Grozījumi Medību likumā, kas 10. novembrī tika apstiprināti Saeimā trešajā lasījumā, medību organizēšanu pilsētu teritorijās padarīs konstruktīvāku un saprotamāku. Arī iepriekš tas bija iespējams, un pašvaldības šo jautājumu centās sakārtot, taču no nākamās sezonas situācija nedaudz mainīsies. Šajā gadījumā ar jēdzienu medības drīzāk būtu jāsaprot iespēja konkrētos apstākļos likumīgi, ātri un efektīvi likvidēt konkrētus dzīvniekus. Tāpat arī līdz šim problemātiski ir pilsētu teritorijās esošie meži, kur mīt savvaļas dzīvnieki, bet kurus saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu kontrolēt ir praktiski neiespējami. Nevajadzētu domāt, ka medības pilsētā tagad nozīmēs dzinējmedības, gaides medības vai medības ar pieiešanu to klasiskajā izpratnē. Kādas iespējas un pienākumus medniekiem un pašvaldībām uzliks jaunās Medību likuma normas?
Kādi savvaļas dzīvnieki dzīvo pilsētā
Medību likums joprojām paredz medību aizliegumu to apdzīvoto vietu teritorijās, kas ieguvušas pilsētas statusu. Grozījumos precīzāk un vienkāršāk ir definēti izņēmumi no šīs normas, bet par tiem nedaudz tālāk.
Dabu apturēt nav iespējams. Pat dzīvojamos rajonos un nereti tuvu lielpilsētu centram savvaļas dzīvnieki dzīvo, barojas un vairojas.
Ikdienā, mums nemanot, pilsētās savu dzīvi vada mazie plēsēji, ieskaitot caunas. Lapsas ir ikdienišķa parādība teju visur. Lielie pārnadži arī paretam ieklīst pilsētas ielās. Vēl samērā nesen Rīgas vadība lauzīja galvu, kā pārvietot mežacūkas, kas itin ērti bija iemitinājušas mežos un parkos. Ikšķilē un Jūrmalā rukšu uznācieni vairs nav nekāds retums. Liepājas vēsturiskajā centrā mežacūkas arī ir manītas. Kārtībsargi nakts aizsegā novirzīja rukšus atpakaļ Liepājas ezera niedrājos.
Ik gadu Liepājā tiek novēroti aļņi. Pilsēta ir iespiesta starp jūru un ezeru ar tā plašajiem niedrājiem un dabas aizsardzības teritorijām. Aļņi, meklējot jaunas teritorijas un barošanās vietas, virzās gar jūras piekrasti un, sasniedzot Liepāju, nonāk sprukās – pilsētu šķērso lielais Tirdzniecības kanāls. Ar masīvajām un augstajām granīta krastmalām tas ir nepārvarams šķērslis savvaļas dzīvniekam. Cilvēku mēģinājumi alni izdzīt no pilsētas rada dzīvniekam milzīgu apjukumu un stresu, kas visbiežāk beidzas bēdīgi.
Tikpat visuresošs ir arī bebrs. Spilgtākais piemērs, protams, ir Rīgas pilsētas kanāla bebri, kuru darbošanās apdraud senos kokus kanāla malās. Mēģinājums piebarot tos ar nocirstiem kārkliem ir kļuvis teju par anekdoti. Diemžēl tās ir Medību likumā iekļautā aizlieguma sekas, kas var vainagoties ne tikai ar Rīgas centra apstādījumu postījumiem, bet radīt draudus satiksmei un gājējiem. Kā zināms, bebri ne tikai grauž, bet arī rok. Nereti šo rakumu dēļ iegrūst ceļi, tiek bojāta ūdens novades sistēma un var ciest pilsētas infrastruktūra.
Trakumsērga un kašķis
Visspilgtākais piemērs, kādēļ bija un ir nepieciešams paredzēt izņēmumus Medību likumā un zināmos apstākļos atļaut medības pilsētā, būtu trakumsērgas izplatības kontrole, taču, par laimi un pateicoties Pārtikas un veterinārā dienesta, kā arī mednieku pūlēm, šī slimība mūsu valstī ir izskausta.
Salīdzinājumam – Krievijā trakumsērga ir un ar katru gadu situācija kļūst aizvien baisāka. Saskaņā ar Krievijas Federālās patērētāju tiesību aizsardzības un cilvēku labklājības uzraudzības pārvaldes informāciju ik gadu aptuveni 400 000 cilvēku ziņo par dzīvnieku kodumiem vai saskari ar to siekalām. 250 000 no viņiem nonāk medicīnas iestādēs un iziet speciālu ārstēšanas kursu.
Vēl viena infekcija, kuras izplatība gan vairāk ietekmē pilsētnieku maciņus un veterināro klīniku noslogotību, ir kašķis, ko izplata lapsas un citi mazie plēsēji. Jelgavas Centra veterinārās klīnikas dibinātājs un vadītājs, veterinārārsts Aldis Rimeicāns norāda, ka kašķa gadījumu statistiku šobrīd neviena iestāde nepieprasa un klīnikas datus nevāc, taču saslimšanas gadījumi ir diezgan bieži. “Visbiežāk pie vainas ir lapsas. Es pats esmu novērojis, kā teju pilsētas centrā pie konteineriem, kas atrodas līdzās daudzdzīvokļu mājām, rīta agrumā rosās lapsa. Ja dzīvnieks ir slims, suņi un kaķi, kas nonāks tajā pašā vietā, arī var inficēties. Kad dzīvnieka saimnieks atnāk pie mums, mēs veicam pārrunas, un visbiežāk noskaidrojas, ka netālu no ikdienas pastaigu vietas ir manīta lapsa vai jenotsuns. Arī pilsētā,” stāsta speciālists. Jenotsuņi un lapsas izplata daudz bīstamu slimību, kas ir bīstami ne tikai lolojumdzīvniekiem, bet arī cilvēkam.
Satiksmes negadījumi
Vislielākos draudus pilsētas teritorijā savvaļas dzīvnieki rada uz ceļa. Satiksmes negadījumi, kuros cieš stirnas, lapsas, jenotsuņi, āpši, pat bebri, ir ļoti bieža parādība. Smagākas sekas ir pēc kāda lielā pārnadža notriekšanas, taču tas, par laimi, gadās ievērojami retāk. Tomēr arī sadursme ar pieaugušu stirnu var radīt lielus zaudējumus un draudus veselībai.
Liepājas mednieku kluba vadītājs Raimonds Birziņš norāda, ka Liepājas mežos pēdējo gadu laikā ievērojami palielinājusies staltbriežu un stirnu populācija. Aizvien biežāk dzīvnieki iet bojā uz ceļiem un ielām. “Jau vairākus gadus mūsu klubam ir vienošanās ar Liepājas pašvaldību par medību organizēšanu pilsētas administratīvajā teritorijā. Ņemot vērā iepriekšējo Medību likuma redakciju, mūsu iespējas bija stipri ierobežotas. Dzinējmedības organizēt nedrīkstēja, mežacūkas varēja medīt tikai uz gaidi, bet bebrus ar lamatām. Aļņus, briežus un stirnas medīt nedrīkstēja. Pilsētā ir aptuveni pusotra tūkstoša hektāru meža teritoriju, kur pārsvarā neviens nedzīvo un cilvēki uzturas reti. Ir pat baura vietas pāris kilometru attālumā no dzīvojamā rajona pilsētas ziemeļu daļā. Es uzskatu, ka, ievērojot drošību, dzinējmedības varētu rīkot. Esmu pētījis jauno likumu un ceru, ka tas dos pašvaldībai plašākas rīcības iespējas, kontrolējot bebru, mežacūku un lielo pārnadžu populācijas. Pārslēgsim līgumu ar pašvaldību un lūkosim samazināt postījumu apjomu, ko rada bebri, aļņi un brieži. Stirnu skaits arī ir jāsamazina, citādi avāriju statistika turpinās pieaugt!” uzsver Raimonds Birziņš.
Liepāja ir pašvaldības un mednieku sekmīgas sadarbības piemērs. Šī kūrortpilsēta ir slavena ar savu pludmali un vairāk nekā simt gadus veco Piejūras parku, kur atrodas arī leģendārā estrāde Pūt,vējiņi!. Tur, starp citu, dzīvo vairākas lapsas, kas nekautrējas diedelēt pārtiku kafejnīcās un uzbrukt maziem sunīšiem. Visas kā viena ir kašķainas.
Minētajā parkā atrodas arī Dinamo stadions, kura konstrukcija ietver daļu cara laikos celto piekrastes fortifikāciju un ir apjozta ar kanālu. Tur, protams, bija iemetušies bebri. Pateicoties profesionālam mednieku darbam, bebru apmetnes tika likvidētas un senie, unikālie parka koki pasargāti no iznīcības.
Pēc VMD datiem, kopš pagājušā gada aļņu skaits Latvijā ir samazinājies par 1000, briežu un stirnu skaits pieaudzis attiecīgi par 5000 un 4000.
Postījumi
Pilsētas vide atšķiras no lauku teritorijās esošajiem apstākļiem, taču arī te medījamie dzīvnieki var nodarīt postījumus. Pilsētām piederošajos lielajos meža masīvos aļņi un brieži tāpat kā AS Latvijas valsts meži (LVM) platībās ārpus pilsētām noposta jaunos kokus.
Zemkopības ministrijas (ZM) Meža departamenta Meža resursu un medību nodaļas vecākais referents Jānis Bārs paskaidro, ka pilsētu pašvaldību teritorijās esošie meža resursi, kas nepieder privātīpašniekiem vai juridiskajām personām, ir uzskatāmi par sabiedrisko mantu. Pilsētu vadība ir atbildīga par tās saglabāšanu un uzturēšanu valsts un visvairāk konkrēto pilsētu iedzīvotāju priekšā.
2014. gadā, kad iepriekšējo reizi tika grozīts Medību likums, LVM oficiāli iebilda pret aizliegumu medīt pilsētu teritorijās, jo skaidri saskatīja ar to saistītos nākotnes riskus. “Ļoti ātri pierādījās, ka šīs normas ieviešana bija kļūda, taču toreiz cilvēki sprieda, ka atļaut medīt pilsētas teritorijā ir bīstami un nelietderīgi. LVM pieder samērā lielas meža platības vairāku pilsētu administratīvajās teritorijās un piepilsētās, kur ikdienā tiek fiksēti gan bebru, gan briežu dzimtas dzīvnieku nodarītie postījumi. LVM uzskata, ka medības pilsētu teritoriju meža masīvos ir jāatļauj,” uzsver LVM Meža infrastruktūras un medību daļas vadītājs Guntis Ščepaniks.
LVM pārstāvis norāda, ka pašvaldībām būtu jāapzinās sava atbildība par šo postījumu novēršanu un jāpieiet šim jautājumam konstruktīvi. “Diemžēl īpaši operatīvu rīcību mēs diez vai sagaidīsim, katrā ziņā, kamēr vietējie iedzīvotāji vai zemju īpašnieki nesāks celt pretenzijas un sūdzēties par postījumiem, kas ir nodarīti viņu augļu dārziem un īpašumam kopumā, pašvaldības varētu nelikties ne zinis par šī jautājuma sakārtošanu.”
Guntis Ščepaniks stāsta, ka LVM iznomā meža platības mednieku kolektīviem pilsētu teritorijās, iepriekš izvērtējot iespējamos riskus un interešu sadursmes: “Piemēram, Daugavpils apkaimē meža platībām ir liela rekreatīva nozīme un tās mednieku kolektīviem neiznomājam. Cilvēki sporto, dodas pastaigās un vēro dabu. Ja tādas vietas būtu iznomātas medību saimniecību veidošanai, tad noteikti veidotos interešu konflikti, viedokļu sadursmes, kurās visām pusēm pieņemamu kompromisu visdrīzāk neizdotos panākt.”
Citās Eiropas valstīs medības pilsētās ir atļautas, ievērojot sabiedrības drošības prasības un tās korelāciju ar lietderīguma koeficientu. Piemēram, Lietuvas pilsēta Taurage šogad piedzīvoja mežacūku iebrukumu.
“Covid-19 ierobežojumu dēļ mežacūku populācija palielinājusies, un mēs vairs netiekam galā. Mežacūkas uzrok pilsētas parkus, pļavas, privātos īpašumus, meklē pārtiku atkritumos, un mēs vairs netiekam ar situāciju galā. Izmēģinājām skaņas signālus, repelentus, bet nekas nelīdzēja. Atlika paļauties uz medniekiem,” intervijā Lietuvas Televīzijai sacīja Taurages mērs Dovīds Kaminsks. Tauragē tika noorganizētas diskrētas dzinējmedības, kurās tika nomedītas vairākas mežacūkas, bet pārējās aizbēga. Pagaidām par jauniem postījumiem ziņojumu Lietuvas masu medijos nav.
Skotijā tā ir ierasta lieta. Pilsētu pašvaldības izstrādā medību plānus konkrētām teritorijām, paredzot tādus vai citādus ierobežojumus: šaušanas sektorus, virzienus, ieroču veidus, klusinātāju, munīcijas vai rīku izmantošanu un citus nosacījumus, kas ļauj kontrolēt pilsētu administratīvajās teritorijās mītošo savvaļas dzīvnieku skaitu, novērst postījumus un mazināt draudus sabiedrības drošībai un veselībai.
Bebri pilsētu mežos rada nozīmīgus zaudējumus. Lai arī pašvaldības nenodarbojas ar mežsaimniecību vai kokmateriālu izgatavošanu, tomēr ir jāatceras, ka publisko tiesību objekts, kas ir valsts īpašuma apsaimniekotājs, ir atbildīgs visas sabiedrības priekšā.
Tas nozīmē, ka par zaudējumiem, ko rada dzīvnieki pilsētu administratīvajās teritorijās esošajos mežos, ir atbildīgas pašvaldības. Tas labi sasaucas ar Medību likuma 29. pantu, kurā ir teikts, ka zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs ir atbildīgs par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem un zaudējumiem savā īpašumā (valdījumā) esošajā zemē, ja medību tiesības nav nodotas citam medību tiesību lietotājam.
Visās pilsētās ir gan meliorācijas grāvji, meža masīvos ir mitrāji, purviņi, kanāli un dīķi. Jebkurā no šīm vietām bebrs var iemitināties. Ja vieta nav sevišķi ērta viņa ikdienas darbiem, bebrs to pielāgos savām vajadzībām, applūdinot mežus un sekmējot to degradāciju.
“Bebrs lieliski regulē ūdens līdzsvaru un spēj mainīt ainavu. Tomēr, kā mēs visi zinām, medību saimniecība stāv uz trim vaļiem. Tās ir saimnieciskās, sociālās un vides intereses, un tās ir jāievēro visas vienlīdz. Te var minēt, ka ir vietas, kur bebrs var dzīvot un netraucēs nevienai no šīm interešu kopām, un ir vietas, kur bebram nav jābūt,” norāda Jānis Bārs.
Medībām pilsētā būs jāizstrādā pašvaldības saistošie noteikumi
Lai gan likumā ir veikti grozījumi, tomēr par nosacījumiem un kritērijiem tiks lemts Ministru kabineta noteikumos, kas vēl jāgroza.
“Attiecībā uz pilsētu teritorijās paredzētajām izmaiņām šobrīd neviens pretenzijas neceļ, jo jaunā Medību likuma redakcija ir saskaņota ar Latvijas Pašvaldību savienību un izdiskutēta Saeimas komisijas sēdēs. Sākotnējā vīzija bija ļoti vienkārša, taču dažādi piesardzības apsvērumi ņēma virsroku un radās detalizētāki nosacījumi. Jaunais regulējums paredz izdot pašvaldību saistošos noteikumus, kuros līdz ar to ir jānosaka konkrētas lietas. Pirmkārt, pašvaldībām būs jānosaka zonas, kurās būs atļauts medīt, piemēram, meža teritorijas, atklātās platības, kur kaut kad nākotnē plānota industriālā zona, bet pagaidām ir iespējams un objektīvi nepieciešams organizēt medības,” saka Jānis Bārs.
ZM pārstāvis paskaidro, ka šajā jautājumā pašvaldībām būs visas iespējas noteikt konkrētus medību veidus un paņēmienus, laika ierobežojumus, ieroču un rīku izmantošanas nosacījumus visai administratīvajai teritorijai vai katrai zonai atsevišķi utt. Dažās valstīs pilsētās ir atļauts medīt tikai ar trokšņa slāpētājiem, kas ievērojami samazina stresu gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Ja tas objektīvi nepieciešams, pašvaldības savos saistošajos noteikumos varēs noteikt papildu prasības, kas, protams, nebūs pretrunā ar esošo medību jomas regulējumu.
“Loks būtu piemērots medībām pilsētas teritorijā, taču pašvaldības nevarēs definēt to kā medību rīku, jo tas būtu pretrunā ar Medību likuma 24. pantu. Tiesa gan, ja pašvaldības savos saistošajos noteikumos par medībām pilsētu administratīvajā teritorijā noteiks stingrākus ierobežojumus, nekā paredz medību jomu reglamentējošie normatīvie akti, tad pilsētu domēm nāksies pamatot, kāpēc tieši tādi ierobežojumi konkrētajā vietā tiek noteikti.
Es ieteiktu pašvaldībām jau tagad sākt apdomāt un gatavot šos saistošos noteikumus un to saturu, lai, likumam stājoties spēkā un sākoties jaunajai medību sezonai, nebūtu steigā kaut kas jālemj,” aicina ZM Meža departamenta Meža resursu un medību nodaļas vecākais referents Jānis Bārs.
Visu rakstu lasi žurnāla Medības decembra numurā!
Minimālās platības, medības pilsētā un bezsvina munīcijas efektivitāte. “Šauj garām!” #101 epizode
Medības + pielikumi!
