Pavasara un vēlāk arī vasaras atnākšana ir laiks kad dzīvība sāk kūsāt straujāk, atlido gājputni, meža iemītniekiem dzimst mazuļi, tie pamazām pieaug un siltos vasaras vakaros redzami laukmalēs. Šķiet, grūti iedomāties jaukāku idillisku ainu, kas liecinātu par cilvēka maz ietekmētu vidi. Un tomēr, vai šķietamais miers un lietu sakārtotība atbilst mūsu dzīves realitātei?
Medaļas divas puses
Kamēr viena sabiedrības daļa sajūsmā tver fotoaparātus un priecājas, ka tīrumā pamanītam zosu baram izdevies pieiet teju dažu desmitu metru attālumā, tīruma saimnieks izmisumā lauza rokas. Vairāku simtu un pat tūkstošu putnu lielais bars vienā vakarā spēj iznīcināt sējumus, kuros vajadzēja izaugt pārtikai tiem pašiem putnu fotografētājiem.
Zosis, ļoti ātri sapratušas, ka pavasarī tām neviens neuzdrošināsies tuvoties un traucēt, tīrumos dzīvo kā nieres pa taukiem. Līdzīgi uzvedas arī dzērves. Vēlāk rapšu, zirņu un pupu laukos, kurus nav paspējušas iznīcināt zosis, baroties atnāk briežu bari, un atkal zemes īpašniekam atliek vien aprēķināt zaudējumus, sakost zobus un domāt, kā norēķināties par degvielu, sēklu, minerālmēsliem, izmaksāt algu darbiniekiem.
Vismaz teorētiski viņi varētu lūgt valstij, kura izvēlējusies sargāt gan putnus, gan pārnadžus no radikālākiem ietekmēšanas līdzekļiem, izmaksāt kompensācijas. Tomēr iespējas tās saņemt ir vairāk nekā ierobežotas.
Igauņi nekavējas
Mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi jau sapratuši, ka dabas aizsardzība viennozīmīgi ir atbalstāma un svarīga lieta, taču tās dēļ nedrīkst izputināt pašmāju uzņēmējus – tos, kuri rada vērtības, dod valstij ienākumus.
Pēc Igaunijas Vides departamenta aplēsēm, pagājušajā gadā gājputni Igaunijas fermeriem nodarījuši 1,2 miljonus eiro lielus zaudējumus. Zemnieki uzsver, ka vislielākā problēma ir pavasaros nosargāt ziemājus. Gājputni, īpaši zosis, lielā skaitā nolaižas zaļot sākušajos tīrumos. Laukā nolaižoties vairākiem tūkstošiem putnu, zaļo rapšu, rudzu un kviešu dzinumu vietā paliek melna zeme.
Ņem vērā Zviedrijas pieredzi
Ideja pavasarī atļaut licencētas zosu medības un tādējādi palīdzēt lauksaimniekiem nosargāt sējumus guvusi atbalstu Igaunijas parlamenta Lauku dzīves komisijā, vēsta Igaunijas plašsaziņas līdzekļi.
Pašlaik Igaunijā putnu medības pavasarī ir aizliegtas. Zemniekiem izmaksā kompensācijas, taču ne vairāk kā 3200 eiro vienam uzņēmumam. Savukārt zaudējumi pēc putnu viesošanās mērāmi simtos eiro tikai par vienu hektāru vien. Atsevišķām saimniecībām zaudējumi mērāmi desmitos tūkstošu eiro.
Putnu medības postījumu vietās pavasarī, piemēram, atļautas Zviedrijā. Neliela putnu skaita nomedīšana populāciju neapdraud, toties putni atturas apmesties vietā, kur viņus medī.
Panākta vienošanās, ka Igaunijas Vides ministrijā tiks izveidota darba grupa, lai līdz gada beigām pieņemtu nepieciešamos lēmumus. Igauņi cer, ka nākamajā pavasarī pie gājputnu radīto zaudējumu apspriešanas vairs nevajadzēs atgriezties.
Igauņu mednieki sola palīdzēt, ja viņus aicinās
Igaunijas Mednieku asociācijas izpilddirektors Tenis Korts ekspresintervijā pa tālruni Medībām pastāstīja, ka jautājumu aktualizējuši nevis mednieki, bet fermeri.
“Pērn zaudējumi bija ļoti lieli, un lauksaimnieki ar tiem nevēlas samierināties. Viņi ir apņēmības pilni panākt, lai medniekus varētu aicināt palīgā risināt postījumu problēmu.
Zosis pavasarī pie mums Igaunijā uzturējās divus līdz divarpus mēnešus. Valsts kompensācijās izmaksāja vairāk nekā 300 tūkstošu eiro,” tā Tenis Korts. “Mēs, mednieki, nevaram šajā jomā aktīvi darboties, jo sabiedrība mūs nesapratīs. Taču mēs godīgi pasakām – ja šo priekšlikumu atbalstīs, mēs lauksaimniekiem palīdzēsim. Sīko medījumu medības, pie kā Igaunijā pieskaita arī zosis, var organizēt zemes īpašnieki. Ja būs pieprasījums, mednieki spēs to izpildīt. Šīs gan nebūs medības, kuru mērķis ir gūt medījumu, bet gan aizbaidīt putnus, kuri rada postījumus.
Lauku dzīves komisijas lēmumi ir svarīgi. Ja tajā kāds jautājums tiek atbalstīts, tas, visticamāk, vēlāk iegūst likuma spēku. Šobrīd fermerus atbalsta arī liela daļa sabiedrības un plašsaziņas līdzekļi. Mēs, mednieki, procesā esam iesaistījušies kā eksperti.”
Zosis pavasarī – problēma arī Latvijā
Kāda situācija ir Latvijā, un vai pašmāju zemnieki nolēmuši samierināties ar šo situāciju? Novērojumi liecina, ka vēl maija sākumā daudzviet laukos bija redzami zosu bari – putni čakli uzlasīja zemē iesētos graudus, zirņus un pupas. Lai noskaidrotu zemnieku viedokli, žurnāls “Medības” uz sarunu aicināja Zemnieku saeimas lauksaimniecības politikas ekspertu Mārtiņu Tronu un vairākus lauksaimniekus no dažādiem Latvijas novadiem – kā medniekus, tā arī nemedniekus.
Zemnieku saeimas lauksaimniecības politikas eksperts Mārtiņš Trons:
“Pirms dažiem mēnešiem mūs uzrunāja igauņu kolēģi, kuri interesējās, vai zosu postījumi pavasaros ir aktuāli arī Latvijā. Protams, atbildējām, ka tas tā ir un zaudējumi mērāmi miljonos eiro. Tad uzzinājām, ka Igaunijas lauksaimnieki virza ideju pavasaros atļaut licencētas zosu medības postījumu vietās.
Skaņas lielgabali – īslaicīgs glābiņš
Latvijā daži runā, ka mainījušies putnu migrācijas ceļi, tāpēc vērojami tik lieli bari, citi apgalvo, ka dzīvojam reģionā, kur putniem jānolaižas, lai papildinātu spēkus. Ja ziema Skandināvijā aizkavējas, pie mums aizkavējas arī zosis. Latvijā ir arī pietiekami daudz lielu ūdenstilpju un purvu, kas zosīm ir ērtas apmešanās vietas.
Putni ir gudri, un neletālās atbaidīšanas metodes, piemēram, skaņas lielgabali, ir iedarbīgi vien īsu brīdi, kamēr viņi apjauš, ka skaņa neko būtiski sliktu nenodara. Pārceļas uz blakus lauku un drīz vien ir atpakaļ.
Kompensācijas – vairāk teorētiska iespēja
Ornitologi un valsts iestādes skaidro, ka ir iespējas saņemt kompensācijas. Lauksaimnieki pat nepiesakās, jo kompensācijas saņemšana ir visai teorētiska. Summa, ko potenciāli varētu saņemt no valsts, ir tiešais atbalsts lauksaimniekiem, kas ietver arī citas pozīcijas, piemēram, daļēja procentu dzēšana zemes iegādes kredītiem. Trijos gados summa nedrīkst pārsniegt 15 tūkstošus eiro vienai saimniecībai. Tas nozīmē– ja esmu saņēmis kādu atbalstu, varu Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistus arī neaicināt novērtēt savvaļas dzīvnieku un putnu postījumus, tik un tā es neko nesaņemšu. Tāpēc arī zaudējumu aprēķini, ar ko varētu nākt klajā valsts iestādes, būtu ļoti nelieli un maz ticami.
Pagājušajā un aizpagājušajā gadā bija gadījums Vidzemes pusē, kad vienam saimniekam zosis apēda pupu sējumus pat simt hektāru platībā Viena lieta ir zaudējumi, kas rodas, tieši iznīcinot sējumus, piemēram, pupas. Tāpat šādā situācijā nevar nodrošināt augu seku un līdz ar to izpildīt Eiropas institūciju un Lauku atbalsta dienesta prasības platībmaksājumiem. Visticamāk, nevar iesēt arī citu kultūru, jo nedrīkst, jāatstāj papuve. Bet arī papuve ienākumus nedod. Veidojas sniega lavīnas efekts, kuru iekustina zosis…
Oficiāli un legāli zosis pavasaros pat nedrīkstam trenkāt – šīs darbības jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi, piemēram, izvietojot skaņas lielgabalu.
Meklē risinājumus
Šobrīd ir bijusi saruna ar Latvijas Mednieku asociācijas pārstāvjiem par iespējamo mednieku palīdzību. Taču noteikti vērsīsimies Zemkopības ministrijā, iespējams, līdz nākamajam pavasarim mums izdosies panākt, ka mednieki ar licencētām medībām varēs palīdzēt sargāt sējumus – zosīm nepatīk apmesties tur, kur viņas patiešām ir apdraudētas, un dažu īpatņu nomedīšana populāciju nesamazinās.
Vēl kāda nianse. Zosis posta ne tikai sējumus, bet arī zālājus, kurus arī pieķēzī. Vēlāk, tur ganot lopus, pastāv risks, ka mēslos mītoši parazīti var inficēt lopus.
Situāciju varētu risināt Medību noteikumu pārskatīšana, turklāt ne tikai attiecībā uz zosīm, bet arī pārnadžiem un bebriem. Dažādos Latvijas reģionos varētu būt, piemēram, atšķirīgs bebru medību sezonas noslēguma datums, jo arī pavasaris visā valsts teritorijā neiestājas vienlaikus. Tāpat briežu teļus, pēc lauksaimnieku domām, varētu ļaut medīt arī februārī. Tas arī palīdzētu dzīvnieku barus aizbiedēt no lauksaimniecības platībām.”
Visu pavasari jāvizinās pa lauku
Artūrs Akmens, zemnieku saimniecība Laši, Ābeļu pagasts, Jēkabpils novads:
“Zosis manas saimniecības laukos pārlidojumu laikā ilgstoši uzkavējas jau trešo pavasari pēc kārtas, barā ir vismaz pieci tūkstoši putnu. Turpat blakus ir Pļaviņu HES ūdenskrātuve. Agri no rīta un vēlā pēcpusdienā zosis lido uz laukiem. Zemniekiem atliek tikai noplātīt rokas, redzot, kā tiek apēsti sējumi. Personīgi pats pagājušajā pavasarī centos nosargāt pupu sējumus. Nekas cits neatlika kā ar automašīnu riņķot pa tehnoloģiskajām sliedēm, ceļot gaisā nule nosēdušos putnus. Lai tas darbotos, bija jābraukā trīs reizes dienā. Laidām petardes un citādi trokšņojām. Zosis pacēlās no pupām un puskilometru tālāk nolaidās kviešos. Atkal jāceļ spārnos. Tā dienu no dienas veselu mēnesi. Tas bija ārkārtīgi dārgi, lai gan laukus nosargājām. Jautājums – kas man kompensēs nepamatotos izdevumus? Šogad iegādājos skaņas lielgabalu, taču putni sēstas blakus laukos. Diskusijā ar kādu mednieku nonācām pie domas, ka šeit zosis uzkavējas tieši tāpēc, ka te tās nemedī – atšķirībā no Krievijas, kam arī jālido pāri uz ligzdošanas vietām ziemeļos. Zosis to apjautušas un labāk uzkavējas te, un tad pēdējo pārlidojumu veic vienā piegājienā. Zosīm ir lieliska atmiņa, viņas vispirms šopavasar sēdās laukā, kur pērn mielojās ar pupām. Esmu lūdzis mednieku palīdzību, taču viņi atsaka, jo zosis pavasaros medīt aizliegts.”
Zosis nemaz nav muļķes!
Mareks Bērziņš, zemnieku saimniecība Lojas, Mazsalacas novads:
“Arī manā saimniecībā problēma ir līdzīga, jo atrodamies uz zosu migrācijas ceļiem, netālu no Burtnieku ezera un vairākiem purva ezeriem, kas ir dabiska zosu apmešanās vieta. Gadiem ejot, zosis ir sapratušas, ka apkaimes lauki ir samērā laba barības bāze, un no savām dabiskajām uzturēšanās vietām ir pārdislocējušās uz laukiem. Tieši pupas un zirņi ir vieni no galvenajiem zosu uzbrukuma mērķiem. Tāpat viņas nesmādē arī āboliņu, kas kā jau tauriņzieži ir bagāti ar proteīnu. Vietas ir plašas un labi pārskatāmas, tāpēc zosis laukos jūtas droši. Cīņas metodes – tādas pašas kā Sēlijā. Ir atsevišķi lauki, kas atrodas tieši uz migrācijas ceļa, kuros plāno augu seku tā, lai nebūtu jāsēj putniem tīkamas kultūras. Pretējā gadījumā sējumi tiks iznīcināti ļoti ātri. Tā ir ļoti liela problēma, kam risinājuma vismaz pašlaik nav.”
Nākamās sarakstā – dzērves
Artūrs Grudovskis, lauksaimnieks no Auces novada Vītiņu pagasta Lielvaicēniem:
“Zosu aizstāvjiem vajadzētu saprast, ka savvaļā dzīvojošo zosi nevajadzētu padarīt par mājdzīvnieku! Barojoties lauksaimniecības kultūrās, viņu vairs nevar īsti uzskatīt par savvaļā dzīvojošu. Ja intensīvi medītu, putni būtu spiesti dzīvot sev dabiskajā vidē un populācija nesasniegtu tik milzīgus apjomus un līdz ar to neradītu miljonos mērāmus zaudējumus. Zoss no ezeru krastiem un purviem netraucēti pārvākusies uz lauksaimniecības platībām. Tādējādi zoss tiek degradēta, un to taču dabas aizstāvjiem vajadzētu saprast! Viņai vajadzētu dzīvot tur, kur dabā paredzēts, tad problēmu nebūtu. Medījot lauksaimniecības kultūrās, mēs zosīm palīdzētu, nevis viņas iznīcinātu.”
Aigars Zadiņš, SIA Gavsene Dundagā:
“Artūrs minēja, ka zosis maina savu dzīvesveidu. Tā dara arī dzērves. Pirms gadiem divdesmit šos putnus uz laukiem nevarēja redzēt. Tagad tā ir ikdiena. Arī dzērvju bars tajā pašā pupu laukā var radīt ļoti lielu postu. Pupas jāsēj dziļi, bet kā putns zina, kur jāiedur knābis? Atsevišķi zemnieki pat sēj pupas divus trīs centimetrs dziļāk, nekā nepieciešams, lai putni tām netiktu klāt.
Šopavasar lieli zosu uzlidojumi mums Dundagas apkaimē gāja secen. Zinu, lielākas problēmas bija Ventspils un Liepājas apkaimē.
Ja paši par savām interesēm necīnīsimies, mums neviens cits nepalīdzēs, tāpēc mums sabiedrībai jāstāsta, ka medības, protams, ar zināmiem nosacījumiem ir vienīgais veids, kā putnus no laukiem padzīt pietiekami efektīvi.”
Kad šauj, aizlido uz ilgāku laiku
Artūrs Akmens: “Valstij ir jānāk pretī ar izmaiņām normatīvajos aktos – cik naudas mēs, zemnieki, nepatērējam mazefektīvām darbībām! Cik vēl neizmaksā kompensācijās tiem, kuri pierāda un kuriem izdodas pārvarēt visus birokrātiskos šķēršļus! Valsts pašlaik zaudē daudz vairāk, nekā izsniedzot medniekiem atļauju, piemēram, no tūkstoš putniem nomedīt divdesmit. Populācija neizputētu, taču pārējās zosis no laukiem aizlidotu. Tās ļoti labi zina – ja šauj, jālaižas prom atpakaļ uz purvu.”
Mareks Bērziņš: “Latvijā nav iznīcināta neviena no zosu dabiskajām atpūtas vietām. Ir purvi, ezeri, lielākas un mazākas upes. Tāpat kā pirms simt gadiem. Lieli ūdens klajumi pat nākuši klāt, piemēram, Daugavas HES kaskādes ūdenskrātuves. Taču zosu uzlidojumi gan parādījušies tieši pēdējos desmit gados. Pienācis pēdējais brīdis rīkoties. Nerunāsim par Nīderlandi, kur šos putnus indē ar gāzi, lai gan arī šī valsts ir Eiropas Savienībā. Skandināvijas valstīs laukus pavasaros sargā tieši ar medībām.
Par dzērvēm runājot, speciālistiem veidojas pārliecība, ka dzērves varētu būt viens no iemesliem, kāpēc laukos notiek intensīva karantīnas nezāles vējauzas izplatīšanās. Igaunijā un Somijā ir liela šis nezāles invāzija. Sēklas diezgan ilgi spēj uzkavēties putna gremošanas traktā, nezaudējot dīgtspēju. Noskaidrots, ka lielākā šīs nezāles izplatība ir tieši tajos laukos, kur mēdz pulcēties lielāki dzērvju bari.”
Brieži – problēma gan tīrumā, gan mežā
Līdzīgi kā pavasarī zosis, vasaras otrajā pusē savu uzvaras gājienu lauksaimnieku tīrumos sāk brieži, īpaši, kad mazliet paaugusies viņu jaunā paaudze.
Aigars Zadiņš: “Esmu piedzīvojis laikus, kad Dundagas pusē briedi nemaz nevarēja sastapt, medīja tikai aļņus. Lai arī pats esmu mednieks, raugoties no lauksaimnieka viedokļa, jāsaka, ka briedis ir tāds pats latvānis vai jenotsuns, lai cik tas kādam šķistu nepatīkami. Staltbriežu veiksmes stāsts ir tikai medaļas viena puse. Otra puse ir lauksaimnieku un mežsaimnieku šausmu stāsts. Bērzs principā ir vienīgā koku suga, kas šādos apstākļos spēj izdzīvot. Turklāt nevis bērzs no audzētavas, bet meženis. Stādaudzētavas kociņos ir ļoti daudz mikroelementu, un meža dzīvnieki tos pastiprināti izmanto barībai. Esmu spiests atzīt, ka mežs, kuru stādīju pirms trīsdesmit gadiem, ir audzis tukšgaitā. Augt jau tās egles augs, bet laba materiāla tur nebūs, aizmirsīsim par tādām sugām kā apse, ozoli. Priedes arī būtībā ir neiespējamā misija.
Valsts iestādes diemžēl ir neelastīgas centienos palīdzēt operatīvi risināt radušās problēmas.
Vēl viena problēma – nenotiek pietiekami precīza dzīvnieku uzskaite un līdz ar to nomedīšanas limiti ir nepareizi. Amatpersonas saka vienu, taču populācija tik un tā aug. Vai tiešām jāgaida briežu mēris, kā tas bija ar cūkām.”
Iežogoti tīrumi – nākotnes perspektīva
Mārtiņš Trons: “Mums ir atsevišķi biedri, kas Brocēnu pusē sāk ierīkot elektriskos žogus, lai pasargātu sējumus no briežiem. Tie atkal ir tūkstoši eiro uz hektāru, kas atmaksāsies tikai ilgākā laikā. Bet vai tā mēs nenonākam līdz absurdam, kad visa valsts būs vienos žogos? Zaļie atkal varēs kliegt, ka traucēti savvaļas dzīvnieku migrācijas ceļi!”
Mareks Bērziņš: “Kapitāls žogs turklāt ir būve, un atkal vajadzīgas atļaujas un saskaņošanas.”
Artūrs Akmens: “Es atkārtošos, medniekiem jādod iespēja medīt vairāk, un problēma būs vieglāk atrisināma gan jautājumā par zosīm, gan briežiem.”
Sistēma nedarbojas
Mārtiņš Trons: “Valsts meža dienesta pārstāvji sapulcēs skaidro, ka, konstatējot postījumus, viņi drīkst izsniegt papildu atļaujas, mainīt termiņus un tā tālāk. Taču dzīvē tas bieži vien nedarbojas. Tikai tad, kad iejaucas svarīgi cilvēki, kaut kas sakustas. Medību koordinācijas komisiju dalībnieki visbiežāk nemaz nezina, ko viņi var darīt. Ir arī daži virsmežziņi, kuri pilda teju Green peace funkcijas vai iedomājušies, ka brieži mežā ir viņu privātīpašums.”
Artūrs Grudovskis: “Mums būtu jāvēršas neatkarīgā organizācijā, kas spētu precīzi novērtēt dzīvnieku skaitu, izmantojot, piemēram, modernās tehnoloģijas. Tas noteikti ir iespējams, un nomedījamo dzīvnieku atļaujas varētu izsniegt, pamatojoties uz šiem datiem. Kāpēc Skandināvijā spēj dzīvnieku skaitu regulēt, vērtējot to radīto ietekmi uz ekonomiku, bet pie mums ne?”
***
Valstī pienācis laiks saprātīgas saimniekošanas intereses stādīt augstāk par politiskām ambīcijām un vēlmi izdabāt tiem, kas ķērc skaļāk, izmantojot populistiskus saukļus, tiem, kam dabas aizsardzība ir nevis pārliecība, bet ienesīgs bizness, kas balstīts uz emocijām un sabiedrības maldināšanu. Lauksaimnieki ir gatavi cīnīties par tiesībām pelnīt savā zemē un vēlas medniekus izmantot kā instrumentu, kas spēj operatīvi novērst apdraudējumu viņu biznesam.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
