Māris iet pēc lielās! Jā, tieši tā var teikt par Māri Miķelsonu, kurš dzimis un audzis Jaunpilī, arī pirmo zivi, ducīgu asari, ar lazdas koka vectēva darinātu pludiņmakšķeri noķēris Jaunpilī, un skaistākās atmiņas par tiem gadiem ir tās, kuras saistās ar makšķerēšanu.
Gan par to, kā viņš kopā ar vectēvu ziemas spelgonī motocikla blakusvāģī braucis uz Brandavu ezeru bļitkot, gan par mīlestību, ar kādu vectēvs Mārim mācījis izprast mežus un ūdeņus, un to iemītniekus, gan par vectēva godaprātu un saudzīgu attieksmi pret dabu, apkārtējo vidi un ļaudīm.
Pat pirmie metieni ar vectēva dāvināto stikla šķiedras spiningu un Ņevas inerces spoli, kuri parasti beidzās ar nobrukušās auklas bārdas piņķerēšanu, Māra atmiņās dzīvo kā brīži, kuri pieder pie lietas un kam cauri jāiziet katram to laiku makšķerniekam.
Māra garais augums prasīt prasījās pēc basketbola, un Māris arī tam nopietni pievērsās, palīdzot Saldus tehnikuma, kurā tolaik mācījās, komandai izcīnīt pirmo vietu starp Latvijas tehnikumiem, kam par godu tehnikuma direktors savā kabinetā bija puišiem saklājis brangu mielasta galdu. Intensīvās sportošanas laikā puisis makšķerēšanu bija pametis novārtā, diemžēl muguras trauma un operācija sporta karjerai pārvilka svītru, bet savukārt atgrieza makšķerēšanai lielisku copmani.
Māris kā jau vīrs, kurš visu pieradis darīt labi un pamatīgi, arī makšķerēšanai piegāja ļoti nopietni, trīs gadus startējis “Mammasdabas” atklātajā čempionātā, vairākos posmos izcīnījis godalgotas vietas, vairākkārt kronēts par lielākās zivs pieveikšanu kādā no posmiem.
Māris to darīja pēc labākās sirdsapziņas, ķēra arvien labāk un vairāk, pievērsās tikai un vienīgi spiningam. Bet, lai vēl vairāk noslīpētu meistarību, spiningotājs izvēlējās makšķerēt sarežģītos apstākļos seklos ezeros, un nu jau sešus gadus viņš par savējo sauc Kaņiera ezeru, savukārt pirms nepilniem trīs gadiem Māris sev uzstādīja konkrētu mērķi.
Saki, lūdzu, Māri, – kāds ir tavs mērķis un kas tevi pamudināja uz to?
Es savā galvā sadomāju tā, ka labākais labas un pareizas makšķerēšanas kritērijs varētu būt liels loms, iedvesmojos no tādiem lielo zivju speciālistiem kā Normunds Ikomass un Juris Bārtulis, palasīju, ko viņi raksta par šo tēmu, parunājos klātienē un pieņēmu lēmumu, ka mēģināšu ķert lielās, ja izdosies, mērīšu, svēršu, bildēšu un laidīšu atpakaļ dzimtajā stihijā, bet, ja sagribēsies uzēst ceptu līdaku, noķeršu kādu divnieci, kas man jau padodas tīri labi.
Sapratu arī to, ka liela līdaka pēcnārsta periodā un pirms ziemas guļas uz ņēmienu izprovocējama ar lielu mānekli, bet, lai tādu iemestu, pareizi novadītu, savāktu lielu zivi un iedabūtu to uztveramajā tīkliņā, man nepieciešams cits inventārs, sākot jau ar pieminēto uztveramo tīkliņu un beidzot ar mānekli.
Rakos pa interneta vietnēm, pētīju makšķerēšanas inventāra lapas, salīdzināju cenas un kvalitāti, un tad vienā rāvienā pasūtīju uzreiz visu šādai makšķerēšanai nepieciešamo. Jāsaka, ka ar savu izvēli, pie kuras nonācu, lielā mērā pateicoties Normundam un Jurim, esmu ļoti apmierināts, inventārs strādā, manas prasmes aug, un aug arī noķerto līdaku izmērs.
2017. gadā pieveicu 96 cm garu līdaku, 2018. pieteicās jau 98 cm gara, bet mana zvaigžņu stunda pienāca šogad 29. jūnijā, kad Kaņiera ezerā manu “Rapalas Peto” mānekli sagrāba apmēram metru gara zaļsvārce, kura pie laivas gan diemžēl nokabinājās. Plinti krūmos nemetu, nomainīju “Peto” pret 23 cm garu “Strike Pro Pig Shad” un turpināju darboties, ilgi nebija jāgaida līdz pamatīgam lielas zivs ņēmienam.
Kaņiera ezera mērsile izrādījās tieši par vienu centimetru īsāka par līdaku, tās garums 121 cm, svars 13,4 kilogrami. Latvijas līdakas rekords pieder V. Petjukevičam kurš tālajā 1989. gadā no Ungura ezera dzīlēm izcēla 19,56 kilogramus smagu milzeni, nezinu, vai tādi monstri mūsu ezeros vēl ir sastopami, bet man katrā ziņā ir uz ko tiekties.