Andis un Viktors Žeikari. Tēvs un dēls. Jelgavas novada iedzīvotāji. Viņus abus vieno ne tikai tēva un dēla mīlestība, bet arī medības. Abiem ir svarīga apziņa, ka viens no svarīgākajiem ikviena mednieka uzdevumiem ir rūpēties par dabu, par savu zemi, būt nomodā par savu valsti un būt gatavam nepieciešamības gadījumā to aizstāvēt.
Kāpēc esat mednieki?
Andis Žeikars: Es jau biju beidzis studijas un sācis strādāt. Dzīvojam pilsētas dzīvoklī. Mans draugs, kaislīgs makšķernieks un mednieks, uzaicināja mani uz medībām. Tā to ziemu arī kārtīgi nostaigāju dzinējos. Pēc tam vasarā piedalījos talkās. Vīri vaicāja, vai es nevēlos kļūt par mednieku. Bija 2000. gadu sākums. Nokārtoju eksāmenu un kļuvu par mednieku. Mans pirmais medību klubs bija LLU studentu kolektīvs. Tur sākās manas medību gaitas un par to liktenim esmu pateicīgs, jo tur ciena mednieku un medību tradīcijas. Es tur ļoti daudz iemācījos! Gan medījuma pirmapstrādi, gan tornīšu būvi, gan medību procesa organizēšanu. Guvis šo pieredzi, vēlāk kļuvu arī par medību vadītāju. Par to jāpateicas vecajiem vīriem, kuri jaunos nostādīja uz pareizajām sliedēm. Tāpēc ir svarīgi, lai kolektīvā būtu dažādu paaudžu mednieki.
Viktors Žeikars: Tētis mani pirmo reizi paņēma līdzi uz mežu, kad man bija kādi astoņi gadi.
Andis: Man vecie mednieki teica, ka bērnus nevajag ļoti agri ņemt līdzi uz medībām un par daudz nostrādināt! Tā varot tikai radīt alerģiju pret medībām!
Viktors: Atceros, kā ziemā gāju līdzi medībās. Bija auksti un sala kājas, taču tas bija piedzīvojums! Bija posms, kad par medībām vispār neinteresējos. Svarīgāki šķita cīņas mākslas treniņi, dejošana. Un tad sākās kovida laiks. Kādu dienu tētis uzaicināja aizbraukt uz mežu. Es tik sen nebiju bijis mežā! Jā, es zināju, ka tētis ir mednieks, taču nespēju iedomāties, ka tur būtu vieta arī man. Aizbraucām uz Dobeli, Anneniekiem. Es apsēdos medību tornītī un pēkšņi atskārtu, ka tas ir man!
Andis: Mans kursabiedrs, kas mani ievadīja medībās, pāragri nomira. Palika medību ieroči, IŽ 12 bise un karabīne. Tos no viņa vecākiem atpirku. Bise bija daudz pieredzējusi. Ieroču meistars ieroci sakopa. Vaicāju dēlam, vai viņam patīk šis ierocis. Teicu, ja tu kļūsi par mednieku, tas varētu būt tavs pirmais medību ierocis! Sākām braukt uz šautuvi. Loģiski, ka, tiklīdz viņš kļuva par mednieku, pirmais darbs bija pārreģistrēt medību ieroci.
Kā tas ir, doties uz medībām kopā – tēvam un dēlam?
Andis: Ir bijušas dažādas izjūtas – mežonīgs prieks par viņa pirmo medījumu un liels uztraukums par viņa gaitām un piedzīvojumiem.
Viktors: Te būtu jāsāk ar to, kā es sāku savas mednieka gaitas. Vēl nebiju kārtojis eksāmenu, kad, atgriežoties no meža, tētis man vairākas reizes vaicāja, vai tiešām es pats vēlos kļūt par mednieku. Bet es patiešām vēlējos! Es vēlējos iemācīties pacietību un iemācījos. Pirmās reizes sēdējām kopā. Manā sešpadsmitajā dzimšanas dienā viņš man uzdāvināja mednieku skolas Taurs tālmācības kursu. Pēc kovida ierobežojumu atcelšanas 2020. gada vasarā bija problēmas atrast eksāmena vietu un no Jelgavas braucām uz Cesvaini. Nu abi varam medīt kopā kā pilntiesīgi mednieki.
Zaķu medībās
Foto no Anda un Viktora Žeikaru arhīva
Vai atceraties savus pirmos medījumus?
Andis: Spilgti atceros brīdi, kad biju netālu, kad mednieks guva medījumu. Toreiz pats vēl nebiju mednieks un sēdēju kā vērotājs blakus tornītī. Vēroju viņa darbības. Toreiz bija iznācis kuilītis un visu varēju labi redzēt. Dzīvnieks bija šāvienam ļoti neērtā pozā. Arī medniekam nācās izdarīt šāvienu no kreisā pleca. Mednieks bija pieredzējis, un viss beidzās veiksmīgi. Man pašam pirmais medījums nav palicis atmiņā. Tas, visticamāk, bija buciņš vai mežacūka. Dēla pirmos medījumus gan atceros!
Viktors: Bebrs! Aizbraucām uz medībām. Mūsu medību platībās ir ļoti kompakts, neliels purviņš. Bija mazliet uzsalis un uzsnidzis. Es paliku purviņā, bet tētis devās tālāk aiz uzkalniņa. Bebrs peldēja un ik pa brīdim uzlauza ledu, lai paskatītos, kas ir apkārt. Tā pamazām dzīvnieks tuvojās. Iespējams, viņš gribēja noskaidrot, kas tas par tumšo pleķi parādījies viņa saimniecībā. No savas salas viņš starp ciņiem atpeldēja tieši pie manis. Kustību zem ledus biju pamanījis un jau notēmēju uz vietu, kur viņš gatavojās lauzt ledu, lai iznirtu. Ledus lūza, un es izdarīju šāvienu. Galvaskausā bija pāris renkuļu. Nu trofeja stāv manā istabā.
Abi esat zemessargi. Kā mednieks var palīdzēt justies droši savai ģimenei, savai valstij?
Andis: Es vispirms biju mednieks un tad kļuvu zemessargs. Es jau mācēju apieties kā ar gludstobra, tā arī vītņstobra ieroci. Es Zemessardzē iestājos 2014. gadā. Tieši tad, kad Krievija uzsāka pirmo intervenci Ukrainā. Es sapratu, ka māku rīkoties ar ieroci, taču nepieciešams apgūt arī militārās zināšanas. Tajā gadā arī ļoti daudzi mani draugi iestājās Zemessardzē.
Es domāju, ka tā taktika, ko lieto Ukrainas armija un teritoriālās aizsardzības vienības, ir ļoti efektīva. Arī mēs apgūstam šādu taktiku. Ņemot vērā mūsu skaitlisko sastāvu, mēs nevaram nostāties vienā frontē un cīnīties. Bet veikt asus uzbrukumus, būt mobiliem ir liela priekšrocība.
Un tieši mednieki ir tie, kas ļoti labi pārzina apkārtni, pārzina mežus. Medniekiem ir piemērota tehnika – apvidus automašīnas un kvadricikli. Tieši apvidus mašīnas un kvadriciklus mūsu cilvēki ziedo, lai palīdzētu ukraiņu tautai cīnīties pret agresoru. Divu cilvēku apkalpe ar šādu tehniku veido mobilu granātmetēju vienību. Nokļūst vajadzīgajā vietā, veic vairākus šāvienus un strauji maina pozīciju. Tas ir ļoti efektīvs cīņas veids.
Kas ir mednieks un mednieku kolektīvi? Tās ir organizētas un disciplinētas vienības ar savām bāzes vietām laukos un mežos, kuras ar prātīgu valsts politiku var izmantot kā rezervi apdraudējuma gadījumā. Mums ir profesionālais dienests, zemessargi, mednieki var būt laba rezerve. Neizmantot šādu resursu būtu grēks.
Šajā brīdī, kad Ukrainā notiek karadarbība, katrs cilvēks, kurš nav ilgi jāapmāca, ir zelta vērts. Un tieši tāpēc man rodas jautājums – kāpēc medniekus cenšas ierobežot un diskreditēt? Un to veic dabas un dzīvnieku pseidoaizsardzības organizācijas līdz pat augstām valsts iestādēm – kā Valsts kontrole. Šobrīd kompetentajām iestādēm būtu jāsāk izvētīt, kas tie ir par cilvēkiem, kas mēģina noniecināt medniecību, dara visu, lai pēc iespējas mazāk cilvēku izvēlētos kļūt par medniekiem, iemācītos apieties ar ieročiem. Šo aktīvistu idejas bieži ir absurdas un tālu no dabas, kā arī balstītas uz emocijām, tādējādi mazinot valsts aizsardzības spējas visplašākajā nozīmē un kaitējot Latvijas drošībai!
Jau šobrīd liela daļa mednieku ir zemessargi. Ir arī mednieki, kuri nevēlas stāties Zemessardzē, taču labprāt apgūtu militāro taktiku. Ja iestāsies stunda X, tie, kuriem jau ir prasmes, pirmie darīs to, kas jādara, tiem, kuriem prasmju nav, būs vajadzīgs zināms laiks, lai šis prasmes apgūtu.
Valstij būtu pat mednieki jāatbalsta, nevis jāpieļauj mednieku nomelnošana. Jau šobrīd, valstij neiztērējot ne centa, ir cilvēki, kuri ir gatavi nepieciešamības brīdī dažās minūtēs saģērbties, paņemt ieroci, ilgi glabājamu pārtiku un iet aizstāvēt savu valsti.
Viktors: Mednieks, nokļūstot Zemessardzē, jau sākotnēji prot apieties ar ieročiem, labāk šauj, māk izdzīvot dabā ekstremālos apstākļos, izmantot apstākļus savā labā. Mednieks ir iemācījies izturību un pacietību. Mednieks nekrīt panikā, ja ir slapjas kājas, uzbrūk kukaiņi. Mednieks zina, kā sevi pasargāt, un māk saglabāt spēju darboties kā individuāli, tā komandā. Māk pārvarēt grūtības. Un ne vienmēr tas ir patīkami. Atceros, kad kopā ar tēti ziemā bijām medībās, bija mīnus 20 grādu un bija jāmāk savākties un neņaudēt. Ir jāmāk sagaidīt īsto brīdi. Tāpat ir jāmāk visu dienu staigāt slapjam, samirkušam, taču ir jākustas, lai būtu silti, un nedrīkst sevi žēlot, jo tad saslimšana ir garantēta. Vakarā uzvelc sausas drēbes, iedzer karstu tēju un pat iesnu nebūs! Jārūda ne tikai miesa, bet arī gars!
Man kāds instruktors teica, ka mednieks ir vienīgais cilvēks, neskaitot reāla konflikta zonās bijušus karavīrus, kas zina, ko nozīmē raidīt šāvienu uz dzīvu mērķi. Tā ir apzināšanās, ka pieņemto lēmumu un izdarīto vairs nebūs iespējams atgriezt… Ir jāmāk sevi savaldīt, savaldīt emocijas. Vēsu prātu novērtēt notiekošo.
Un mednieks var palīdzēt ne tikai valsts aizsardzībā…
Andis: Protams! Sadarbojoties ar īstām dabas aizsardzības organizācijām un zinātniekiem mednieks palīdz iegūt nepieciešamos datus un būt efektīvs rīks, kas spēj kontrolēt dzīvnieku populācijas. Tāpat, nodarbojoties ar medībām, mednieks sniedz būtisku pienesumu ekonomikai. Ieguvēji ir rūpniecības un pārtikas preču ražotāji lauksaimnieki, mēs maksājam nodokļus un nodevas un tajā pašā laikā mēs kā mednieki par savu naudu sargājam tīrumus un mežus no postījumiem, regulējam dzīvnieku skaitu, lai tie pēc iespējas mazāk apdraudētu autobraucējus, neizplatītos bīstamas infekcijas slimības. Faktiski mednieki jau šobrīd, to neafišējot, rūpējas par valsts drošību, ekonomisko un fizisko! Neskatoties uz mednieku ieguldījumu tautsaimniecībā, ir ierēdņi, kuri atbalsta tos, kas medniecību vēlas iznīcināt!
Kā pozitīvs piemērs ir mednieku organizāciju sadarbība ar Aizsardzības ministriju. Tā vislabāk saprot mednieku nozīmi valsts aizsardzības stiprināšanā. Šī sadarbība pamazām pāriet reģionālā līmenī, un, cerams, nākotnē tas stiprinās medniecību un mednieku sporta šaušanu.
Zemessardzē
Foto no Anda un Viktora Žeikaru arhīva
Kāpēc, jūsuprāt, ir tik grūti mainīt sabiedrības apziņu, ka medības nav vaļasprieks vai izklaide?
Andis: Tādai emocionālai kaķu tantei būtu jāsaprot, ka mednieks uz mežu neiet tāpēc, lai, piedodiet, nogalinātu. Es piemēram, ļoti bieži atgriežos bez medījuma, taču gatavs jaunai dienai, jauniem izaicinājumiem. Ne velti saka, ka mežs dziedē. Man medības ir kā meditācija. Lasīju, ka Japānā loka šaušana arī tiek pielīdzināta meditācijai, tas nav vienkārši šaušanas sports, bet sava veida filozofija. Arī sprūda mēlītes nospiediens ir tikai mikroskopiska daļa no visa procesa, ko tu esi paveicis līdz tam un paveiksi pēc tam. Tas ir veselīgs dzīvesveids, iespēja iegūt veselīgu pārtiku. Medības, tāpat kā dzīve kopumā, ir ceļš. Un tā ir daļa no latviskās dzīvesziņas. Tātad medību pretinieki mums vēlas atņemt daļu no latviskās dzīvesziņas… Latvietis nav bijis tikai zemkopis. Viņš ir bijis karavīrs un mednieks. Tikai vēlāk mūs svešu zemju iekarotāji sāka saukt par bauru un zemnieku tautu. Protams, šodien mēs medību tradīciju ziņā esam ietekmējušies no vāciešiem un citām tautām.
Viktors: Cilvēki, kas ir politikā un aizstāv medniecību, pārstāv ievērojamas sabiedrības daļas intereses. Tāpat tie, kuri ir pret medniecību, arī pārstāv kādu zināmu spēku intereses.
Andis: Un patiešām zaļi domājošs cilvēks nekad nav agresīvs, taču tie, kas iebilst pret medībām, ir agresīvi noskaņoti pret jebkuru citu viedokli, kas nesakrīt ar viņējo.
Ko medības dod jums kā personībām?
Andis: Tās ir neaizmirstamas emocijas. Atceros, bija drēgns rīts un mēs gājām uz pļavām buku medībās. No gaisa krita smidzeklis. Sadalījāmies. Nolēmu iekārtoties tornītī cerībā, ka uz laika kas iznāks. Nepagāja ilgs laiks, atskanēja šāviens. Zināju, ka tas var būt tikai Viktors. Es viņam nezvanu, gaidu. Beidzot ieskanējās tālrunis. Dēls teica, ka šāvis uz buciņu, bet tas ieskrējis krūmos. Pēc desmit minūtēm biju pie viņa. Jaunam medniekam ir jāiemācās ne tikai raidīt šāvienu, bet arī medījumu sameklēt… Sākām riņķot, atradām asinspēdas un arī pašu medījumu.
Viktors: Jā, tas bija mans otrais medījums, un emociju bija daudz. Kad tētis modināja, nodomāju, šodien nekā jau nebūs – viss slapjš un mitrs. Taču pa ceļam jau redzēju vairākus dzīvniekus. Izgāju pa mežu ceļu uzkalniņā un… pamanīju radziņus. Buciņš piecēlās kājās. Sastingu un kādu brīdi skatījāmies viens uz otru. Tālāk vairs domu nebija, bija tikai rīcība. Kad ar tēti piegājām pie nomedītā dzīvnieka, biju bezgala laimīgs. Tas bija mans medījums!
Andis: Un man bija iespēja to visu redzēt no malas. Arī es biju neizsakāmi laimīgs un lepns!
Mežs un medības ļauj arī aizmirst ikdienas rūpes. Netālu no mums skolas kopmītnēs ir apmetušās vairākas ukraiņu ģimenes. Paņēmu līdzi uz mežu ukraiņu ģimeni – māti un sešpadsmit gadus vecu dēlu. Abi mazliet satraukti un nervozi. Sēdējām un tornītī un runājām. Izrādās, viņa viena audzina divus dēlus. Vecākais karo, jaunākais ir te, Latvijā. Redzējām, kā zaķis rosās tīrumā, vēlāk pie barotavas atnāca āpsis. Kad braucām mājās, es sapratu, ka cilvēkiem ir paticis un mežs noņēmis saspringumu, bailes. Viņiem bija iespēja kaut brīdi nedomāt par ziņām no mājām…
Viktors: Esmu sapratis, ka medības un Zemessardze ir lojalitāte vīrišķībai. Tas process, ka tu izdari kaut ko vairāk, ir ļoti svarīgs. Runājot ar vienaudžiem, kas kļuvuši par medniekiem vai ir zemessargi, esmu sapratis, ka mēs esam kļuvuši mazliet atšķirīgi no pārējiem. Mūsu dzīvē ir ienākušas stabilas vērtības, vīrišķība un spēja uzņemties atbildību par savu rīcību.
Vai medībās piedzīvoti arī neparasti un jautri mirkļi?
Andis: Protams! Piedzīvojumu nav trūcis ne medībās, ne pēc tām. Pabijām medībās Latgalē. Nomedījām dažādus lopiņus. Vīri izlēma, ka gaļa jānodod pārstrādei. Pēc pāris nedēļām man zvana medību vadītājs un lūdz nosaukt pasta adresi. Nosaucu un… aizmirsu. Kādu dienu izmisīgs zvans no pasta. Pastniece saka: “Andi, lūdzu, brauc nekavējoties pakaļ savam sūtījumam, citādi mēs to attaisīsim un likvidēsim!” Man bija atsūtītas desas. Labi iesaiņotas, taču tik un tā bija jaušama fantastiska smarža. Es, protams, aizbraucu uz pastu un attaisīju paku, lai pacienātu pastnieces.
Gāju medībās ar pieiešanu. Otrpus laukam 150 metru attālumā ganījās buciņš. Centos izdarīt tēmīgu šāvienu. Buciņš nokrita. Turpat tornītis. Lai vieglāk būtu medījumu atvilkt tos piecus metrus līdz tornītim, karabīni atstutēju un sniedzos pēc medījuma. Jau saņēmu aiz kājām. Tajā mirklī buciņš atdzīvojās, izrāvās un projām bija. Bet plinte dažu metru attālumā. Tā paliku bez medījuma!
Stirnāzis kokā? Kā Indulis Burka meklēja medījumu. “Šauj garām!” diskutē
Medījamo dzīvnieku un trofeju novērtēšanaSaistītie raksti
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
