Ir trīs šķirnes, kuras viegli sajaukt. Samērā jaunā, nesen starptautiski atzītā šķirne Parsona Rasela terjers – ideāls suņa izmērs 36 centimetri skaustā, kucei 33 cm. Džeka Rasela terjers ir 25 – 30 centimetrus augsts. Vēl ASV pastāv šķirne ar nosaukumu Rasela terjers, un tas ir pats mazākais no visiem. Jāpiebilst, ka FCI (Starptautiskā kinoloģiskā federācija) oficiāli atzinusi Parsona Rasela (FCI-Standard N° 339) un Džeka Rasela terjera šķirnes (FCI-Standard N° 345). Abām šķirnēm iespējami trīs apmatojuma veidi: gluda vilna, rupja un jaukta (Broken Coat). Suņi ar trešo apmatojuma veidu ir pamatā gludspalvaini, taču vilna ir cieta un uz galvas, purna, vēdera un ķepu aizmugurē tā ir nedaudz garāka. Krāsa: balta, balta ar melniem vai rudiem plankumiem un trīskrāsu ar lāsumiem vai bez.
Nosaukums terjers ir cēlies no sengrieķu vārda terra – zeme. Šķirnes pamatā ir mācītāja Džona Rasela Lielbritānijā 19. gadsimta sākumā selekcionētie terjeri. Viņa mērķis bija radīt suni, kas būtu pietiekami ātrs un izturīgs, lai skrietu kopā ar dzinējiem un palīdzētu lapsu un citu alu zvēru medībās. Suņa uzdevums bija un ir maksimāli ātri ieskriet alā, atrast lapsu vai citu medījumu, noturēt ar rejām, ja tas ir strupceļš, vai izdzīt virszemē, kur to sagaida dzinējsuņi un mednieki.
Vēsture
Džeka Rasela terjeru šķirnes pamatlicējs ir mācītājs Džons Rasels (1795 – 1883). Viens no mērķiem bija radīt suni, ko būtu viegli atšķirt no zvēra, tādēļ bija vajadzīgi pamatā balti eksemplāri vaislai. 1819. gadā mācītājs no pienvedēja iegādājās kucīti, vārdā Trampa. Aprakstā teikts, ka viņai bijuši mazi plankumi ap abām acīm un abām ausīm un viens neliels plankums pie astes pamatnes. Suns ticis izmantots medībās tieši tā, kā terjeram pienākas. Trampa bija mācītāja Džona Rasela iemiesots terjera ideāls un kļuva par šķirnes ciltsmāti. Praktiski visi mūsdienu Džeka Rasela terjeri ir cēlušies no mazās baltās pienvedēja kucītes. Un ļoti daudzi audzētāji izmanto viņas vārdu audzētavu nosaukumos vai kucēnu dokumentos.
Lai arī agrīnais šķirnes vaislas darbs nav dokumentēts pienācīgi un ir saglabājies tikai cienīgtēva pierakstos, bet oficiālie ciltsraksti, kas būtu izsniegti agrāk par 1862. gadu, nav atrodami, tik un tā ir skaidrs, ka Džeka Rasela terjera tipa suņi visi ir cēlušies no tā laika medību terjeriem. Vaislas līnijas tika veidotas un uzturētas atkarībā no darba specifikas – virs vai zem zemes. Pēc mācītāja nāves tikai divi cilvēki, kuru rīcībā bija vairāki pāri terjeru no Rasela līnijām, turpināja viņa darbu. 1894. gadā Arturs Bleiks Heinemans izveidoja pirmo šķirnes standartu. 20. gadsimta sākumā Džona Rasela vārds jau asociējās ar šķirni un tika iekļauts tās nosaukumā. Vēlāk klubu pārdēvēja par mācītāja Džeka Rasela terjeru klubu.
Pēc Otrā pasaules kara pieprasījums pēc medību suņiem samazinājās, toties daudzi jo daudzi terjeri kļuva par mājas mīluļiem, tā dēvētajiem kompanjonu suņiem. Vēl vairāk, sabiedrībā kļuva moderni tos krustot ar korgijiem, čihuahua un citām mazajām šķirnēm. Šie jaukteņi tika nodēvēti par pudiņa (puddin’ dogs) suņiem, īsajiem (shortie) raseliem, vai Rasela terjeriem.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos Apvienotajā Karalistē izveidojās vairāki šķirnes klubi, kam nereti bija atšķirīgi standarti. Audzētāju mērķis nebija panākt, lai šķirnes suņi visi izskatītos vienādi. Galvenais bija saglabāt darba īpašības un to, lai suns būtu universāls. Beigās pēc visām peripetijām tika radīts vienots šķirnes standarts, ko atzina Anglijas šķirnes suņu audzētāju klubs (The Kennel klub) un 1999. gadā šo suni nodēvēja par Parsona (angliski – mācītāja) Rasela terjeru.
Āfrikā lielākā daļa profesionālo mednieku izmanto džekrasela terjerus, lai izsekotu un atrastu ievainotus dzīvniekus.
Foto: Linda Dombrovska
Amerikas šķirnes suņu audzētāju klubs gāja to pašu ceļu, tikai viņu standartā tika nostiprināti nedaudz mazāki suņa parametri. Tur šķirni arī dēvēja par Parsona Rasela terjeru. Austrālijas un Jaunzēlandes klubi reģistrēja abas šķirnes – Džeka Rasela un Parsona Rasela terjerus. Tieši tur visvairāk attīstījās džekraseli. 2009. gadā Austrālijā oficiāli bija 1073 Džeka Rasela un tikai 18 Parsona Rasela terjera šķirnes suņi. Šogad arī Anglijas kennelklubs, kas visu šo laiku ievērojis tradīcijas, pretojies pārmaiņām un atzinis tikai Parsona Rasela terjerus, bija spiests oficiālo šķirņu sarakstā iekļaut arī Džeka Rasela terjeru.
Kā jau darba šķirnes divsimt gadu laikā Parsona un Džeka Rasela terjeri vizuāli nav īpaši mainījušies. Tikai pēdējos gadu desmitos, kad aizvien lielākam cilvēku skaitam rodas vēlme piedalīties suņu izstādēs, arī mazie baltie terjeri izpelnījušies daudzējādā ziņā nevēlamu uzmanību. Medībās šie suņi nepiedalās. Tāpēc ļoti ātri zūd iemaņas un nākamajās paaudzēs arī instinkti atrofējas. Ir atsevišķas terjeru līnijas, kur suņu kājas ir garākas, krūtis lielākas, jo tā tagad ir modē… Izstāžu Parsona Rasela terjeri nereti jau pārsniedz standarta izmēra augšējo latiņu. It kā smuki, bet, raugoties no darba specifikas viedokļa, nepieņemami. Parsona un Džeka Rasela suņuku krūškurvis skaitās pareizs, ja to var apķert ar divām rokām (vidēji lielām). Dziļākas un platākas krūtis nedrīkst būt! Suns nedrīkst būt lielāks par lapsas alas diametru, jo vienkārši tajā iesprūdīs. Maldīgs ir uzskats, ka sunim būtu jārokas pa alām, lai tiktu pie lapsas. Sunim ir jābūt tik lielam, lai brīvi ieietu un manevrētu alās, pēc iespējas ātrāk sameklējot lapsu un izdzenot to ārā. Tāpat Džeka Rasela vai Parsona Rasela terjeram nav vajadzīgs liels spēks. Tikai prāts, viltība un veiklība, jo nekad šiem suņiem nav bijis pienākums nokost zvēru un izvilkt no alas. Suns, kurš kož vai nogalina medījumu, vecos laikos uzreiz tika izslēgts no vaislas darba. Pats Rasels lepojās ar to, ka viņa terjeri ne reizi neesot nogaršojuši asinis. Šie terjeri ir pietiekami uzstājīgi un pārliecinoši, lai arī bez košanas izdzītu zvēru no alas.
Latvijā
Raselus pie mums neizmanto medībām. Pastāv uzskats, ka tik mazā valstiņā pilnīgi pietiek ar jau iepazītajām alu un universālo medību suņu šķirnēm. Sazinoties ar medību apmācību stacijām, noskaidrojās, ka arī darba pārbaudēs šo šķirņu terjeri nav piedalījušies gadiem.
Kaimiņos Lietuvā
Inesa Jankauskiene, Džeka Rasela un Parsona Rasela terjeru audzētāja, pirmo reizi ievedusi šos suņus pirms piecpadsmit gadiem un toreiz vēl nebija dalījuma pa šķirnēm. Tagad iznāk, ka viņas audzētava ir gan džeki, gan parsoni. Inesa stāsta, ka Lietuvā šos suņus izmanto bebru un alu zvēru medībās, arī gaides medībās. Ir eksemplāri no viņas audzētavas, kas dodas līdzi medniekam uz torni un ir tik izturēti un labi apmācīti, ka var pavadīt visu dienu vai nakti un neizdvest ne skaņas. Tāpat džekraselus un parsonus Lietuvā izmanto asinspēdām. Inesa atzīst, ka šobrīd Lietuvā un arī pārējā Eiropā Džeka Rasela terjeri pamazām pārtop par kompanjoniem, savukārt Parsona Rasela terjers ir un paliek darba suns medībām. I. Jankauskienes audzētavā ir aptuveni 30 – 40 suņi (liela daļa līdzīpašumā), liela daļa dzīvo saimnieku mājās un medī. Šobrīd viņas audzētavā ir viena Parsona Rasela terjera meitene, kurai ir ļoti liels medību potenciāls. Saimniece sola, ka pat būtu ar mieru atdot viņu medniekam par velti, lai tikai suns tiek strādāt medībās.
Ukrainā
Džekraseli pagaidām ir retums un nav atzīti par medību šķirni. Mednieki, redzot suni, saprot, ka tas ir terjers, bet nezina burtiski neko par raksturu un pielietojumu. Arī sporta un apmācības ziņā tā ir liela problēma. Audzētāja Tatjana Pavlenko stāsta, ka ir ļoti maz šķirnes suņu, grūti atrast kucēnus ar iedzimtām darba īpašībām, tādēļ savai audzētavai viņa izvēlējusies pusaugu un pieaugušus suņus ar izteiktiem instinktiem. Pieredze rāda, ka džekrasels atšķirībā no takšiem un foksterjeriem ir universālāks, ar stabilāku psihi un paklausīgāks. Katrs mednieks kucēnu var audzināt atbilstoši savām interesēm. Ukrainā alu medības ir ļoti labi attīstītas, taču džekraselus tajās neizmanto. Kucēni maksā ļoti dārgi, un mednieki vienkārši neatļaujas tos sūtīt alā. Maksimums ir apmācība un pārbaudes mākslīgajās alās. Ukrainā ir ļoti bagātīgas putnu medības. Šie mazie baltie terjeri ir ļoti parocīgi briežu un stirnu medībās, jo neaiziet no saimnieka tālu, ir kontrolējami, bet, pateicoties lielai izturībai, var noiet desmitiem kilometru dienā. Tikai svarīgi jau kucēna vecumā iemācīt sunim komandas un savaldību – suns nedrīkst rauties uz priekšu bez atļaujas un viņam ir jāmāk uzvesties klusi. T. Pavlenko un viņas vīrs medī putnus un kažokzvērus laukos, olīvkoku birzīs un niedrājos, kā arī izmanto džekus asinspēdām. Dzinējmedībām viņiem ir laikas, taču tās ne vienmēr ir parocīgi ņemt līdzi. Džekrasels tādā ziņā ir daudz ērtāks. Tatjana uzsver, ka šie terjeri absolūti nav agresīvi, toties ir ļoti azartiski. Viņi strādā kontaktā ar saimnieku, daudz labāk kontrolē sevi un sadarbojas ar mednieku, dzird viņu pat darba procesā.
Krievijā
Ar raseliem medī un tos apmāca darba pārbaudēm, kas nereti kļūst arī par sportisku aizraušanos, bet tas ir atsevišķa stāsta temats. Kopš seniem laikiem Krievijā kažokādu ieguve ir bijusi viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Mīksto zeltu eksportēja uz citām valstīm, to izmantoja naudas vietā, un tas vienmēr ir bijis svarīgs mednieku iztikas avots. Līdz ar to profesionāls alu mednieks, kāds ir raselterjers (jebkura no šķirnēm), kurš nekož un neplosa zvēru, ir ļoti noderīgs.
Apmācībai var izmantot jebkura medījuma kāju, ar kuru, velkot pa zemi, izveido pēdas un suns pēc tam to var atrast.
Foto: Linda Dombrovska
Somijā
Medniece un Parsona Rasela terjeru īpašniece Liliana Kolina un viņas ģimene dzīvo Skaldo salā, kur ir lieliskas briežu un aļņu medību iespējas. Šogad viņai un vīram ir licences sešiem aļņiem un 90 (!) briežiem. Savu pirmo Parsona Rasela terjeru viņa iegādājusies pirms deviņiem gadiem asinspēdām, lai 4000 hektāru platībā dažādās salās, kur mednieces ģimene dzīvo, meklētu medībās vai ceļu negadījumos ievainotus dzīvniekus. Lilianas pirmā suņa Tintina iegāde bijusi liela veiksme, jo viņš kļuva par ļoti profesionālu pēddzini. Suns nekad nenovērsās no reiz paņemtajām pēdām, pat ja tās tikko ir šķērsojis cits medījams dzīvnieks. Pēc tam kad Tintinam gadījās virszemē noķert pāris jenotsuņu, Liliana sāka suni izmantot arī alu medībās. Tāpat kā Latvijā, arī Somijā un pat salās jenotsuņi ir liela problēma. Šobrīd Kolinu ģimenē ir četri Parsona Rasela terjeri. Vecākajam ir deviņi gadi, bet jaunākam viens. Visi piedalās medībās. Sezonā vidēji tiek nomedīti aptuveni simt kažokzvēri. Pamatā tie ir jenotsuņi, piektā daļa – āpši un vēl daži citu sugu eksemplāri. Somijas salās zeme ir smilšaina, tādēļ ir vienkārši atrakt arī ļoti dziļas un sarežģītas alas. Lai noteiktu, kur suns atrodas, izmanto GPS kaklasiksnas.
Daudz lielāks izaicinājums ir alas klinšainā apvidū. Šādās medībās kļūst skaidrs, kāpēc ir svarīgi saglabāt šķirnes raksturīgās iezīmes – samērā šauro krūškurvi, kopējo vieglo un elastīgo skeleta un miesas būvi. Liliana stāsta, ka alu darbs suņiem katram padodas atšķirīgi. Ļoti skaidri var redzēt viņu raksturīgākās iezīmes. Divi vecākie suņi ātri atrod zvēru, dažas sekundes aprej, pēc tam iet kontaktā. Tas ar jenotsuni. Ar āpsi viņi ir daudz uzmanīgāki, bet tik un tā notur medījumu uz vietas. Savukārt kucīte Nēla ir ļoti mierīga un tajā pašā laikā pārliecinoša – jebkuru zvēru viņa stabili notur uz vietas un nekad nekož. Jaunākā Smilla, kurai oktobrī apritēja gads, arī šķiet ļoti daudzsološa medniece. Kažokzvēru virszemes medībās tiek laisti divi suņi kopā. Vienam no viņiem ir Garmin kaklasiksna, lai noteiktu atrašanās vietu. Taču Liliana piebilst, ka šāda veida medības ir drošas tikai tādēļ, ka notiek uz salas, kur nav lielu ceļu un pilsētu vai ciemu.
Veselība
Kopumā terjeri ir veselīga šķirņu grupa, un mūsu stāsta varoņi it īpaši, jo raselus vēl samērā nesen ne mazākajā mērā neskāra izstāžu mode un līdz ar to arī popularitāte, kas, kā zināms, ir daudzu darba suņu šķirņu lāsts pēdējos gadu desmitos.
Džeka Rasela un Parsona Rasela terjera šķirnes suņiem mēdz būt ectopia lentis jeb acs kristāliņa nobīde. Taču šī slimība netiek konstatēta bieži. Tāpat vecu terjeru acis var skart katarakta. Elkoņa locītavu displāzija un citas locītavu kaites var piemeklēt arī raselu.
Raksturs
Raselterjeri ir ārkārtīgi drosmīgi, stipri, izturīgi, uzstājīgi, veselīgi dusmīgi pret zvēru, augstu motivēti medību suņi. Tajā pašā laikā viņi ir paklausīgi, uzmanīgi un gudri. Viņi ir viegli uzbudināmi, ļoti ātri iekarst. Spīts un uzstājība – terjera darbā nepieciešamās rakstura īpašības – sadzīvē ir jāņem vērā. Gan suņi, gan kuces var būt dominantas. Ģimenē šie baltie sunīši ir jautri, enerģiski un ļoti mīloši. Viņi sargā māju un ģimenes locekļus. Pareizi apmācīti, ir iecietīgi pret svešiem suņiem un cilvēkiem. Bet tikai tad, ja tiek trenēti un socializēti! Sakāpinātā enerģija un atbilstošā holēriskā uzvedība var būt par iemeslu uzbrukumam no cita suņa puses (jo viņš vienkārši nesaprot raselterjera uzvedību), tādēļ jūsu terjeram jāmāca neizrādīt agresivitāti un paklausīt komandām. Attieksme pret citiem mājdzīvniekiem, īpaši bēgošiem kaķiem, nebūs tā labākā.
Audzināšana un apmācība
Visi raseli šķiet absolūti nenogurdināmi! Noslēpums ir nevis mūžīgais dzinējs kaut kur zem ādas, bet gan pastāvīgā gatavība un lielā atdeve, vēlme strādāt. Iedomājieties, senos laikos Anglijā viņiem bija visu dienu jāseko dzinējsuņu baram, jātniekiem un tad vēl jāstrādā alā! Šie mazie medību terjeri izskatās vienlīdz uzvilkti visu laiku tādēļ, ka nejūt sava noguruma robežu, bet tikai motivāciju strādāt. Suns var bez apstājas skriet. Pēc divām stundām viņš joprojām izskatīsies svaigs un pat varēs turpināt enerģiski darboties tālāk, bet, ja šajā brīdī, piemēram, pēc medībām, atstāsiet terjeru mierā, viņš aizmigs uz līdzenas vietas, jo patiesībā ir ļoti noguris. Ir jāņem vērā arī tas, ka rasels ļoti ātri atjauno spēkus. Tātad galvenais, kas ir jāzina jaunajam terjera saimniekam, ka suni vajadzēs nodarbināt regulāri. Pretējā gadījumā viņš atradīs iespēju izklaidēties pats un jūs noteikti nevēlēsieties redzēt rezultātu, jo tā var būt ala stūra dīvānā, caurums durvīs vai vēl kaut kas tikpat briesmīgs. Ir nepieciešamas regulāras garas pastaigas. Tā kā šī ir neliela šķirne un izaug samērā ātri, jau 8 – 10 mēnešu vecumā var sākt domāt par velopastaigām vai rīta krosu. Tas būs labs treniņš, ja suns neiet medībās. Tāpat raselus nemedniekus bieži izmanto sportā: adžiliti, flaibolā, frisbijā un pat terjeru skriešanās sacīkstēs, kur suņi īsā un taisnā distancē dzenas pakaļ mehāniskam medījumam.
Āfrikā lielākā daļa profesionālo mednieku izmanto džekrasela terjerus, lai izsekotu un atrastu ievainotus dzīvniekus.
Foto: Linda Dombrovska
Terjers noteikti ir jāapmāca. No pirmās dienas, kad kucēns tikko atvests mājās. Suņa vārds, nedrīkst un pie manis ir galvenās un pirmās komandas, kas jāmāca. Pārāk jaunu suni nedrīkst laist alā. Labākais vecums, lai sāktu treniņus mākslīgajā alā, ir 9 – 10 mēneši. Līdz tam laikam saimniekam un sunim ir jāapgūst pamata paklausības komandas. Turklāt būtu labi abiem pacensties un panākt precīzu sadarbību. Komandas ir jāpilda nekavējoties, uz vārda vai pēc žesta, bet saimniekam jāapgūst pacietība un pozitīva attieksme pret dzīvi. Sēdi, guli, paliec, pie manis, kā arī iešana blakus būtu jāpraktizē katru dienu un dažādās vietās. Kucēns ir jāsocializē pēc iespējas agrāk un intensīvāk. Jādodas ar viņu ciemos, uz veikalu, pastaigā pa pilsētu, jābrauc dažādos transportlīdzekļos, jāiepazīstina ar citiem cilvēkiem, suņiem, situācijām. Noteikti jau no agras bērnības jādodas pastaigās pie dabas, lai suns iepazītu nākamos darba apstākļus. Bet būtu ieteicams izvairīties no vietām, kur var būt alas, kamēr suns nav pietiekami paaudzies. Kucēnam tikšanās ar āpsi neko labu nesola. Četru līdz sešu mēnešu vecumā jau var ņemt līdzi medībās, bet jāatceras, ka šajā vecumā rasels ir tikpat nobriedis kā cilvēkbērns 5 – 10 gados. Kucēns ir jāpieskata, jāmāca procesā, bet jāsaudzē no konfliktiem ar citiem suņiem, lai viņš nepārņem sliktos ieradumus, un, protams, nav jāpakļauj briesmām, tiekoties ar zvēru, tikai lai apmierinātu ambīcijas… Pieredzei dažādu veidu medībās ir milzīga nozīme, jo terjers, laikam jau tāpat kā jebkurš medību suns, neskaitās tāds tikai pēc šķirnes nosaukuma vai fotogrāfijām sociālajos tīklos. Tikai pastāvīga izmantošana medībās, apmācībā un sadarbībā ieguldītie spēki padara kādu konkrētu suni par mednieku.
Pretēji trakajai reputācijai raselterjeri diezgan ātri uztver mācību vielu un ir tendēti sadarboties. Cits jautājums, vai ir pietiekama motivācija, lai pildītu cilvēka norādījumus. Terjera apmācība nav neiespējamā misija, tikai jāatceras, ka šis suns ir kā atspere – jo vairāk spiedīsi, jo lielāka pretestība! Tātad terjeru apmācām tikai rotaļā, ar iecienīto kārumu un veselu gūzmu uzslavas vārdu. Noteikti nevajag pārforsēt, 15 – 20 minūtes katru dienu būs pilnīgi pietiekami. Tas attiecas uz parasto ikdienas paklausību vai sportā nepieciešamajām iemaņām. Savukārt medību zinības praktiski visiem terjeriem jau ir asinīs. Pirmajās reizēs var šķist, ka sunim nav nekādas sajēgas par notiekošo, īpaši, ja runa ir par dzinējmedībām. Asinspēdas terjeri arī apgūst un iet ļoti veikli un produktīvi, jo ir apveltīti ar labu ožu, ir uzstājīgi, veikli, kur nepieciešams, un drosmīgi. Ļoti labi, ja medībās ir pieredzējušāks suns, kurš visu parādīs. Ja ne, nāksies atmest slinkumu un mācīt vien pašam. Medības alās raseliem padodas vislabāk. Īpaša apmācība nav nepieciešama, vien uzslava un pamudinājums, kad kaut kas tiek darīts pareizi, un noraidījums, ja suns kļūdās. Putnu medībās raselus arī var izmantot, tikai dažu šķirņu putnus viņš fiziski nevarēs iznest. Ar to jārēķinās.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
