Gaujas Nacionālā parka teritorijā gleznainā Ķiržu ezera krastā ir atpūtas bāze Priedes, kur dzīvo un strādā Uldis Macats. Turpat apkārtnē saimnieko arī medību klubs “Priedes”, kurā Uldis ir biedrs. Viņš gan piebilst, ka ar dižu aktivitāti lepoties nevar, jo esot mednieks, nevis šāvējs.
Tiem, kuri Uldi iepazinuši kā dzīvnieku trofeju apstrādātāju un noformētāju, jāpriecājas par jau izveidotajām. Patlaban meistars jaunus darbus vairumā nepieņem, bet tiem, ko gatavo, paliktņus veido pats, izpaužoties ar savu koktēlnieka prasmi. Vēl Uldim ir vaļasprieki – viņš kolekcionē DVD diskus ar dokumentālām dabas filmām, fotografē, vāc medību statistiku un uztur internetā mājaslapu Pārgaujas briedis. Uldim ir talants arī rakstīt, tādēļ, kas zina, varbūt kādreiz lasīsim aizraujošus memuārus no medību dzīves ainiņām.
Ja nerēķinām no laika, kad saņēmāt mednieka apliecību, tad var teikt, ka mednieks esat kopš astoņu gadu vecuma?
Tā sanāk gan. 1991. gadā nokārtoju eksāmenus, bet tēvam uz medībām līdzi braucu kopš astoņu gadu vecuma. Aiz muguras vajadzēja klusi soļot. Pēc pāris gadiem, kad kaut cik mežu biju iepazinis, atļāva iet dzinējos. Tētis bija galdnieks kokgriezējs, taču spēlēja arī ballīšu orķestrī. Tas, protams, nozīmēja biežu prombūtni no mājas, bet naudu vajadzēja. Pēc iestāšanās medniekos reiz atzinis, ka gandrīz vai nožēlo orķestrī pavadīto laiku, jo medības ļoti patikušas. Jāatzīst gan, ka ne mans vectēvs, ne tēvs, nedz brālis un tāpat es pats neesam bijuši ļoti azartiskie. Smejos – tādi štātes mednieki, vairāk dzīvnieku, dabas vērotāji un sargātāji.
Tādēļ esat arī Gaujas Nacionālā parka (GNP) darbinieks?
Sākumā biju Cēsu MRS mežsargs, tad bija reforma un visas platības pārņēma GNP, tad atkal bija reforma, un patlaban mans pašreizējais amats ir pārvaldīt Straupes pagastā atpūtas vietas Priedes ēkas – faktiski to pašu vietu, kur esmu mūža lielu daļu nodzīvojis un bijis atbildīgs par uzturēšanu un sakopšanu. Reformu rezultātā jau mainījušies vien dokumentu nosaukumi – dabā viss palicis tāpat. Jā, un savu medību klubu arī nosaucām Priedes. Teritorija plaša.
Ko nozīmē medības GNP? Man daži mednieki teikuši, ka neskartos mežos, kritalās, biezokņos esot smagi iet dzinējos.
Agrāk te pat nedrīkstēja medīt. Es savam medību skolotājam, deviņdesmitajos gados arī GNP darbiniekam Jānim Rupmejam prasīju, vai varu dabūt staltbrieža licenci. Nē, nevarot, kaut gan parks taču bija viena no pirmajām vietām, kur GNP direktors Gunārs Skriba ieveda briežus un sākās populācijas veidošana. Mums, medniekiem, pašiem tolaik iedalīja platības Vecpiebalgas pusē. Tagad parkā pēc pēdējās reformas var darīt visu: kailcirtes, sanitārās cirtes, tīrīšanas, medības. Necenšos īpaši piedomāt, cik tas pareizi vai aplami, tas ir cits stāsts, un ne es izlēmējs, kādam jābūt parkam.
Arī es atceros, pirms kādiem pieciem gadiem, uz Priedēm braucot, ceļam abās pusēs slējās mūžamežs. 2019. gada aprīlī par tāda esamību liecināja vareni celmi un šķeldošanai sakrautas zaru grēdas…
Tāda ir dzīves īstenība. Tāds ir laikmeta godaprāts.
Kāds ir mednieku godaprāts? Te taču platības ir arī citiem kolektīviem?
Arī tās platības apsaimnieko dažādi. Man pēdējā laikā nepatīk un reizēm pat kaitina, ka medniekiem tiek dota pārāk liela vaļa. Tad nav tālu līdz ambīcijām, un nereti jaunie, pāris gadus pamedījuši, sāk uzstāties pavisam aplami. Spilgtākais – apgalvo, ka neesot nekādu problēmu noteikt vecumu skrejošam staltbriedim. Skrejošam?! Reiz Gunārs Skriba atzinās, ka pat viņš ar savu lielo pieredzi to neuzdrošinoties. Es tādēļ reiz pārbaudīju praksē, kā Latvijas mednieki prot noteikt vecumu trofejai. Ieliku internetā foto, neinformējot, ka briedim deviņi gadi un ragiem bronzas medaļa. Plaša diskusija izvērtās, taču tikai vienos vārtos – briedis ļoti jauns un trofeja bezvērtīga. Un tad es sapratu visbriesmīgāko: tādi gudrīši iet medībās, tādiem nav ne vismazākā priekšstata, uz ko šauj, un reāli viņi domāt sāk vien pēc tam, kad dzīvnieks jau nomedīts. Ja vispār sāk domāt.
Bet vai tad Jāņa Baumaņa (LMS) lekcijas neapmeklē, vai tad klubos nepārrunā?
Notiek jau tas viss, bet nav, šķiet, daudziem divu galveno mednieka īpašību – pacietības un savaldības. Kā dzīvnieku ierauga, bliež virsū. Es savā taksidermista praksē šādas karstgalvības dēļ esmu daudz ko pieredzējis. Zinu mednieku, kam brieža ragu trofejai ir sudraba medaļa, un, loģiski, viņš grib arī zeltu. Reiz vienā vakarā viņš nomedī divus briežus un pasaka, ka gaidījis zeltu, bet patrāpījušies šie sūdi. Es atvainojos par tāda vārda lietošanu žurnālā, bet man, sarunu atceroties, vēl tagad dusmas. Nu, kāpēc tad šāvi, ja tev ir tik nievājošs priekšstats par staltbriedi. Protams, gribējās apliecināt, ka trāpi, gribējās savu varu parādīt, jo gaļu jau nevajadzēja…
Tāpat zinu vienu šāvēju, jā, šāvēju, jo par mednieku man mute neveras viņu dēvēt, kam ir azarts uz stirnāžiem. Viņš pat nezina, kādu skaitu sezonā nomedī.
Man savulaik, kad vēl mācījos būt mednieks, pieredzes bagāti vīri teica, ka ir mednieki un ir šāvēji. Šāvēji, ja nav dabūjuši nospiest gaili, kļūst kā negaisa mākoņi, vaino visus pēc kārtas. Viņi atšķirībā no medniekiem nav dzirdējuši nevienu putnu dziedam, neatceras, vai spīdējusi saule jeb smidzinājis lietus.
Es tādu attieksmi nesaprotu un negribu saprast. Esot dabā, medībās, cilvēka vienīgā priekšrocība ir ierocis, un arī tikai kā piedeva medību procesa atvieglošanai.
Protams, veiksmīgas medības ir gandarījums, nav ko slēpt, bet uz nomedīšanu vien koncentrēties nav labi. Reiz tornī nosēdināju vienu viesmednieku. Viņš neizšāva, jo bija sajūsminājies, ka pa labi iznākušas 25 mežacūkas, pa kreisi – 57 staltbrieži.
Bet medniekam taču ir vajadzīgs azartiskums. Uz gaides medībām jau neiet tornītī pagulšņāt.
Ja jūs zinātu, kā daži uz tornīti ierodas! Atbrauc ar mašīnu, sanes augšā spilvenus, segas, ieroci, mugursomu, termosu, binokli, tālummēru, plastmasas pudeli dabiskajām vajadzībām, vēl ar kaut ko piepildītus maisiņus. Gaides medībām jau pietiek ar pāris stundām uz dēlīša nosēdēt, ērtības var izbaudīt mājās. Vispār es neatbalstu tornīšus ar logiem. Mednieks var koncentrēties tikai vienā virzienā, bet dzirdēt viņam vajag arī to, kas notiek aizmugurē. Un neesmu es nekāds īgņa. Man jau patīk tie degsmīgie mednieki, man patīk mūsu Priežu vadītājs Edijs Hščano-vičs – jauns, bet no viņa medību prasmes var pamācīties jebkurš. Tāpat, manuprāt, viss ir vajadzīgs ar mēru. Par dzeršanu arī saka, ka katram tur, augšā, ir atvēlēta noteikta izmēra muciņa. Kad tā tukša – pietiek. Medībās katram nolemtais tāpat piepildīsies pat tad, ja aiziesi uz mežu vien dažreiz. Šaubos, vai ģimene ir laimīga, ja mednieks 95 procentus no sava laika pavada mežā.
Jums pašam ir piepildījies?
Uzskatu, ka tas, kas bijis man atvēlēts, ir nomedīts.
Varat lepoties ar precīziem trāpījumiem?
Te neiederas vārds lepoties. Ja esi mednieks un tev ir mērķis dzīvnieku nomedīt, tad nevar būt pat doma netrāpīt precīzi. Var jau teikt, ka ugunsieroču šodienas kosmosa tehnoloģijas procesu atvieglo, tomēr nekāds gods nav dzīvnieku nolikt ar pieciem šāvieniem. No tāda der vien ragi, gaļa jau nav lietojama. Es neteiktu, ka esmu grandiozs šāvējs, bet dzīvnieki krīt labi. Iespējams, tas ir rūdījums no medniecības sākuma gadiem, kad mans pirmais vītņstobra ierocis bija atliecamā vienstobrene. Tā viena patrona disciplinēja. Sēžot tornī, izšāvu vien tad, kad biju pilnīgi pārliecināts – trāpīšu nāvējoši.
Mežus arī pazīstat?
Izcili. Uzskatu, ka tie ir jāpazīst ikvienam medniekam. Tad nevajadzēs pēc medībām interesēties, kādā teritorijā tās notikušas.Mežu pazīšana ir pamats man pašam ļoti tīkamām medībām – ar pieiešanu pa pēdām ziemā. Tas ir ļoti interesanti un aizraujoši, un medības var ilgt visu dienu, stundas piecas vai tikai minūtes desmit. Arī ja pašam apnīk, var iet mājās, nav jau obligāti kaut kas jānomedī. Man visvairāk patīk lasīt mežacūku promenādes: tur soļojis kuilis vienpatnis, tur māte ar dažāda izmēra sivēnu bariņu, tur pēdas pēkšņi apraujas un saproti, ka nelielajā eglīšu biezoknī atpūšas šņukurs pie šņukura. Pilnīgi brīnums, kā tie rukši tik cieši saguļas cits pie cita. Skaisti ir šādi brīži mežā.Izstāstīšu savu pieredzi ar mežakuili un skudrupūzni. Zinu, kur gadu no gada pa ziemu mežacūkas to pūzni izguļ, savukārt skudras cītīgi atjauno. Reiz otrajos Ziemassvētkos, galvu izvēdinot, izlēmu līdz skudru mājai aizstaigāt, paskatīties, vai viss vēl savā vietā. Plinti paņēmu, taču stingra nodoma kaut ko nomedīt nebija. Eju, tāds slapjš sniegs bira, ieraugu vienlaicīgi pūzni un pāri tam uz mani lūr divas spožas ačeles. Ruksis. Ātri piemetu ieroci plecam, izšāvu un – ārprāts! – pēkšņi atdzīvojās viss mežs. Izrādās, turpat eglītēs bijis vesels bars mežacūku. Aizdrāzās, kājas dimdinot. Tas ziņkārīgais gan palika man. Arī šī situācija lieku reizi pierādīja, cik viegli, ja esi kluss un uzmanīgs, mežā var pieiet jebkuram dzīvniekam.
Kāds bija nolūks izveidot mājaslapu Pārgaujas briedis internetā?
Kopā ar Mārkulīču īpašnieku Vilni Jaunzemu un mežsargu Jāni Rengu izlēmām šādu mājaslapu izveidot, un, tā kā man patīk un ir laiks darboties ar datoru, fotogrāfijas krājas. Mērķis – apzināt, salīdzināt un izvērtēt staltbriežu buļļu populāciju Pārgaujas novadā. Šoruden būs trešā medību sezona, kad aicināsim medniekus sūtīt fotogrāfijas ar nomedītajiem īpatņiem un aprakstu, kā viss noticis. Pirmais secinājums: kādreizējā GNP teritorijā staltbriežu koncentrācija ir pietiekama un daudzas trofejas medaļu vērtas.
Patīkami, ka mednieki ļoti piedomā, kādā rakursā fotografēt, lai patiešām izceltu dzīvnieka skaistumu un vērtību. Ja paši ievērosim ētikas normas, mazāk būs arī medību pretinieku. Kādreiz iedomājos, vai šie liekulīgie bļāvēji, kuri tik ļoti no medniekiem grib aizsargāt dzīvniekus, paši ir mežā kādu siena klēpi ieveduši, kādu graudu vai kartupeļu maisu izbēruši. Vai ir palīdzējuši savākt smirdošās, no Āfrikas cūku mēra mirušās mežacūkas… Zinu vienu tādu medību pretinieku, kurš savā īpašumā aizliedza iet medību kolektīvam. Pēc kāda laika saimnieks atskrien un vaimanā, ko lai dara, mežacūkas tīrumus uzrok. Atbildēju, lai paņem lāpstu un iet cūkām palīgā…
Mežakuilis krīt upeņu laukā, jenotsuns sagrauž mašīnas vadus, stirnas mielojas ar kapu vainagiem. Jums bagāts mednieku stāstu krājums.
Es jau teicu, ka medības bez stāsta ir nulles vērtas. Vienīgi par tām stirnām gan patiesība bez medību klātbūtnes. Ziemā Cēsīs, līdzko kapos sāk spēlēt sēru mūziku, dzīvnieki saprot, ka tiks pie svaiga ēdamā – vainagu lapiņām un puķēm. Līdzīgi notiekot arī citu pilsētu kapos, kas meža tuvumā.Bet stāstiem ir vērtība. Tas pats mans upeņu lauka mežakuilis. Sagaidīju, nomedīju, eju klāt – tanks ne dzīvnieks, ar garantiju kilogrami divsimt. Zvanu jēgerim, lai ņem vīrus un brauc palīgā. Viņš netic, tādu kuiļu mūsu mežos neesot. Kad ar lielām pūlēm dabūjām mašīnā un aizvedām uz dīrātavu, daudzi kolēģi vispirms palika vaļā mutēm un tikai pēc brīža ķērās pie nažiem. Diemžēl ilkņi gan bija ne šādi, ne tādi.
Ir jau tādi hrestomātiskie stāsti arī. Tas vēl bija laikā, kad eksistēja automašīna Moskvič. Nomedītais jenotsuns ielikts bagāžniekā, braucam mājās, un pēkšņi nodziest visas gaismas, bet aizmugurē tādi kā klaudzieni. Izkāpjam, atveram bagāžnieku, jenotsuns aizjoņo kā zibens. Taču pirms tam visus vadus sagrauzis.
Ir dažādas atmiņas par notikumiem medībās, bet, atceroties laiku, kad vēl kopā ar tēvu braucām medībās uz Vecpiebalgu, šķiet, bija jaukāk. Varbūt tas attālums noteica, ka ir gan medības, gan atpūta, gan sarunas. Tagad kolektīvs vienā sestdienā saskrien kopā, līdz pagurumam dzen mastu pēc masta, tad dīrā, sadala gaļu un aši pa mājām. Protams, šodienas dzīves ritms ir steiga, steiga, steiga, nav laika aprunāties, nav laika izstāstīt, ko redzēji, ko šāvi. Nu, jā. Atklāsi, ka redzēji zelta bulli, kāds cits aizies un nomedīs…
Savulaik presē rakstīja, ka GNP notiek malumedības. Esat kaut ko bīstamu pieredzējis?
Ja notikušas malumedības, tad vienmēr jābūt uzmanīgiem, jo nezini, ar kādiem cilvēkiem saskarsies. Par to, cik situācija bijusi bīstama, gan dažkārt uzzina vien vēlāk. Atceros, astoņdesmitajos gados parka darbinieki un Cēsu milicija saņēma informāciju, ka dzirdēts šāviens. Braucam uz to vietu, pa gabalu ieraugām padomju armijas bobiku, kam vaļā durvis, un viens tur kaut ko ķimerējas. Netālu nomedīts alnis. Klusi pieejot no vairākām pusēm, aizturēja zaldātu. Viņš ieroci nepaguva paķert. Pēc tam uzzinājām, ka zaldāts ir Pleskavas apgabalā noslepkavojis savus dienesta biedrus un bēdzis. Faktiski arī te, Latvijā, viņš bija gatavs šaut uz cilvēkiem. Mums palaimējās…
Parunāsim, lūdzu, tomēr par trofeju apstrādi arī. Pieredze jums liela.
Skaistuma izjūta, precizitāte un cieņa pret dzīvniekiem nākusi mantojumā no tēva, kura vairs nav šajā saulē. Viņš pēc profesijas bija koktēlnieks, daiļamata meistars un dzīvniekus vai medību norisi arī zīmēja vai attēloja kokgrebumos. Es neuzskatu sevi par trofeju izgatavošanas korifeju, taču šo to zinu. Kopumā tūkstoši četri vai pat vairāk ragu, galvaskausu un ilkņu apstrādāti, uz dēlīšiem salikti un kļuvuši par savu kādreizējo nēsātāju mūžīgās dzīvošanas lieciniekiem. Nav trūcis arī kuriozu. Esmu medniekiem iemācījis, ka par trofeju jārūpējas gandrīz jau tad, kamēr tā vēl dzīva jož pa mežu. Ideāli, ja dzīvnieks nomedīts un man piezvana un pajautā, kā pareizi nogriezt galvu. Jaunie mednieki, sēžot uz gaidi, reizēm pat nofotografē briedi un atsūta man uz mobilo telefonu bildi, lai pasaku, ir vai nav vērts medīt. Cik zinu, tik pasaku.
Melnais humors ir tad, kad man atved galvu trofejas izgatavošanai un pajautā, vai šito vajadzēja medīt. Man atliek vien noplātīt rokas, jo tāpat augšā to briedi vairs nestutēs, kas padarīts, padarīts. Bebra galvaskausu esmu lipinājis kopā no atsevišķiem gabaliņiem kā mozaīku. Kādēļ? Tādēļ, ka mednieks nav pacieties, līdz dzīvnieks izlien no alas visā augumā, bet bliezis pa galvu, līdzko parādījies bebra purns. Kad nu izvelk beigto bebru dienas gaismā, sākas vaimanas, jo tēvainis tāds, ka galva uz sudraba medaļu, ja ne zelta. Es nesaprotu, kur jāsteidzas, nu var taču drusku pagaidīt. Tāpat gribētu atgādināt medniekiem, ja ir dzīvnieks jāpiešauj, nevajag to darīt tieši pierē. Ir vairākas citas iespējas, lai nesacūkotu trofeju.
Kas jums ir medības?
Veselīga un interesanta laika pavadīšana. Un stāsts. Stāsts par jebkurām medībām. Vienalga, ir vai nav trofeja. Savukārt citiem medniekiem es novēlu vēsu prātu, skaidru aci un šaut garām.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
