Mārtiņš Dadeiks. Festivālā Minhauzens jūs viņu noteikti esat ievērojuši kā moderatoru, kurš vada festivāla izglītojošo sadaļu. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo Mārtiņš kopā ar savu brāli Kārli darbojas mednieku skolā Taurs – vienā no, iespējams, labākajām mednieku skolām Latvijā. Mārtiņš arī pats ir aktīvs mednieks ar savu redzējumu par medību saimniecību, mednieku zināšanām un, protams, šaušanas prasmēm, jo mednieku skolai ir arī sava šautuvē. Un tajā šauj ne tikai topošie mednieki.
Kāpēc tu esi mednieks?
Man nekad nav bijis mērķis kļūt par mednieku. Tā vienkārši notika. Un jautājums, kurā brīdī tu kļūsti par mednieku, arī ir ļoti filozofisks. Vai tas ir mirklis, kad tu iegūsti mednieka apliecību, vai tad, kad iegādājies savu pirmo medību ieroci, vai arī kāds cits mirklis, kas liecina par zināmu briedumu. Ir cilvēki, kuriem ir mednieka apliecība, taču, redzot viņu rīcību, šos cilvēkus, iespējams, nevajadzētu saukt par medniekiem. Tāds pats ir jautājums, ko īsti nozīmē būt medniekam. Vai tas ir tad, kad medības ir kļuvušas par dzīvesveidu, vai tad, kad reizi nedēļā vai kādā citā laika sprīdī dodies uz mežu medībās?
Nāku no laukiem un vienmēr esmu bijis dabā. Man ir pilnīgi saprotama dzīvnieku aprite lauku sētā un cilvēku ikdienā. Esmu piedalījies cūku bērēs, un tas viss man ir ļoti pieņemams. Pēc tam, jau mācoties skolā, aktīvi darbojos tūrisma pulciņos, piedalījos skautu kustībā. Par medniekiem un medībām es zināju, taču tā man šķita tāla un neaizsniedzama lieta, jo neviena mednieka ģimenē nebija. Draugiem gan vecāki bija mednieki. Tad kādā brīdī brālis sāka aktīvi nodarboties ar medību lietām, mani tas ieinteresēja, un es devos viņam līdzi.
Jā, sākumā bez intereses pašam kļūt par mednieku un kaut ko mainīt savā dzīvē, bet tikai tāpēc, lai būtu piedzīvojums. Taču tas ir kā sniega pika, kas sākumā no kalna veļas lēni un pēc tam arvien straujāk un straujāk. Sekoja mednieku kursi, pirmais ierocis un tā arvien vairāk un vairāk. Un tu jau no ģimenes viens nemaz nevari iesaistīties medībās, tu rauj līdzi visus. Sievai obligāti jāsāk gatavot…
Vai tā bija problēma?
Nē! Protams, ja medījuma gaļu mēģināsi gatavot tieši tāpat, kā esi pieradis iepriekš gatavot Rimi nopērkamo cūkgaļu, tev īsti nekas nesanāks. Bija arī šādi gadījumi. Uz medījuma gaļu bija jāpaskatās mazliet citādi.
Dzinējmedības – uz tām brauc visi. Medījuma apstrāde. Arī tajā tieši vai netieši piedalās visi, protams, tāpat kā medību produkcijas patērēšanā. Arī mājās sarodas arvien vairāk lietu, ko var atrast tikai un vienīgi mednieku mājokļos.
Tātad medības šobrīd tev ir dzīvesveids?
Man ir vēl trakāk! Medības nu jau vismaz sešus gadus ir mana nodarbošanās! Varu teikt, ka esmu profesionāls mednieks, jo, darbojoties ar medībām saistītā sfērā, es tagad pelnu sev iztiku. Jā, es neesmu medību pavadonis, bet esmu cieši saistīts ar to, lai cilvēki kļūtu par medniekiem.
Vai atceries savas pirmās medības?
Ļoti labi atceros savas pirmās gaides medības – milzīgs satraukums. Tajās pirmajās medībās es sprūda mēlīti tā arī nenospiedu, lai gan man bija iespēja raidīt šāvienu uz mežacūkām.
Es tāpat ļoti labi atceros to brīdi, kad biju nolēmis iegādāties savu pirmo vītņstobra medību ieroci. Sāku ar pamatīgu izpēti, nevis paļāvos uz citu viedokli un to, ko lietoja citi kolektīva biedri. Lasīju ārzemju forumus, pētīju ballistikas materiālus. Tā aptuveni pusgadu. Izvēlējos nevis kaut ko ekskluzīvu, bet ieroci no budžeta klases – Browning X-bolt, kalibrs .223 Rem. Taču izrādījās, ka Latvijā tas tobrīd nebija nopērkams, jo pavisam nesen bija nonācis tirgū. Bija jāiet šķietami sarežģītāks ceļš un jāiegādājas ierocis ārzemēs. Starp citu, šis ceļš nemaz nebija tik sarežģīts. Īsti neatceros, vai veikals Dānijā nedaudz kavējās iegādāto ieroci sūtīt uz Latviju vai arī vēlme to iegūt pēc iespējas drīzāk bija ļoti liela, bet finālā ģimenei nācās apmeklēt Legolandi un pie reizes mājās atvedu savu medību ieroci.
Kurš medību veids ir tavs iecienītākais?
Katrā medību veidā ir kaut kas interesants un neaizstājams. Jā, patīk dzinējmedības. Tieši tā tusiņa un komandas gara dēļ. Tik daudz cīņu biedru ar vienādām interesēm un mērķiem vienuviet bieži neizdodas satikt. Tas vienmēr ir aizraujošs piedzīvojums. Mazāk patīk tas, ka šeit lēmums ir jāpieņem ļoti ātri – nav laika pārdomām. Un tad vēl atbildība citu mednieku priekšā.
Vai ir tā, ka tad, kad pievēršas medībām, tu iemācies ātri pieņemt lēmumus, kam ir neatgriezeniskas sekas un iemācies arī atbildēt par šīm sekām? Piemēram, liela daļa jauniešu šobrīd nemāk pieņemt lēmumus un nepilda savus solījumus. Bet medībās tā nevar.
Jā. Mēs ļoti brīnāmies par tiem, kuri vakar ir pieteikušies kursos, bet šodien neatnāk. Piesakās braukt uz šautuvi un neatbrauc. Labi ja atsūta elektroniski ziņu, ka nebūs. Un, manuprāt, mainīt lēmumu ir tik viegli – bezatbildīgi – tieši pieejamo tehnoloģiju dēļ. Par šo esmu daudz domājis. Man ir kāds piemērs no paša dzīves. Mēs, ciemata puikas, nolēmām braukt uz upi makšķerēt. Tikai visiem bija jāaizbrauc līdz mājām pēc makšķerēm. Pārvietojāmies ar velosipēdiem, un tas prasīja zināmu laiku un piepūli. Nonākot mājās, izrādījās, ka vecākiem saistībā ar manu atpūtu ir citi plāni. Neko, minos atpakaļ uz tikšanās vietu, lai par to informētu pārējos. Uz copi tad netika arī kāds cits draugs, bet mums visiem bija apziņa, ka ir jābrauc atpakaļ un tas jāpasaka. Varbūt tāpēc, ka zinājām, ka pārējie mūs gaidīs. Varbūt tie bija citi laiki.
Pašreiz nereti šķiet, ka iepriekš dotais vārds ir zaudējis savu vērtību.
Bet medību kluba dzīvē tā nevar. Ja esi solījis, jāizdara. Ja nevari izdarīt, nesoli!
Protams! Taču tā ir ne tikai medībās, tā ir arī ģimenē. Ja soli, izdari! Ja runā par medībās pieņemtiem lēmumiem, man ir pat bijušas gadiem ilgas pārdomas. Šāvienu neizdarīji, jo par situāciju drošs nejuties. Protams, kāds jau pajautās – vai tad nevarēji? Un tad domā, ka varbūt jau situācija bija ok! Tad vēlreiz visu saliec pa plauktiņiem – jā, bija medījums. Lai arī tālu, bet mednieku līnija par deviņdesmit grādiem mainīja virzienu un medījums bija taisni uz šīs līnijas pusi… Un tad vēl sāc pārdzīvot, ka vispār vēl izvērtē, vai šādu šāvienu vajadzēja veikt. Nu, atbildīgi un sarežģīti tas viss. Un šeit vietā būtu teiciens – taisnība tam, kurš šāvienu neizdarīja.
Un kā ar citiem medību veidiem?
Manuprāt, ir svarīgi nenoniecināt kādu medību veidu vai kāda cilvēka interesi par to, kamēr tu pats šo medību veidu tā pa īstam neesi iepazinis. Man kādreiz šķita ļoti dīvaini, ka sajūsminās par trofeju medībām. Un arī tagad, īpaši runājot ar kādu, kurš par medībām zina maz, nākas dzirdēt, ka mednieki jau tikai dzenas pēc trofejām. Un tad es vaicāju pretī – vai tad, kad šis cilvēks iet pa mežu un meklē skaistāko baraviku, tā arī nav dzīšanās pēc trofejas? Un kad tu sāc sekot līdzi kādam jaunam āzītim vienu gadu, otru un trešo. Un tad tu esi sagaidījis kulmināciju un vēl pagaidījis, līdz tas atstāj pēcnācējus, saproti, ka tu arī esi kļuvis par trofeju mednieku. Un vai tas ir kas slikts?
Man bija iespēja piedalīties fazānu medībās. Par šo medību norisi biju lasījis un, teikšu atklāti, tas man šķita kaut kāds vājprāts. Tad radās izdevība pašam šādā pasākumā piedalīties. Negribot piekritu. Un, kad tu saliec visu kopā, produkcija tiek nokopta, piedalās suņu audzētāji, tas process nepareizs vairs nešķiet.
Kad topošais mednieks tev vaicā, kas ir pats svarīgākais, kas jāņem vērā medībās, ko tu viņam atbildi?
Es kaut kad iepriekš biju saklausījies dažādus viedokļus par munīcijām, daudz lasījis. Par lodes svaru un ātrumu, ekspansiju. Un tad es medībās gāju ar veselu munīcijas krājumu. Man bija līdzi lapiņa, uz kuras sarakstītas vajadzīgās ballistikas korekcijas optikai. Vienā brīdī sapratu, ka man sāk zust pārliecība par ieroci. Par tā precizitāti. Un tad es to visu mainīju. Tāpēc viena no svarīgākajām lietām, kad tu dodies medībās ar ieroci, tev jābūt par to pārliecinātam, lode trāpīs tur, kur tu gribēsi, un tu šāvienu pratīsi izdarīt tā, kā tas patiešām ir jāizdara.
Bet, lai tas izdotos, vispirms ne reizi vien jāpaciemojas šautuvē… Citādi nesanāks!
Protams, mēs visi, vismaz teorijā, zinām, kas ir jāizdara.
Vai medniecībā var kļūt par īstu guru vai tomēr pa drusciņai jāmācās visu dzīvi?
Manuprāt, zināšanas par medībām ļoti labi raksturo teiciens: jo tu vairāk zini, jo vairāk saproti, cik maz tu zini. Un vēl esmu pamanījis, ka zinošiem medniekiem reti ir vēlme paust kategorisku nostāju.
Tajā pašā laikā man ir tādi cilvēki, kuriem varu piezvanīt un pajautāt. Un viņi mani nav nekad pievīluši ar atbildi – nezinu. Es viņus tad arī uzskatu par tādiem, kuri ir tuvojušies guru līmenim. Esmu pamanījis, ka šie cilvēki paši nekad neuzvedas kā guru. Savukārt balamutes un viszinīši internetā gan sevi par tādiem uzskata.
Īpaši interneta vidē valda uzskats, ka nedrīkst uzdot šķietami muļķīgus jautājumus. Taču muļķīgu jautājumu jau nav… Iespējams, vecāki kungi sēž dīvānā, dzer alu un gudri spriež. Jaunais mednieks samulst, un tad arī viņam rodas dažādi jautājumi, bet, tos uzdodot, bieži vien pretim saņem nievājošu attieksmi un nosodījumu.
Kā sākās mednieku skola Taurs?
Mans brālis lasīja lekcijas topošajiem medniekiem, bet es darbojos finanšu sfērā. Kad tikāmies, protams, runājām arī par medību lietām, arī jauno mednieku apmācībām. Vairākkārt pieskārāmies situācijai – kā apmeklēt jauno mednieku kursus cilvēkam, kurš dzīvo tālu no apmācību norises vietas. Bija gadījumi, kad uz katru nodarbību jaunais mednieks brauca simt un vairāk kilometru.
Man radās ideja, ka šos kursus varētu digitalizēt. Šobrīd tas šķiet pavisam normāli, toties tajā laikā, pirms septiņiem gadiem, tas Latvijas medību nozarei bija kas varbūt pat nepieņemams, lai gan ārzemēs tāda prakse jau bija sastopama.
Pametu darbu un pietiekami veiksmīgu karjeru finanšu sfērā. Nolēmu, lai kā man ies, eksperimentam veltīšu vienu gadu. Kaut arī man bija labas zināšanas un pieredze dažādu projektu vadībā, šis tomēr bija pavisam kas cits. Cītīgi pētīju labākās attālināto apmācību organizēšanas pieredzes, paralēli gandrīz ik nedēļu tikos ar medību nozares ekspertiem. Lai arī sadarbība ar IT speciālistiem ir izaicinoša, visgrūtāk laikam bija morāli tikt galā ar apkārtējo skepsi par ideju kā tādu.
Tad 2017. gada pavasarī projekts – pirmie attālinātie kursi medniekiem Latvijā: mednieku skola Taurs – tika laists dzīvē. Vēl šodien atceros pirmo darījumu un šī klienta vārdu un uzvārdu.
Pēc brīža ar savu milzīgo pieredzi jauno mednieku apmācībā skolai piepulcējās Kārlis, kas viennozīmīgi bija ļoti liels ieguvums. Un skola sāka piedāvāt kursus arī klātienē.
Tagad mēs zinām, kas ir Zoom un Microsoft Team, bet tad… Un, kad sākās Covid-19 pandēmija un bija jāsāk meklēt digitālus risinājumus, mums jau viss bija gatavs. Pirmie sākām piedāvāt apmācības Zoom platformā.
Šobrīd sākt mācīties, lai kļūtu par mednieku, ir vieglāk par vieglu. Un, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi visai medniecības nozarei – kursi ir pieejami visdažādākajos formātos. Klātienē, Zoom platformā vai patstāvīgi apgūstami internetā. Daudzi teorētiskās apmācības apgūst, atrodoties ārzemēs. Nesen kādai studentei uz lekcijām Zoom bija jāceļas nakts vidū, jo kursus apguva, atrodoties Jaunzēlandē. Nebūtu šādu iespēju, ļoti iespējams, ka šos jaunos medniekus mēs zaudētu.
Un nevietā ir interneta komentāros lasāmās piezīmes par attālināto kursu kvalitāti, jo arī šajos formātos spējam saglabāt vairāk nekā deviņdesmit procentu efektivitāti Valsts meža dienesta teorētiskajos eksāmenos.
Kāds iesmej – vai tad šaušana arī attālināti? Tad es atbildu – kad mācījāties klātienes auditorijā, turpat arī šāvāt? Tātad ar šaušanu viss ir pa vecam – braucam uz tuvējo šautuvi un trenējamies.
Kā tas ir, citiem skaidrot medību gudrības?
Tā ir ļoti liela atbildība! Mums mednieku skolā Taurs ir sadalīts tā, ka brālis Kārlis pasniedz attālinātos kursus. Visi ienākošie jautājumi – lapas čats, e-pasti, Whatsapp, SMS – savukārt ir manā pārziņā.
Tad, piemēram, Whatsapp saņemu jautājumu, kur ievads mēdz skanēt apmēram tā: mēs te tagad ar kolektīvu sēžam pie galda un viena puse mednieku saka, ka ir tā, bet otra puse nepiekrīt. Saki, Mārtiņ, kā tad īsti ir un kam ir taisnība, vēlams ļoti operatīvi…
Šajā brīdī tu saproti atbildes pareizuma svarīgumu un atbildību.
Vai vienmēr zinām, ko atbildēt? Nē. Bet deviņdesmit piecos procentos gadījumu atbildi izdodas atrast vai atrast kādu, kas to mums sniedz.
Reizēm mēdz izskanēt arī šķietami muļķīgas vai elementārā zināšanu trūkumā balstītas neskaidrības. Abi ar Kārli esam vienojušies, ka arī šajās situācijās noteikti sniedzam pilnīgi nopietnas un vērtīgas atbildes, jo zinošs mednieks – tā ir viena no mūsu misijām. Un galu galā jautātājs vēlas uzzināt, nevis turpināt nezināt.
Kāpēc, tavuprāt, ir liela pretestība pret ideju medniekiem organizēt regulārus pārbaudījumus šaušanā?
Es atceros 2017. gadu. Mēs bijām ļoti tuvu, lai ieviestu šo obligāto pārbaudījumu šaušanā. Igauņi to jau bija izdarījuši un bija labs piemērs. Tāds ir arī Skandināvijā. Tajā brīdī mums jau bija šautuve, zinājām, cik kas maksā. Ļoti izbrīnīja bieži minētais pretarguments, ka šāds pārbaudījums būtu šautuvju lobijs…
Atklāti sakot, tad domājām – ja šāds pārbaudījums tiktu ieviests, tad tā viennozīmīgi nebūtu mūsu šautuves biznesa prioritāte. Pat ne trešajā vai ceturtajā vietā.
Daudzi mednieku kolektīvi saprot, ka šajā jomā situācija nav laba. Un šie kolektīvi dažādās formās šo obligāto šaušanu ievieš paši. Brauc viss kolektīvs pie mums. Īpaši rezervējam laiku, lai neviens cits netraucētu. Ir jāsaprot, ka tas formāts lielākoties ir jau kā pārbaudījums, nevis apmācības vai treniņš. Mednieks nāk un rāda, ko māk…
Dažos kolektīvos nav noteiktas kādas noteiktas normas un ir tikai jāpiedalās. Rezultāts paliek uz katra paša sirdsapziņas. Ir kolektīvi, kur ir arī noteiktas normas, kas jāizpilda, lai piedalītos, piemēram, dzinējmedībās. Piemēram, 40 punkti mežacūkas mērķī. Jaunajam medniekam, starp citu, lai nokārtotu eksāmenu, tie ir 50 punkti…
Tālāk piemērs no reālās dzīves. Lai kā tas izklausītos, notikušais ir jāuztver pozitīvi. Šis kolektīvs situāciju ir sācis uzlabot. Pirmais lielais solis ir sperts – klubs ir piekritis kārtībai, visi ir atbraukuši uz šautuvi.
Noteiktajā pārbaudījumu dienā puse kolektīva šo 40 punktu pārbaudījumu nenokārtoja. Kluba vadītājs bija nelokāms un izkritušajiem noteica pēc divām nedēļām atkārtotu pārbaudi.
Pārbaudījuma laikā ļoti labi varēja redzēt, kāpēc mednieks netrāpa, kur vēlas. Pamatlietas varētu izstāstīt vienā individuāla treniņa laikā. Ieteicu līdz nākamajam pārbaudījuma datuma atbraukt un patrenēties. Neatbrauca neviens… Pēc divām nedēļām viņi bija klāt, lai mēģinātu laimi vēlreiz… No atbraukušajiem atkārtoti pārbaudījumu netīšām nokārtoja vēl puse… Pārējie dzinējmedībās kā mednieki nepiedalīsies. Un 40 punkti ir ļoti maz. Četri šāvieni jāraida stāvošā mērķī un seši skrejošā…
Nerunāsim nemaz par visu pārējo, piemēram, katastrofālu attieksmi pret drošības jautājumiem. Mēs nevienam jaunajam medniekam tā neļaujam uzvesties. Protams, aizrādu. Taču tas liecina par to, ka šie mednieki tāpat pret drošības jautājumiem attiecas medību laikā…
Jautājums jau nav tikai par mednieka šaušanas prasmēm. Redzēju, kā cienījams kungs vairākas reizes šauj pāri mērķim. Es viņam vaicāju, vai viņš zina, kur un kā lido viņa gludstobra ieroča lode. Atbilde bija – nē!
Uz šautuvi reizēm nāk cilvēki un stāsta, ka četras reizes aizšāvuši garām, un lūdz paskatīties, kas notiek ar ieroci. Vaicāju, kad iepriekšējo reizi būts šautuvē. Reizēm atbilde šokē – pirms desmit gadiem, kad nopirka ieroci… Cilvēks, katru reizi izņemot ieroci no seifa un dodoties medībās, nezina, kur lidos lode…
Ja būtu regulārs pārbaudījums šaušanā, tas ļautu sakārtot ļoti daudzas lietas. Kaut vai to, ka ierocis ir pārbaudīts. Kaut vai reizi divos gados kā Igaunijā… Ir jāpārstāj trenēties šaut uz dzīvu mērķi! Un tiem, kuri jau šobrīd brauc uz šautuvi, šis obligātais pārbaudījums dzīvē neko nemainīs. Savukārt pārējiem šaušanas prasmes uzlabosies, un pārstāsim runāt par kaut kādu šautuvju lobiju! Mednieks, kurš pietiekamā līmenī nemāk šaut, bet uz medībām dodas, ir bezatbildīgs!
Cik liela nozīme ir medību tradīcijām un ētikai?
Kas ir medību ētika? Mums Latvijā pat ir izstrādāts mednieka ētikas kodekss – vērtīgi pārlasīt un sev atgādināt. Starp citu, jautājumu iemetu chatGPT – šodien daudz pieminētajā mākslīgā intelekta rīkā. To darīju divas reizes, un abas reizes atbildes atšķīrās ar diezgan lielām niansēm. Pamēģiniet.
Velkot paralēles, arī katram medniekam ētikas normas noteikti ir atšķirīgas, un, manuprāt, tas ir normāli, galvenais, lai šī izpratne ir progresējoša.
Visskumjāk ir par kolēģiem, kuri savu ētiku ierobežo tikai ar normatīvajiem aktiem – ētikas sarkanā līnija viņiem ir tikai un vienīgi Medību likums un Medību noteikumi. Iespējams, tāpēc ar šiem ētikas jautājumiem mums iet tik lēni.
Manā izpratnē, mums aiz muguras esošais okupācijas laiks nodzēsa arī lielu daļu tradīciju. Tad nerunāja ne par ētiku, ne tradīcijām. Un kopumā tas bija ļoti ilgs laiks, mēs joprojām netiekam vaļā no daudziem nepatīkamiem sabiedrībā ierastajiem stereotipiem par medniekiem kā tādiem.
Situācija viennozīmīgi uzlabojas, taču līdz ētiskām atziņām ir jānonāk vai jāizaug… Un nevar cerēt, ka jauno mednieku kursos ieliks visu. Un tieši par tradīcijām šajos kursos ir ļoti, ļoti maz. Un tad šāds jaunais mednieks nonāk medību kolektīvā, kur arī varbūt šie paši ētikas jautājumi ir stipri diskutabli.
Jāaug mums visiem kopā.
Kā tu vērtē moderno tehnoloģiju izmantošanu medībās?
Mums ir tā priekšrocība, ka šautuvē strādājam praktiski tikai ar jaunajiem medniekiem. Ir kāda daļa, kuri ieročus manto, taču lielākā daļa ir bez nekā. Tad nu no iegādātā rīka varam labi sekot līdzi tehnoloģiju attīstībai un tam, kas tiek piedāvāts tirgū un kāda tad ir jaunā mednieka izvēle. Šķiet, ka pēdējo trīs gadu laikā dienas optikas pirkumu skaits ir samazinājies. Jaunie mednieki sāk nevis ar stiklu optiku, bet ar digitāliem tēmēkļiem. To sekmē cenas, kas kļūst arvien pieejamākas, un digitālo ierīču kvalitāte.
Modernās tehnoloģijas mums ļauj daudz vairāk redzēt, tīri teorētiski arī daudz vairāk nomedīt. Ja šīs ierīces mums ļauj daudz ētiskāk veikt šāvienu, izvērtējot kā medījamo dzīvnieku, tā situāciju, tad kas tur slikts, ja modernās ierīces tiek izmantotas arvien plašāk.
Pats atceros, kad šādu tehnoloģiju vēl nebija, kā gājām mežacūku medībās. Saklausījām, kā rosās rukši, slēdzām lukturus un redzējām, kā tie mūk. Un tad nu pa galvu, pa kaklu tika raidīts šāviens. Tagad digitālajā tēmēklī cūku var novērtēt tik ilgi, cik vajadzīgs.
Un jaunie mednieki uzskata, ka šīs ierīces ir interesants rīks, ko var izmantot ne tikai medībās, bet arī mērīt attālumus un izmantot daudzas citas funkcijas. Domāju, ka šādu ierīču pieejamība arī ir viens no veidiem, kā jaunos cilvēkus piesaistīt medībām.
Lietotne Mednis. Kāpēc, tavuprāt, daļa mednieku no tās baidās?
Nedomāju, ka tik ļoti baidās. Vairāk pieļauju, ka regulārie atjauninājumi un nepilnības lietotājus ir nogurdinājušas, rodas skepse.
Saistībā ar Medni salīdzinājumam gribētu minēt GIS – ģeogrāfiski informatīvā sistēma, ko uztur Valsts meža dienests. Vai atceramies, ka pēc mednieka gada kartes bija jādodas uz mežniecību, kā jaunie mednieki saņēma papīra formāta izziņas par apmācībām, ar kurām tālāk katrs devās uz mežniecību, lai klātienē pieteiktos eksāmenam? Drukājām, sūtījām, braucām, pazaudējām. Protams, bija sistēmas ieviešanas izaicinājumi un arī patlaban ir vieta uzlabojumiem, bet kopumā sistēma ļauj ekonomēt laiku un resursus.
Ļoti ceru, ka tāpat būs ar Medni, kas ir solis medību digitalizācijas virzienā un noteikti būs labāk un ērtāk. Savā pieredzē nezinu nevienu IT risinājumu, ko būtu izdevies radīt, nesaskaroties ar kādām tehniskām niansēm. Tāpat arī ar Medni. Svarīgi, lai izstrādātājiem ir paredzēti gan laika, gan naudas resursi šī risinājuma nepārtrauktai attīstībai un pēc iespējas ātrākai aizvešanai līdz lietotājam draudzīgam rīkam.
Vai medību dieviete Diāna tev ir bijusi vēlīga?
Par Diānas dāvanām nedrīkstētu sūdzēties, esmu viņai ļoti pateicīgs. Es ceru, ka viņa arī turpmāk neapvainosies gadījumos, ja ieroča sprūda mēlīte paliks nenospiesta. Un neviens jau nav teicis, ka viņa šīs dāvanas sūta, lai tu tās nomedītu. Varbūt viņa to dara, lai mednieks gūtu baudu no šī mirkļa – redzēt un piedzīvot arī tad, ja ierocis neizšauj. Un man nav aicinājuma dižoties, liekot šīs trofejas pie sienas. Tās dzīvo manās atmiņās. Un, jā, zelta briežu buļļa vēl nav, bet sudrabs varētu būt.
Vai medībās esi piedzīvojis neparastus brīžus?
To laikam varētu nosaukt par nomedīto dzīvnieku mistēriju vai Mērfija likumu. Mēģināšu definēt… Lai kā tu censtos atcerēties vietu, kur nomedītais dzīvnieks ir nokritis, kamēr līdz turienei nokļūsi – nokāpsi no tornīša, aizbridīsi pa brikšņiem un tā tālāk –, medījums atradīsies kaut kur citur…
Mārtiņš Dadeiks. Kā jaunam medniekam atrast medību kolektīvu . “Šauj garām!” ekstra #40
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ KALENDĀRS un iespēja laimēt karabīni CZ 457 THUMBHOLE .22 LR 1/2x20UNF no SIA “Ieroči”. Akcijas periods 1.10.-23.12.2023. Loterijas atļaujas Nr. 7861.
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Novembra numurā par drošību – nav nekā svarīgāka!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
