Janvāris. Saule jau pagriezusies uz pavasara pusi, un gada tumšākais laiks palicis aiz muguras. Janvārī bargs sals mijās ar atkusni. Šķiet, tik krasas temperatūras svārstības nebija bijušas sen. Nedēļas sākumā valdīja bargs sals, bet nedēļas beigās pat sniegs jau bija nokusis un grāvji un upes pildījās palu ūdeņiem. Un tad atkal sals visu iekala ledū. Mežacūkām šis ir kāzu un, ja tā var teikt, ģimenes plānošanas laiks, un sivēnmātes pavasarī dzimušos sivēnus uz brīdi pametušas savā vaļā. Taču jau janvāra otrajā pusē viss nostājās savās vietās, mežakuilis atkal viens, taču lepns par padarīto, plāns kā pastmarka, centās atgūt spēkus un uz kārā zoba lika katru sniegā sameklēto kārumu. Kā medniekiem šajā laikā klājies?
Māris Auziņš, kurš medī mednieku kolektīvā Gaisma Bauskas novadā, šajā medību sezonā nomedījis ļoti skaistu briedi. “Medībās devos jau iepriekšējā vakarā. Pie biezākām eglītēm gaidīju mežacūkas, kas tā arī neatnāca. Vakarā sāka piesalt. Devos mājās ar nepiepildītu medību pēcgaršu. Gulēju visai slikti, un prāts bija ļoti nemierīgs. Pamodos neilgi pirms rītausmas. Miegs nekādi nenāca, un nolēmu atkal doties medībās. Šķiet, kāds mani burtiski vilka uz mežu. Ātri saposos un devos ceļā. Piebraucu pie pļavas un apstājos. Izkāpu no automašīnas un ļāvu acīm pierast pie rīta mijkrēšļa. Tajā brīdī tālākajā pļavas stūrī aptuveni trīssimt metru attālumā pamanīju kādu stāvu. Tas bija briežu bullis. Mazliet tuvāk no viņa uz manu pusi ganījās pāris stirnu.
Pamazām kļuva gaišāks, un es kā apburts raudzījos skaistajos dzīvniekos. Tajā mirklī pat domas nebija, ka es varētu ko nomedīt. Taču briedis pamazām nāca arvien tuvāk un tuvāk, zigzagā šķērsojot pļavu. Galvā šaudījās dažādas domas, tikai ne par tā medīšanu. Stāvēju blakus automašīnai. Iespējams, tieši tāpēc dzīvnieki man nepievērsa nekādu uzmanību. Briedis nokļuva līdz stirnām, un tās, neapmierinātas ar šādu kompāniju, iegāja mežmalas krūmos. Taisni pāri pļavai aiz brieža bija mājas. Raudzījos uz briedi un mājām. Prātoju, ka briedim, lai to varētu medīt, būtu jāpienāk tuvāk un jānostājas vienā vai otrā pļavas malā, vēl labāk, ja tas pārietu pāri ceļam. Pamazām kļuva arvien gaišāks, un varēju labi saskatīt arī trofeju. Mūs šķīra vairs tikai simt metru. Ragi gari un resni. Un domas raidīt šāvienu vēl nebija joprojām!
Pēkšņi prātā iešāvās doma, ka citi šādu briedi meklē visu savu dzīvi, bet te tas stāv manā priekšā pavisam netālu!
Tad vienā mirklī briedis apstājās un paskatījās tieši uz mani. Iespējams, viņš beidzot saprata, ka pie automašīnas kāds stāv. Taču briedis nepacēla galvu un neizrieza krūtis. Tas bija vecs dzīvnieks, kam nav spēka pacelt galvu ar smagajiem ragiem. Kā sakumpis stāvēja, tā arī palika. Tajā brīdī es sapratu – šis ir mans briedis – un nospiedu ieroča sprūda mēlīti! Dažus soļus paspēris līdz lauka malai, briedis sabruka! Es biju pieņēmis medību dievietes Diānas dāvanu. Tas nevarēja būt nekā citādi, jo briedis pats pienāca man ļoti tuvu.
Zvanīju kolektīva vadītājam un pastāstīju par veiksmi. Aicināju palīgā medību kolēģus, un sākās darbs.
Ir sagatavota arī trofeja. Meistars, kas to sagatavoja, minēja, ka patiešām ir nomedīts vecs dzīvnieks ar skaistu galvas rotu. Nu vairs atlicis sagaidīt tuvāko medību trofeju izstādi, lai to novērtētu!”