Anita Vugule sevi uzskata par veiksminieci, jo horoskopā paredzēto lielo loterijas lozi viņa izvilka upē. Veiksmes pamatā esot Anitas labestīgā attieksme pret dabu, visu dzīvo un skaisto šajā pasaulē. Kā smej pati azartiskā makšķerniece, viņai esot paveicies ar vīru, darbu, veicoties loterijās un priekšnojautas pasakot īsto dienu, kad jādodas uz upi, jo būs!
Tā kā pirmais variants atkrita pats no sevis, tad Anita tikai noteikusi Arnim, ka tikšot pie skaista loma.
Nonākusi pie Ventas, makšķerniece sāka rūpīgi apspiningot upes krācītes, atstraumes un bedres. Mānekļi lidoja lieliski, Arnis viņas spininga paresno pīto auklu bija nomainījis pret krietni vien tievāku, bet kvalitatīvāku. Pirmajās piecās stundās pieteicās četras līdakas, no kurām viena bija samērā prāva, bet zaļsvārcēm saudzējamais laiks, un tās visas atgriezās dzimtajā stihijā, lai turpinātu nārstu.
Pievakarē, kad vīrs bija devies uz automašīnu, lai pamielotos ar maizītēm un uztaisītu pauzīti, Anitas mesto vizuli upes vidū kaut kas asi pakampa. To, ka tā nav līdaka, Anita saprata uzreiz, zivs nepurinājās, bet centās ar spēku iekļūt straumē, makšķerniecei ienāca prātā tievā aukliņa, un viņa zināja, ka steiga te nederēs.
Kad zivs jau bija pagurusi, Anita to ievilka seklumā un ar profesionālu kustību, saņemot aiz astes, iznesa krastā. Ar pirmo acu skatienu bija skaidrs, ka tas ir viņas lielākais lasis, svari rādīja 4,3 kilogramus.
“Man jau nevajag daudz, vienu divas skaistas copes dienas, dabas atmodu pie upes un cīruļu treļļus debesīs. Ne jau katru sestdienu var atrast laiku, lai atbrauktu pie upes, darbs, ģimene, aktivitātes ar draugiem, ceļojumi, bet ar vienu šādu veiksmes pilnu dienu pietiek, lai uzlādētu baterijas ilgam laikam,” tā stāstu par savu lielo copes dienu pabeidz Anita.