Māris Astičs ir viens no Latvijas zināmākajiem un pieredzējušākajiem pavāriem. Māris ir restorāna FERMA šefpavārs un īpašnieks. Turklāt viņš ir arī mednieks, kurš ne vien restorāna virtuvē, bet arī ikdienā un medībās izmanto dzīvnieku apstrādes pieeju from nose to tail jeb no deguna līdz astei.
Kļūstot par pavāru, sācis novērtēt medījuma gala produktu – gaļu
Oficiāls mednieks Māris ir jau kopš astoņpadsmit gadu vecuma un stāsta, ka būt medniekam ir ģimenes tradīcija: mednieki ir visi ģimenes vīrieši – kā tēvs, tā arī abi brāļi. Uzsākot medību gaitas, tajās devies vien divas līdz trīs reizes gadā, kad atradis tam laiku. Turklāt to darījis bez īsta redzējuma, kāpēc tas vispār vajadzīgs un kāda ir to būtība. Uzskati mainījušies, kad kļuvis par pavāru. Tieši tad sācis veidoties redzējums par medību gala produktu – gaļu: “Nav runa par to, ko spēj izaudzēt lauksaimnieki vai lopkopji, bet gan par to, ko spējam gūt no mūsu bagātās dabas – upēm, jūras, meža. Tās ir sēnes, ogas, zivis un gaļa. Katram būtu jāspēj novērtēt, ko daba spēj dot, un izcelt to gaismā.”
Medībās ar sirdi un dvēseli
Kad uzsācis pavāra karjeru, medībām īpaši daudz laika nav atlicis, taču retajās reizēs, kad bijusi iespēja doties medībās, tieši mežs bijis tas, kas ļāvis izrauties no ikdienas steigas un pārdzīvojumiem. Medību gaitu sākumā tā bijusi vien kopīga aiziešana uz mežu, toties kopš 2016. gada Māris medībām pievērsies intensīvi, sākot izprast medību patieso nozīmi. Medībās ar sirdi un dvēseli, izpētot un izzinot medību jēdzienu. Liekot roku uz sirds, spēj apgalvot, ka izpratis, kāpēc medības nepieciešamas, kāpēc jāiet uz mežu, kāpēc tiek raidīts šāviens un ko pēc tam darīs ar iegūto gaļu.
“Nereti esmu bijis viesmednieks daudzos mednieku kolektīvos. Redzot to dažādību, uzvedību un katra kolektīva vērtības, esmu sapratis, cik liela loma medniekmājā ir pavāram un galdam, uz kura tiek klāts medībās iegūtais. Tā ir kā sava veida pateicība medību dievietei Diānai,” stāsta pavārs Māris Astičs. Bet ne vienmēr medībās ir jāizdara šāviens, katrs sevis cienīgs mednieks atzīs, cik fantastiski ir būt mežā un vienkārši vērot to, kas tajā notiek. Būšana pie dabas, mežā un ciemošanās pie dažādiem medību kolektīviem devusi Mārim iespēju novērtēt dzīvnieku visā tā būtībā. Ne vien tā ārieni un trofeju, bet arī medību gaitā iegūto gala produktu – gaļu. Un te sākas stāsts par produktu izmantošanas pieeju.
No deguna līdz astei
Termins from nose to tail jeb latviskojot – no deguna līdz astei paredz izprast dzīvnieka uzbūvi un veidu, kā to maksimāli izmantot. Māris atklāj, ka trakākie laikam ir tie mednieki, kas iet pīlēs tikai sporta pēc un pēc tam nomedītās pīles vienkārši izmet. “Pirms katra šāviena izdarīšanas ir jāsaprot, kas ar medījumu tiks darīts, kā un kādam mērķim tas tiks izmantots. Ja plāno gaļu samalt, tad var medīt jebkuru zvēru. Ja plāno mieloties ar ko gardāku, piemēram, steiku vai tartaru, tad tomēr jāmedī jaunāks dzīvnieks. Jāsaprot, ka nevar visu likt vienā maisā. Mans aicinājums būtu nemedīt sporta pēc, bet medīt ar mērķi, apdomājot, kur un kā nomedītais dzīvnieks tiks izmantots. Tajā skaitā dzīvnieka iekšējie orgāni, kuri ir izmantojami un apēdami,” stāsta Māris Astičs un atceras laiku, kad jau strādājis par pavāru un vien retu reizi aizbraucis medībās uz Dvietes kolektīvu Latgalē. Tas kolektīva biedros raisījis smaidu, jo no Rīgas ieradies lielais pavārs, kuru nu iespējams arī pārbaudīt. Medības bijušas veiksmīgas, ticis nomedīts alnis. “Daudz nedomājot, kolektīva biedri aicināja mani izgriezt tam dzīvniekam filejas. Kad piegāju pie aļņa, bija tikai viens jautājums – kur tās filejas ir? Grāmatas un prakse skolā ir kaut kas pavisam absolūti pretējs tam, ko pavāram spēj iemācīt dzīve un būšana medībās, kad tavā priekšā noliek dzīvnieka kautķermeni un tas ir jāsadala. Pateicoties šai pieredzei, arī restorāna servisa skolā šobrīd cenšamies jaunajiem studentiem nodrošināt iespēju iemācīties dzīvnieku apstrādāt no A līdz Z. Protams, veselu briedi atvest mēs nevaram, bet nelielāku dambriedi gan. Tā ir liela māksla – pareizi un rūpīgi apstrādāt dzīvnieku. Bieži mednieku kolektīvos redzu, kā medījums tiek brutāli ar cirvi sadalīts mazos gabalos. Tādu gaļu pārvedot mājās, iespējams pagatavot vien kādu sautējumu vai samalt visu kotletēs. Katram medniekam būtu vērtīgi izprast, no kā tas dzīvnieks sastāv, līdz ar to unikālos gaļas gabalus izgriezt pareizi un izmantot tos tam paredzētam mērķim. Tajā momentā gaļa kļūst daudz augstvērtīgāka,” skaidro mednieks un pavārs Māris.
Medniekus nevajag audzināt, medniekiem ir jārāda
Ēdienu gatavošanas kultūra Latvijas mednieku kolektīvos sāk attīstīties diezgan strauji, jo visiem labi zināms, ka katrs mednieks ir arī ēdiena baudītājs. Bet kā jau viss, arī tas ir nācis ar gadiem, pieredzi un kāds to ir kultivējis. Māris: “Labi atceros laiku, kad medībām pievērsos intensīvāk. Tad teju pēc katrām medībām nevienam nebija vajadzīgas ne nomedīto dzīvnieku galvas, ne mēles. Man atlika tās vienu reizi pagatavot, lai kolektīva biedri saprastu, ka pareizi pagatavots produkts spēj būt ļoti gards. Kopš tā laika vairs neesmu bijis medībās, kur kāds nomedītajiem dzīvniekiem neizgrieztu mēles. Tāpat arī kaulus nevajag mest laukā, jo no tiem iespējams pagatavot ļoti gardas mērces, buljonu un zupas. Ja zupas pamatā ir bagātīgs buljons, to papildinot, rezultāts būs unikāls. Pieredze rāda, ka kaulus lielākoties neviens negrib ņemt, bet jāatzīst, ka tas ir superīgs produkts, kas kalpo kā bāze, gatavojot virkni gardu ēdienu.”
No tā jāsecina, ka mednieki nav nedz jāaudzina, nedz jācenšas pārmācīt. Svarīgi ir tikai parādīt un par to arī lielākais prieks. Mednieki ir ne vien ļoti erudīti cilvēki, bet arī ar vēlmi mācīties. Ja parāda, kā pagatavot un pagaršojot tas šķiet gards, rodas izpratne, ka tas ir izmantojams. Tādā veidā iespējams dzīvē virzīties uz priekšu un lauzt ierastos stereotipus.
Medību pamatā ir sniegt labumu ne tikai vēderam, bet dot to arī dabai. No meža nedrīkst tikai ņemt, kaut kas ir jādod arī pretī. “Dzīvē daudz kas veido ciklu, tāpēc, esot medniekam, ir jābūt maksimāli atbildīgam kā pret dabu, tā pret dzīvnieku. Tad arī rezultāts būs!” tā Māris Astičs.
Medības palīdz apgūt pavāra profesiju
Medniekam ir jāmāk ne vien nomedīt dzīvnieku, bet arī dabūt to ārā no meža, sadalīt, pagatavot un, pats galvenais, ir jāmāk arī baudīt un apēst. Viena no lielākajām mūsdienu problēmām ēdināšanas biznesā esot jaunie pavāri, kuri pat nemāk safilēt un sadalīt zivi, nemaz nerunājot par vesela dzīvnieka sadalīšanu: “Tas ir zaķis, trusis, pīle, alnis vai briedis, loģika visā sadalīšanas procesā ir identiska. Ir karbonādes, filejas, pakaļkājas un priekškājas. Es teiktu, ka pilnīgi visiem medniekiem un pavāriem spēja dzīvnieku pareizi sadalīt nāk tikai un vienīgi par labu. Pats nomedīju, pats sadalīju, pats izvārīju kaulus buljonā, sadalīju glītos gaļas gabalos un apstrādāju pārējo, tas sniedz lielisku rezultātu.”
Jābūt iespējai nomedīto piegādāt restorāniem
Māris norāda uz vēl kādu problēmu, ar ko nākas sastapties restorāniem, ja ir vēlme ēdienkartē iekļaut medījuma gaļu: “Bija laiks, kad, pasūtot brieža karbonādi no audzētāja vai piegādātāja, regulāri nācās sastapties ar negatīviem klientu komentāriem. Un tu nesaproti, kur ir problēma, jo steiks nesanāk tāds, kādam tam vajadzētu sanākt. Te arī liela problēma, kas skar medniekus un restorānus. Medniekiem diemžēl nav iespējas un tiesību restorānam piegādāt svaigi nomedīta dzīvnieka gaļu. Jā, ir iespēja to nodot lielajiem pārstrādātājiem, tādējādi nopelnot un ieguldot mazliet paša kolektīva labā. Taču kas notiek lielajos gaļas pārstrādātāju uzņēmumos? Būtisks piemērs – veikala saldētavā redzi smuki ievakuumētu brieža karbonādi. Izcelsmes valsts ir Latvija, tātad kāds mednieks nodevis nomedīto dzīvnieku pārstrādes uzņēmumam, kas savukārt to tirgo tālāk kā gatavu, savakuumētu produkciju. Viss ir lieliski līdz brīdim, kad jāsāk brīnīties par to, cik liels ir bijis nomedītais briedis, ja karbonāde ir ķieģeļa lielumā. Secinājums – to, ko nevar apēst, mednieks nodod pārstrādes uzņēmumam. Tālāk tas nonāk veikalu plauktos, visbeidzot restorānā. Šādu gaļu restorānā nav iespējams izmantot. Būdams mednieks, izņemot gaļu no iepakojuma, redzu, kāds ir dzīvnieka vecums. Dzīvnieka vecums ir noteicošs faktors tam, vai sanāks vai nesanāks ēdiens. Tas arī ir iemesls, kāpēc medījuma gaļa tiek sūtīta no Francijas, jo iespējams rēķināties ar to, ka atnāks lielisks produkts līdz gada vecumam, no kā pagatavot lielisku steiku un tartaru. No zelta buļļa gaļas nekāds steiks nesanāks. Te arī akmens medījuma gaļas audzētāju lauciņā, jo viņiem būtu jābūt godīgiem pret patērētāju un atklāti jānorāda noteicošie faktori – ne vien vecums, bet arī vieta, kur dzīvnieks audzis, un ko tas ēdis.”
Gaļas garšas pamatā – dzīvnieka barība
Gaļai ir liela nozīme ēdiena garšā, tā piedāvā dažādas tekstūras un aromātus, kas var bagātināt ēdienu. Gaļas garšas intensitāte un īpatnības var atšķirties atkarībā no gaļas veida, dzīvnieka izcelsmes, tostarp no tā, ko tas ēdis, un pagatavošanas metodes. “Pirms kāda laika devos uz ēdienu meistarklasi Francijā, kur piedalījās gliemežu audzētājs. Kad viņš jautāja, kā man garšoja viņa pagatavotie gliemeži, nācās atzīt, ka tie garšo pēc sūdiem. Radās jautājums, kā tie gliemeži ir auguši un ko ēduši. Izrādījās, ka gliemeži tiek baroti ar novākto kāpostu lapām. Būdams lauku puika, es zinu, ka kāpostus novāc pēc pirmās salnas. To virsējās lapas ir sapuvušas, bet zem tām paliek skaista kāpostgalva. Te arī secinājums, ja gliemezis ēdis sapuvušas kāpostu lapas, tad skaidrs, ka viņš tieši tā arī garšos. Tas pats notiek ar jebkuru citu dzīvnieku. Ja briedis tiek piebarots ar nekvalitatīvu barību, steroīdiem vai proteīniem, tiek iegūta uzpumpēta, neēdama gaļa,” skaidro Māris.
Laukos dzīvojošiem ļaužiem zināms, ka mājas cūka vislabāko kautķermeni sasniedz gada laikā. Pēdējie pētījumi liecina – lai cūka sasniegtu atbilstošu kautķermeņa apjomu, nepieciešami vien trīs mēneši, ja runājam par putniem – tad mēnesis. Kas tādā gaļā var būt labs? Meža dzīvnieks, kas audzis brīvā dabā, ēdis to, ko spējis pats sev sagādāt, un to, ko gribējis ēst, ir visunikālākā un labākā gaļa, kāda būtu iedomājama.
Ar cirvi cērt primitīvs gaļas patērētājs
Mednieku klubi ir dažādi, un jāatzīst, ka joprojām ir tādi, kuros iegūtais medījums tiek sadalīts, to sacērtot ar cirvi. Jāsaprot, ka katrs cirvja sitiens rada šķembas, kas nonāk gaļā, attiecīgi – arī ēdienā.
Katram kolektīvam gaļas sadalīšanas veids ir atšķirīgs. Vairumā gadījumu tas atkarīgs arī no tā, cik dzīvnieku vienā reizē tiek nomedīts. Kāds nomedī vienu dzīvnieku, citur nomedī trīsdesmit un pēc tam visu nakti domā, kā ar to tikt galā. “Jāsaprot, kāds ir kolektīva mērķis. Protams, ja Valsts meža dienests ir piešķīris lielu limitu, tad tas ir jāizpilda, lai nedabūtu kādas soda sankcijas. Es tomēr teiktu, ka gadījumā, ja uz lielu mednieku skaitu nomedīts, piemēram, buciņš, labāk to ielikt katlā, pagatavot un likt galdā, nevis mēģināt to sadalīt. Tā visi mednieki būs priecīgāki un paēduši. Ar cirvi gaļu noteikti nevajag dalīt, kur nu vēl sacirst karbonādes vai filejas. Pat ja karbonādes tiek dalītas porcijās, tad sākumā tās vajag smuki izgriezt un sadalīt ar nazi, lai katram būtu vienādas iespējas kvalitatīvi izmantot šo gaļas gabalu. Ja gaļa tiek brutāli sacirsta, tad no pavāra skatu punkta mednieks kļūst par primitīvu gaļas patērētāju,” viedoklī dalās Māris, norādot vien – ja gaļa tiek izmantota tikai kā enerģijas uzņemšanas veids, tad tikpat labi var uzcept vistas fileju. Tāpēc nav jānomedī meža dzīvnieks.
“Ja runa ir par dzīvnieka sadalīšanu, tad medniekiem jābeidz uzvesties kā maziem bērniem, kuri pēc gaļas porcijām stāv kā pie letes pēc saldējuma kokteiļiem, kur visām porcijām jābūt vienādām. Nevajadzētu dusmoties par to, ka kādam tiek mīkstāks vai labāks gaļas gabals konkrētajā reizē. Tāpēc jau tiek veidota izloze, un, kādu gaļas gabalu dabūji, par tādu ir jāpriecājas. Ir jāiemācās priecāties par to, kas mums ir, nevis raizēties par to kā nav, jo izlozē iespējas visiem ir vienādas,” spriež Māris.
Ir jāgaisina vecie stereotipi
Sarunas laikā Māris atminas vēl kādu reizi, kad braucis kā viesmednieks pie kāda kolektīva. Braucis ar medījuma gaļas pagatavošanas meistarklasi, lai kolektīva biedriem parādītu, pastāstītu un pagatavotu kaut ko viņu garšas kārpiņām līdz tam nepieredzētu. Kā jau katrā kolektīvā, arī šajā bijuši gados vecāki mednieki, kas uz Māra meistarklasi skatījušies gana skeptiski, vien jautājuši, kāpēc te vispār atbraucis, ja stāstītais viņiem neinteresējot. Te nu laikam jāpiekrīt tautā slavenajam teicienam, ka mīlestība iet caur vēderu un laimīgs cilvēks ir gardi paēdis cilvēks. Pēc pirmā un otrā ēdiena pagatavošanas šie skeptiskie mednieki pēkšņi sākuši atplaukt, pat izteikuši labus komentārus par to, ka ir citādi, nekā ierasts, un pats galvenais – ir garšīgi. Apmēram pie piektā ēdiena, kas ticis gatavots meistarklasē, teju visi kā viens nonākuši pie atklāsmes, ka tas viss taču ir tik vienkārši un to iespējams pagatavot arī pašu mājās. Lai attīstītos, pamēģinātu kaut ko jaunu un iegūtu unikālas garšas, vajag tik vien kā izkāpt no komforta zonas.
Medījuma gaļas pieprasījums restorānos
Arī restorāna FERMA ēdienkartē ir medījuma gaļas ēdieni, taču lielākā problēma, kā atklāj Māris, – to nav iespējams iegūt no Latvijas. Lai restorānā pasniegtu kvalitatīvu medījumu, to nākas sūtīt no ārzemēm, un galvenokārt tāpēc, ka Latvijā iegūtai gaļai nav zināms dzīvnieka vecums, kas ietekmē kā pašas gaļas, tā visa ēdiena kvalitāti.
Gribētos uzsvērt, ka stabilu kvalitāti medījuma gaļas kultūras attīstībā ēdināšanas uzņēmumos varēs īstenot tikai tad, kad būs absolūti godīga sadarbība medniekam ar ēdinātāju.
“Pozitīva tendence vērojama tajā, ka klientiem ir interese par medījuma gaļu, taču vēl vairāk gribētos spēt to piedāvāt bez jebkādas aizķeršanās. Lai to nodrošinātu, Latvijā būtu jāmaina likumdošana. Respektīvi, lai medību kolektīviem, sakārtojot papīrus, būtu iespēja gaļu nogādāt restorānam bez jebkādiem starpniekiem. Tad būtu skaidrs viss par dzīvnieka izcelsmi un vecumu. Diemžēl jāsaka, ka Latvijā nodrošināt vienādu un stabilu kvalitāti nespēj ne audzētāji, ne lielie ražotāji, kas pārstrādā medījuma gaļu, tāpēc vismaz šobrīd ērtāk medījumu ir sūtīt no ārzemēm, piemēram, Francijas, kur varam paļauties uz to, ka saņemsim to, ko pasūtījām. Stabila kvalitāte ir noteicošais faktors. Ja vietējais piegādātājs atvedīs sasaldētu baura bulli, skaidrs, ka klientam to piedāvāt nevarēsim,” saka pavārs Māris. Jāsecina, ka pašreizējā situācija ar medījuma gaļas kultūru ēdināšanas uzņēmumos ir visai sarežģīta.
Neraugoties uz to, interese par medījuma gaļu pieaug, jo lielākajai daļai nemednieku nav iespējas iegūt medījuma gaļu ārpus restorāna, turklāt viņiem arī nav izpratnes par to, kā tādu gaļu vispār pagatavot un cik tā ir unikāla.
Viena no lielākajām problēmām, ar ko saskaras mednieki un restorāni un kas līdz šim nav sakārtota Latvijas likumos, – medniekam nav iespēju gaļu oficiāli reģistrēt un nodot tieši restorānam ar visiem nepieciešamajiem dokumentiem. Iepērkot medījuma gaļu no lielajiem veikaliem, nevari būt pārliecināts par to, ko saņemsi, tādējādi nav arī iespējams nodrošināt stabilu ēdiena kvalitāti.
Briesmīgākais – atstāt gaļu uz nakti ūdenī
Uz jautājumu, kas ir pats briesmīgākais, ko varētu izdarīt ar medījuma gaļu, Mārim atbilde ir uzreiz: “Visbriesmīgākais ir atstāt gaļu uz nakti ūdenī. Atceros to no bērnības, kad tā darīja tētis. Tas ir ātrākais un vienkāršākais veids, kā iznīcināt gaļu un padarīt to neēdamu. Stāsts ir par to, ka sadalīta gaļa ir jāatdzesē un tad ar to var darīt jebko. Bet pats trakākais, ko nācies piedzīvot, bija manas karjeras sākumā. Tika organizēts bankets apmēram trīssimt viesiem un man tika uzticēts cept brieža karbonādes. Atceros kā šodien, viss bija izdomāts līdz pēdējai niansei. Zināju, ka gaļu uz banketa vietu no restorāna piecus kvartālus vedīs šoferis, tāpēc gaļu biju izcepis līdz attiecīgai temperatūrai, lai, ieliekot tos siltuma skapjos, atvešanas brīdī gaļa būtu sulīga un rozīga. Gaidu šoferi. Paiet 15 minūtes, 20 minūtes, bet šofera kā nav, tā nav. Brīdī, kad sazvanu šoferi un saku, ka ēdienu jau jāsāk servēt, man paziņo, ka pavārīte iedūrusi karbonādēs un no tām vēl tekot sarkana sula. Rezultātā nolēmusi gaļu turpināt cept vēl 25 minūtes. Kad to gaļu beidzot atveda un sāku to griezt, sapratu, ka gaļa ir izcepta līdz tādai pakāpei, ka pārceptāka karbonāde vienkārši nav iedomājama. Tā bija sīksta, sausa un vienkārši neēdama!” Māris uzsver, ka šis ir stāsts par to, ka nekad nevienam nedrīkst uzticēties un ir svarīgi, ka medījuma gaļa ir sulīga, mīksta, sārta un atpūtināta.
Sabojāt var jebkuru gaļu, bet, ja būs padomāts, kā gaļa tiek sagatavota un ko no tās grib pagatavot, tad vienkāršā veidā var iegūt kaut ko ārkārtīgi baudāmu. Piemēram, ja vēlas pagatavot sirdi, tad skaidrs, ka medījot dzīvniekam nedrīkst raidīt šāvienu sirdī. Ja grib izmantot filejas, jāizvairās raidīt šāvienu vēderā. Tāpat ir pareizi jāmāk izlaist zarnas, ir jāzina, kā pareizi atpūtināt un atdzesēt gaļu, to nedrīkst sasmērēt. Galu galā, ja no filejām grib pagatavot tartaru, tad nekādā gadījumā šāviens nedrīkst būt trāpījis kuņģī.
Viss vienkāršais ir ģeniāls
Nereti mednieki baidās pagatavot kādu konkrētu gaļas gabalu, jo vienkārši nezina, kā. Tas ir iemesls, kāpēc bieži vien unikāli gaļas gabali tiek samalti kotletēs. Māris stāsta, ka daudziem medniekiem iemācījis, cik vienkārši iespējams pagatavot, piemēram, veselu stirnas vai briežu teļa pakaļkāju zemos grādos. Nevajag nobīties no neziņas, risinājums ir spiedienkatls vai gatavošana zemos grādos. Tad arī pats gatavošanas process neparedz stundām ilgu stāvēšanu pie plīts. Nepieciešams tik vien kā pievienot garšvielas, uzlikt foliju un krāsnī iekšā uz pāris stundām.
Medniekam uz pleca jāsēž mazam pavāram…
Katrā medniekā ir mazliet no pavāra. Bet jāsaprot, ka būt pavāram nozīmē ne tikai gaļu gardi pagatavot, bet arī saprast visu no A līdz Z, kā šis gaļas gabals nokļuvis uz šķīvja. “Dažkārt gribētos, lai katram medniekam, dodoties medībās, uz pleca sēdētu pavārs, kurš spētu pateikt priekšā, kuru dzīvnieku medīt, kuru ne. Un galvenokārt – kur raidīt šāvienu. Īpaši briežu baura laikā. Vai medīt tikai tāpēc, lai pēcāk gaļu salaistu konservos? Nē. Manā izpratnē briežu bauris ir tas laiks, kad doties mežā, lai paskatītos, paklausītos un dzīvniekus novērtētu. Un par briežu medīšanu var sākt domāt pēc baura, kad gaļa vairs nav ar to specifisko aromātu,” stāsta Māris, piebilstot vien, ka šis pavārs sevī ir jāattīsta, lai spētu mežā izdarīt pareizo izvēli. Un tikmēr, kamēr medniekam būs viena patrona, viņš badā nenomirs.
Visa pamatā ir pareizā izvēle
Spēja visīsākajā laika sprīdī pieņemt pareizo lēmumu ir tā, kas nepieciešama katram medniekam katru reizi pirms šāviena raidīšanas. “Tēvs man vienmēr mācīja, ka nekad nevajag apskaust kolēģa veiksmi medībās. Ir jāiemācās priecāties par saviem medību biedriem. Savas medību karjeras sākumā savā ziņā biju pat mazliet mantkārīgs un ikreiz gribēju kaut ko nomedīt. Es gaidīju un gaidīju, bet dzīvnieks iznāca nevis man, bet kaimiņam. Tad sāku iedziļināties medību ētikā un tradīcijās, līdz izlasīju melnu uz balta rakstītu – nekad neapskaud savu medību biedru un esi priecīgs par viņa veikumu. Tad arī mainīju domāšanu. Jaunam medniekam azarts un entuziasms sit augstu vilni un to vien gribas kā nomedīt. Taču, mazliet iedziļinoties visā medību filozofijā, top skaidrs, ka neatkarīgi no tā, vai tās ir gaides vai dzinējmedības, ieraugot skaistu vidēja vecuma briežu bulli, tas ir jālaiž garām un jāļauj tam augt,” tā mednieks un pavārs Māris Astičs.
Seši šāvieni, pirmais buks
Katrs mednieks noteikti atceras, cik ļoti viņam trīcēja rokas, ieraugot uz lauka iznākam pirmo buku, mežacūku, briedi vai alni. Līdzīgi bijis arī Mārim, kurš devies stirnāžu medībās neilgi pēc tam, kad nokārtojis medību dokumentus: “Brālis mani atstāja vienā tornī, bet pats aizgāja tālāk. Nepagāja ilgs laiks, līdz iznāca buciņš. Protams, rokas trīc, bise sāk niķoties un, lai to atvāztu, nākas piepalīdzēt vēl ar kāju. Tas buciņš nāk tuvāk un tuvāk, turklāt ragi likās milzīgi. Saprotu, ka pats trīcu kā apšu lapa, seko viens šāviens, otrs, bet tas buks joprojām iet. Atliecuu bisi, pārlādēju un pavisam izdarīju sešus šāvienus. Tētis, dzirdot šāvienus, zvana un prasa, vai ir. Atbildu, ka aizgāja. Tētis vien nosmēja par to, kā pēc sešiem šāvieniem bukam tas izdevies. Stāsts bija šāds. Pirmais šāviens bija trāpīts, pārējie pieci garām. Brālis nākot no savas medību vietas, palīdzēja meklēt, bet nu nav tā buka nekur.” Māra tētim vienmēr bijusi stingra nostāja, ja tika raidīts šāviens, tad jāiet un jāmeklē, jo kāpēc lai nebūtu trāpīts? Tā arī bijis, buku atradis medību suns vien divdesmit metru attālumā no vietas, kur tas ticis medīts. “Toreiz tas bija jauns buks, bet unikāla trofeja. Tomēr, ja tāds iznāktu man tagad, es nemedītu. Pieredze un izpratne par visiem šiem medību procesiem nāk ar laiku. Neviens mēs nepiedzimstam uzreiz par izcilu šefpavāru un nepiedzimstam ar plinti rokās. Tas viss ir atkarīgs no tā, kā tu spēj izaugt medībās, kādi tev apkārt ir medību biedri, un no spējas ieklausīties padomos, analizēt tos un paņemt no tiem pašu labāo,” ar viedokli dalās mednieks.
Līdzīgu situāciju Māris piedzīvojis arī savās pirmajās dzinējmedībās, kad raidījis šāvienu uz stirnu. Blakus esošais mednieks pēc masta pienācis un teicis, ka viņa trāpījums bijis garām. Atlicis vien ieiet pārdesmit metrus dziļāk mežā, lai secinātu, ka trāpījums tomēr bijis veiksmīgs. “Kopš tā brīža esmu iegaumējis uz visiem laikiem, ka vissliktākais, ko mednieks var izdarīt, ir nepārbaudīt savu šāvienu rezultātu un domāt, ka neesi trāpījis. Galvenais ir izdarīt visu, lai no savas sirdsapziņas noņemtu kaut kādu neizdarību.”
Likumi un noteikumi ir jāievēro
Astoņpadsmit gadu vecumā, kad Māris kļuvis par mednieku un lasījis mednieku grāmatu, viņš atzīst, ka no tā nav sapratis neko ne par ētiku, ne normām, ne likumiem. Tas pats bijis, mācoties arī par pavāru, lasot visus tos noteikumus, tie likušies muļķīgi un nesaprotami. Bet šie noteikumi ir radīti dzīves pieredzes rezultātā. Ētikas normas medībās nav jāievēro ievērošanas pēc, bet gan tāpēc, ka tas ir pareizi, tas ir godīgi pret medījamo dzīvnieku un pārējiem medību biedriem. Tikai iedziļinoties ir iespējams izprast medību būtību un to unikalitāti, tādējādi radot pozitīvāku medību vidi sev apkārt.
Medības nav tikai šāviens
Katram medniekam būtu jāsaprot, ka nevar ieciklēties tikai uz zelta trofejām. Lai tiktu pie tās zelta trofejas, ir jāspēj medīt arī selektīvi, ir jāiemācās medīt mazos dzīvniekus, tostarp kašķainas lapsas, āpšus un jenotsuņus. Un galu galā medības jau nav tikai šāviena izdarīšana. Dažkārt nepieciešams sezonas laikā klusi pierāpot bukam, lai tikai paskatītos, kas tam uz galvas, tad lēnām piecelies un aiziet prom, atstājot buku neizpratnē par tikko notikušo. “Uzskatu, ka daudz unikālāka ir nestandarta trofeja ar līkiem un nepareiziem ragiem. Un labāk es nomedīju tādu nekā jaunu trofejas buku. Un jā, varu apgalvot, ka esmu izaudzis līdz tam, ka labāk nomedīju vecu briežu bulli ar bronzas medaļas ragiem nekā sešgadīgu bulli ar sudraba medaļas ragiem, kas būtu spējīgs vēl augt, iespējams, līdz pat zeltam,” stāsta Māris, vien piebilstot, ka šeit nebūt nav runa par to, ka tu kādam būtu izdarījis kaut ko sliktu, bet gan par to, vai tavs iekšējais es spēs sadzīvot ar domu, ka tāds bullis būtu spējis vēl augt un atstāt labus pēcnācējus vēl pāris gadu garumā. Tāpēc katram pašam ir sev jānosaka, kāds ir viņa mērķis būt medībās.
Dzīvnieki un augi doti cilvēkam, lai tos lietotu – Gints Polis. “Šauj garām!” #214 epizode
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
