tas ir atkarīgs no ūdenstilpes, kurā zivs ir apmetusies, no veģetācijas, kas tur dominē, un no pašas plēsoņas vecuma.
Zivs galvenais ķermeņa tonis var būt pelēcīgi zaļš, dzeltenīgi pelēks, pelēcīgi brūns un pat daļēji sudrabains (šis tonis galvenokārt sastopams ezera zivīm).
Uz muguras līdakai vienmēr ir tumša nokrāsa, bet sānos ir brūngani vai zaļgani plankumi vai svītras, kas šķērso visu tās ķermeni. Līdakas pāra spuras ir oranžas, savukārt nepāra spuras var būt brūnas vai pelēcīgas ar dzeltenīgu nokrāsu. Visām spurām ir noapaļota, racionalizēta forma, ieskaitot zivs asti.
Ir novērots, ka līdaku mātītes ir lielākas par tēviņiem, to miesas būve nav tik izstiepta, bet dzīves ilgums ir garāks.
Anālās un uroģenitālās atveres tēviņiem un mātītēm ir atšķirīgas. Tēviņiem tā ir šaura, spraugai līdzīga, savukārt mātītēm tā izskatās pēc ovālas ieplakas, ap kuru redzami sārti izciļņi.
Makšķernieku vidū pastāv neparasta līdaku klasifikācija pēc zivs izmēriem. Copmaņi tās iedala: zālenes, šīs līdakas mīt mazās upēs un nelielos ezeros. To garums tikai retos gadījumos sasniedz pusmetru, bet svars reti kad pārsniedz divus kilogramus;
dziļūdens līdakas, šīs sastopamas dziļūdens upēs un lielajos ezeros, kur dziļums var būt lielāks par pieciem metriem. Šādi īpatņi izaug līdz pusotra metra garumam un sver aptuveni 12 un vairāk kg, bet biežāk piesakās svarā no diviem līdz pieciem kilogramiem.
Šāds zivju dalījums ir patvaļīgs un nekādā veidā nav zinātniski pamatots. Visticamāk, mazuļi dzīvo seklā ūdenī, lai nekļūtu par vakariņām saviem lielajiem radiniekiem, kā arī krasta tuvumā ir vairāk barības. Pieaugušās līdakas dodas uz dziļākām vietām, izvēloties zemūdens bedres un citus slēpņus, no kurienes būtu ērti uzbrukt savam upurim.
Kur dzīvo?
Līdaka ir tipiska Eirāzijas un Ziemeļamerikas saldūdens ūdenstilpju iemītniece. Tās var sastapt gan piekrastes zonās, kas aizaugušas ar bieziem ūdensaugiem un niedrēm, gan arī bedrēs.
Līdakas lieliski jūtas arī atsāļotajos jūras ūdeņos. Piemēram, Baltijas jūras līčos, tādos kā Somijas, Kuršu un Rīgas līcī. Mūsu valstī parastās līdakas dzīvo gandrīz katrā otrajā ūdenstilpē. Tās mīt lielās un mazās upēs, ūdenskrātuvēs, ezeros un pat dīķos. Šīs zobainās plēsējas nav prasīgas pastāvīgās dzīvesvietas izvēlē, to varētu pat salīdzināt ar parastajām karūsām. Ezeros jaunas līdakas mitinās tuvu krastam, aizaugušās vietās, zem siekstām un citiem nogrimušiem priekšmetiem. Sasniegušas aptuveni divu kilogramu svaru, tās virzās dziļāk ezerā, meklējot savu patvērumu bedrēs un dažādus slēpņus, no kuriem varētu veiksmīgi uzbrukt. Interesanti, ka nereti upju krastu tuvumā dzīvo gan mazās līdaciņas, gan pieaugušie īpatņi. Daudzi cilvēki maldīgi uzskata, ka līdakas spēj nodzīvot pat vairākus gadsimtus; tā nemaz nav taisnība. Parasti līdakas dzīvo 15–18 gadus, lai gan esot daži īpatņi, kas ir nodzīvojuši līdz 20, bet tas ir ārkārtīgi reti. Bieži vien, kad ūdenī trūkst skābekļa, līdakas iet bojā, parasti tas notiek ziemā, it sevišķi nelielās, bet slēgtās ūdenskrātuvēs.
Ar ko barojas līdakas?
Iecienītais līdaku barošanās laiks ir agri no rīta un vēlos vakaros, pa dienu tās nodarbojas ar barības sagremošanu, atpūšoties kādā nomaļākā vietā.
Interesanti. Līdakas aktīvi barojas trīs reizes gadā, šajā laikā tās praktiski barojas visu diennakti. Pirmās aktivitātes novērojamas pirmsnārsta periodā (parasti martā – aprīlī) (pie mums tad ir līdaku saudzējamais laiks), otrā aktivitāte parasti notiek uzreiz pēc nārsta (maijā – jūnijā), bet trešais ēdelīgums līdakām novērojams augustā – septembrī, dažreiz pat oktobrī.
Šīs plēsoņas ēdienkartē ir ļoti daudz dažādu zivju jaunuļu. Līdakas barojas ar raudiņām, asarēniem, ķīšiem, brekšiem, pličiem, līdacēniem u. c. zivīm. Es domāju, ka nevienu nevajadzētu pārsteigt, ka līdakas ar prieku barojas ar saviem ciltsbrāļiem. Līdaku vidē plaukst kanibālisms, lielāks indivīds ar lielāko prieku un baudu apēd mazākas līdakas, tāpēc šīs zivis paliek savrupas, nekad nedzīvo baros, bet gan atsevišķi cita no citas. Pavasarī vai pašā vasaras sākumā līdakas var mieloties ar vardēm un vēžiem, kas maina savu čaulu.
Ir bijuši gadījumi, kad patiesi lielas līdakas noķēra un zem ūdens pavilka mazus pīlēnus, žurkas, vāveres, peles un pat bridējputnus, kas dodas pāri upei.
Lielie īpatņi var uzbrukt pat pīlēm; tas notiek tad, kad putni maina savas spalvas un nevar pacelties gaisā. Tāpat lielie plēsēji veiksmīgi ķer zivis, kuru izmērs ir uz pusi vai mazliet mazāks nekā pašu izmērs. Zinātnieki, pētot līdaku uzturu, noskaidrojuši, ka vidēja lieluma līdakas ēdienkartē galvenokārt ir zivis, kurām nav nekādas vērtības, bet kuru ir daudz, tāpēc līdakas ir ļoti svarīgas daudzām zivsaimniecībām, jo novērš ūdenstilpju pārapdzīvotību.
Līdaku rakstura un dzīvesveida iezīmes
Kā jau minēts, līdakas dod priekšroku dzīvošanai vienatnē, tas nav nekāds brīnums, jo citādāk tās riskē kļūt par sava lielākā radinieka upuri. Tikai dažreiz ļoti mazi līdacēni var medīt, veidojot nelielus barus. Jebkurā ūdenstilpē līdakas meklē blīvus ūdensaugu biezokņus, kur sastingst, gaidot savu nākamo ēdienreizi. Ieraugot savas pusdienas, līdaka veic strauju uzbrukumu un ar vienu asu rāvienu saķer upuri.
Vidēja izmēra līdaka iekaro savu teritoriju, kas svārstās no 20 līdz 30 kvadrātmetriem, bet lielākie sugas īpatņi aizņem jau ap 70 kvadrātmetriem. Vienā apgabalā vienlaikus var dzīvot vairāki zobaini plēsēji. Viņi medī pamīšus, kamēr sēdošais ir aizņemts ar barības sagremošanu, otrs izpeldējis medībās un kādā no slēpņiem gaida savu medījumu. Veiksmīgus uzbrukumus organizēt līdakām palīdz ne vien asā redze, bet arī sānu līnija, ar kuras palīdzību tā lieliski orientējas zemūdens plašumos.
Interesants fakts. Līdakas vienmēr norij savu medījumu tikai no galvas, pat ja tas ticis notverts ķermenim pa vidu.
Kad laikapstākļi ir mierīgi un saulaini, seklā ūdenī uzrodas pat ļoti lielas līdakas, kur dodas, lai sauļotos, tāpēc dažkārt var redzēt, ka gozējas un sildās saulītē.
Ūdenī izšķīdušais skābeklis līdakām ir ļoti svarīgs. Līdakas ir ļoti jutīgas pret šo rādītāju un skābekļa trūkuma gadījumā var pat aiziet bojā, tas bieži notiek mazajās ūdenskrātuvēs pēc bargajiem ziemas periodiem. Kopumā līdakas var uzskatīt par aukstumu mīlošām plēsējām. Pastāv uzskats, ka ziemeļu rajonos dzīvojošās zivis aug ilgāk, bet arī dzīvo daudz ilgāk nekā dienvidu ūdeņos mītošās līdakas, tā to iekārtojusi daba. Tas nozīmē, ka Latgales zivis ir ilgdzīvojošākas par Kurzemes apkaimē mītošajām zaļsvārcēm.
Sociālā struktūra un vairošanās
Līdaku mātītes dzimumgatavību sasniedz aptuveni četru gadu vecumā, bet tēviņi – tikai piecu gadu vecumā. Nārsts var sākties, kad ūdens temperatūra ir no trim līdz sešiem grādiem. Nārsts notiek uzreiz pēc ledus kušanas pie krasta, kur ūdens dziļums nepārsniedz vienu metru. Šajā laikā līdakas var redzēt seklā ūdenī, kur dzirdamas spēcīgas šļakatas. Parasti vispirms sāk nārstot mazie īpatņi, tad tiem pievienojas arvien lielāki.
Lai gan līdakas pēc būtības ir vienpatņi, pārošanās sezonā šīs zivis veido pavisam mazus barus, kuros ir vairāki tēviņi (no trim līdz pieciem), bet mātīte gan ir tikai viena. Mātīte ir līdere, kas peld saviem līgavaiņiem pa priekšu, tēviņi seko viņai, cieši turoties pie mātītes sāniem vai atrodoties nedaudz virs tās muguras. Nārstojošās līdakas var berzēties pret nogrimušiem kokiem, to saknēm, niedru un vilkvāļu stublājiem, mātīte iznērš ikrus, kurus nekavējoties apaugļo klātesošie tēviņi. Kad nārsta process tuvojas beigām, nereti ir dzirdamas vai redzamas spēcīgas ūdens šļakatas, bet dažreiz ir novērojams, kā līdakas veic augstus lēcienus no ūdens, it kā priecājoties par nārsta procesu.
Līdaku mazuļi attīstās no vienas līdz divām nedēļām, zivju mazuļu ēdienkartē ir sīkie vēžveidīgie, bet nedaudz vēlāk – jau citu zivju mazuļi.
Viena līdaka var iznērst no 17 000 līdz pat 215 000 lipīgu ikru, kuru diametrs ir aptuveni 3 mm. To skaits tiešā mērā atkarīgs no mātītes lieluma. Vispirms līdaku ikri pielīp pie ūdensaugiem. Pēc dažām dienām ikri pārstāj būt lipīgi, atdalās no augiem un nogrimst uz gultnes, bet tie turpina attīstīties. Ja pēc nārsta ūdens sāk strauji kristies, tad ikri pārsvarā aiziet bojā.
Gadās, ka ikri pielīp pie to ūdensputnu kājām, kuriem ļoti garšo ikri. Pielipušie ikriņi tiek pārnesti uz citām ūdenstilpēm, kur līdakas it kā iepriekš netika novērotas.
Ir vērts piebilst, ka tajās ūdenskrātuvēs, kur barības situācija ir sarežģīta jeb, citiem vārdiem sakot, tās trūkst, līdaku jaunuļi, kuru izmērs sasniedz tikai dažus centimetrus, sāk ēst par sevi nedaudz mazākus līdacēnus, turklāt tas notiek jau dažu mēnešu vecumā.
Līdaku dabīgie ienaidnieki
Līdaka pati ir ļoti rijīga, zobaina un diezgan asinskāra, taču tai ir arī daudz ienaidnieku, kuriem nav nekas pretī ar šo zivi pamieloties. Starp līdaku nelabvēļiem var minēt ūdrus un dažādus putnus, kuri labprāt ēd visu veidu zivis, tostarp arī zobainās līdakas. Arī mūsu upēs līdakas sacenšas ar taimiņiem un lašiem, kuri lieliski tiek galā ar identiska izmēra līdakām, tāpēc šādās vietās līdakas reti kad sasniedz ļoti iespaidīgus izmērus.
Mūsu likteņupē Daugavā mītošās līdakas sagaida vēl viens ienaidnieks – lielie sami. Lielajām zivīm ienaidnieku ir mazāk, savukārt līdaku mazuļiem un jaunuļiem izdzīvot ir vēl grūtāk, tie bieži kļūst par upuriem asariem, dažādu izmēru zandartiem. Nedrīkst aizmirst, ka līdaka pati barojas ar saviem ciltsbrāļiem, pie tam nepievēršot nekādu uzmanību ģimenes saitēm vai radniecīgām asinīm.
Kāds sens paziņa, spiningojot Somijas ziemeļu ezeros, atzina, ka tur vislabāk līdakas piesakās uz līdaku krāsā esošajiem vobleriem, tātad plaukst līdaku kanibālisms, kur plēsējas barojas galvenokārt ar savas sugas īpatņiem. Barības ķēde šajās vietās izskatās šādi: mazuļi barojas ar sīkajiem vēžveidīgajiem, savukārt ar šiem mazuļiem barojas jau vidēja izmēra līdakas, bet pēdējās kļūst par uzkodu saviem lielākajiem radiniekiem.
Arī cilvēkus var uzskatīt par šīs zobainās plēsoņas ienaidniekiem, jo daudziem makšķerniekiem, kuri to spiningo, tā ir goda trofeja. Diemžēl dažās ūdenskrātuvēs līdaku makšķerēšana nekādā veidā netiek kontrolēta, tiek maisos bāzts un slēpts viss, ko daba dāvinājusi. Esmu ar dažiem šādiem ļaudīm runājis, bet bez sekām, pēc viņu domām – viņš esot nopircis makšķernieka karti, viņš esot samaksājis par licenci un vēl iegādājies iespaidīgu inventāru. Diemžēl, nu ko ar tādu cilvēku iesākt?
Šobrīd līdakas kā zivju suga īpašas bažas nerada. Šīs plēsējas izplatības zona ir plaša, gandrīz katrā ūdenstilpē tas ir vērtīgs komerciāls objekts. Latvijā līdakas ir izplatītas gandrīz visur.
Līdakām ir liela komerciāla nozīme, tās tiek mākslīgi audzētas daudzos dīķos un audzētavās, varētu pat teikt, ka līdakas plaukst. To gaļa tiek uzskatīta par diētisku un ļoti veselīgu. Domāju, ka gan sporta, gan amatieru spiningotāji nevar iedomāties savu eksistenci bez līdakām, tā ir cēla trofeja jebkuram spiningotājam. Labi, ka šī zivs ir plaši izplatīta un to skaitam šobrīd nekas nerada bažas. Galvenais, lai tā turpinātos.
Nobeigumā vēlētos piebilst, ka līdakas ir noderīgas ne tikai cilvēkam, kas to izmanto kulinārijas ziņā vai kā makšķerēšanas objektu, bet arī ūdenskrātuvei, kurā dzīvo šīs plēsīgās zivis, apēdot mazās, mazvērtīgās un daudzveidīgās zivis, kuras sliktās barības bāzes dēļ neaug, bet tikai vairojas. Esat droši vien apmeklējuši dīķi, kurā galvenokārt ķeras, piemēram, karūsas, kuras nekad neizaugs par lielām karūsām. Līdakas ir ūdenskrātuvju sanitāres.
Domāju, ka ar šo mūsu plēsīgo zivi pazīstams ir gandrīz ikviens makšķernieks, iespējams, pat jebkurš cilvēks jau kopš bērnības. Mūsu valstī šī zivs nav nekas neparasts, tā dod priekšroku saldūdens teritorijām. Bet bez parastajām līdakām ir arī citas sugas. Uzzināsim visu par šo plēsīgo zivi sīkāk, analizējot tās paradumus, dzīves ritmu un citas svarīgas iezīmes.
Sugas izcelsme un apraksts
Līdaka ir plēsīga zivs, kas pieder starspurzivju klasei, līdaku dzimtai, kā arī pieder pie līdaku kārtas. Līdakas atšķiras ne tikai pēc izplatības vietām, bet arī pēc ārējām pazīmēm. Līdaku ģintī ir septiņas šīs zivs sugas. Mūsu valsts teritorijā dzīvo viena līdaku suga – parastā, viena šķirne mīt Amūras baseinā, bet atlikušās piecas reģistrētas Ziemeļamerikas kontinentā.
Parastās līdakas skaita ziņā ir vislielākās, jo sastopamas tās ir gan Ziemeļamerikā, gan Eirāzijā. Mūsu platuma grādu līdakas aplūkosim sīkāk, bet nedaudz vēlāk, vispirms parunāsim par svešzemju līdaku ārējām īpašībām.
Sarkanspuru līdaka (amerikāņu) pastāvīgi dzīvo Ziemeļamerikas kontinenta austrumos, un tā tiek klasificēta divās pasugās: ziemeļu līdaka un zālaugu (dienvidu) līdaka. Šo pasugu garums var sasniegt tikai aptuveni 45 cm, bet svarā tās var būt aptuveni kilogramu. Šo līdaku īpatnība ir to īsā galva, savukārt zālaugu līdaku spurām nav oranžas krāsas.
Muskingu līdakas sastopamas ļoti reti. Tās ir lielākās savā sugā. To nosaukums indiešu valodā nozīmē neglītā līdaka. To sauc arī par milzu līdaku, jo nobrieduši īpatņi var būt garāki pat par pusotru metru un svērt aptuveni 32 kg. Krāsa var būt dažāda, tā var būt sudrabaina, zaļgana, brūna, bet sāni var būt svītraini vai plankumaini.
Svītrainā jeb melnā līdaka pēc izskata ir ļoti līdzīga parastajai, tās ķermeņa garums var sasniegt pat 60 cm, tās svars ir aptuveni 2 kg, lai gan esot arī īpatņi, kas sver vairāk nekā četrus kilogramus. Šo līdaku sānos ir mozaīkai līdzīgs raksts, bet virs zivs acīm ir gandrīz melna svītra.
Amūras līdaka ir mazāka nekā parastā līdaka, lielākie īpatņi var sasniegt nedaudz vairāk par metru, bet sver aptuveni 20 kg. Zivs zvīņas ir mazas, un tām ir sudraba vai zaļgani zeltaina krāsa, uz līdakas ķermeņa izmētāti brūngani plankumi, kas padara tās krāsu līdzīgu taimiņa ķermeņa krāsai.
Interesants fakts. Ir arī līdaku hibrīdi, ko audzējuši cilvēki. Šie indivīdi nav pielāgoti pēcnācēju radīšanai savvaļā, tāpēc tie netiek uzskatīti par neatkarīgu zivs populāciju.
Ārējais izskats un īpašības
Līdakas izskatu un visas tai raksturīgās pazīmes aprakstīšu, izmantojot parasto, mūsu platuma grādu līdaku īpatnības, piemēram, kuras svars svārstās no viena līdz pat 20 kg, bet ķermeņa garums sasniedz metru, nereti pat stipri vairāk. Līdakām ir torpēdas formas figūra, zivs galva ir ievērojama izmēra, kā arī tām ir iegareni žokļi, kas nedaudz saplacināti. Augšžoklis ir saplacināts līdz apakšējam žoklim, kas izvirzīts uz priekšu. Šī ir zobainās plēsējas galvenā atšķirīgā iezīme. Apakšžokļa zobiem ir dažādi izmēri, kas ļauj vieglāk notvert savu upuri.
No augšas zobi ir daudz mazāki un vērsti tieši uz zivs kaklu. Šīs īpašības dēļ noķertais upuris ir viegli norīts, tam gandrīz nav iespēju. Zobu maiņa līdakām ir ļoti raksturīga, taču zobi nemainās uzreiz, šis process notiek pa posmiem. Plēsoņa acis ir diezgan lielas un novietotas samērā augstu, tas palīdz tai raudzīties pa lielu ūdens laukumu pat neapgriežoties.
Ja runājam par līdaku krāsām, tās ir dažādas. Tas ir atkarīgs no ūdenstilpes, kurā zivs ir apmetusies, no veģetācijas, kas tur dominē, un no pašas plēsoņas vecuma.
Zivs galvenais ķermeņa tonis var būt pelēcīgi zaļš, dzeltenīgi pelēks, pelēcīgi brūns un pat daļēji sudrabains (šis tonis galvenokārt sastopams ezera zivīm).
Uz muguras līdakai vienmēr ir tumša nokrāsa, bet sānos ir brūngani vai zaļgani plankumi vai svītras, kas šķērso visu tās ķermeni. Līdakas pāra spuras ir oranžas, savukārt nepāra spuras var būt brūnas vai pelēcīgas ar dzeltenīgu nokrāsu. Visām spurām ir noapaļota, racionalizēta forma, ieskaitot zivs asti.
Ir novērots, ka līdaku mātītes ir lielākas par tēviņiem, to miesas būve nav tik izstiepta, bet dzīves ilgums ir garāks.
Anālās un uroģenitālās atveres tēviņiem un mātītēm ir atšķirīgas. Tēviņiem tā ir šaura, spraugai līdzīga, savukārt mātītēm tā izskatās pēc ovālas ieplakas, ap kuru redzami sārti izciļņi.
Makšķernieku vidū pastāv neparasta līdaku klasifikācija pēc zivs izmēriem. Copmaņi tās iedala: zālenes, šīs līdakas mīt mazās upēs un nelielos ezeros. To garums tikai retos gadījumos sasniedz pusmetru, bet svars reti kad pārsniedz divus kilogramus;
dziļūdens līdakas, šīs sastopamas dziļūdens upēs un lielajos ezeros, kur dziļums var būt lielāks par pieciem metriem. Šādi īpatņi izaug līdz pusotra metra garumam un sver aptuveni 12 un vairāk kg, bet biežāk piesakās svarā no diviem līdz pieciem kilogramiem.
Šāds zivju dalījums ir patvaļīgs un nekādā veidā nav zinātniski pamatots. Visticamāk, mazuļi dzīvo seklā ūdenī, lai nekļūtu par vakariņām saviem lielajiem radiniekiem, kā arī krasta tuvumā ir vairāk barības. Pieaugušās līdakas dodas uz dziļākām vietām, izvēloties zemūdens bedres un citus slēpņus, no kurienes būtu ērti uzbrukt savam upurim.
Kur dzīvo?
Līdaka ir tipiska Eirāzijas un Ziemeļamerikas saldūdens ūdenstilpju iemītniece. Tās var sastapt gan piekrastes zonās, kas aizaugušas ar bieziem ūdensaugiem un niedrēm, gan arī bedrēs.
Līdakas lieliski jūtas arī atsāļotajos jūras ūdeņos. Piemēram, Baltijas jūras līčos, tādos kā Somijas, Kuršu un Rīgas līcī. Mūsu valstī parastās līdakas dzīvo gandrīz katrā otrajā ūdenstilpē. Tās mīt lielās un mazās upēs, ūdenskrātuvēs, ezeros un pat dīķos. Šīs zobainās plēsējas nav prasīgas pastāvīgās dzīvesvietas izvēlē, to varētu pat salīdzināt ar parastajām karūsām. Ezeros jaunas līdakas mitinās tuvu krastam, aizaugušās vietās, zem siekstām un citiem nogrimušiem priekšmetiem. Sasniegušas aptuveni divu kilogramu svaru, tās virzās dziļāk ezerā, meklējot savu patvērumu bedrēs un dažādus slēpņus, no kuriem varētu veiksmīgi uzbrukt. Interesanti, ka nereti upju krastu tuvumā dzīvo gan mazās līdaciņas, gan pieaugušie īpatņi. Daudzi cilvēki maldīgi uzskata, ka līdakas spēj nodzīvot pat vairākus gadsimtus; tā nemaz nav taisnība. Parasti līdakas dzīvo 15–18 gadus, lai gan esot daži īpatņi, kas ir nodzīvojuši līdz 20, bet tas ir ārkārtīgi reti. Bieži vien, kad ūdenī trūkst skābekļa, līdakas iet bojā, parasti tas notiek ziemā, it sevišķi nelielās, bet slēgtās ūdenskrātuvēs.
Ar ko barojas līdakas?
Iecienītais līdaku barošanās laiks ir agri no rīta un vēlos vakaros, pa dienu tās nodarbojas ar barības sagremošanu, atpūšoties kādā nomaļākā vietā.
Interesanti. Līdakas aktīvi barojas trīs reizes gadā, šajā laikā tās praktiski barojas visu diennakti. Pirmās aktivitātes novērojamas pirmsnārsta periodā (parasti martā – aprīlī) (pie mums tad ir līdaku saudzējamais laiks), otrā aktivitāte parasti notiek uzreiz pēc nārsta (maijā – jūnijā), bet trešais ēdelīgums līdakām novērojams augustā – septembrī, dažreiz pat oktobrī.
Šīs plēsoņas ēdienkartē ir ļoti daudz dažādu zivju jaunuļu. Līdakas barojas ar raudiņām, asarēniem, ķīšiem, brekšiem, pličiem, līdacēniem u. c. zivīm. Es domāju, ka nevienu nevajadzētu pārsteigt, ka līdakas ar prieku barojas ar saviem ciltsbrāļiem. Līdaku vidē plaukst kanibālisms, lielāks indivīds ar lielāko prieku un baudu apēd mazākas līdakas, tāpēc šīs zivis paliek savrupas, nekad nedzīvo baros, bet gan atsevišķi cita no citas. Pavasarī vai pašā vasaras sākumā līdakas var mieloties ar vardēm un vēžiem, kas maina savu čaulu.
Ir bijuši gadījumi, kad patiesi lielas līdakas noķēra un zem ūdens pavilka mazus pīlēnus, žurkas, vāveres, peles un pat bridējputnus, kas dodas pāri upei.
Lielie īpatņi var uzbrukt pat pīlēm; tas notiek tad, kad putni maina savas spalvas un nevar pacelties gaisā. Tāpat lielie plēsēji veiksmīgi ķer zivis, kuru izmērs ir uz pusi vai mazliet mazāks nekā pašu izmērs. Zinātnieki, pētot līdaku uzturu, noskaidrojuši, ka vidēja lieluma līdakas ēdienkartē galvenokārt ir zivis, kurām nav nekādas vērtības, bet kuru ir daudz, tāpēc līdakas ir ļoti svarīgas daudzām zivsaimniecībām, jo novērš ūdenstilpju pārapdzīvotību.
Līdaku rakstura un dzīvesveida iezīmes
Kā jau minēts, līdakas dod priekšroku dzīvošanai vienatnē, tas nav nekāds brīnums, jo citādāk tās riskē kļūt par sava lielākā radinieka upuri. Tikai dažreiz ļoti mazi līdacēni var medīt, veidojot nelielus barus. Jebkurā ūdenstilpē līdakas meklē blīvus ūdensaugu biezokņus, kur sastingst, gaidot savu nākamo ēdienreizi. Ieraugot savas pusdienas, līdaka veic strauju uzbrukumu un ar vienu asu rāvienu saķer upuri.
Vidēja izmēra līdaka iekaro savu teritoriju, kas svārstās no 20 līdz 30 kvadrātmetriem, bet lielākie sugas īpatņi aizņem jau ap 70 kvadrātmetriem. Vienā apgabalā vienlaikus var dzīvot vairāki zobaini plēsēji. Viņi medī pamīšus, kamēr sēdošais ir aizņemts ar barības sagremošanu, otrs izpeldējis medībās un kādā no slēpņiem gaida savu medījumu. Veiksmīgus uzbrukumus organizēt līdakām palīdz ne vien asā redze, bet arī sānu līnija, ar kuras palīdzību tā lieliski orientējas zemūdens plašumos.
Interesants fakts. Līdakas vienmēr norij savu medījumu tikai no galvas, pat ja tas ticis notverts ķermenim pa vidu.
Kad laikapstākļi ir mierīgi un saulaini, seklā ūdenī uzrodas pat ļoti lielas līdakas, kur dodas, lai sauļotos, tāpēc dažkārt var redzēt, ka gozējas un sildās saulītē.
Ūdenī izšķīdušais skābeklis līdakām ir ļoti svarīgs. Līdakas ir ļoti jutīgas pret šo rādītāju un skābekļa trūkuma gadījumā var pat aiziet bojā, tas bieži notiek mazajās ūdenskrātuvēs pēc bargajiem ziemas periodiem. Kopumā līdakas var uzskatīt par aukstumu mīlošām plēsējām. Pastāv uzskats, ka ziemeļu rajonos dzīvojošās zivis aug ilgāk, bet arī dzīvo daudz ilgāk nekā dienvidu ūdeņos mītošās līdakas, tā to iekārtojusi daba. Tas nozīmē, ka Latgales zivis ir ilgdzīvojošākas par Kurzemes apkaimē mītošajām zaļsvārcēm.
Sociālā struktūra un vairošanās
Līdaku mātītes dzimumgatavību sasniedz aptuveni četru gadu vecumā, bet tēviņi – tikai piecu gadu vecumā. Nārsts var sākties, kad ūdens temperatūra ir no trim līdz sešiem grādiem. Nārsts notiek uzreiz pēc ledus kušanas pie krasta, kur ūdens dziļums nepārsniedz vienu metru. Šajā laikā līdakas var redzēt seklā ūdenī, kur dzirdamas spēcīgas šļakatas. Parasti vispirms sāk nārstot mazie īpatņi, tad tiem pievienojas arvien lielāki.
Lai gan līdakas pēc būtības ir vienpatņi, pārošanās sezonā šīs zivis veido pavisam mazus barus, kuros ir vairāki tēviņi (no trim līdz pieciem), bet mātīte gan ir tikai viena. Mātīte ir līdere, kas peld saviem līgavaiņiem pa priekšu, tēviņi seko viņai, cieši turoties pie mātītes sāniem vai atrodoties nedaudz virs tās muguras. Nārstojošās līdakas var berzēties pret nogrimušiem kokiem, to saknēm, niedru un vilkvāļu stublājiem, mātīte iznērš ikrus, kurus nekavējoties apaugļo klātesošie tēviņi. Kad nārsta process tuvojas beigām, nereti ir dzirdamas vai redzamas spēcīgas ūdens šļakatas, bet dažreiz ir novērojams, kā līdakas veic augstus lēcienus no ūdens, it kā priecājoties par nārsta procesu.
Līdaku mazuļi attīstās no vienas līdz divām nedēļām, zivju mazuļu ēdienkartē ir sīkie vēžveidīgie, bet nedaudz vēlāk – jau citu zivju mazuļi.
Viena līdaka var iznērst no 17 000 līdz pat 215 000 lipīgu ikru, kuru diametrs ir aptuveni 3 mm. To skaits tiešā mērā atkarīgs no mātītes lieluma. Vispirms līdaku ikri pielīp pie ūdensaugiem. Pēc dažām dienām ikri pārstāj būt lipīgi, atdalās no augiem un nogrimst uz gultnes, bet tie turpina attīstīties. Ja pēc nārsta ūdens sāk strauji kristies, tad ikri pārsvarā aiziet bojā.
Gadās, ka ikri pielīp pie to ūdensputnu kājām, kuriem ļoti garšo ikri. Pielipušie ikriņi tiek pārnesti uz citām ūdenstilpēm, kur līdakas it kā iepriekš netika novērotas.
Ir vērts piebilst, ka tajās ūdenskrātuvēs, kur barības situācija ir sarežģīta jeb, citiem vārdiem sakot, tās trūkst, līdaku jaunuļi, kuru izmērs sasniedz tikai dažus centimetrus, sāk ēst par sevi nedaudz mazākus līdacēnus, turklāt tas notiek jau dažu mēnešu vecumā.
Līdaku dabīgie ienaidnieki
Līdaka pati ir ļoti rijīga, zobaina un diezgan asinskāra, taču tai ir arī daudz ienaidnieku, kuriem nav nekas pretī ar šo zivi pamieloties. Starp līdaku nelabvēļiem var minēt ūdrus un dažādus putnus, kuri labprāt ēd visu veidu zivis, tostarp arī zobainās līdakas. Arī mūsu upēs līdakas sacenšas ar taimiņiem un lašiem, kuri lieliski tiek galā ar identiska izmēra līdakām, tāpēc šādās vietās līdakas reti kad sasniedz ļoti iespaidīgus izmērus.
Mūsu likteņupē Daugavā mītošās līdakas sagaida vēl viens ienaidnieks – lielie sami. Lielajām zivīm ienaidnieku ir mazāk, savukārt līdaku mazuļiem un jaunuļiem izdzīvot ir vēl grūtāk, tie bieži kļūst par upuriem asariem, dažādu izmēru zandartiem. Nedrīkst aizmirst, ka līdaka pati barojas ar saviem ciltsbrāļiem, pie tam nepievēršot nekādu uzmanību ģimenes saitēm vai radniecīgām asinīm.
Kāds sens paziņa, spiningojot Somijas ziemeļu ezeros, atzina, ka tur vislabāk līdakas piesakās uz līdaku krāsā esošajiem vobleriem, tātad plaukst līdaku kanibālisms, kur plēsējas barojas galvenokārt ar savas sugas īpatņiem. Barības ķēde šajās vietās izskatās šādi: mazuļi barojas ar sīkajiem vēžveidīgajiem, savukārt ar šiem mazuļiem barojas jau vidēja izmēra līdakas, bet pēdējās kļūst par uzkodu saviem lielākajiem radiniekiem.
Arī cilvēkus var uzskatīt par šīs zobainās plēsoņas ienaidniekiem, jo daudziem makšķerniekiem, kuri to spiningo, tā ir goda trofeja. Diemžēl dažās ūdenskrātuvēs līdaku makšķerēšana nekādā veidā netiek kontrolēta, tiek maisos bāzts un slēpts viss, ko daba dāvinājusi. Esmu ar dažiem šādiem ļaudīm runājis, bet bez sekām, pēc viņu domām – viņš esot nopircis makšķernieka karti, viņš esot samaksājis par licenci un vēl iegādājies iespaidīgu inventāru. Diemžēl, nu ko ar tādu cilvēku iesākt?
Šobrīd līdakas kā zivju suga īpašas bažas nerada. Šīs plēsējas izplatības zona ir plaša, gandrīz katrā ūdenstilpē tas ir vērtīgs komerciāls objekts. Latvijā līdakas ir izplatītas gandrīz visur.
Līdakām ir liela komerciāla nozīme, tās tiek mākslīgi audzētas daudzos dīķos un audzētavās, varētu pat teikt, ka līdakas plaukst. To gaļa tiek uzskatīta par diētisku un ļoti veselīgu. Domāju, ka gan sporta, gan amatieru spiningotāji nevar iedomāties savu eksistenci bez līdakām, tā ir cēla trofeja jebkuram spiningotājam. Labi, ka šī zivs ir plaši izplatīta un to skaitam šobrīd nekas nerada bažas. Galvenais, lai tā turpinātos.
Nobeigumā vēlētos piebilst, ka līdakas ir noderīgas ne tikai cilvēkam, kas to izmanto kulinārijas ziņā vai kā makšķerēšanas objektu, bet arī ūdenskrātuvei, kurā dzīvo šīs plēsīgās zivis, apēdot mazās, mazvērtīgās un daudzveidīgās zivis, kuras sliktās barības bāzes dēļ neaug, bet tikai vairojas. Esat droši vien apmeklējuši dīķi, kurā galvenokārt ķeras, piemēram, karūsas, kuras nekad neizaugs par lielām karūsām. Līdakas ir ūdenskrātuvju sanitāres.
Raksts publicēts ar Zivju fonda atbalstu!
Slepenās asaru ķeršanas vietas un salauzta dzenskrūve! “Ķeram lielo!” #40 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
