Mežs, tā īpašnieki, mežsaimnieki un mednieki. Lai arī reizēm šķiet, ka šīs puses pārstāv diametrāli pretējus viedokļus, proti, mežsaimnieks vēlas iegūt pēc iespējas lielāku peļņu no meža un mežā mītošie savvaļas dzīvnieki bieži vien rada ievērojamus zaudējumus, savukārt mednieks mežā vēlas redzēt pēc iespējas vairāk savvaļas dzīvnieku. Un tomēr abas šīs puses ir vienas mozaīkas vairāki gabaliņi, jo kā vieni, tā otri patiešām rūpējas par dabas aizsardzību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Liela daļa mežsaimnieku ir arī mednieki. Viņu vidū arī Mārtiņš Ailts – Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektors projektu jautājumos. Esam personīgi pazīstami, tāpēc iztiekam bez oficiālās uzrunas jūs.
Mēs tiekamies teju pašā Zemgales līdzenumu viducī, netālu no Dobeles, kur visapkārt plešas bezgalīgie līdzenumi un labības lauki, kas man, vidzemniekam, liek justies mazliet neierastā vidē. Un tomēr Mārtiņa mājās izjūtas ir citas. Apkārt man tik ierastie pakalni, glīts dīķis ieplakā un mežs. Tā ir kā neparasta saliņa Zemgales līdzenumu vidū, kas liek justies citādi. Šo vietu Mārtiņš ar savu dzīvesbiedri Lāsmu nav izvēlējušies nejauši. Tā ir aptuveni pa vidu starp viņu vecāku mājām, mazliet atstatus, lai varētu saimniekot tā, kā paši uzskata par pareizu, un apkārt nebraukā traktors ar miglotāju.
Kā tu kļuvi par mežsaimnieku un mednieku?
Pēc pamatizglītības neesmu mežsaimnieks, bet gan kokapstrādes inženieris. Bet studiju procesā Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē aktīvi darbojos studējošo mežkopju biedrībā Šalkone. Trešajā kursā pat vēlējos pāriet uz mežsaimniecības virzienu. Taču, kas iesākts, iesākts. Pēc studijām kopā ar Lāsmu aizbraucām uz Čehiju studēt mežsaimniecību maģistrantūrā. Maģistra darbu gan līdz galam neesmu uzrakstījis.
Darba gaitas sāku kokapstrādē, ražošanā, taču ātri sapratu, ka mani šis darbs tik ļoti nesaista, jo īpaši tāpēc, ka jau pēc mēneša sapratu, ka neko jaunu neesmu iemācījies. Tad nāca piedāvājums no Latvijas Meža īpašnieku biedrības – es vēl kā students aktīvi darbojos meža nozares sabiedrības izglītošanas jautājumos. Savukārt Meža īpašnieku biedrībā man kā vienīgajam medniekam starp darbiniekiem tika uzticēti ar medībām saistītie jautājumi.
Manas paša mednieka gaitas sākās kopā ar tēvu. Kad man bija 14 gadu, tēvs nopirka vācu medību terjeru. Mednieku biedrības Lācis platībās tajā laikā bebri bija milzīga problēma. Tad nu mēs ķērām 100–150 pa sezonu… Sākām iet dzinējmedībās, un process aizgāja… Pēdējos desmit gadus es medīju vietēja klubā Īle.
Kā mēs, mednieki un meža īpašnieki, izskatāmies sabiedrības acīs?
Es medniekus, meža vai, pareizāk sakot, zemes īpašniekus un kūdras nozari uzskatu par dabas resursu apsaimniekotājiem, kas nodrošina mums neatkarību, un tas ir ļoti būtiski. Meža resursi nodrošina mums enerģētisko un koksnes neatkarību, lauksaimniecība ir pārtikas drošība, bet medniecība manā ieskatā – gan pārtikas, gan arī valsts drošība. Tas var izrādīties vitāli svarīgi, ka tev mājās ir konservi. Īpaši šajā brīdī, kad nav droši zināms, kas notiks rīt! Un mednieks var justies drošāk par pārējiem, jo ir nedaudz gatavāks negaidītām situācijām.
Arvien vairāk notiek urbanizācijas process, cilvēks arvien vairāk tiek atrauts no dabiskajiem procesiem. Šobrīd kovida dēļ cilvēki vēlētos atgriezties laukos, bet sazobe ar dabiskajiem procesiem dabā ir pazudusi. No mežsaimniecības nozares skatupunkta mēs redzam, ka no dabiskajiem procesiem atrauts cilvēks redz, ka koks ir labs, koka durvis ir labas, koka mājas ir labas, bet… koku cirst nedrīkst, jo tas ir labs. Tieši tas pats ir ar maizi. Maize ir laba, tā patīk, bet uz lauka drīkst strādāt tā, kā pilsētniekam patīk… Tā diemžēl nevar izaudzēt maizi. Tas pats stāsts medniecībā – alnis kārbiņā uz plaukta lielveikalā ir labi, bet medīt alni nedrīkst, jo tas nav humāni… Te, protams, varētu būt ļoti daudz diskusiju, kas ir humāni un kas nav.
Bet lielākajai daļai pilsētnieku taču laukos dzīvo vecāki un vecvecāki… Tas nozīmē, ka viņi cēlušies no laukiem un dabas procesi būtu jāzina…
Mums ir paziņas, kuri skaidri un gaiši pasaka, ka laukos ir forši dzīvot sestdienās un svētdienās, atpūsties no pilsētas drūzmas. Bet laukos nav tādu ērtību… Tur ir dubļi, ērces, odi un sniegs. Pārceļoties uz pilsētu, mainās dzīves stils. Visu var nopirkt veikalā gatavu, un neviens nevēlas interesēties, kur tas viss un kādu procesu dēļ rodas.
Tāpat nevar salīdzināt pārtikas kvalitāti, dzīvojot laukos un pilsētā. Esmu dzīvojis pilsētā, un man vienmēr bijusi iespēja no laukiem atvest visu nepieciešamo, līdz ar to redzēt šo produktu atšķirību, turklāt zināt pavisam skaidri tā izcelsmi. Ko gan es varētu zināt par, piemēram, kartupeli no Spānijas? Taču, jā, pilsētā ir ļoti ērti arī tad, ja laukos neviena nav. Bet par to jāmaksā un ne tikai naudā. Tāpat arī laukos. Piemēram, darba laikā sēžu istabā un strādāju pie datora. Atpūtinot acis, paskatos ārā pa logu un redzu, kā zāle aug, taču man nav laika to aiziet nopļaut… Pilsētā par to nav jārūpējas. Kāds to izdarīs tavā vietā.
Un te atkal ir stāsts par drošību. Rudenī pārtikas cenas var būt ļoti augstas, tāpat ar energoresursiem. Vai to varēs atļauties, un vai cilvēki šajā ziņā būs drošībā? Dārzā, cik lielu darbu ieguldīsi, tik arī būs. Cena nemainīsies. Līdzīgi arī ar medību resursiem. Cik lielu darbu ieguldīsi, tik arī būs. Tas pats ar siltumu.
Bet varbūt tas saistīts ar izglītību? Ļoti daudzi izvēlējušies humanitāras nodarbes, kas ir mazāk saistības ar dabu, nav stabila pamata, bet tikai emocijas?
Iespējams. Un tad nespēj saprast, ka labību sēj reizi gadā un ir maize, mežu atjauno reizi sešdesmit līdz astoņdesmit gados un ir krēsls, durvis un koka māja. Tiek ilgtspējīgi medīti dzīvnieki, un ir gaļa, ko celt galdā.
Liela nozīme ir arī tam, kā tiek pasniegta informācija. Arī tā, kas saistīta ar dabas aizsardzību. Šobrīd ir ļoti aktuāla biotopu kartēšana un atjaunošana. Es redzu to vājprātu, kas varētu velties pāri Latvijas meža un lauksaimniecības zemju īpašniekiem, Zaļo kursu. Ja var atsevišķās sanāksmēs pateikt, ka Latgalē būs jāaizrok ciet visi grāvji, ar kuriem savulaik ir nosusinātas zemes, tu saproti, ka Zaļā kursa stāstā kaut kas nav kārtībā. Mums ir jāatjauno daba tāda, kāda tā ir bijusi pirms 70 gadiem…
Ir ļoti viegli skatīties no Eiropas skatu punkta, no to valstu skatu punkta, kur vairs nav mežu, jā, tur patiešām ir jāatjauno dabas vērtības. Somi jau nokomentējuši jaunākos dokumentus ar sveicienu no rezervāta, jo viss būs jāklapē ciet. Un te var runāt par resursu pārdali. Mēs kā mežsaimnieki jūtamies apdraudēti! Iespējams, tas viss kardināli mainīsies saistībā ar ģeopolitisko situāciju.
Rodas sajūta, ka, ierīkojot kādu jaunu aizsargājamu teritoriju, dabas aizsardzības organizācijas saņem finansējumu, bet pēc tam par sargājamo aizmirst…
To mēs varam redzēt pie Smiltenes. Tika veikta priežu apgredzenošana. Koki gāja bojā bioloģiskās daudzveidības vairošanas vārdā… Pasākumam iztērēja 800 000 eiro. Ļoti labs veids, kā konkrētām organizācijām iegūt naudu. Taču mēs kā meža īpašnieki šādiem projektiem pat īsti nevaram pieteikties. Meža īpašniekus vienkārši izslēdz no iesaistes dabas aizsardzībā. Pērn sagatavojām divus projektus urālpūces un ūpja aizsardzībai. Mums paredzēto finansējumu samazināja uz pusi, bet darba apjoms palika. Sakodām zobus un darījām. Ironiskākais, ka uz mums raugās kā uz cilvēkiem, kas vēlas atņemt dabas sargātājiem iezīmētās finanses. Bet vai tad primāra nav dabas aizsardzība? Iznāk, tā ir tikai naudas pārdale… Ķemeru nacionālajā parkā nozāģēja 300 hektārus vienā laidienā. Mums pārmet, ja nozāģējam hektāru vienā laidienā. Tas esot par daudz! Un šie 300 hektāri pēc tam tiek applūdināti… Tajā paša laikā runāja par CO2 emisiju samazināšanu. Mežs spēj piesaistīt siltumnīcas efekta gāzes, protams, ja aug un ir zaļš. Un, kad tas tiek nocirsts un pārtop par mājām vai mēbelēm, šīs gāzes paliek sasaistītas vel uz gadsimtiem. Bet tikmēr nocirstā vietā ir atjaunots jauns mežs. Koksne būvniecībai ir ideāls risinājums. Ar šādiem piemēriem es varētu turpināt vēl un vēl.
Tā laikam ir mūsu mentalitāte – ja ir iespēja izdabāt, tad jābūt tādiem kā pionieriem, pirmajiem, pat neredzot to, kādu kaitējumu šīs idejas nodara valstij, iedzīvotājiem. Un ja vēl var gūt savu labumu…
Kā tu redzi zemes īpašniekus un medniekus nākotnē?
Ilgus gadus ir bijusi problēma, ka šo divu pušu attiecībās ir bijis iejaukts vēl trešais – Valsts meža dienests. Mednieki ar zemes īpašniekiem lieliski varētu vienoties paši. Nu jau trešo gadu vismaz varam iesaistīties limitu noteikšanas grupās. Mēs uzskatām, ka lielākajā daļā gadījumu medījamo dzīvnieku populācijas ir par lielu. Mežsaimniecībai nodarītie zaudējumi ir būtiski. Pirms diviem gadiem Latvijas Valsts meži jaunaudžu aizsardzībai tērēja ap trim miljoniem eiro, savukārt privāto mežu īpašnieki – ap diviem miljoniem eiro. Šogad Latvijas valsts meži jau ir paredzējuši tērēt piecus miljonus eiro.
Iesaistos darba grupās, kur meža īpašnieki kopā ar medniekiem mēģina rast kaut kādu loģisku izeju no situācijas, lai būtu labi gan medniekam, gan tajā pašā laikā varētu izaudzēt mežu. Lai nav bezjēdzīgās situācijas kā daudzviet Kurzemē, kad meža tips prasa atjaunošanu ar priedi, bet to nav iespējams izdarīt lielās briežu populācijas dēļ.
Vai, tavuprāt, problēma radusies tāpēc, ka populācijas nav novērtētas pareizi vai nav pareizi apsaimniekotas?
Protams, sava daļa atbildības būtu jāuzņemas Valsts meža dienestam, iespējams, atsevišķiem cilvēkiem, taču jāņem vērā arī VMD rīcībā esošo datu precizitāte. Ja vērtē iesniegtos datus par nomedīto dzīvnieku skaitu, populācijas nekādi nevar augt. Bet populācija tomēr ir ļoti ievērojami mainījusies pēdējos divpadsmit gados. 2012. gadā LVM ieņēmumi no medību tiesību nomas bija līdzvērtīgi meža aizsardzībai iztērētajam. Tagad tā vairs nav.
Ir vēl kāds aspekts, kas rada bažas. Apzinot medību limita noteikšanas komisiju pārstāvjus Kurzemē, atklājas, ka ir vietas, kur medniekiem vairs nepietiek spēka apmedīt tik lielu briežu populāciju. Uz medībām jāiet kā uz darbu. Arī Zemgalē vietām medniekiem izjūtas ir līdzīgas… Ir vietas, kur viss ir kārtībā un medību saimniecība, kā arī attiecības ar zemes īpašniekiem ir sakārtotas. Svarīgi, lai medību saimniecībā būtu īpaši piedomāts par piebarošanu, lai dzīvniekus pieturētu tajās vietās un tādā daudzumā, kur tie neradītu postījumus.
Tāpēc medību saimniecībai jābūt ļoti gudrai un pārdomātai. Man līdz tam vēl tāls ceļš ejams, un es mācos no vecajiem medniekiem. Ar katru soli, ko iemācos, es saprotu, ka nezinu vēl vairāk. Tajā pašā laikā es redzu, ka jāmainās arī paaudzēm, kas vada mednieku klubus. To piespiedīs arī tehnoloģijas un nepieciešamais zināšanu līmenis. Mēs ejam uz lietotni Mednis, un būs nepieciešamas zināšanas ne tikai par mežu un medībām. Ir jāvēlas apgūt jauno – jaunas zināšanas, jaunas tehnoloģijas. Ne visi mednieki, kas ir ļoti cienījamos gados, to vairs vēlas. Savukārt ne visiem jaunajiem ir pamatīgums, kas piemīt iepriekšējām paaudzēm.
Lietotne Mednis. Kā tā izmainīs mednieku un zemes īpašnieku ikdienu?
Parasti visi sāk ar plusiem, es sākšu ar mīnusiem. Pirmais – lietotnei vēl nav aktīvas medību sadaļas, gaidām normatīvu grozījumus. Otrs – ir vietas, kur medību objektos nav pietiekama tālruņa tīkla pārklājuma. Taču šī problēma ir tehniski atrisināma ar lietotnes darbību bezsaistes režīmā. Un mednieki labi zina, kur šādas vietas ir. Citu mīnusu manā skatījumā nav. Ja runā par ieguvumiem, to ir ārkārtīgi daudz.
Zemes īpašniekiem līdz šim ir bijis ļoti grūti nogādāt datus par postījumiem līdz Valsts meža dienestam. Bija jābrauc pa laukiem un, konstatējot postījumus, jāpatur prātā vieta un platība, jābrauc mājās un jāaizpilda veidlapa, papildus sameklējot nepieciešamos datus par īpašumu. Tagad atliks vien informāciju ievadīt turpat uz vietas un, nospiežot pogu Nosūtīt, informācija nekavējoties nonāks Valsts meža dienestā. Tas pats arī par dzīvnieku novērojumiem. Ja cilvēki ziņo par novērojumiem, arī tas ļauj spriest par situāciju un pieņemt kvalitatīvākus lēmumus limitu noteikšanas grupu sanāksmēs.
Prieks, ka Valsts meža dienests aktīvi iesaistījies lietotnes pilnveidošanas un izmantošanas procesā, piemēram, aicinot ar šo lietotni ziņot par notriektajiem un bojā gājušajiem savvaļas dzīvniekiem. Pat zvejnieki izrādījuši interesi par Medni, lai varētu apkopot ziņas par vietām, kur postījumus tīkliem nodara roņi.
Mednieku sadaļā es ar nepacietību gaidu to mirkli, kad vairs nevajadzēs uztraukties par 3. pielikuma aizpildīšanu. Pietiks dzīvnieku ar lietotni nofotografēt, ievadīt informāciju un nospiest pogu Nosūtīt. Tas arī viss. Pārējo visu izdara lietotne. Otrs – beigsies stāsts par atļauju norakstīšanu pie galda. Līdz ar to mēs nonāksim pie vēl ticamākiem datiem, nekā ir šobrīd, un precīzāk varēs prognozēt populāciju pieaugumu vai arī samazinājumu. Un tas atkal sekmēs labāku zemes īpašnieku un mednieku sadarbību.
Un vēl – mana mīļākā daļa – Valsts meža dienestam jāveic mazāk birokrātisku darbību. Valstij mazāk izdevumu. Ir taču absurds – mednieks sagatavo 3. pielikumu, ved uz mežniecību, kur referents to atkal pārraksta tālāk citos dokumentos. Mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā!
Kurš no medību veidiem tev patīk?
Man nepatīk sēdēt tornītī, tāpēc – medības ar pieiešanu. Es izbaudu procesu staigājot, un tā var redzēt ievērojami vairāk. Sekmīgas vai nesekmīgas medības – tas jau ir atkarīgs no tavas meistarības. Un atkal – ar katru medību reizi tu iemācies ko jaunu, kaut vai no savām kļūdām. Piemēram, ejot uz stirnāzi pēdējā gaismiņā, tu pamani briežu baru un vari pārbaudīt, cik tuvu šiem dzīvniekiem spēj piekļūt. Tas ir labs izaicinājums. Briežu bullēnu baram man izdevās pieiet četrdesmit metru attālumā. Un arī citā reizē zināsi, kā to izdarīt, kas jāņem vērā. Cits to pašu baru pamanīs trīssimt metros un mēģinās šaut. Bet to nevajag! Var pieiet daudz tuvāk un izdarīt daudz precīzāku šāvienu.
Vai medību dieviete tev ir vēlīga?
Tā ir vienmēr, un es vairs medījumus neskaitu. Taču es neesmu trofeju mednieks, mani neinteresē pie sienas liekami ragi. Var gūt medījumu, arī pasaudzējot skaistākos dzīvniekus. Mani interesē medību process kā tāds. Tā ir daļa no manas dzīves laukos, no komunikācijas ar citiem cilvēkiem, tā ir iespēja darīt lietas kopā ar citiem cilvēkiem, nevis vienatnē.
Mežacūkas un stirnas kā nelimitēti medījamie dzīvnieki. Vai tu to atbalsti?
Jāatceras, ka šo sugu dzīvnieku medības tāpat notiks reģistrētos medību iecirkņos. Tāpēc ir medību saimniecības, kurās ir noteikta hierarhija, kārtība. Šajās saimniecībās tiek pieņemti lēmumi, vadoties no populācijas stāvokļa, lai varētu medīt arī turpmāk, pēc pieciem, desmit un vairāk gadiem. Lai varētu medīt mūsu bērni, mazbērni.
Es nekad neesmu sapratis atsevišķu mednieku bažas par to, ka stirnas izmedīs. Stirnas ir nometnieki. Ja konkrētajā vietā izmedīsi – pats vainīgs. Nāksies gaidīt vairākus gadus, līdz populācija atjaunosies no kaimiņa, kas par tevi ir bijis gudrāks. Jau šobrīd stirnas tiek medītas būtiski mazāk par pieejamo nomedīšanas atļauju skaitu. Ir jāsaimnieko, tāpēc tā jau ir medību saimniecība, un mednieki to māk.
Arī runājot par mežsaimniecību, vienas dienas saimnieku laiks ir beidzies. Uz mežu skatās kā uz vērtību.
Mežs un ārzemnieku vēlme to iegūt īpašumā. Tā ir nopietna problēma Latvijā?
No kuras puses uz to skatās. Ja kā latvietis un patriots, tas, protams, nepatīk. Ja ar loģisko skatījumu – zemes tiek apsaimniekotas pilnībā. Ārzemnieki šāda īpašuma iegādi uztver kā kapitālieguldījumu. Ja ir ieguldīta nauda īpašumā, tas tiek kopts. Savā praksē nezinu nevienu gadījumu, kad ārzemnieks būtu mežu nopircis un aizmirsis. Šis agrāk bija mūsu pašu lauksaimnieku stāsts, kur lauksaimniecības zemes bija kopā ar mežu, bet par mežu nebija intereses. Nu redzu, ka lauksaimnieki ir attapušies, ka viņiem ir neapsaimniekots īpašums. Mežs ļoti labi iet kombinācijā ar lauksaimniecību. Lauksaimniekam mežs ir lieliska iespēja, kur nesezonā nodarbināt darbiniekus.
Trešā vertikāle – jājautā, kurš tad pārdeva zemi ārzemniekam? Vainīgs ir pircējs vai pārdevējs? Bet varbūt vainīgs ir tas, kurš veicināja šis zemes pārdošanu, kurš radīja situāciju, ka cilvēks nokļuva bezizejā? Varbūt tā bija sistēma, ko atbalstīja valsts?
Tomēr te vainojamo nav. Esam nonākuši konkrētā situācijā konkrētu apstākļu dēļ. Ar šī brīža redzējumu es tolaik visiem īpašumu pārdevējiem pēc kārtas teiktu: cilvēki, attopieties, ko jūs darāt!
Arī šobrīd interesanta situācija ir ar mikroliegumu un aizsargājamu teritoriju veidošanu. Ir sajūta, ka cilvēku no zemes spiež teju ar varu ārā. Dara visu, lai īpašums kļūtu par apgrūtinājumu, nevis par iespēju. To pašu dara arī bankas, nedodot iespēju cilvēkiem pārcelties uz laukiem. Lauku īpašumam kredītu vairākums banku vienkārši nepiešķir, ja tas ir ārpus pilsētas, vai piešķir ar ļoti lielu pirmo iemaksu, kamēr pilsētā tā reti kad ir lielāka par 10%. Starpība tikai tā, ka lauku īpašumā tu vari attīstīt uzņēmējdarbību un saimniekot – dzīvoklī ir daudz mazāk iespēju, ko pandēmijas laikā ir sapratuši daudzi.
Tajā pašā laikā TV redzam interviju, kur pilsētā uz ielas cilvēkiem jautā, ko darīsi, ja rīt sāksies karš, viņi teic, ka brauks uz laukiem pie vecākiem un radiem…
Mārtiņa Ailta medniekstāsts. Kā bebrs skrēja prom pa pilsētas centru
Abonē, lasi elektroniski vai meklē preses tirdzniecības vietās!
