Silva Grīnblate ir veterinārārste Talsos. Viņa jau kopš bērna kājas zinājusi, ka būs dzīvnieku ārste. Būt veterinārārstei ir viņas aicinājums un misija dzīvē. Silva strādā pati savā privātpraksē un ikdienā rūpējas par mazajiem lolojumdzīvniekiem, pamatā tie ir suņi, kaķi, truši un eksotiskie dzīvnieki. Silvas vīrs ir kaislīgs mednieks un makšķernieks, un abu mājās ir divi Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi.
Bavārijas asinspēdu dzinējsuns – labākā izvēle
Silvas vīra sunim ir deviņi gadi, Silvas sunim – trīs gadi. Laika gaitā, kad Silvas vīrs jau bija izlolojis un izaudzinājis kārtīgu medību suni, arī Silva nolēma iegādāties suni. Tad gan vīrs teicis konkrēti – ja ņemsi suni, tad tikai bavārieti. Lai nu kā būtu, Silva atzīst, ka tā bijusi labākā izvēle, kāda vien var būt. Abi suņi ģimenē ir lieliski kompanjoni kā ikdienā, tā medībās un arī lieliski ģimenes locekļi. Silva pati norāda, ka līdz ar abu suņu nonākšanu ģimenē kļuvis par diviem bērniem vairāk.
Veterinārija un medības – nesavienojamas lietas?
Silva ir azartiska dzinēja un labprāt dodas medībās. Pati smej, ka bijis laiks, kad licies, ka viņas profesija ar medībām neesot savienojama – domājusi, ka vīrs ies medībās, bet pati elpinās medījumu.
Beigu beigās sapratusi medību būtību un nebūt neredz mednieku kā slepkavu, jo apzinās mednieka misiju un medību jēgu, uzsverot, ka patiesībā tas, par ko cilvēki kliedz internetā, ir tikai aisbergā redzamā daļa – pilnīgi nepareiza informācija.
Patiesībā dzinējmedības raksturo kā vienu no fantastiskākajiem veidiem, kā izvēdināt galvu, jo, skrienot pa mežu, nav laika domāt ne par darbu, ne citām ikdienas likstām, mērķis ir tikt no viena kvartāla līdz nākamajam.
Tradīcijas un jaunās paaudzes izglītošana
Silva atzīst, ka dzinējmedībās visvairāk patīk tieši svinīgais un oficiālais atklāšanas brīdis, kad vīri pūš mežragu. Arī medījuma godināšana ar egles zariņa uzlikšanu ir cēla. Medībās ciena arī to, ka laiks pēc medību procesa ir organizēts, tas nenozīmē, ka pēc medījuma iegūšanas viss ātri tiek sadalīts, medījums salikts pa saldētavām un visi izklīst pa mājām. Katras medības tiek analizētas un apspriestas. Tāpat medību kolektīvs Dedziņi aktīvi piedalās mednieku festivālā Minhauzens un cenšas organizēt arī citus saviesīgus pasākumus. Piemēram, šogad notika medību nometne bērniem, kur jaunā paaudze pavadīja dienu kolektīva Dedziņi medību mājā un tika iepazīstināti ar meža un medību kultūru. Bērniem bija jāmāk atpazīt dažādu dzīvnieku pēdas un ādas. Kopā tika vārīta buka gaļas zupa, un bērniem pilnībā mainījies priekšstats par medību procesu un to nozīmi.
Pēc medībām esmu šuvusi arī savu suni
Strādājot veterinārmedicīnā jau 12 gadus, Silva novērojusi, ka medību suņi slimo maz. Medību šķirnes ir vienas no veselīgākajām suņu šķirnēm. Viņa spriež, ka iemesls varot būt tāpēc, ka šo šķirņu suņu ir nosacīti maz. Pamatā šie suņi uz apskatēm ierodas profilaktiskos nolūkos – uz ikgadējo konsultāciju vai vakcināciju, vai ja noticis incidents medībās, kad suns saskrējies ar meža zvēru.
Pamatā saslimšanu kā tādu nav, un lielākoties tās ir mežā gūtas traumas, kas saistītas ar medībām. Piemēram, foksterjers, kas bebru alā guvis ievainojumus cīņā ar bebru, vai arī suns ilgi bijis alā un tā ķermenis ir pārmēru atdzisis. Nedrīkst aizmirst tos suņus, kas dzinējmedībās gājuši pa svaigām asinspēdām un krituši par upuri mežacūkai vai briedim. Silva arī pastāsta, ka pašai bijis gadījums, kad nācies šūt savu suni pēc saskares ar aizšautu mežacūku, kas uzšķērdusi bavārieša cisku.
Jāsastopas arī ar suņiem, kas ikdienas pastaigā pa mežu satikušies ar kašķainu āpsi, jenotsuni vai lapsu – tur sekas ir brūču apkope, drenēšana, šūšana, sadziedēšana, apstrāde pret kašķi.
Nepareiza barība un atrauti nagi
Vēl medību suņiem ir sastopami gremošanas traucējumi, kas saistāmi ar nepareizi izbarotu medījuma gaļu un kauliem. Atgādinājums medību suņu saimniekiem – suns nedrīkst plosīt medījumu un kārot pēc svaigas medījuma gaļas. Jāatceras, ka svaiga gaļa nevienam sunim nav vēlama, jo nav zināms, kas gaļā mitinās.
Vecākiem medību suņiem mēdz būt locītavu problēmas – stīvums, klibums pēc lielākas fiziskas slodzes. Vērts atcerēties, ka brīdī, kad instinkts ņem virsroku, medību suns par saviem gadiem nedomā.
Mēdz būt atrauti, savainoti nagi, kas izteikti ir dzinējmedību laikā, jo suns azartā, dzenoties pakaļ medījumam, nejūt, kas notiek ar viņa ķermeni.
Protams, medību suņi arī paši savā starpā mēdz izvilloties, jo īpaši pirms dzinējmedībām, noskaidrojot hierarhiju. Arī tad iegūst brūces, ko nākas apkopt, lielākoties tās ir sakostas ausis un galva. Suņi ir gudri, viņi zina, kur ir jugulārā vēna, kur ir lielie asinsvadi un uzbrukums būs letāls. Tieši tāpēc medību suņiem ar lielajām ausīm tieši tās cieš visvairāk. Suns nevar noasiņot no stipri sakostas auss, taču jārēķinās – ja asiņošanu nav iespējams apturēt ar spiedošo pārsēju vairāku minūšu garumā, tad tomēr būtu vēlams vērsties pie veterinārārsta.
Ja kodumi ir citviet uz ķermeņa – ribas, cirksnis vai ciskas, vai liekas, ka medību laikā bijusi saskarsme ar mežacūku, pat ja šķiet, ka kodums ir neliels un atstāts vien mazs caurumiņš, jārēķinās, ka nav zināms, kas slēpjas dziļāk. Arī zem maza caurumiņa apakšā var slēpties milzīga kabata, ko secinās vien veterinārārsts, paceļot ādu.
Spiedošs pārsējs, nevis žņaugs
Gadījumos, kad gūta kāda nopietna trauma mežā, neatkarīgi no tā, vai ar meža zvēru vai citu medību suni, un ir skartas kājas, aste vai ausis, būtiski atcerēties, ka primāri jāizmanto tīrs spiedošs pārsējs, nevis žņaugs. Žņaugu var izmantot burtiski dažas minūtes, taču, ja tiek uzlikts žņaugs un uzsākts pusotras stundas garš ceļš no medību platībām līdz tuvākajai veterinārajai klīnikai, nepatikšanas no uzliktā žņauga var būt krietni lielākas nekā no sākotnēji gūtās traumas.
Laikus sākta ārstēšana var izglābt suni no nāves
Suņa pasargāšanai no ērcēm ir viena galvenā atslēga – pedantiska apstrāde pret ērcēm, turklāt jāņem vērā – ja ērce tomēr ir piesūkusies, tad tā ir jāizrauj pēc iespējas drīzāk. Ērce uzsāk suņa saindēšanas procesu vien pēc 48–72 stundām, kas nozīmē, ka tikko iekodusies ērce patiesībā lielu kaitējumu sunim nodarīt nevar. Tas ir patiesi mazs risks.
Šobrīd ir trīs galvenās ērču pārnēsātās slimības: anaplazmoze, borelioze (Laimas slimība), babezioze jeb piroplazmoze.
Anaplazmoze – bakterija, kas no ērces koduma nonāk suņa asinīs mītošajos baltajos asinsķermenīšos jeb leikocītos. Ar anaplazmozi suns var ilgstoši dzīvot, un saimnieks pat nenojautīs, ka sunim šī slimība ir. Pazīmes ir nespecifiskas – pārejošs klibums, izmaiņas apetītē. Šo ērču pārnēsāto slimību mēdz atrast arī nejauši, kad tiek izmeklētas dzīvnieka asinis.
Borelioze – Laimas slimība. Arī bakteriālas izcelsmes saslimšana. Tās pazīmes ir līdzīgas anaplazmozei, taču tās var parādīties pat vairākas nedēļas, mēnešus un pat gadu pēc ērces koduma. Bez periodiska izteikta noguruma un pārejoša klibuma var tikt novēroti palielināti limfmezgli, pietūkušas locītavas, samazināta apetīte, palielināta temperatūra un smagākajos gadījumos pat nieru mazspēja, kas var beigties letāli. Latvijā suņiem ir pieejama vakcīna pret boreliozi jeb Laimas slimību, ko saimnieki arī nu jau veic diezgan aktīvi. Vakcinācija jāveic katru gadu.
Babezioze – vienšūņu izraisīta smaga saslimšana, kas, laikus neārstēta, var beigties letāli. Vissmagākā no ērču izraisītajām slimībām. Babēzijas inficē aritrocītus jeb sarkanos asinsķermenīšus, tie sāk masveidā iet bojā, un suns smagi saslimst. Viņš kļūst apātisks, daudz guļ, ir samazināta apetīte, augsta temperatūra, bālas gļotādas un urīns tumšā krāsā, ko rada bojāgājušo asinsšūnu piejaukums urīnā. Tā kā asinis apgādā visus orgānus ar skābekli un barības vielām, saslimšana var būt smaga un skart vairākas orgānu sistēmas vienlaikus. Savlaicīgi sākta ārstēšana it atslēga babēziju iznīcināšanai suņa organismā. Kā arī visu ērču pārnēsāto slimību gadījumos ir svarīgi ērci izraut pēc iespējas ātrāk.
Pietūkums un apsārtums pēc ērces izraušanas nav rādītājs, ka ērce būtu pārnēsājusi kādu slimību. Tās tiek diagnosticētas klīnikā uz vietas ar ātrajiem testiem vai asiņu uztriepes izmeklēšanu, kā arī laboratoriski sūtot asiņu paraugu uz laboratoriju.
Suņi, sevišķi medību suņi, ir pedantiski jāapstrādā pret ērcēm. Izvēle ir liela – kaklasiksnas, skausta pilieni, aerosoli, caur muti dodadamas tabletes un ultraskaņas ierīces. Silva suņu saimniekiem iesaka vispiemērotāko līdzekli meklēt kopā ar veterinārārstu, jo daļa no šiem līdzekļiem ir recepšu zāles. Jāņem vērā suņa vecums, apmatojuma garums, cik bieži suns peld, individuālā jutība un blakus saslimšanas, ja tādas ir.
Medību suni ieteicams attārpot četras reizes gadā
No ārējiem parazītiem jeb ektoparazītiem visbiežāk sunim sastopamā ir blusu invāzija kažokā un kašķa ērces ādā, ko iegūst no pusplikiem un kašķainiem medību dzīvniekiem – lapsām, āpšiem un jenotsuņiem.
No iekšējiem parazītiem jeb endoparazītiem biežāk sastopamās ir cērmes un lenteņi. Arī šos parazītus visbiežāk iespējams iegūt mežā, ja suns sastopas ar kāda zvēra – lapsas vai jenotsuņa – izdalījumiem. Nobaudot vai gluži vienkārši par tuvu paostot šo zvēru fekālijas, suns uzņem parazītu oliņas, un tas ir veids, kā iedzīvoties cērmēs un lenteņos.
Svarīga ir pedantiska suņa apstrāde gan pret ārējiem, gan iekšējiem parazītiem.
Medību suņus būtu vēlams attārpot reizi trīs mēnešos jeb četras reizes gadā. Kā arī jāatceras, ka no blusām suns var dabūt lenteni (blusa ir lenteņa kāpura starpsaimnieks), tāpēc gada siltajos mēnešos apstrāde pret blusām un tārpiem iet roku rokā. Arī pret iekšējiem parazītiem ir plašs līdzekļu klāsts – tabletes, kožļas, pastas, sīrupi un skausta pilieni. Tad atkal vislabāk izvēlēties kopā ar veterinārārstu. Ja ļoti nevēlas attārpot, var nodot fekāliju analīzes, lai pārbaudītu, vai sunim ir iekšējie parazīti.
Ja tomēr suns tiek attārpots, tad jārēķinās ar to, cik ilgi konkrētais medikaments veic savu funkciju. Nereti tabletes darbības termiņš ir vien divas nedēļas līdz mēnesis, tāpēc arī medību suņu saimnieki bieži vien mēnesi pēc uzņemtās tabletes zvana veterinārārstam un sūdzas, ka atgriezušās iepriekš manītās pazīmes, jo suns kā parasti bijis mežā un izpaudies pēc savas patikas. Tas tāpēc, ka konkrētais pretparazītu līdzeklis jau beidzis savu funkciju un suns paspējis uzņemt nākamo parazītu devu. Tātad nepieciešama nākamā prettārpu tablete.
Pazīmes, ka sunim ir iekšējie parazīti:
Parazīti redzami fekālijās un ap suņa anālo atveri, suns pastiprināti laiza anālo atveri, grauž astes sakni vai braukā uz dibena, fekālijas ir ar asiņu piejaukumu, suns sāk kristies svarā, neskatoties uz ļoti labu apetīti, pasliktinās apmatojuma kvalitāte, pastiprināta acu asarošana.
Bieži vien, pārbaudot medību suņa fekālijas, varētu domāt, ka tajās no saēstās medījuma gaļas nav pārstrādājušās cīpslas, taču tā nebūt nav. Gurķu sēkliņām līdzīgie izdalījumi ir lenteņa posmi.
Smagākos parazītu gadījumos suns var izteikti sākt klepot, jo cērmes mēdz ieperināties arī plaušās, un tad tas rezultējas ar to, ka suns nudien izskatās bēdīgi.
Suns jāattārpo pēc vajadzības. Jā, nenoliedzami, katra tablete, ko dodam savam sunim, ir ķīmija, taču tas ir veids, kā pasargāt suni un ļaut viņam dzīvot komfortā.
Tāpat jāņem vērā, ka gada siltajos mēnešos suņa attārpošana un pasargāšana no ērcēm iet roku rokā.
Ieteikumi medību suņu saimniekiem, lai suns vienmēr būtu labā gatavībā dodoties medībās
Veterinārārsta ieteikumi – kam noteikti jābūt medību suņa aptieciņā
– Labam saimniekam
– Ērču pincetei
– Fizioloģiskā šķīduma pudelītei vai ampulai
– Ūdeņradim, ko izmantot tikai gadījumos, ja brūce piedzīta ar netīrumiem
– Betadinjodam bez spirta
– Kādam no pretalerģijas medikamentiem (Tavegyl, Suprastin) – ja suni sakodis kādus kukainis
– Brūču ziedei – Traumeel ziede vai kliņģerīšu ziede, jāatceras, ka ziedes uz brūces drīkst uzklāt tikai pēc tam, kad brūce ir notīrīta, atbrīvota no krevēm un matiem
– Mezym forte, Nošpa, Espumisan punča sāpēm
– Marles saitei vai citam tīram pārsienamam materiālam, ko izmantot kā spiedošo pārsēju, bet ne kā žņaugu
– Segai, pledam vai tīram dvielim
– Vismaz divu veterinārārstu vai klīniku numuriem, kas var palīdzēt 24/7
Veterinārārsta ieteikumi – kas nedrīkst būt medību suņa aptieciņā
Svarīgi atcerēties, ka jebkuras iekšķīgas zāles sunim vislabāk lietot tikai pēc saziņas ar veterinārārstu. Latvijā ir vairākas diennakts klīnikas, ja suņa veterinārārsts nav pieejams, tad droši var zvanīt uz diennakts klīnikām un lūgt pēc padoma.
Kādos apstākļos medību suns OBLIGĀTI jāved pie veterinārārsta
– Ja ir jebkāda izmēra koduma brūces, tās obligāti jāparāda veterinārārstam – gan no meža zvēriem, gan citiem suņiem iegūtās. Jo pat tad, ja ādā ir redzams tikai neliels caurums, apakšā var būt liela kabata, asiņošana, svešķermeņi utt.
– Ja ilgāk par diennakti ir caureja un/vai vemšana
– Ja suns strauji sagurst, kļūst apātisks, guļ uz sāniem, nereaģē uz savu vārdu
– Ja suns neēd un nedzer ilgāk par diennakti
– Ja ir novērojama jebkāda asiņošana no gremošanas trakta vai uroģenitālā trakta
– Ja sunim parādās uzvedības vai koordinācijas traucējumi vai krampju lēkmes
– Ja suns vairākas reizes cenšas nokārtoties (gan pačurāt, gan pakakāt), bet nesekmīgi
TOP lietas, kas jāievēro medību suņu saimniekam, lai pasargātu mīluli no saslimšanas ar parazītu izraisītajām slimībām
– Regulāra suņa apstrāde gan pret blusām/ērcēm, gan cērmēm/lenteņiem ar sunim piemērotiem līdzekļiem. Piemēroti līdzekļi ir atslēgas vārds
– Maksimāli ātra piesūkušās ērces izraušana
– Ja tiek dota svaiga gaļa, to ieteicams iepriekš vismaz 72 stundas sasaldēt
Jo vairāk inspektoru, jo vairāk malumednieku. “Šauj garām!” #206 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ KALENDĀRS un iespēja laimēt karabīni CZ 457 THUMBHOLE .22 LR 1/2x20UNF no SIA “Ieroči”. Akcijas periods 1.10.-23.12.2023. Loterijas atļaujas Nr. 7861.
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Novembra numurā par drošību – nav nekā svarīgāka!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
