Sezonas atklāšanu 1. maijā noteikti var uzskatīt par Vislatvijas līdaksvētkiem.
Un kā nu ne, ja vīri nocietušies pēc spiningiem, viļņu čalas gar laivas bortiem un, protams, cīņas ar kādu monstrīgu līdakmammu. Arī šis gads nebija izņēmums, un tūkstošiem kaislīgu copmaņu kāpa laivās, lai baudītu makšķerēšanas no laivām sezonas atklāšanu.
Pieņemu, ka sakarā ar silto aprīli un samērā augsto ūdens temperatūru līdaku nārsts jau sen beidzies un kāzu dalībnieki jau pāris reizes pieēdušies līdz ūkai, arī baltā saules seja debesīs, kuru neaizplīvuroja neviens mākonītis, zaļsvārcēm apetīti nerosināja.
Aptaujājot kaislīgos svētku dalībniekus, nākas secināt, ka pie kārotās mēra līdakas ticis vien katrs piektais makšķernieks. Mūžam izsalkušie, augošie zemmēri uz uzkošanos esot gan bijuši pierunājami, bet labuma no tiem un arī vilkšanas prieka nekāda.
Dažiem zivgribīšiem jau nu tomēr gan paveicās, kad kāds pavēlāk atmodies kāzu dalībnieks sagribēja uzkost kādu treknāku kumosu. Starp veiksminiekiem arī rīdzinieks Dainis Pūga, kurš kopā ar draugu un copes biedru Zigmāri līdakdienas rītā mēroja tālu ceļu no Rīgas līdz Durbes ezeram, kur gaidīja jau sen rezervētā laiva.
Copmanis līdaku lēnām tuvināja laivai, bet paskatījies uz laivā esošo uztveramo tīkliņu, sapratis, ka ar to labākajā gadījumā var ķert tauriņus. Tad Dainis zivi lēnā garā nesteidzīgi nogurdināja, pievilka pie laivas un ar roku iecēla to iekšā. Svari rādīja teju sešus kilogramus.
Prieks bijis ne pa jokam, jo paspēkoties ar šādu zaļsvārci visai bieži neiznākot lielās aizņemtības dēļ. Pie zivs svarā ap pusotru kilogramu tika arī Daiņa laivas biedrs, bet līdzvērtīga Daiņa izvilktajai zaļā kaut kādā dīvainā, viņai vien zināmā veidā nokabinājās no āķa un pamuka atpakaļ ezera dzelmē. Bet draugi par to neskumst, diena bija izdevusies, brauciens jauks, atklāšanas svētki nosvinēti godam, un visa garā vaļējo ūdeņu sezona taču vēl tikai sākas un uzņem apgriezienus.